Galvenie
20.04.2016
V. I. ĻEŅINA RĪGAS DIENA
V. I. ĻEŅINA RĪGAS DIENA
Latvijas revolucionāro ciņu vēsture ir nesaraujami saistīta ar V. I. Ļeņina vārdu.
1900. gada 2. (15.) aprīlī V. I. Ļeņins ieradās Rīgā un satikās šeit ar vadošajiem Rīgas sociāldemokrātiskās organizācijas biedriem J. Ozolu un K. Zuti. Tikšanās notika Elizabetes ielā 16, dz. 19 (tagad Kirova ielā 18, dz. 16), profesionālo latviešu revolucionāru Olgas un Jēkaba Kovaļevsku dzīvoklī.
Vēl 1924. gadā, atceroties V. I. Ļeņina darbību pēc Šušenskas trimdas, N. Krupskaja rakstīja: «Iļjičs nostiprināja sakarus ar Pēterburgu, Maskavu, Ufu, Pleskavu, dodas pie Siļvina uz Rīgu un vienojas ar to. Visiem Iļjiča trimdas un darba biedriem vajadzēja kļūt par «Iskras» korespondentiem . . .» Tā bija pirmā liecība par V. I. Ļeņina ierašanos Rīgā. Tolaik, jaunā gadusimteņa mijā, risinājās cīņa par marksistiskas revolucionāras strādnieku partijas izveidošanu Krievijā. Visu trimdas laiku V. I. Ļeņins bija uzmanīgi sekojis strādnieku kustības un savrupo sociāldemokrātisko pulciņu darbības attīstībai Krievijā. Viņš secināja, ka nepieciešams izveidot revolucionāru, marksistisku strādnieku šķiras partiju, kas apvienotu nelielās vietējās organizācijas. «Bezmiega naktīs viņš visās detaļās pārdomāja savu plānu, apsprieda to ar Kržižanovski, ar mani,» atcerējās N. Krupskaja, «par to sarakstījās ar Martovu un Potresovu, vienojās ar viņiem par braukšanu uz ārzemēm.» Sarežģītajos Krievijas apstākļos izšķiroša loma vienotas strādnieku partijas izveidošanā varēja būt vienīgi Viskrievijas politiskai avīzei, kuru pēc V. I. Ļeņina plāna vajadzēja izdot ārzemēs, pēc iespējas tālāk no cara žandarmērijas uzraudzības.
Cara patvaldība politiski neuzticamajam trimdiniekam pēc trimdas laika izbeigšanās bija aizliegusi apmesties valsts lielākajās pilsētās, rūpniecības un kultūras centros, starp tiem bija arī Rīga. Lai atrastos tuvāk galvaspilsētai Pēterburgai un valsts rietumu robežam, V. I. Ļeņins apmetās Pleskavā un nekavējoties sāka organizēt 1 Viskrievijas politiskās avīzes «Iskra» izdošanu. Bija jaizraugās nākamie avīzes līdzstrādnieki un korespondenti, bija jānodibina sakari ar vietējām sociāldemokrātiskajām organizācijām, lai ar to palīdzību nodrošinātu laikraksta izplatīšanu. Šo organizāciju vidū bija arī Rīgas sociāldemokrātiskā organizācija, kas bija izveidojusies 1899. gada augustā un kas apvienoja ap 200 biedru no vairāk nekā 15 pulciņiem. Organizācijas darbu vadija Rīgas komiteja, kas uzturēja sakarus ar pulciņiem Latvijas pilsētās un laukos, kā arī nodibināja sakarus ar latviešu sociāldemokrātiem ārzemēs; latviešu revolucionārie sociāldemokrāti ārzemēs jau kopš 19. gs. beigām bija viens no spēkiem, kas nodrošināja marksistiskās literatūras transportēšanu už Latviju. Domājams, ka V. I. Ļeņins bija par to informēts un viņu interesēja personisku kontaktu nodibināšana ar latviešiem.
V. I. Ļeņina ierašanos Rīgā un tikšanos ar latviešu sociāldemokrātiem organizēja viņa cīņu biedrs no Pēterburgas «Cīņas savienības strādnieku šķiras atbrīvošanai» un Sibīrijas trimdas laika M. Siļvins, kuru dienests armijā bija atvedis uz Rīgu. Vēlāk M. Siļvins atcerējās: «. . .diezgan pamatīgi iepazinos ar vietējo revolucionāru darbību. Man radās doma, ka būtu ļoti labi, ja Vladimirs Iļjičs pats atbrauktu šurp, nodibinātu sakarus ar rīdziniekiem un varbūt varētu izmantot šo organizāciju to uzdevumu atrisināšanā, kurus viņš sev bija spraudis sakarā ar «Iskras» izdošanu. «Kā liecina M. Siļvins vienā no savām vēstulēm, kuras viņš rakstījis V. I. Ļeņinam uz Pleskavu, viņš ierosinājis Ļeņinam atbraukt uz Rīgu, un Vladimirs Iļjičs paziņojis, ka esot nolēmis ierasties Rīgā. Tad M. Siļvins lūdzis viņu ierasties svētdienā, kad mēdzis būt mājās.
«Iepriekš jau biju norunājis ar latviešu biedriem par satikšanos,» atmiņās raksta M. Siļvins. Viņš diezgan sīki aprakstījis arī, kā V. I. Ļeņins 1900. gada 2. (15.) aprīli no Izborskas nelegāli ieradās Rīga, sameklēja Vendenes (tagad Cēsu) ielas 17. namu, tikai vienu reizi pajautājot policistam ceļu un ari tikai tadeļ, lai svešos apstākļos pārliecinātos par savām vācu valodas zināšanām. «Bija ap divpadsmitiem, kad Vladimirs Iļjičs ar mīkstu filca platmali galvā un spieķi cimdotā rokā, ģērbies gluži kā džentlmenis, parādījās uz mušu istabas sliekšņa . . . Pie brokastgalda,» atceras M. Siļvins, «pastāstīju viņam savus iespaidus par Rīgas biedriem, ieminējos arī par sakariem ar ārzemēm. Vladimirs Iļjičs aizrādīja, ka tas, protams, ir svarīgi, it īpaši sakarā ar viņa jaunajiem plāniem, un viņš man pastāstīja par savu nodomu radīt ārzemēs cariskajai patvaldībai nepieejamu organizatorisku centru un sociāldemokrātisku Viskrievijas avīzi, kuras izdošana un izplatīšana veicinās partijas izveidošanu.»
Satikšanās vieta ar latviešu biedriem bija izvēlēta veiksmīgi — Elizabetes ielas 16. nams atradās pilsētas centrā — netālu no stacijas, tam bija vairākas izejas; te atradās Rigas latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevumu kase, tāpēc nepazīstamu cilvēku ierašanās šeit nebija retums. Izgājuši cauri nelielam iekšējam pagalmam un uzkāpuši ceturtajā stāvā, viņi nonāca profesionālo revolucionāru Olgas un Jēkaba Kovaļevsku īrētajā dzīvoklī. Šeit jau gaidīja Rīgas sociāldemokrātiskās organizācijas vadošie biedri J. Ozols un K. Zutis. Ievērodams konspirācijas noteikumus, M.Siļvins tikšanās dalībnieku uzvārdus nenosauca. K. Zuša 20. gados uzrakstītajās atmiņās mēs varam izlasīt: «Uz norunāto vietu mēs nogājām abi ar Ozolu un satikām šeit ieteikto biedru — neliela, bet pleciga auguma, rūsganu bārdu, stingriem un izteiktiem sejas pantiem. Viņa acu skatiens bija ass un uzmanīgi pētījošs, viņš pirmām kārtām atstāja uz mums daudz piedzīvojuša un nopietna revolucionāra iespaidu . .» Pirms galvenā jautājuma apspriešanas — par latviešu sociāldemokrātu iespējamo piedalīšanos laikraksta «Iskra» transportēšanā no ārzemēm uz Krieviju — Vladimirs Iļjičs vēlējies noskaidrot latviešu biedru teorētiskos uzskatus. Pēc J. Ozola atmiņām spriežot, V. I. Ļeņins uzsvēris, ka patvaldības gāšana un demokrātiskas republikas nodibināšana ir pirmais no strādnieku kustības tuvākajiem politiskajiem mērķiem. Tomēr, lai šo mērķi sasniegtu, nepieciešama strādnieku, jauna tipa marksistiska partija, bija nepieciešams laikraksts — aģitators un propagandists. «Viņa galvenais nolūks mūsu sarunā, kā varēja manīt, bija . . konstatēt, cik mūsu organizācija varētu būt izpalīdzīga ārzemēs izdodamā krievu sociāldemokrātu laikraksta «Iskra» ievešanai Krievijā,» rakstīja K. Zutis. Nav šaubu, ka V. I. Ļeņina saruna ar J. Ozolu un K. Zuti bija sākuma punkts Latvijas revolucionāru — jūrnieku un ostas strādnieku, studentu un strādnieku — ieinteresēšanai par «Iskru», viņu iesaistīšanai «Iskras» izplatīšanā. V. I. Ļeņina saruna ar latviešu sociāldemokrātiem ilga aptuveni divas stundas. Pēc tam viņš tās pašas dienas vakarā aizbrauca no Rīgas. M. Siļvins vēlāk rakstīja:
«Savaldzinājis latviešu biedrus, kas nevarēja nepakļauties viņa dižā prāta, organizatoriskā talanta un plašo ieceru ietekmei, Vladimirs Iļjičs pats uz visiem laikiem saglabāja simpātijas pret viniem. . .»
1900. gada 16. (29.) jūlijā V. I. Ļeņins devās uz ārzemēm un pēc nedaudz dienām ieradās Cīrihē, kur satikās ar emigrējušajiem krievu sociāldemokrātiem, lai pārrunātu jautājumu par laikraksta «Iskra» un žurnāla «Zarja» izdošanu un rediģēšanu. Novembrī V. I. Ļeņins rediģēja un gatavoja iespiešanai «Iskras» pirmo numuru. Tas iznāca 1900. gada 11. (24.) decembri Leipcigā.
V. I. Ļeņina laikabiedru atmiņas liecina, ka viņa rīcībā bijušas ārzemēs dzīvojošo latviešu sociāldemokrātu adreses. Tādēļ nav nejaušība, ka vieni no pirmajiem, kas pārsūtīja «Iskru» uz Krieviju, bija Cīrihē studējošie latvieši Ernests Rolavs un Eduards Skubiķis, gan neveiksmīgi — transports tika aizturēts. Tomēr jau 1901. gada vidū «Iskra» kopā ar citu nelegālo literatūru regulāri sasniedza Latviju. Ļeņiniskās «Iskras» idejas guva pilnīgu Latvijas revolucionārās sociāldemokrātijas atbalstu — to regulāri lasīja Politehniskā institūta studentu marksistiskajos pulciņos, strādnieku pulciņos, «Provodņikā», R. Poles mehāniskajā rūpnīcā, «Fēniksā», Kuzņecova porcelāna fabrikā, kā ari Talsos, Jaunjelgavā, Jelgavā, Liepājā, , Kuldīgas skolotāju seminārā.
Trijos gados «Iskra» veica idejiski organizatorisku darbu ceļā uz jauna tipa marksistiskas strādnieku partijas izveidošanu 1903. gada vasarā.
Lai saglabātu piemiņu par V. I. Ļeņina uzturēšanos Rīgā, kopš 1961. gada Cēsu ielā 17 apmeklētājiem ir atvērts V. I. Ļeņina memoriālais muzejs, bet kopš 1970. gada — arī muzejdzīvoklis Kirova ielā 18, kur notika V. I. Ļeņina apspriede ar latviešu sociāldemokrātiem.
*
«CĪŅAS» KORESPONDENTS — V. I. ĻEŅINS
Rakstu ««Cīņas» jubilejas numuram» V. I. Ļeņins uzrakstīja 1910. gada pavasarī Beļģijas galvaspilsētā Briselē. Šī raksta vēsturiskā nozīme ir ļoti liela, jo tajā, runājot profesora S. Ziemeļa vārdiem, «ar klasisku skaidrību un nopamatotību vērtēta Latvijas Sociāldemokrātijas un Latvijas proletariāta revolucionārā darbība Krievijas pirmās revolūcijas un tai sekojošās reakcijas gados».
Izmantodams statistikas datus par streiku kustību dažādās Krievijas guberņās, V. I. Ļeņins norādīja: «Revolūcijas laikā latviešu proletariāts un latviešu sociāldemokrātija ieņēma vienu no vissvarīgākajām, pirmajām vietām cīņā pret patvaldību un visiem vecās kārtības spēkiem.» Bet Latvijas proletariāta «vadošā pirmā loma uzbrukumā absolūtismam neaprobežojās ar streiku cīņu; viņš gāja bruņotās sacelšanās avangardā, viņš vairak par visiem līdzēja pacelt kustību uz visaugstāko pakāpi, proti, uz sacelšanās pakāpi. Viņš diezin vai ne vairāk par visiem ievilka lielajā revolucionārajā cīņā pret carismu un pret muižniekiem latviešu lauku proletariātu un latviešu zemniecību.»
V. I. Ļeņins pozitīvi novērtēja arī Latvijas Sociāldemokrātijas pieredzi legālās darbības iespēju izmantošana reakcijas periodā. «Būdama viens no Krievijas sociāldemokrātijas priekšpulkiem revolūcijas laikā, latviešu strādnieku partija izrādījās priekšā ari smagajā kontrrevolūcijas laikmetā. . . Latviešu sociāldemokrātiskie strādnieki prata nostādīt darbību visvisādu legālu Iespējamību, legālu savienību, visādu strādnieku biedrību, Domes tribīnes utt. izmantošanā, pie kam tie nebūt «nelikvidēja» nelegālo, revolucionāro partiju, bet turpretim visur saglabāja partijas nelegālās strādnieku šūniņas, kuras aizstāvēs un attīstīs lielās revolucionārās cīņas tradīcijas, neatlaidīgi un nelokāmi sagatavojot arvien plašākas un apzinīgākas cīnītāju masas no jaunajām strādnieku šķiras paaudzēm.»
Izskaidrodams Latvijas Sociāldemokrātijas panākumus, V. I. Ļeņins rakstīja: «Nav jāšaubās, ka starp cēloņiem, kuri izskaidro latviešu sociāldemokrātu panākumus, jānostāda pirmā vietā augstāka kapitālisma attīstība tiklab pilsētā, kā uz laukiem, lielāka noteiktība šķiru antagonismos, to paasināšanās nacionālo spaidu dēļ, latviešu iedzīvotāju koncentrācija un augstāka kultūras pakāpe. Visās šinīs attiecībās apstākļi, kuros nakas attīstīties un rīkoties krievu strādnieku šķirai, ir daudz neattīstītāki. Šī neattīštība arī rada tagad asāku krīzi KSDSP krievu daļā.»
V. I. Ļeņina raksts izskaidroja «Cīņas» lasītājiem likvidatorisma būtību Krievijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā, atmaskoja renegatisrnu un oportūnismu un izteica pārliecību, ka «strādnieku šķira, kas prata būt par vadoni 1905. g. revolūcijā, bez šaubām, pārvarēs visas šīs novirzīšanās no sociāldemokrātiskā ceļa».
V. I. Ļeņins izteica pārliecību, ka sociāldemokrātiem, kuri divdesmit gadus ir darbojušies nelegālos pulciņos un uzcēluši partiju, «kas ved miljonus triecienā pret patvaldību», pēc revolūcijas ir ne vien jāturpina nelegālo šūniņu darbs, bet desmitkārt tas jāpastiprina, ieaužot šis šūniņas biezā legālu organizāciju tīklā, izmantojot aģitācijai Domes tribīni, izplatot revolucionārajā cīņā iegūto mācību strādnieku masās un radot sociāldemokrātisko partiju, kas vedīs desmitiem miljonu jaunā triecienā pret patvaldību.
V. I. Ļeņina raksts izskaidroja Latvijas proletariātam stāvokli, kāds bija Krievijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā, un norādīja galvenos uzdevumus cīņā par savas partijas saglabāšanu un nostiprināšanu.
Pie šī raksta arī mūsdienās nereti atgriežas vēsturnieki, pētot 1905.—1907. gada revolūcijas un reakcijas laikposmus Latvijas strādnieku kustības vēsturē.
Latvijā / Skatīts 382 / Piebilda lspr Reitings: 0 / 0
Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz