Galvenie
19.05.2016
REIZ JAU VIŅI IEVEDA KARU MŪSU NAMĀ...
REIZ JAU VIŅI IEVEDA KARU MŪSU NAMĀ...
Dziļā pateicībā noliecot galvu padomju kareivju, partizānu un aizmugurē strādājošo ļaužu priekšā, ar kuru varonību bija izcīnīta padomju tautas uzvara Lielajā Tēvijas karā, nebūs lieki domās atskatīties uz laika posmu, pirms hitleriskie iebrucēji sagrāba Latvijas teritoriju. Tas būtu ļoti noderīgi pašlaik, lai mēģinātu saprast, kādu postu reiz jau Latvijas sabiedrībai sagādāja tās dziļā sašķeltība uzskatos par republikas attīstības vēlamajiem ceļiem.
Pēdējos gados šī tēma reti tiek apspriesta un var rasties iespaids, ka par iemeslu tam varētu būt pieejamu materiālu trūkums. Bet tā tas nav. To var apstiprināt šis raksts, kura saturs balstās uz Latvijas PSR ZA korespondētājlocekļa V. Karaļuna pētījumiem rakstu krājumā „Latvija uz divu laikmetu robežas” („Avots” Rīga 1988. g.), Latvijas Universitātes profesora P. Krupņikova pētījumiem „Latvijas pusgadsimta vēsture vāciešu acīm (XIX gadsimta beigas – 1945. gads)” ( „Avots” Rīga 1989. g.), pazīstamā latviešu vēsturnieka J. Dzintara darba „Rīgas pagrīdes noslēpumi” („Avots” Rīga 1986. g.), kā arī uz dokumentu krājumu „Baltija un ģeopolitika. 1935. – 1945. g.” (RIPOL klasik, Moskva 2010. g.). Ir pietiekami daudz arī citu materiālu, kuros atklājas hitleriskā Ģenerālštāba vērienīgā darbība, lai izveidotu vāciski noskaņotu pagrīdi okupēt paredzētajās PSRS rietumu teritorijās, jo, kā zināms, vācu varas iestāžu direktīvu projektā darbībai šajās teritorijās bija paredzēts izveidot piecas ģenerālguberņas. Vienā no tām bija plānots iedalīt Igauniju, Latviju un Lietuvu zem kopīga nosaukuma Ostlande. 1941. gada jūlijā nacistu vadoņu apspriedē fīrers pasvītroja, ka „visai Baltijai jākļūst par impērijas apgabalu”.
No visām iepriekš minētajām publikācijām var pārliecinoši secināt, ka laika posmā, kad tika gatavots karš pret PSRS, fašistiskā Vācija spiegošanas nolūkos plaši izmantoja latviešu buržuāziskos nacionālistus. Īpaši izdevīgi apstākļi tam radās, lai cik dīvaini tas arī liktos, pēc ātrās, bez asinsizliešanas notikušās padomju varas nodibināšanas Latvijā. Jaunā valsts vara izturējās augstsirdīgi pret gāztās buržuju šķiras „agrākās dzīves saimniekiem”. Tāpēc nebija ne bagāto varas pārstāvju arestu, nedz pret viņiem vērstu tiesas procesu. Kaut gan strādnieki ne reizi vien pauda neapmierinātību ar šādu visu piedošanu, sava veida Ulmaņa diktatūras vadoņu un to pakalpiņu vispārēju amnestiju. Tikai tad, kad buržuāzija sāka veidot savu pagrīdi, apvienot spēkus bruņotai cīņai, padomju varai nekas cits neatlika, kā saukt kontrrevolucionārus pie atbildības.
Ar hitleriskajiem izlūkdienestiem vairāk vai mazāk bija saistītas gandrīz visas buržuāziski nacionālistiskās pagrīdes grupas, kas sāka veidoties 1940.–1941. gada ziemā un apvienoja savās rindās galvenokārt aizsargus, policistus, daļu buržuāziskās armijas virsnieku, kulaku un Ulmaņa valsts aparāta kalpotāju.
Un tā hitleriskās militārās rezidentūras vadībā ar Ilmāru Rupertu (no baltvāciem, buržuāziskajā Latvijā vadīja biedrību „Vācu jaunatnes savienība Latvijā”, viņa tēvs pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma vadīja Latvijas Finanšu ministrijas Valūtas komisiju), bijušā Ulmaņa kara ministra pulkvežleitnanta Emīla Grapmaņa adjutantu un arī bijušā studentu korporācijas „Letonija” vadītāja Andreju Komsaru priekšgalā darbojās ne vien paša izveidotā nacionālistiski kontrrevolucionārā organizācija „Jaunlatvieši”, bet arī analoģiskas ievirzes organizācija ar skaļu nosaukumu „Latvijas nacionālais leģions” (LNL). Par savu galveno mērķi LNL izvirzīja pret tautas varu vērstu liela mēroga bruņotas sacelšanās organizēšanu brīdī, kad Vācija uzbruks Padomju Savienībai.
Ar kontrrevolucionāru nacionālistiski noskaņotu organizāciju un grupu formēšanu, kam jāveic diversijas akti padomju frontes aizmugurē, nodarbojās arī hitleriskā izlūkdienesta rezidents Hanss Šinke – britu izcelsmes vācietis, bijušās Rīgas firmas „Artūrs Everss un Hanss Šinke” līdzīpašnieks. Ar Šinkes aktīvu līdzdalību 1940. gadā Rīgā tika izveidota nacionālistiska pretpadomju organizācija „Tēvzemes sargi”. Šinkes aresta laikā čekisti pie viņa atrada viņa rakstīta ziņojuma kopiju vācu izlūkošanas centram Kēningsbergā: „Pastāv latviešu militāra organizācija „Tēvzemes sargi”. Šai organizācijai bez militārās ir arī politiska vadība. Štābs atrodas Rīgā. „Tēvzemes sargu” domāšanas veids -- latvisks nacionālsociālisms. Pilnībā nodod sevi fīrera rīcībā. Organizācija atbilst mūsu mērķiem un gatava izpildīt visas centra norādes.” Organizāciju „Tēvzemes sargi” vadīja ievērojama Rīgas namīpašnieka dēls, Latvijas Universitātes students Vladimirs Kļaviņš. Tās biedri sev izvirzīja uzdevumu – sagatavoties padomju varas gāšanai un fašistiskas diktatūras nodibināšanai. Šim nolūkam vairākās Latvijas PSR pilsētās no tautas varai naidīgi noskaņotām personām bija izveidotas sacelšanas grupas, kas aktīvi gatavojās bruņotām akcijām kara gadījumā. Atsevišķu šīs pagrīdes organizācijas biedru arests ļāva noskaidrot, ka tā darbojusies atbilstoši Vācijas izlūkdienesta norādēm.
Latvijas pretpadomju pagrīde drudžaini meklēja (un atrada) sakarus ar „trešā reiha” izlūkdienestiem, vāca tiem slepenas ziņas. Tādā ceļā latviešu buržuāzijas ekstrēmie grupējumi pamazām pārvērtās par hitleriskās Vācijas specdienestu palīgaparātiem, vācu fašistu „piekto kolonnu”.
Šādos apstākļos neviena valsts vara nesēdētu, rokas klēpī salikusi. Kā, cita starpā, nesēž arī šobrīd. Var minēt virkni gadījumu, kad mūsu tiesībsargājošās institūcijas visai stingri reaģējušas uz notikumiem, ko, aiz matiem pievelkot, kvalificēja kā Latvijas valsts drošības apdraudējumu. Tā 2015. gada jūnijā aizturēja divus jaunus Krievijas pilsoņus par „spiegošanu un teroristiskas darbības mēģinājumu grupas sastāvā ar iepriekšēju vienošanos”. Viņi ar paciņu skrejlapu angļu valodā, kas vērsta pret NATO, bija mēģinājuši tikt pāri Ādažu militārās bāzes nožogojumam. Šā gada februārī Rīgas Kurzemes rajona tiesa piesprieda sešus mēnešus brīvības atņemšanu Latvijas iedzīvotājam Maksimam Koptelovam. Pirms diviem gadiem Koptelovs ievietoja amerikāņu saitā Avaaz.org petīciju ar aicinājumu pievienot Latviju Krievijai. Viņš pats savu rīcību skaidro ar joku par tolaik aktuālu tēmu sakarā ar Krimas iekļaušanos Krievijā. Joks guva krimināltiesisku novērtējumu. Šā raksta tapšanas laikā Latvijas Republikas Saeima gatavojas steidzamā kārtā pieņemt izmaiņas likumā, kas ļautu ievērojami paplašināt šāda veida „jokdaru” loku, kurus varētu saukt pie kriminālatbildības. Tātad arī mūsdienu Latvija nebūt ne miermīlīgi izturas pret jebkuru, pēc varas iestāžu ieskatiem, mēģinājumu izdarīt kaitējumu valsts drošības interesēm.
Arī padomju vara tā laika situācijā nepalika pasīva, mierīga vērotāja lomā. Līdz kara sākumam tai izdevās likvidēt četras vācu izlūkošanas rezidentūras, kam bija cieši sakari ar vietējām pretpadomju organizācijām un grupām. Tomēr, neskatoties uz veiktajiem pasākumiem, neizdevās izjaukt latviešu nacionālistiskās buržuāzijas ieceres. Divās pirmajās hitleriskās okupācijas nedēļās Latvijā nacionālistiem izdevās no sava vidus savākt vairāk nekā 12 tūkstoš diversantu, kas no slēpņiem uzbruka civilpersonām un atsevišķiem padomju karavīriem, kuri atkāpās uz aizmuguri.
Karš Latvijas teritorijā sākās 1941. gada 22. jūnijā pulksten četros no rīta, kad armiju „Nord” grupa un vācu militārās flotes kuģi sāka uzbrukumu no sauszemes un gaisa. Pirmais trieciens bija vērsts pret Liepāju – Sarkankarogotās Baltijas flotes bāzi.
29. jūnija rītā sākās kaujas par Rīgu. Neskatoties uz varonīgo pretošanos hitleriešu masīvajam uzbrukumam, pilsētas aizstāvji, ņemot vērā reālus aplenkuma draudus, bija spiesti atstāt Latvijas galvaspilsētu. Republikas teritorija nokļuva vācu fašistisko okupantu varā.
Latvijā, tāpat kā visā Baltijā, īpaši spilgti izpaudās vairākas, fašistiskajai okupācijai raksturīgās iezīmes. Piemēram, jebkādas tur dzīvojošo tautu valstiskas patstāvības noliegums, vienalga, -- vai tā būtu sociālistiska, vai buržuāziska. Okupanti tūlīt pēc savas ierašanās aizliedza izkārt neatkarīgās Latvijas karogus, valkāt buržuāziskās Latvijas un aizsargu formas, atskaņot buržuāziskās Latvijas valsts himnu un pat lietot vārdu „Latvija”. Augstākās amatpersonas nesauca sevi par Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Baltkrievijas ģenerālkonsuliem, bet gan par ģenerālkonsuliem Rīgā, Tallinā, Minskā. Bija izdots rīkojums vietējos iedzīvotājus tā arī saukt par vietējiem iedzīvotājiem vai „iedzimtajiem”, neuzrādot tautību.
Okupācijas vara atjaunoja kapitālistisko iekārtu, taču negatavojās atjaunot agrāko politisko statusu, t.i., Latvijas buržuāzisko valstiskumu. Okupācijas režīma uzturēšanai Latvijā vācu virspavēlniecība izveidoja speciālas vietējās pašpārvaldes iestādes. To sastāvā iekļāva bijušos valsts ierēdņus, virkni nacionālās buržuāzijas intereses aizstāvošus sabiedriskos darbiniekus. Okupācijas režīma piekritēji kopā ar fašistiem aktīvi piedalījās pret mierīgajiem iedzīvotājiem vērstās masveida represijās. Hitleriskās okupācijas gados Latvijas teritorijā, kopā ņemot, bija nogalināti 150 tūkstošu mierīgo iedzīvotāju, tajā skaitā vairāk nekā 75 tūkstoši ebreju. Ap 50 tūkstoš cilvēku ieslodzīja cietumos un koncentrācijas nometnēs. Vairāk nekā 280 tūkstošu bija aizdzīti uz Vāciju spaidu darbos vai devušies emigrācijā. Kopā pa visiem okupācijas gadiem Latvijas iedzīvotāju skaits samazinājās par 450 tūkstošiem cilvēku.
Karš atklāja, ka Latvijas sabiedrība to sagaidīja, sašķelta savos uzskatos par republikas attīstības perspektīvām. Liela tās daļa, izrādījās, bija par atgriešanos buržuāziskajā pagātnē, ieskaitot bruņotu pretošanos padomju varai. Tas turpinājās līdz piecdesmito gadu vidum. Vienlaikus padomju dzīves realitātes uzskatāmi apliecināja, ka vairākums Latvijas iedzīvotāju savu izvēli izdarīja par labu sociālismam. Taču cīņa pret šo izvēli turpinājās...

Sagatavojis V. Frolovs
LATVIJAS SOCIĀLISTS, №1 (66), 2016
Latvijā / Skatīts 356 / Piebilda lspr Reitings: 0 / 0
Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz