Galvenie
21.04.2014
Ukraiņu nacisms
Ukraiņu „nacionālisma” rašanās


Pagrieziena punkts, kurš noveda pie ukraiņu „nacionālisma” rašanās, ir 1848.gada revolūcija Habsburgu dinastijas pārvaldītajā Austrijas impērijā. Austrija bija pretrunu plosīta daudznacionāla feodāla valsts, kuru pārvaldīja vācu (austriešu) aristokrāti (1867.gadā apstākļu spiesti impērijas pārvaldē tika piesaistīti ungāru aristokrāti, bet pati impērija pārtapa par Austroungāriju). Ievērojama Austrijas impērijas iedzīvotāju daļa bija slāvi – čehi, poļi, horvāti, slovāki, slovēņi un Galīcijas malorosi (ukraiņi). Revolūcija satricināja impērijas pamatus un piespieda austriešus piekāpties daudzos jautājumos, tai skaitā pieņemt konstitūciju un atcelt dzimtbūšanas elementus. Tāpat tas lika meklēt risinājumus kā saturēt kopā tik dažādo un tik daudzu pretrunu plosīto valsti.


Apspiest 1848.gada revolūciju Ungārijā austriešiem palīdzēja Krievijas karaspēks. Ja līdz šim Galīcijas malorosi bija salīdzinoši mierīgi, tad pēc tam, kad ierindas cilvēki redzēja, ka Krievijas armijas karavīri gandrīz ne ar ko neatšķiras no viņiem (viena valoda, viena ticība), Galīcijā pastiprinājās prokrieviskie noskaņojumi uz ko uzmanību vērsa toreizējais Galīcijas gubernators grāfs Francis Stadions fon Varthauzens (1806-1853). Kopš tā laika Austrijas varasiestādes Galīcijā realizēja antikrieviskuma politiku.


Sākotnēji austrieši nolēma malorosus pārpoļot (arī slāvi, kopēja vēsture, bet katoļi) un šai virzienā uzsāka sarunas ar krieviem stipri naidīgo poļu inteliģenci, tomēr poļi piedāvāja citu risinājumu. Pirmkārt, viņi apšaubīja malorosu pārpoļošanas iespējamību – ja jau to vairāku gadsimtu laikā neizdevās paveikt Polijas lielvalstij, tad neizdosies arī Austrijai. Otrkārt, par daudz efektīvāku risinājumu viņi uzskatīja pārliecināt malorosus, ka viņi nav krievi, bet gan atsevišķa, no krieviem atšķirīga tauta, kas vēlāk Austrijai dos iespēju pievienot sev visas malorosu apdzīvotās teritorijas (tas ir – visu Ukrainu). Austriešiem tik ļoti iepatikās šī ideja, ka viņi ar lielu entuziasmu to sāka realizēt un vēlāk jau pat nozīmēja nākamo Ukrainas karali par kuru bija jākļūst Austroungārijas erchercogam Vilhelmam Francim Habsburgam (1895-1948). Par „ēsmu” Krievijas malorosiem tika uzskatīta 1868.gadā pieņemtā Austroungārijas konstitūcija, kura deva nacionālo un kultūras autonomiju visām impērijā dzīvojošajām tautām.


Austroungārijas specdienestu, poļu inteliģences un katoļu baznīcas sadarbības rezultātā Galīcijā, pretstatā tolaik spēcīgajām „apvienotāju”, jeb „moskofīlu” partijām radās ukraiņu „nacionālistu” strāvojumi , kuru kodolu veidoja grieķu katoļu, jeb uniātu baznīcas garīdznieki. Tolaik ierindas galīciešiem uniāti vairs neasociējās ar poļu okupantiem un viņi to uzskatīja par savu „nacionālo” baznīcu, neskatoties uz to, ka tā bija pakļauta Romas pāvestam un ka tās skolās saimniekoja jezuīti.


1868.gadā Ļvovā tika dibināta sabiedriskā organizācija „Prosvita”, kura sevī apvienoja jaunās ukraiņu tautas inteliģenci. Tika izdoti laikraksti („Pravda”, „Dilo”, „Zorja”, „Batkivšina” u.c.). Tika izveidota ukraiņu valoda par pamatu ņemot malorosu sarunvalodu un tās pieraksta variācijas, papildinot to ar poļu un vācu vārdiem. Savukārt ukraiņu rakstībā no kirilicas alfabēta tika izņemti trīs burti un tas tika papildināts ar diviem jauniem burtiem.


Starp ievērojamākajiem ukraiņu tautas radītājiem ir minams Jemeļjans Partickis (1840-1895) – valodnieks, etnogrāfs, dzejnieks, pedagogs, ukraiņu valodas pasniedzējs, vairāku ukraiņu valodas mācību grāmatu autors, vācu-ukraiņu valodas vārdnīcas (1867.g.) sastādītājs, ukraiņu valodas profesors skolotāju seminārā Ļvovā, viens no „Prosvet” dibinātājiem, laikraksta „Zorja” izdevējs caur kuru plaši pazīstami kļuva tādi ukraiņu nacionālie literāti kā Ivans Franko, Lesja Ukraina, Mihails Gruševskis, Boriss Grinčenko, Mihails Kocjubinskis, Olga Kobiljanskaja, Nikolajs Voronojs u.c., žurnāla „Zerkalo” redaktors.


Polijā dzimušais Mihails Gruševskis (1866-1934) sarakstīja 10 sējumus biezu monogrāfiju „Ukraiņu Rusas vēsture” (1895), kurā pasludināja ukraiņus par Kijevas Krievzemes mantiniekiem un paziņoja, ka krieviem un ukraiņiem ir dažāda etniskā izcelsme. Gruševskis bija Ļvovas universitātes profesors (1894-1914) un kara laikā Krievijā tika arestēts par spiegošanu Austroungārijas labā.


Par ukraiņu „tautas rakstnieku” kļuva Ivans Franko (1856-1916). Viņš bija rakstnieks, dzejnieks, publicists, politiķis un tulkotājs (pārtulkoja ukrainiski Gētes Faustu, Heines un Bairona darbus), mācījās Ļvovas universitātē, 1915.gadā tika izvirzīts Nobela prēmijas saņemšanai. Padomju laikā par godu Franko otra lielākā Galīcijas pilsēta Staņislavska tika pārdēvēta par Ivano-Frankovsku. Franko bija personiski pazīstams ar tā laika Austroungārijas kultūras eliti, tai skaitā Vīnes modernisma līderiem ebreju Artūru Šnicleru un Hermani Bāru, čehu filozofu un nākamo Čehoslovākijas prezidentu Tomāšu Masariku, cionisma dibinātāju Teodoru Herclu un poļu simbolistu Staņislavu Pšibiševski. Viņa dēls Pjotrs Franko (1890-1941) bija viens no Ļvovas skautu organizācijas „Plast” dibinātājiem 1911.gadā, kurā notika intensīva jauniešu „nacionāli”-militāra (nacistiska) apmācība.



"Plastieši"





Jemeļjans Partickis, Mihails Gruševskis, Romāns (Andrejs) Šeptickis


Tomēr vislielākie nopelni mūsdienu ukraiņu „nacionālistu” radīšanā ir grāfam Romānam (Andrejam) Šeptickim (1865-1944). Viņš ir cēlies no senas Galīcijas šļahtiču dzimtas, mācījies Krakovā, neilgi dienēja Austroungārijas armijā, 1888.gadā pabeidza Vroclavas universitātes juridisko fakultāti. Tai pat gadā, ceļojot pa Itāliju, tikās ar Romas pāvestu Leonu XIII un iestājās grieķu katoļu garīdznieku kārtā, pieņemot vārdu Andrejs (pirms tam Šeptickis bija ierindas katolis). 1894.gadā Krakovas jezuītu seminārijā ieguva teoloģijas doktora grādu, labi runāja ivritā. 1899.gadā Austroungārijas imperators Francis Jozefs I iecēla Šepticki par Staņislavskas bīskapu, bet 1900.gadā viņš kļuva par Galīcijas grieķu katoļu baznīcas metropolītu. Garīdzniecības darbā viņam palīdzēja brālis Kazimirs (Klements), bet cits viņa brālis Staņislavs bija Austroungārijas armijas ģenerālmajors, atjaunotās Polijas armijas ģenerālleitinants un vēlāk arī Polijas Aizsardzības ministrs.


Andrejs Šeptickis pilnībā pārveidoja Galīcijas grieķu katoļu baznīcas garīdznieku apmācības sistēmu. Viņa laikā notika intensīva grieķu katoļu baznīcas „tīrīšana” no „moskofīliem” un jebkura, kurš neatzina ukrainizācijas pamatnostādnes. Katram garīdzniekam bija jāparakstās, ka viņš nav krievs, jānoliedz krieviskā identitāte un jāapliecina ka viņš ir ukrainis. Garīdznieki sāka atklātu un agresīvu, centralizēti vadītu ukrainizācijas propagandu, jo īpaši jauniešu vidū. Šeptickis lika pamatus tai agresīvajai un primitīvajai ukraiņu „nacionālisma” retorikai, ko grieķu katoļu garīdznieki veic joprojām.


Sākoties Pirmajam pasaules karam 1914.gadā Šepticka un citu ukrainizētāju pūliņi deva bagātīgus augļus – Austroungārijas armija ieguva lielu skaitu fanātiskus antikrievus. Savukārt apmēram desmit tūkstoši Galīcijas „moskofīli” tika arestēti, ievietoti Telegrofas un Terezinas koncentrācijas nometnēs, kur lielākā daļa no viņiem mira.


Šeptickis bija figūra, kuru neuzdrošinājās aiztikt ne tikai Polijas vadība, kurai ukraiņu „nacionālisti” sagādāja lielas galvassāpes, bet arī Hitlers, kuru viņš publiski atļāvās kritizēt un pat Staļins, kurš nevarēja nezināt par grieķu katoļu baznīcas un personiski Šepticka lomu ukraiņu nacistu veiktajās masu slepkavībās (pats Šeptickis Staļinu gan publiski lamāja par bezdievi, gan, kad bija skaidrs, ka PSRS karā uzvar, pieglaimojās tam).


Pēc Februāra revolūcijas un juku laiku iestāšanās Krievijā 1917.gadā Kijevā tika nodibināta Centrālā Rada (vēlēšanu nebija, sanāca cilvēki un nosauca sevi par Centrālo Radu), kura pasludināja Ukrainas Tautas Republiku (UTR) – suverēnu Ukrainu Krievijas sastāvā. Zīmīgi ka tolaik lielākā daļa iedzīvotāju nemaz nesaprata par ko ir runa un kas tā tāda Ukraina vispār ir. Par Centrālās Radas priekšsēdētāju kļuva jau pieminētais ukraiņu „nacionālisma” historiogrāfijas „tēvs” Mihails Gruševskis. Mēnesi pēc oktobra revolūcijas Harkovā tika pasludināta Padomju Ukrainas Tautas Republika, kura pasludināja UTR par nelikumīgu.


Sākumā Kijevu ieņēma sarkanā armija. UTR lūdz palīdzību Vācijai un Kijevā ienāca Vācijas karaspēks. Drīz vien Centrālā Rada tika atlaista (to bez jebkādas pretestības paveica niecīgs vācu armijas kontingents – pusrota), bet UTR vietā tika pasludināta Ukrainas lielvalsts par kuras vadītāju (hetmanu) tika nozīmēts provāciskais un merkantilais bijušais krievu armijas ģenerālis Pāvels Skoropadskis (1873-1945). Tolaik Skoropadskis rakstīja sievai: „Daņilam [Skoropadska dēls] ir jāsāk mācīties malorosu valoda, es jau nopirku mācību grāmatu un, iespējams, kļūšu par ukraini, tiesa gan ne par pārlieku pārliecinātu.”



Vilhelms Francis Habsburgs, Mihails Gruševskis, Pāvels Skoropadskis, Simons Petļura


Pēc revolūcijas Vācijā un Austroungārijas impērijas sadalīšanās 1918.gadā Vācu armija atstāja Kijevu un UTR padzina Skoropadski. Par UTR vadītāju kļuva bijušais grāmatvedis un žurnālists Simons Petļura (1879-1926). Galīcijā tai pat laikā tika pasludināta Rietumu Ukrainas Tautas Republika (RUTR). 1919.gadā UTR un RUTR noslēdza vienošanos par vienotas valsts izveidi. Kad apvienoto ukraiņu republiku spēki kopā ar Deņikina balto armiju ieņēma Kijevu, tad par godu šim notikumam notika karaspēka parāde un tika izkārti Ukrainas un Krievijas karogi. Viens no RUTR virsniekiem norāva Krievijas karogu un samina to kājām kā rezultātā izcēlās militārs incidents, kas noveda pie panikas UTR spēku vidū, kas pārsvarā sastāvēja no mazizglītotiem un nepieredzējušiem zemniekiem. Pārrunājot šo gadījumu ar RUTR Galīcijas armijas komandieri Antonu Kravsu (1871-1945), balto komandieris paziņoja, ka par Galīciju viņš neko nezinot, bet Kijeva ir krievu pilsēta, tāpēc RUTR droši var atgriezties Galīcijā. Pēc tam „baltie” noslēdza vienošanos ar RUTR.


1920.gadā lielāko daļu Ukrainas teritorijas ieņēma Padomju Sarkanā armija, RUTR Galīcijas armija zaudēja divus gadus ilgušo karu pret Poliju (izšķiroša izrādījās Rumānijas armijas negaidītā iejaukšanās), bet UTR Petļuras personā noslēdza vienošanos ar Poliju, uz papīra atdodot tai Galīciju. Gala beigās visu izšķīra Padomju Krievijas un Polijas karš, kurš beidzās ar Rīgas vienošanās parakstīšanu 1921.gadā saskaņā ar kuru Rietumukraina un Rietumbaltkrievija (arī pašreizējā Lietuvas galvaspilsēta Viļņa) tika pievienotas Polijai.


Polijas sastāvā Galīcijā tika veikta pārpoļošanas politika, brīvās zemes tika atdotas poļiem un tika iesūtīti poļu kolonisti. Par ukraiņu galveno ienaidnieku kļuva poļi. Plaši izplatīta bija poļu zemesīpašnieku māju dedzināšana . Tieši šai laikā noformulējās galvenais ukraiņu „nacionālistu” sauklis: „Nāvi žīdiem, moskaļiem [krieviem] un ljahiem [poļiem]”.


Ukraiņu nacisms


1920.gadā Prāgā bijušie Austroungārijas virsnieki nodibināja Ukrainas kara organizāciju (1929.gadā pārdēvēta par Ukrainas Nacionālistu Organizāciju (UNO)) par kuras vadītāju kļuva bijušais Austrijas armijas praporšiks un UTR armijas pulkvedis Jevgēņijs Konovaļcevs (1891-1938; polis no mātes puses, mācījies Ļvovas universitātē, „Prosvit” biedrs ). UNO veica sabotāžas (ēku dedzināšanas, telefonu un telegrāfa infrastruktūras bojāšanu), spridzekļu ievietošanu, īpašumu „ekspropirāciju” un politiskās slepkavības. Tā uzturēja sakarus ar Vācijas nacionālsociālistisko partiju. 1930-ajos gados fašistiskās Itālijas slepenpolicija, Vācijas drošības dienests un Vācijas militārais izlūkdienests palīdzēja UNO „efektivizēt” savu darbību, izstrādājot organizācijas administratīvo struktūru, tās elementu savstarpējo sakaru teorētisko modeli un palīdzot to praktiski ieviest. Tas UNO vēlāk ļāva pārtapt par spēcīgāko pretpadomju teroristisko organizāciju un saglabāt sevi visu Padomju laiku.


Galvenais ukraiņu nacisma ideologs ir Dmitrijs Doncovs (1883-1973). Zīmīgi, ka Doncovs, runājot ukraiņu „nacionālistu” terminoloģijā, ir moskalizēts vācu-itāļu izcelsmes imigrantu pēctecis no bagātas ģimenes. Ukraiņu hetmanisma kustības ideologs Vjačeslavs Lipinskis (1882-1931), raksturojot Doncovu, pārfrazēja Puškinu : „Tā vēl nav nelaime, ka viņš ir moskalis, bet gan ka ukrainis tik tādēļ, lai Ukrainu neizveidotu.”


Doncovs mācījās Pēterburgas un Vīnes universitātēs, ieguva juridisko zinātņu doktora grādu. Apprecējās ar ukrainieti un kopš 1911.gada dzīvoja Ļvovā. Līdz tam bija aktīvs marksists. Pirmā pasaules kara laikā bija Austroungārijas ministrijas, kura atbildēja par propagandu, darbinieks. Viņa uzdevums bija visas Ukrainas teritoriju atdalīšanās no Krievijas organizēšana un šī mērķa sasniegšanai viņš apbraukāja krievu karagūstekņu nometnes un aģitēja par „neatkarīgu” Ukrainu (Austroungārijas virsvadībā, protams). 1919-1921. gadā Doncovs bija UTR preses dienesta vadītājs.


Pēc kara viņš atgāja no aktīvās politikas un koncentrējās uz fantāzijām, kuras masveidā pārņēma jauniņos „plastiešus”. 1926.gadā Doncovs izdeva sacerējumu „Nacionālisms”, kas ātri vien kļuva par „īsto ukraiņu” kulta grāmatu un UNO idejisko platformu. Par primāro un galveno mērķi viņš pasludināja eiropeiskas ukraiņu nācijas izveidi, veicot ukraiņu „attīrīšanu”. Doncova ideju esence ir sekojoša: ukraiņi ir izredzētie, vācieši normāli cilvēki, bet moskaļi un pšeki (poļi) – necilvēki. No ideoloģiskā naida un necilvēcības viedokļa Doncovs pārspēj gan itāļu fašistus, gan Hitleru, jo viņiem vismaz bija vienota tauta, kas ietvēra sevī arī subetnosus (dialektus), savukārt Doncovs paziņo, ka moskalizētie ukraiņi (tas ir – lielākā daļa Ukrainas iedzīvotāju) nav ukraiņi un ka Ukraina no viņiem (no visa moskalizētā) ir „jāattīra”.


Ap 1930-iem gadiem UNO noteicošu lomu ieguva jaunā ukraiņu „nacionālistu” paaudze starp kuriem īpaši pieminami ir Romāns Šuhevičs un nākamais ukraiņu nacistu simbols Stepans Bendera (reāli Benderas nopelni ir pārspīlēti, bet pati viņa personība gauži nožēlojama, kas disonē ar nacisma spēka kultu).


Romāns Šuhevičs (1907-1950) ir Ļvovas apgabala pagasta tiesneša dēls. Viņa tēvocis 1919.gadā bija komandieris Galīcijas armijā, bet UNO vadītājs Jevgēnijs Konovaļcevs bija Šuheviču ģimenes draugs, kurš bija biežs viesis viņu mājās un kurš veltīja daudz laika politiskām sarunām ar padsmitgadīgo Romānu. Šuhevičs sākumā iestājās jauniešu organizācijā „Plast”, pēc tam UNO, ņemot dalību sabotāžu un slepkavību organizēšanā. 1932.gadā tika apcietināts par dalību antipoļu studentu dumpī.



Dmitrijs Doncovs, Rihards Jarijs, Jevgēņijs Konovaļcevs, Romāns Šuhevičs, Stepans Bendera


Stepans Bendera (1909-1959) ir grieķu katoļu mācītāja dēls. Viņa jaunības sapnis bija iestāties „Plast”, ko viņš arī izdarīja. Bija UNO aktīvists, kurš pēc organizācijas šķelšanās (iemesls – attieksme pret vāciešiem) kļuva par tās vadītāju. Benderam bija izteiktas psihiatriskas patoloģijas (sadomazohisma) pazīmes (dūra sev aiz nagiem adatas, staigāja kails ziemas salu laikā, žņaudza kaķus).


1934.gadā UNO veica Polijas iekšlietu ministra Broņislava Peracka (1895-1934) slepkavību. Vainīgie tika atrasti, arestēti un notiesāti. Šuhevičam tika piespriesti 4 gadi un 1938.gadā viņš tika atbrīvots pēc kā uzreiz aizbrauca uz nacistisko Vāciju, kur izgāja apmācības Minhenes kara akadēmijā, ieguva Vācijas armijas virsnieka pakāpi un kļuva par pirms kara radītā vācu armijas ukraiņu bataljona „Nahtigaļ” komandieri. Bet Benderam tika piespriests nāvessods (viņš tika vainots papildus vēl divu Ļvovas universitātes pasniedzēju slepkavībā), kurš tika aizstāts ar mūža ieslodzījumu.


Visnoslēpumainākā no visām UNO figūrām ir Rihards Jarijs (1898-1969). Drošu ziņu par viņa biogrāfiju nav pat šobrīd. Tiek minētas versijas, ka viņš ir ungāru ebrejs, sudetijas vācietis, pa pusei čehs, pa pusei ebrejs, austriešu aristokrāts. Pats viņš sevi dēvēja par ukraiņu kazaka pēcteci, tomēr, kad vācu specdienesti pārbaudīja viņa sniegtās ziņas par sevi, tad konstatēja ka tās nav iespējams apstiprināt. Tāpat miglā tīta ir viņa darbība Pirmā pasaules kara laikā, ir versija, ka viņš bija Austroungārijas specdienesta darbinieks.


Droši ir zināms, ka viņš dienēja RUTR Galīcijas armijā, pēc kara nodarbojās ar zirgu spekulācijām, aprēcējās ar ebrejieti (Rozu Špiļfogeļ), emigrēja uz Vāciju un tur iestājās ukraiņu „nacionālistu” rindās un uzreiz kļuva par UNO izlūkdienesta vadītāju. Bija UNO pārstāvis Vācu nacionālsociālistiskajā partijā. Bija vācu militārā izlūkdienesta aģents ar segvārdu „Konsuls-2”, koordinēja dažādas vācu militāristu apmācības programmas ukraiņu kaujiniekiem. 1941.gadā organizēja ukraiņu bataljonu „Roland” un kļuva par tā komandieri. Pašpasludinātās „neatkarīgās” un Vācijai draudzīgās Ukrainas viens no vadītājiem par ko, kopā ar pārējo UNO vadību, tika apcietināts. Jarijs vienīgais tika atbrīvots jau pēc gada. Pēc Otrā pasaules kara beigām netraucēti dzīvoja Austrijā, Padomju okupācijas zonā un saglabāja sakarus ar UNO.


Ukraiņu nacistu noziegumi


1939.gada 1.septembrī Vācija uzbruka Polijai un sākās 2.Pasaules karš. PSRS savukārt ieņēma Rietumukrainu un Rietumbaltkrieviju (Lietuva tolaik atguva savu galvaspilsētu Viļņu, tiesa gan kā Lietuvas PSR).


1941.gada 22.jūnijā Vācija uzbruka PSRS un tās armija strauji virzījās valsts iekšienē. 29.jūnijā vācu armijas ukraiņu bataljons „Nahtigaļ” ieņēma Ļvovu. Pilsētā tika izziņots, ka cietumā esot atrasti NKVD nogalināti ieslodzītie. Līdz jūlija sākumam Ļvovā tika nogalināti apmēram 4000 ebreju, poļu un Padomju varai simpatizējoši iedzīvotāji.


Nākamajā dienā pēc Ļvovas ieņemšanas UNO kopā ar „Nahtigaļ” karavīriem organizēja „Rietumukrainas zemju likumdošanas sapulci”, kurā pieņēma aktu par Ukrainas valsts pasludināšanu un par „valsts” vadītāju tika iecelts UNO priekšsēdētāja pirmais vietnieks Jaroslavs Stečko (1912-1986; arī grieķu katoļu mācītāja dēls, arī jurists, arī mācījies Ļvovas universitātē). Sanāksmē piedalījās arī grieķu katoļu baznīcas metropolīts Andrejs Šeptickis, kurš aicināja visus ticīgos atbalstīt „šo svētīgo iesākumu”. Sanāksme tāpat oficiāli izteica sveicienu „varenajai un neuzvaramajai vācu armijai”. UNO priekšsēdētāju Stepanu Banderu vācieši tobrīd jau bija arestējuši un drīz vien tika arestēti arī pārējie UNO vadītāji, tomēr nopietna vēršanās pret ukraiņu „nacionālistiem” no vācu puses nebija, un „koncentrācijas nometne”, kurā nebrīvē dzīvoja Bandera, bija speciāls VIP personām paredzēts cietums (tajā mita daudzi Rietumvalstu augstākā ranga politiķi, tai skaitā arī Francijas premjerministrs Andrea Blūms (1872-1950), ebrejs pēc tautības un Austrijas kanclers Kurts Šušniks (1897-1977)). Vēlāk katrs, kurš tika turēts šajos komfortablajos, brīvību ierobežojošajos apartamentos, varēja teikt, ka viņš ir antifašists, jo ir bijis ieslodzīts vācu koncentrācijas nometnē.


19.septembrī Vācu armija ieņēma Kijevu, bet jau 27.septembrī vācieši kopā ar ukraiņu „nacionālistiem” Babij Jarā (Kijevas pievārtē) sāka veikt pirmās nošaušanas (tika likvidēti apmēram 700 psihiatrisko slimnīcu pacienti). Pēc tam ar vietējo rabīnu palīdzību tur tika sapulcināti apmēram 33-40 tūkstoši ebreju (viņiem tika teikts, ka tiks izvesti uz Palestīnu) un divu dienu laikā (29. un 30. septembrī ) nošauti, tai skaitā arī sievietes un bērni. Turpmāk līdz 1943.gadam Babij Jarā tika nošauti pēc dažādiem datiem vēl papildus 30 – 80 tūkstoši cilvēku.


Jūlijā pie Smoļenskas vācu spēki nogalināja vairāk kā 20000 Padomju armijas sagūstītos poļu virsniekus (ir versija, ka to paveica ukraiņi). 1943.gadā poļu virsnieku mirstīgās atliekas tika pārapbedītas un pa visu pasauli tika izziņots, ka viņus 1940.gadā esot nogalinājušas NKVD vienības (t.s.„Katiņas traģēdija”).


21.oktobrī no abiem Vācu armijas ukraiņu bataljoniem („Nahtigaļ” un „Roland”) tika izveidots policijas bataljons, kurš līdz 1942.gada decembrim cīnījās pret partizāniem mūsdienu Baltkrievijas teritorijā pēc kā dīvainā kārtā gandrīz visi tā dalībnieki atteicās pagarināt kontraktus un atgriezās Ļvovā.


1943.gada pavasarī aktīvu darbību sāka UNO dibinātā Ukraiņu partizānu armija (UPA), par kuras vadītāju kļūst Dmitrijs Klačkovskis (1911-1945; pabeidzis Ļvovas universitātes juridisko fakultāti, dienējis Poļu armijā). 1944.gada janvārī UPA virspavēlniecību pārņēma Romāns Šuhevičs. Formāli UPA cīnījās arī pret vāciešiem, bet praktiski tās galvenie spēki tika vērsti pret Padomju (žīdmoskaļu ukraiņu nacistu terminoloģijā) un poļu partizāniem, kā arī pret poļu civiliedzīvotājiem (pēc oficiāliem datiem visā UPA darbības laikā tika nogalināti 20 vācieši). Ir fiksēts viena vācu ģenerāla izteikums: „Es būšu laimīgs, ja ukraiņi un poļi sāks nogalināt viens otru, bet, ja pa vidu gadīsies kāds ebrejs, tad būs pavisam labi.” Apmēram pēc šī scenārija arī UPA rīkojās.


UPA galēji nacistisko būtību vislabāk raksturo t.s. „Volīnijas traģēdija”, kuras rezultātā tika nogalināti pēc dažādiem datiem 20 – 80 tūkstoši poļu. 1943.gadā UNO pieņēma lēmumu par poļu izdzīšanu no Volīnijas. Sākotnēji UPA darbības bija vērstas pret vācu pārvaldes administrācijā kalpojošajiem poļu ierēdņiem, bet drīz vien par upuriem kļuva visi lauku iedzīvotāji (lielākā UPA operācija –uzbrukums vienlaicīgi 150 poļu ciemiem). Ukraiņi izcēlās ar neiedomājamu cietsirdību (tika pat uzšķērsti zīdaiņi). Poļi atbildēja un tolaik pēc dažādiem datiem tika nogalināti 2 – 15 tūkstoši ukraiņu. Pēc vācu atkāpšanās tieši Padomju armija pārtrauca poļu Armija Krajova sākto izrēķināšanos ar ukraiņiem. Naids starp poļiem un ukraiņiem bija tik milzīgs, ka Padomju teritorijā dzīvojošie poļi tika pārvietoti uz Poliju, bet tur dzīvojošie ukraiņi uz Rietumukrainu.





Pēc Padomju armijas ienākšanas Rietumukrainā par UPA galveno ienaidnieku kļuva Padomju vara pret kuru tika aktīvi karots līdz 1949.gadam (1950.gadā tika atrasts un nogalināts UPA vadītājs Romāns Šuškevičs), bet atsevišķas vienības pretojās vēl līdz 1956.gadam (kopsummā pēckara periodā pēc oficiāliem datiem Padomju vara pazaudēja mazliet vairāk kā 3000 karavīru).


Pēc SMERŠ dalībnieka liecībām UPA bija nopietna, ļoti labi organizēta un nokonspirēta organizācija. Tās ietekme pilsētās bija salīdzinoši maza, bet vairums Rietumukrainas lauku apvidu pārsvarā bija UPA kontrolē. Galvenie UPA kaujinieku spēki atradās mežos (šiem mērķiem vācu laikā tika uzbūvēti speciāli betona bunkuri pēc kā nereti viņi arī tika atrasti), bet ciemi atbalstīja UPA ar pārtiku, materiāliem un informāciju. UPA bija stingra hierarhija un disciplīna un par nepaklausību cilvēki tika nogalināti kopā ar visu ģimeni (tai skaitā bērniem). Tā kā vairums civiliedzīvotāju un pat daudzi ierindas kaujinieki darbojās UPA piespiedu kārtā (pašu un ģimenes nogalināšanas draudu iespaidā), tad pamatvienības tika likvidētas, nogalinot to komandierus un galvenie pūliņi tika veltīti to identificēšanai un atrašanās vietas noskaidrošanai.


Viens no toreizējiem UPA darbības virzieniem – jauniešu iesaistīšana kaujinieku darbībās (jaunieši tika ņemti no laucinieku ģimenēm). Ideoloģiskas un „praktiskas” apstrādes rezultātā padsmitgadīgi puiši un meitenes tika pataisīti par aukstasinīgiem slepkavām (ar īpašu sadistisku nežēlību izcēlās meitenes). Ne viens vien karavīrs gāja bojā, kad pažēloja rokas pacēlušu jaunu puiku, kurš pēc tam viņu nogalināja, tāpēc bija izplatīta prakse šādus jauniešus gūstā neņemt.


Pēc šī paša SMERŠ dalībnieka liecībām ar laiku UPA stratēģija mainījās un viņi savus pūliņus sāka koncentrēt iekļūšanai komunistiskajā partijā un valsts pārvaldes aparātā, bet centrālās UPA „soda brigādes” (kuras galvenais uzdevums bija nogalināt nepaklausīgos savējo vidū) pēdas veda uz Ukrainas komunistiskās partijas vadību, kuras vadītājs tolaik bija Ņikita Hruščovs (1894-1971). Tieši Hruščovs bija galvenais „staļinlaiku represiju” organizētājs gan Ukrainā, gan Maskavas pilsētā. Un tieši Hruščovam bija noteicošā loma Staļina nogalināšanā 1953.gadā un vēlākā „Berijas partijas” sagrāvē.


Izmeklēt UPA saistību ar Ukrainas komunistiskās partijas vadību neizdevās, jo 1946.gadā SMERŠ un citas struktūras, kuras cīnījās pret UPA, tika izformētas, NKVD ģenerālis, kurš par to atbildēja, tika nomainīts uz daudz „tolerantāku” un sāka notikt izrēķināšanās ar NKVD darbiniekiem, kuri cīnījās pret UPA. Bet pēc tam, kad Hruščovs kļuva par PSRS vadītāju un izsludināja vispārēju amnestiju, sagūstītie un notiesātie UPA kaujinieki nokļuva brīvībā un atgriezās mājās.



Ivars Prūsis

/19.03.2014/


no raksta "Par Ukrainu (vēsturi, tur notikušo un tā iemesliem)"

http://infoagentura.wordpress.com/2014....mesliem

Рiezīme.1

Сов. секретно

МКГБ СССР
1 управление
16 октября 1945 г.

Разослать: Берия
Меркулову
Кобулову

СПЕЦСООБЩЕНИЕ

Резидентурой НКГБ в Париже получены данные о том, что 3 июня с.г. в гор. Ганновер состоялось совещание группы украинских националистов под председательством профессора ПОДИЛЬСКОГО.

Докладчиком на этом совещании по вопросу организации «Украинского Допомогового Комитета» (УДК – ред.) в гор. Ганновер прибыл представитель от Центрального «УДК» из гop. Бад-Киссинген старый петлюровский офицер ЛИТВИНЕНКО, он же представитель БАЧИНСКОГО от «Украинского Червоного Хреста» (УЧХ) в Женеве.

На совещании присутствовал и вошел в состав созданного «УДК» в качестве секретаря член «Провода» ОУН (бандеровцев) инженер ШУХЕВИЧ, известный на Западной Украине под кличкой «Тур».

Председателем «УДК» был избран ЛУЦКИЙ, заместителем председателя — профессор КРИВИЦКИЙ. Кроме того, всостав комитета вошли: орг. референт и представитель «Красного Креста» — доктор ДОСКАЧ, референт по политическим и культурно-просветительным вопросам — профессор ВОЛЫНЕЦ, представитель от молодежи — БУРЯЧЕК и член комитета доктор КОЦУР.

На этом совещании была создана так называемая «УМСА» (организация христианской молодежи) под председательством профессора ВОЛЫНЦА, а затем на эту должность был назначен БАКАЛО.

«Украинские Допомоговые Комитеты» в зонах оккупации английских и американских войск ведут активную антисоветскую деятельность через уполномоченных «УЧХ».

Для полного охвата эмиграции влиянием «УЧХ», зоны английской и американской оккупации разделены женевской делегатурой «УЧХ» на 11 округов:

Шлезвиг-Гольштейн, Ольденбург, Вестфалия, Ганновер-Нендорф, Гольденайм-Брауншвейг, Липпе, Райнланд, Вюртемберг, Гессен-Нассау, Бавария, Тюрингия.

Окружные уполномоченные «УЧХ» имеют свой аппарат и представителей в районах.

На территориях, оккупированных английскими войсками, уполномоченные «УЧХ» пользуются правами представителей «Международного Красного Креста». Они находятся в постоянном контакте с английскими оккупационными властями, от которых получают материальную помощь и с их разрешения издают националистическую литературу.

По тем же данным, существование «УДК» разрешено также французами в своей зоне оккупации.

«УЧХ» ведет работу по переброске в Советский Союз, под видом репатриантов, своей агентуры для организации подпольной националистической деятельности на территории СССР, а также агитацию среди украинских эмигрантов за невозвращение на Родину.

Начальник 9 отдела 1 управления НКГБ СССР
Гукасов

ГА РФ, ф. 9478, оп. 1, д. 380, л. 95-96.

Рiezīme.2

СПЕЦСООБЩЕНИЕ

Резидентурой НКГБ СССР в Париже получены следующие данные о деятельности украинских националистических организаций на территории Германии в зонах оккупации американских и английских войск.

В мае с. г. созданная в гop. Веймар украинскими националистами «Об'єднана Українська громадськiсть» (ОУГ) обратилась к ЭЙЗЕНХАУЭРУ с меморандумом, в котором просит создать для украинцев, находящихся в американской зоне оккупации и не желающих возвращаться в СССР, необходимые условия к тому, чтобы получить возможность переехать в страны Западной Европы или в Америку. В том же меморандуме «ОУГ» просила американское командование дать разъяснение, какое международное учреждение будет теперь заниматься судьбой политических эмигрантов, как занималось этим до 1939 года «Бюро Нансена», и к кому украинские эмигранты должны обращаться за правовой и материальной поддержкой.

После этого в Веймаре был создан так называемый «Український Червоний Хрест»(УЧХ) и подчиненные ему филиалы в других пунктах сосредоточения украинской эмиграции, действующей на правах секции «Международного Красного Креста» в Швейцарии, где постоянным представителем от украинской эмиграции является петлюровец БАЧИНСКИЙ. «УЧХ» имел своих уполномоченных при комендатурах оккупационных войск США и Англии.

Украинцам, не желающим возвращаться в СССР, «УЧХ» выдает сертификаты «Украинской секции международного Красного Креста». Лица, получившие такой документ, признаются английскими и американскими оккупационными властями, как не имеющие гражданства.

После перехода Веймара в зону оккупации советских войск «ОУГ» переместилась в гор. Бад-Киссинген (Бавария) и называется в настоящее время «Центральним Українським допомоговим комiтетом» (УДК).

Во главе Центрального «УДК» стоит бывший член ЦК «Українськогонацiонально-демократичного об'єеднання» (УНДО) Мудрый Василий, заместителем его является член «правительства» «Украинской народной республики» (УНР) Ветухов.

Центральный «УДК» в Бад-Киссингене ведет активную работу по установлению связи с местными «УДК» и с антисоветскими формированиями прибалтийской эмиграции. Сотрудники Центрального «УДК» Дубровский и Сенюк, выезжавшие в июне 1945 года в местные «УДК», заявляли украинцам, что Центральным «УДК» достигнуто соглашение с латышами, литовцами и эстонцами, не желающими возвращаться в СССР, и что в связи с переездом в ближайшее время Центрального «УДК» во Франкфурт-на-Майне связь с ним будет осуществляться через члена «Центрального Латышского комитета» в гор. Детмольд - Родзинса.

Все эти организации проводят усиленную работу по объединению антисоветской деятельности всех течений и групп украинской эмиграции и подчинения их единому руководству.

14 июля с. г. в гор. Бад-Киссинген происходил съезд всех политических партий украинской эмиграции, где присутствовали: представитель от бандеровцев под псевдонимом «Богдан», от «мельниковцев» был сам Андрей Мельник, oт гетманцев Рознатовский, от УНР «президент» Андрей Левицкий со своим штабом, от украинской церкви епископ Мстислав с 4-мя епископами из зоны американской оккупации, и епископ Поликарп - из зоны английской оккупации.

Докладчиком на съезде был «министр» внутренних дел «УНР» — Ветухов.

Съезд обсудил вопросы объединения всех украинских политических партий и работу Центрального «УДК».

Выступивший на съезде Андрей Мельник предложил выработать единую для всех организаций политическую линию.

Съезд признал созданную в середине 1944 года на Украине «Українську Головну Визвольну Раду» (УГВР) органом, «руководящим продолжением борьбы за Самостийну Украину путем организации вооруженных сил».

Руководителем «УГВР» был утвержден Степан Бандера. «УГВР» строго законспирированная организация, члены ее неизвестны. Штаб «УГВР» находится в Баварии, где якобы имеет подпольную радиостанцию, которая в июле 1945 года работала от 23.00 до 02.00 на волне 41-43 метра.

О деятельности украинцев в английской зоне оккупации известно, что в гор. Ганновер существует так называемый «Украинский национальный комитет», в состав которого входят: бывший депутат польского сейма галичанин Луцкий Мирон, представитель от молодежи и руководитель разведки комитета Бурячек Алексей, начальник социального обеспечения членов «Красного Креста» Петрук Борис, известный националистический деятель в Галиции Матла и бывшие офицеры Красной Армии Коваленко, Немчинский и Супчинский.
Примечание:

«Об'єднана українська громадськiсть» - «Oбъединенная украинская общественность»

«Український Допомоговий комiтет» - «Украинский комитет помощи»

«Українська Головна Визвольна Рада»— «Украинский Главный Освободительный Совет».
Начальник 9 отдела 1 упр. НКГБ СССР
полковник Гукасов

24.10.1945 г.

ГА РФ, ф. 9478, оп. 1, д. 380, л. 97-101.

Ukrainā / Skatīts 771 / Piebilda lspr Reitings: 0 / 0
Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz