Galvenie
10.09.2014
Rainis: NO LATVIEŠU SOCIĀLDEMOKRĀTISKAS PRESES BERNĪBAS (1922)


Kad runā par mūsu presi, tad runā par viņas vajāšanu.
 

Visur proletariata cīņas par savu lomu vēsturē, jā, pat par savām cilvēktiesībām vien, — ir sevišķi grūtas un prasa tik daudz upuru no viņa, kā gan ne no vienas citas šķiras, kas uznāk uz pasaules skatuves. Šī cīņa niknākā no visām šķiru cīņām, jo viņa pēdējā; viņa grib iznīcināt pašas šķiras un viņu iespējamību.

Prese izcēlusies proletariata cīņā tā kā nevienā citā cīņā un tam līdzi arī preses vajāšana. Kapitālistiskā iekārta preses vajāšanu organizējusi un ievedusi kā sistēmu sirdsapziņas un pārliecības izdeldēšanu un samaitāšanu. Tas ir viens no 19. gadu simteņa bēdīgākiem panākumiem. Lielā kapitālistiskā pasaules karā ļaužu apkaušana gan izdarīta nesamērojami lieliskākos apmēros nekā senos laikmetos, bet tas tikai tādēļ, ka senatnē nebija tik pilnīgu izdeldēšanas ieroču un nebija arī tik daudz apkaujamo ļaužu materiala: zemes virsus nebija vēl tik biezi apdzīvots. Oriģināls turpretī ir kapitālisms 19. gadu simteņa preses vajāšanā, t. i., sirdsapziņas izdeldēšanā, jo drukātais vārds tā nav apspiests ne tumšākos viduslaikos; līdz pat vēl franču revolūcijai bija preses brīvība; visasiņainākos giļotinas laikos monarchisti un reakcionāri izdeva savus laikrakstus un rakstīja nesavaldītā, uzbrūkošā valodā. Tagad visas valdošās partijas lieto preses spaidus, it sevišķi mazattīstītās zemēs.

19. gadsimteņa 90. gados dzimstošai latviešu sociāldemokrātiskai presei bija jāiztur trejkārtīgi spaidi: no krievu cariskās valdības, no vācu muižniecības un no latviešu pilsonības. Strādnieciskās šķiras apziņas psichologija arī vēl nebija necik nostiprinājusies. Tā var saprast, ka pirmie sākumi bija ļoti vāji un nedroši un pirmās tapšanas laikmets vilkās diezgan ilgi.

Sociāldemokrātiskā prese sākās kā nelegāla, aizliegta literatūra un parādījās nelielās lapiņās», «skrejošas lapiņas» — viņas sauc vāci; viņas bija hektograīētas, vēl nebija drukātu izdevumu. No šīs paaudzes reti kāds viņas būs redzējis; savādi tagad izliksies strādniekam, ka ar tādām reti dabūjamām, grūti salasāmām lapiņām bija jāiztiek veselas lielas šķiras propagandai. To jau nemaz nevar iedomāties, ar kādām sirds trīsām, ar kādu laimīgu uztraukumu katra tāda lapiņa tika saņemta kā skrejošs evaņģēlijs! Un ar kādu uztraukumu ūn, sajūsmu viņas vēl tika rakstītas un pavairotas ar visnepilnigākiem hektogrāfiem! No lapiņu tintes rokas tapa zilas, tā bija jau nozieguma zīme. Un ar kādām briesmām šos noziedzības augļus ieraudzīja godīgi pilsoņi! Tie bija tiešām zili brīnumi! Tik pārsteidzoši jauna un negaidīta likās visa šī kustība strādniekos, kuri taču bija tik rāmi un mierīgi, un neizglītoti. Mietpilsoņi ar tādām bailēm skatījās uz šīm lapiņām kā Targaļa ļaudis uz Gunas burvja šķidrautu.

No kurienes nāca šis pārsteigums? Te vajadzēja arī būt kādai burvībai? Tas būs ārzemnieku izgudrojums! Būs no ārzemēm uzpirkti aģenti, tik nez no kādām; tikai pēc desmit gadiem izrādījās mietpilsoņiem, ka strādnieki uzpirkti no — japaņiem. Tāda bija toreiz pilsoņu saprašana par Latvijas sociālām parādībām, kas bija nobriedušas, viņiem nezinot.

Nelegālā socialdemokratiskā prese cēlās no «Jaunās strāvas» un «Dienas Lapas», kuras ap sevi pulcēja visus pēc izglītības un brīvības alkstošus garus, kas bija pieejami sajūsmībai un pašaizliedzīgam darbam priekš darba tautas, strādniecības. Šie darbinieki bija sākumā pa lielākai daļai intelektuāļi (aiz jocīga pārpratuma mēs pēc krievu parašas sakām: inteliģenti — Eiropā par to smejas): skolotāji, stu¬denti, vidusskolu skolnieki, — tikai reti strādnieki. Nelegālā literatūra pabalstīja tanī ziņā legali izdoto «Dienas Lapu», ka norādīja skaidri strādniecības centienus un mērķus, par kuriem legali varēja runāt tikai aplinkiem.

Kad parādās pirmais nelegālais hektografētais izdevums, ir grūti noteikt, bet visādā ziņā vēl 90. gadu pirmajā pusē. Pēc manām ziņām, tas bija «Хитрая механика» tulkojums. (Blakus minot, baltkrievu valodā tas bija izdots jau 1893. gadā.) Bet laikam vēl agrāki ir citi, sīkāki izdevumi. Izlaidumi rokrakstos tad jau bija bijuši vairāki; visizplatītākais bija Ed. Veidenbauma dzejoļu krājums. Hektografēti tika izplatīti: Sociāldemokrātiskās programas noteikumi, dažas nelielas brošuriņas un drīz vien uzsaukumi sīkākiem pulciņiem, kuri arī toreiz sāka nodibināties. Bija arī mēģinājumi rakstīta laikraksta nodibināšanai. Darbīgākie pulciņi atradās Liepājā, Jelgavā (starp citiem, sīkākiem, skolnieču pulciņš «Austra»), Rīgā; pārejoši pulciņi, kuri nespēja pārciest represijas, arī uz laukiem. Šo pulciņu audzinošais, iespaids bija ļoti liels, tāli pāri viņu šauram aplokam; no-viņiem iznāca arī pa lielai daļai mūsu vēlākie apdāvinātākie politiskie darbinieki un žurnālisti.

Materiālie un teorētiskie palīglīdzekļi šo pulciņu preses darbībai bija galīgi nabadzīgi. Visi rakstāmie un pavairojamie ierīkojumi bija visprimitīvākie un tikai privati iegādāti. Plates, kurās bija šelaka un želatina masa, bieži bija nama mātēm noņemtas pīrāgu plates. Rakstītājs bieži bija pats arī «techniķis», drukātājs un izplatītājs; gadījās arī tādi, kuri bija sava paša vienīgie lasītāji, kad nebija iespējams izplatīt. Bet, pec mietpilsoņu nostāstiem, visiem bjia milzu kapitali ārzemja bankās.

Ar «literatūru» nebija labāk nekā ar «techniku». Nelegālas «literatūras» bija ļoti maz i no Krievijas, i Vācijas; lielās teorētiskās grāmatas tāpat nevarēja dabūt. «Dienas Lapa» izmantoja «Rigasche Rundschau» pretrakstus pret sociālismu un strādniecību kā materialu ziņām par šiem priekšmetiem. Tikai 1893. gadā, pārbraucot no ārzemēm, man laimējās ievest veselu ceļasomu ar literatūru, kura tad tika bagātīgi izmantota gan «Dienas Lapā», gan hektografētā nelegālā presē. Tad tikai arī Marksa «Kapitāls» tika pazīstams mūsu darbiniekiem. Bebeļa «Frau» jau agrāk bija nākusi manās rokās un tikusi izmantota.

Pirmatnējais mūsu preses laikmets vilkās diezgan ilgi; arī tad, kad jau bija bijusi pirmā konference 1894. g., presi nevarēja vēl nostādīt normali, un pirmie kārtējie žurnāli varēja iznākt tikai pēc pirmās lielās latviešu socialdemokratu prāvas, — kad visas organizacijas bija sagrautas un visi dalībnieki sagūstīti. Tik tāli jau bija attīstījusies strādniecības šķira un tik dziļas bija viņas prasības pēc viņu šķiru interešu izteiksmes organizācijās un presē, ka taisni pēc grautiņa spēja iznākt pirmais socialdemokratu laikraksts «Auseklis». Izdevējs bija prāvas dalībnieks Dāvids Bundža, kas bija emigrējis uz Ameriku. Toreiz bija piespiesti emigrēt vēl daudzi biedri un, kad beidzās «Auseklis», iznāca «Sociāldemokrāts» Šveicē. Kustība tapa dziļāka un plašāka, nāca «Cīņa», nāca vietēji, slepeni izdoti orgāni, — sociāldemokrātiskā prese bija pārvarējusi savus bērnības gadus un gāja spožā gaitā kā proletariāta centienu un domu izpaudēja, bieži kā ceļa rādītāja.

Lai tagad mūsu prese, pieminēdama savu bērnību, patur kā dārgāko mantojumu no savām jaunām, dienām to neaprobežoto sajūsmību, dvēseles skaidrību, pašaizliedzību un spēju upurēties, kas bija tik raksturīgas tiem pirmiem laikiem! Tad mēs paveiksim lielo darbu proletariāta un visas cilvēces labā. Es sirsnīgi sveicu savus šo laiku kolēģus, kam laimīgāka un spožāka gaita nekā mums!

Rainis

Raksts pirmo reizi publicēts laikrakstā "Sociāldemokrāts" 1922. gada 8. janvāra numurā.

(J. RAIŅA KOPOTI RAKSTI XIV)


PIEZĪMES:

Pilsoņi, pilsonība - ar šādu aizguvumu no Rietumeiropas valodām apzīmēja "birģerus", t.i. buržuāziju.

"Хитрая механика" - viena no pirmajām Krievijas sociālistu brošūrām (19. gs. beigās), ko viņi slepeni izplatīja tautā.

Hektografs - tā laika primitīva dokumentu kopēšanas iekārta, mūsdienu kseroksa priekštece; tās galvena sastāvdaļa bija metāliska plate ar želatīna slāni.

Bebeļa "Frau" - Vācijas kreisa sociāldemokrāta Augusta Bebeļa grāmata "Sieviete", šo grāmatu 19. gadsimta beigās sauca par "sensacionālu".

 

Latvijā / Skatīts 603 / Piebilda lspr Reitings: 0 / 0
Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz