Galvenie
19.08.2015
Profesore Maija Eglīte: „Izdegšanas sindroms – šo diagnozi nosakām arvien biežāk”

Profesore Maija Eglīte: „Izdegšanas sindroms – šo diagnozi nosakām arvien biežāk”

„Nevajag brīnīties, ja ārsts jūs iztaujā par jūsu profesiju. Tas ir ļoti svarīgi,” saka Latvijas Arodslimību ārstu asociācijas prezidente profesore MAIJA EGLĪTE. Trešo daļu sava mūža cilvēks pavada darbā, un daudzām profesijām var izdalīt raksturīgas veselības problēmas. Dažkārt vienīgā iespēja cilvēkam palīdzēt ir kaitīgo faktoru darba vietā apzināšana un novēršana. Diemžēl arodslimības Latvijā vairumā gadījumu tiek atklātas novēloti un iet roku rokā ar invaliditāti un pat darbspēju neatgriezenisku zudumu. “Akūtas arodslimības diagnozes, kad cilvēku iespējams pilnībā izārstēt, tiek noteiktas ļoti reti,” ar nožēlu secina profesore, kam ir 45 gadu pieredze darba medicīnā.

LV portālam: MAIJA EGLĪTE, profesore, Latvijas Arodslimību ārstu asociācijas prezidente
Foto: no prof. Eglītes personīgā arhīva


Jūs norādāt, ka bieži gan paši ārsti, gan slimnieki nepareizi saprot, kas ir un kas nav arodslimība.

Jā, visbiežāk arodslimības, kuru izcelsmē vienīgais vai galvenais cēlonis ir darba apstākļi, tiek jauktas ar darbu saistītām slimībām, par kurām nekāda papildu kompensācija nepienākas. Tās ir slimības, kas var būt radušās daudzu faktoru ietekmē ,un darba apstākļi ir tikai viens no tiem. Piemēram, augsts asinsspiediens, sirds slimības, kuņģa čūla nav arodslimības.

Arodslimības ir atsevišķām darbinieku kategorijām raksturīgas slimības, kuru galvenais cēlonis ir nelabvēlīgi darba vides apstākļi, piemēram, ilgstoša piespiedu poza, troksnis, vibrācija, ķīmisku vielu klātbūtne. Latvijā ir apstiprināts arodslimību saraksts [pieejams Ministru kabineta noteikumu Nr.908 "Arodslimību izmeklēšanas un uzskaites kārtība" 1.pielikumā "Arodslimības", red.piezīme].

Kā personai jārīkojas, ja ir aizdomas, ka veselības problēmas varētu būt saistītas ar veicamo darbu?

Pirmkārt, ja cilvēkam ir radušies veselības traucējumi un aizdomas, ka tie var būt saistīti ar darbu, viņam jādodas pie ģimenes ārsta un jāpastāsta par savu problēmu un darba apstākļiem. Pacientam pašam vajag ārstam pateikt: "Mani darba apstākļi ir tādi un tādi, tāpēc es savu slimību saistu ar darba apstākļiem." Es zinu, ka ārsti bieži vien pacientam nepajautā – kur jūs strādājat? Arī pats nodarbinātais neizprot darba apstākļu ietekmi. Tāpēc tā notiek, ka pacients līdz arodslimību ārstam nemaz nenonāk.

Kas notiek tālāk, ja ārsts konstatē veselības traucējumus, ko, iespējams, izraisījuši kaitīgi darba vides faktori?

Tādā gadījumā ģimenes ārsts diagnozes precizēšanai pacientu nosūta pie arodslimību ārsta. Pie arodslimību ārsta var iet arī bez ģimenes ārsta nosūtījuma, bet tad tas ir maksas pakalpojums. Ja nepieciešams, arodslimību ārsts lūdz Valsts darba inspekciju izvērtēt kaitīgo darba vides faktoru ietekmi. Tad VDI inspektors dodas uz attiecīgās personas darbavietu, iepazīstas ar apstākļiem, slodzi, kaitīgajiem faktoriem un sagatavo darba vietas higiēnisko raksturojumu. Mums tas ir jāzina, jo cilvēks ne vienmēr pastāstīs, kā patiesībā ir. Turklāt viņš visbiežāk nesaprot un nezina dažādu mērījumu datus.

Ja arodslimību ārsts apstiprina arodslimības diagnozes iespējamību, persona tiek nosūtīta uz ārstu komisiju arodslimībās, kas atrodas Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Aroda un radiācijas medicīnas centrā. Ja ārstu komisija diagnosticē arodslimību, ar izsniegto atzinumu jādodas atpakaļ pie sava ģimenes ārsta, kas arodslimnieku nosūta uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju invaliditātes pakāpes un darbspēju zaudējuma procentu noteikšanai.

Bieži vien cilvēks tomēr pats neapzinās, ka veselības traucējumi radušies darba dēļ un dodas ar sūdzībām pie attiecīgā speciālista, kurš ārstē konkrēto saslimšanu, nevis cēloni.

Ar arodslimībām savā praksē var saskarties jebkuras specialitātes ārsts. Tāpēc galvenais arodslimību diagnostikā ir anamnēze – slimnieka stāstījums par slimības sākumu un attīstību. Tāpēc nevajag brīnīties, ja ārsts jūs iztaujā par jūsu profesiju. Tas ir ļoti svarīgi. Mēs mācām saviem studentiem, neatkarīgi no tā, kādas medicīnas jomas speciālisti viņi vēlāk kļūs, vienmēr atcerēties, iepazīstoties ar pacientu, pajautāt, kādu darbu viņš veic, kādi ir kaitīgie darba faktori. Tas palīdz novērst arodslimības un palīdzēt cilvēkiem. Tāpēc ir ļoti labi, ka Latvijā daudziem, aptuveni 370 ģimenes ārstiem, ir otrs – arodslimību ārsta sertifikāts. Taču gadās arī tā, ka ģimenes ārsti saka: "Tās ir muļķības, ne uz kādu komisiju es jūs nesūtīšu," vai "Jums ir pārāk mazs darba stāžs. Paārstējieties, pastrādājiet vēl un tad skatīsimies." Tas ir nepareizi! To diemžēl daudzi nesaprot.

Vai nepieciešami kādi papildu dokumenti bez ģimenes ārsta nosūtījuma un ārstu speciālistu atzinumiem?

Mums ir svarīgi dokumenti par darba stāžu. Ja cilvēks nāk pie arodslimību ārsta, jāņem līdzi darba līgumu kopijas, kas apliecina, kur cilvēks ir strādājis. Agrāk bija darba grāmatiņa, tagad darba līgumi, pēc kuriem mēs spriežam, kāda ir personas profesija, darba pienākumi, vai veselības traucējumus var vai nevar saistīt ar darbu.

Tas nozīmē, ka vajag saglabāt arī vecos darba līgumus, kuri šādā gadījumā var noderēt?

Jā, noteikti. Ir svarīgi visu saglabāt. Patiešām, daudzi nāk un saka, ka dokumenti ir pazaudēti. Tad mēs sakām, ka jāiet uz arhīvu vai bijušo darbavietu un jālūdz līguma kopija. Darba stāžs ir jāpierāda.

Kāpēc šis process ir tik sarežģīts? Ģimenes ārsts, arodslimību ārsts, ārstu komisija arodslimībās, atkal ģimenes ārsts, tad Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija... To izlasot, daudzi atmetīs ar roku...

Piekrītu, ka komisijas ir neracionālas. Uzskatu, ka arodslimību ārstam jābūt tiešās pieejamības speciālistam. Bet to mums neizdevās panākt, jo viss atduras pret naudas jautājumiem. Ja nav nosūtījuma, tad jāmaksā. Medicīnā pašlaik ir nesakārtota, neloģiska sistēma. Komisijas varētu būt vairākas, ne tikai viena – Rīgā, bet arī Daugavpilī, Ventspilī. Bet neviens to darbu nevēlas uzņemties.

Nekārtības medicīnā ļoti nomāc. Tā nekad līdz šim nav bijis! Cilvēki ir neapmierināti, pacienti netiek uz pieņemšanām, pat par savu naudu. It kā nav līdzekļu, bet tai pašā laikā nauda tiek izgāzta nelietderīgi... Mēs tik daudz pulvera izšaujam pa tukšo. Ir nebeidzama ņemšanās par nacionāliem, tikumības un daudziem citiem, ne tik svarīgiem jautājumiem, tikmēr nedomājam par būtiskām problēmām – lai visi būtu paēduši, lai visiem būtu darbs. Kāpēc tērēt laiku nevajadzīgām lietām? Tas mūsu valstij ir ļoti raksturīgi! Netiek likts uzsvars uz galvenajiem punktiem.

Kā jūs vērtējat apstiprināto arodslimību skaita pieaugumu pēdējos gados? Kopš iepriekšējā gadsimta 90.gadu beigām tas ir pieaudzis vairāk nekā 12 reizes.

Ar nožēlu jāatzīst, ka Latvijā ir ārkārtīgi slima populācija. Cilvēki ir nodzīti un slimi – Ziemeļvalstīs un Rietumvalstīs tomēr slimo mazāk un arodslimības nav izņēmums. Pie mums joprojām tiek lietota veca tehnika – veci autobusi, vecas mašīnas, kuras vibrē.

Mums ir seši tūkstoši t.s. černobiliešu, kuri tika nosūtīti uz Černobiļu palīgā likvidēt 1986.gadā notikušās atomelektrostacijas avārijas sekas. Katram no viņiem ir 12-15 slimības, kuras galvenokārt ir darba vides riska faktoru vai radiācijas izraisītas slimības. Tas ir īpašs kontingents. Taču mēs papētījām tāda paša gadagājuma, 50–55 gadus vecu Latvijā dzīvojošu vīriešu, kuriem nebija šādu riska faktoru, veselību un konstatējām, ka arī viņiem vidēji katram ir 5-6 slimības. Zviedrijā, Somijā tajā vecuma grupā vīriešiem ir tikai viena vai divas hroniskas slimības. Tā ir milzīga starpība.

Diemžēl nav, kur ārstēties. Es pati gaidu pusotru mēnesi rindā uz maksas pakalpojumu. Cilvēki nevar aiziet uz pārbaudēm, netiek pie ārstiem.

Latvijā arodslimības biežāk reģistrē sievietēm nekā vīriešiem. Šķiet, stiprais dzimums vienkārši izvairās no ārsta palīdzības, ciešas līdz pēdējam.

Jā, vīrieši neiet pie ārsta. Ir tā, ka pie mums viņus aiz rokas atved sievas un pašas visu izstāsta, kas viņam kaiš, jo vīrietis neko neteiks. Vīrieši paši neatnāk, viņi nav aktīvi. Sievietes Latvijā ir aktīvākas visās dzīves jomās.

Kā ārste ikdienā redzu, kas ir pats trakākais mūsu cilvēkiem Latvijā, īpaši vīriešiem ap 55 gadiem – nav motivācijas dzīvot. Viņi man skaidri un gaiši pasaka: "Jūs, dakterīt, tikai nepārdzīvojiet. Necentieties! Man vispār nav nekādas intereses un motivācijas dzīvot." Man to ir teikuši ārkārtīgi daudz pacientu. Tas ir traģiski, cik daudz cilvēku Latvijā negrib dzīvot! Pirmkārt, mēs pēc dabas esam pesimistiski. Tādi neesam vienīgie. Arī somu kolēģi saka to pašu par somiem. Skandināvijas valstīs ir augsts pašnāvību skaits. Bet, no otras puses raugoties, cik spēcīga un izteikta var būt interese dzīvot, ja neko tu savā dzīvē nevari atļauties?

Daudzi teiks, ka trūkumā dzīvo arī daudzviet citur, bet cilvēki ir pat laimīgāki nekā pārtikušās zemēs...

Tā ir tāda cilvēku īpatnība – esam nedraudzīgi, nesmaidām. Ir ļoti daudz veiksmīgu cilvēku, kuri aizbrauc no Latvijas ne jau ekonomiskās situācijas dēļ, bet psiholoģiskā klimata, apkārtējo cilvēku nedraudzīguma dēļ. Nīlas krastā, kur tiešām nekā nav, mazā būdiņā ar salmu jumtu dzīvo 10 bērnu ģimene, un viņi ir smaidīgi un draudzīgi, jo tur spīd saule. Mums pietrūkst saules – ziema ir pelēka, vasara lietaina, cilvēki nesmaida. Man bieži ir pārmests, ka es pārāk daudz smaidu. Iedomājieties, ja mūsu sabiedrībā kāds daudz smaida, noteikti atradīsies kāds cits, kurš pavaicās: "Kāpēc tu smaidi?" Nu kā var būt cilvēks laimīgs, ja tik pelēkā sabiedrībā dzīvo?

Kas mainās, ja tiek iziets garais arodslimības noteikšanas process un arodslimības diagnoze gūst apstiprinājumu? Slimības ārstēšanas principi neatkarīgi no tā, vai veselības traucējumi tiek saistīti ar arodu vai ne, ir tie paši.

Arodslimību terapijai ir savas īpatnības. Galvenais uzdevums arodslimību ārstēšanā ir novērst kaitīgā faktora iedarbību. Savlaicīgi atklāta arodslimība un adekvāta kaitīgo darba faktoru novēršana var pasargāt darbinieku no nopietniem veselības traucējumiem vai pat invaliditātes. Piemēram, muguras sāpes vai karpālā kanāla sindroms (sāpes plaukstas pamatnē) sākuma stadijā ir viegli novēršami ar ergonomiskiem darba vides risinājumiem, pareizi izstrādātiem pārtraukumiem jeb mikropauzēm darbā kombinācijā ar atbilstošu dzīvesveidu un ārstniecisku vingrošanu.

Turklāt arodslimības gadījumā saskaņā ar mūsu valsts normatīvajiem aktiem cietušajiem, ja viņi ir sociāli apdrošināti, tiek dota iespēja saņemt apdrošināšanas atlīdzību sakarā ar arodslimību, kā arī papildu atlīdzību par ārstēšanās un rehabilitācijas izdevumiem, tai skaitā ceļa izdevumiem, apmeklējot ārstniecības iestādi, tehnisko palīglīdzekļu iegādi, pavadoņa apmaksu, profesionālo rehabilitāciju jeb pārkvalifikāciju sakarā ar arodslimību. Atlīdzība gan ir ļoti simboliska, par to man ārkārtīgi žēl, – 1600,75 eiro. Cilvēki domā, ka tā summa paredzēta vienam gadam. Nē - visam mūžam! Tad gan viņi ir satriekti, jo parasti tā tiek iztērēta diezgan ātri.

Kādu profesiju pārstāvji visbiežāk saskaras ar arodslimībām?

Pirmajā vietā ir visāda veida transporta vadītāji - šoferi, traktoristi, ekskavatoristi, celtņu operatori. Otrā grupa – šuvējas, kas sēž pie šujmašīnas vienā pozā. Nāk ļoti daudz medicīnas darbinieku, it sevišķi medmāsas - ar alerģijām, ar sabeigtām mugurām, jo jāceļ pacienti. Nāk arī ķirurgi – piespiedu poza ar noliektu galvu pie operāciju galda vairākas stundas no vietas un pārslodze darbā. Vēl mums ir ļoti daudz pavāru, kas visu mūžu gatavo ēst. Tas ir briesmīgs darbs – karstumā, sliktā mikroklimatā, kādreiz bez gaisa ventilācijas jāstāv uz kājām, kā rezultātā ir paplašinātas vēnas, mugurkaula problēmas. Arī pārdevējas bieži nāk – stāvošs darbs, jāceļ smagumi.

Kādas ir izplatītākās veselības problēmas arodslimniekiem?

Gandrīz puse no visām arodslimībām ir muskuļu, skeleta un saistaudu slimības. Tās ir dažādas mugurkaula deformācijas, piemēram, deformējoša spondiloze kakla vai jostas daļā. Cilvēki ceļ smagumus. Ir krāvēji, dokeri, kas dienā paceļ pat 10 tonnas, ja darbs nav mehanizēts.

Ļoti izplatīts ir karpālā kanāla sindroms – sāpes plaukstas locītavā. Cilvēki pie konveijera sēž un veic monotonas roku kustības. Arī darbs ar datoru var būt šīs slimības cēlonis. Visi nevar tādu darbu darīt – jādiferencē kustības. Pavingrot vajag, taču tos vingrojumus neviens neņem galvā.

Dažādas muguras problēmas var rasties arī ārpusdarba aktivitāšu rezultātā. Ilgstoši strādājot ar datoru, var attīstīties karpālā kanāla sindroms, bet cilvēki taču sēž pie datora arī mājās, dažkārt pat ilgākas stundas nekā darbā.

Tas ir viens no grūtākajiem jautājumiem mūsu darbā – kam saistīt un kam nesaistīt saslimšanu ar darbu. Tas izriet no daudziem faktoriem, piemēram, darba stāža, stundu skaita, cik tonnas dienā cilvēks paceļ u.tml.

Latvijā, tāpat kā citās Baltijas valstīs, pie kompensējamām arodslimībām tiek pieskaitītas arī mugurkaula pataloģijas. Taču Rietumeiropā muguras problēmas netiek uzskatītas par arodslimību, viņi to klasificē kā ar darbu saistītu slimību - mugurai ir slodze gan darbā, gan mājās, sēžot pie datora vai televizora, grīdu mazgājot, dārzā strādājot, līdz ar to ar gadiem kaut kādas muguras problēmas rodas lielākajai daļai iedzīvotāju. Latvijā muguras pataloģijas mēs saistām ar darbu, piemēram, ķirurgiem. Rietumos nesaista, bet viņiem ir cita kārtība – ķirurgs ievēro astoņu stundu darba dienu, viņam ir pieejams baseins, masieris, sporta zāle.

Arodslimību sarakstā iekļauts arī hepatīts, ērču encefalīts, Laima slimība. Kādos gadījumos šādas infekcijas slimības var tikt noteiktas kā arodslimības?

Tās var būt bioloģisko faktoru izraisītas arodslimības, kas tiek saistītas ar darbu noteiktas profesijas pārstāvjiem, kuru pienākumos ietilpst saskare ar inficētu materiālu vai infekciju slimību pārnēsātājiem. Riska grupā ir medicīnas personāls, veterinārārsti, dzīvnieku kopēji, cilvēki, kas strādā brīvā dabā, piemēram, mežsargi u.c. Šādi gadījumi, kad tiek konstatēts inficēšanās risks, darba devējam būtu jānoformē kā nelaimes gadījums darbā, lai saslimšanas gadījuma cietušais var saņemt kompensāciju.

Kādi, jūsuprāt, ir lielākie darba veselības riski mūsdienās un tuvākā nākotnē?

Darbs kļūst arvien intensīvāks, raksturīgs ir laika trūkums, psiholoģiskais stress, informācijas pārpilnība, atkarība no datora. Tāpēc, manuprāt, tās ir fiziskās pārslodzes un piespiedu darba pozas, kā arī garās darba stundas. Arī psihoemocionālā slodze. Izdegšanas sindroms – šo diagnozi nosakām arvien biežāk.

Kā var konstatēt, ka psihoemocionālās slodzes cēlonis ir darba apstākļi, nevis, teiksim, nesakārtota personiskā dzīve?

Ārkārtīgi grūti. Pat neiespējami. Līdzīgi kā muguras pataloģijas, psihoemocionālā slodze un tās izraisītais izdegšanas sindroms nav iekļauta Eiropas arodslimību sarakstā. Taču mēs Latvijā esam saistījuši psihoemocionālo pārslodzi ar darbu skolotājiem, palīgskolas direktoram, muitas darbiniekiem, ķirurgiem, tiesnešiem.

Es zinu, ka anesteziologi reanimācijā mēdz strādāt 36 stundas pēc kārtas, jo jāuztur ģimene, dzīvokļa kredīts jānomaksā. Tad viņi aiziet mājās, nemaņā guļ, lai dotos strādāt nākamās 36 stundas. Jūs zināt, kāda ir medmāsas alga par slodzi? Viņas strādā divas slodzes un ir pārslogotas. Tie ir mūsu nākotnes arodslimību pacienti.

Kāda nozīme ir obligātajām veselības pārbaudēm, uz kurām nodarbinātos nosūta darba devējs? Pieredze liecina, ka tās ir ļoti virspusējas. Grūti noticēt, ka arodslimību ārsts piecās minūtēs spēj novērtēt pacienta veselības stāvokli, turklāt arī pacients pārbaudi uztver formāli.

Jā, tās pārbaudes ir samērā formālas, un dažās Rietumvalstīs tās atceltas pavisam. Diemžēl gan ārsts, gan pacients ir ieinteresēts pēc iespējas ātrāk pabeigt formalitātes. Pārbaudes it kā ir vajadzīgas, bet, ja cilvēks apgalvo, ka viss ir kārtībā, neatklāj, ka viņam sāp tas un vēl kaut kas, lai tikai ātrāk tiktu projām un galvenais nezaudētu darba vietu, manā skatījumā šīm pārbaudēm nav lielas jēgas.

Somijā uzņēmumos ir arodveselības māsa, kuras uzdevums ir pievērst uzmanību darbinieku veselībai ikdienā. Kā tas darbojas? Piemēram, sērkociņu fabrikā jauna darbiniece tiek nosēdināta pie konveijera, pēc trīs mēnešiem arodveselības māsa ievēro, kā jaunā sieviete bieži purina un masē plaukstu. Viņa tiek aizvesta pie ārsta, kas konstatē, ka ir attīstījusies karpālā kanāla sindroma subakūtā forma. Šī slimība attīstās ļoti ātri! Diemžēl arodārsti Latvijā šādu akūtas slimības diagnozi neuzliek, jo pacienti traucējumu attīstības sākumstadijā līdz viņiem vispār nenonāk. Mums nav tādas sistēmas. Iespējams, šādas uzraudzības funkcijas varētu pildīt darba aizsardzības speciālists. Ir jāpievērš uzmanība jauniem darbiniekiem, kuriem kaut kas sācis sāpēt, iestājusies pārejoša darbnespēja. Tā notiek bieži, un tam, iespējams, ir kāda saistība ar jaunajiem darba vides apstākļiem, kurus var novērst.

Tātad, ja nodarbinātajam, kurš darba laikā strādā ar datoru, ir plaukstas locītavu sāpes, viņš var vērsties pie ģimenes ārsta vai arodslimību ārsta un, ja tiek konstatēta traucējumu saistība ar darba apstākļiem un apstiprināta arodslimības diagnoze, saņemt atlīdzību ārstēšanās un rehabilitācijas izdevumiem?

Tas ir iespējams, jā! Vienkārši mēs to nedarām. Latvijā visbiežāk tiek diagnosticētas hroniskas arodslimības, kad ārstēšana ir apgrūtināta, ilgstoša un maz efektīva. Turpretī akūto un subakūto arodslimību savlaicīga ārstēšana var dot labus rezultātus, protams, ar nosacījumu, ka tiek identificēts un novērsts kaitīgais darba faktors.

Mēs pārsvarā konstatējam arodslimības diagnozi cilvēkiem vecumā ap 52-53 gadiem, kad jau iestājusies invaliditāte, savā profesijā strādāt vairs nav iespējams un līdz pensijai vismaz 10 gadu. Taču, lai noteiktu arodslimību, nav jāgaida līdz brīdim, kad vairs nevar pastrādāt vai pat iestājas neatgriezeniska invaliditāte. Nevajag gaidīt pirmspensijas vecumu, kad cilvēks ir pārvērties vecā vrakā. Pareizi noformējot, arī akūtas arodslimības gadījumā var saņemt kompensāciju, izārstēties, turpināt strādāt vai meklēt citu dzīves ceļu. Arī pašiem cilvēkiem ir jāsaprot, ka ne jau visi ir piemēroti visiem darbiem. Ne visi var būt ministri un prezidenti, tāpat ne katrs var stāvēt pie konveijera.

Arī lielākā daļa topošo māmiņu strādā pilna laika darbu. Kā darba apstākļi ietekmē bērna un mātes veselību?

Ir bez sava gala dažādu riska faktoru. Lai gan zinātnē vēl ļoti daudz neskaidrību, kāpēc veseliem vecākiem piedzimst slimi bērni, jebkurš zina, ka darbs ar ķimikālijām, smagumu celšana, vibrācija var nopietni iespaidot bērna veselību un izraisīt spontāno abortu vai priekšlaicīgas dzemdības. Mazāk zināma ir trokšņa ietekme. Jaunām sievietēm ļoti patīk skaļa mūzika – viņas atrodas troksnī darbā, arī mājās uzgriež mūziku uz visskaļāko. Daudzi ausu, kakla, deguna slimību speciālisti atzīst, ka jaunā paaudze ir vājdzirdīga. Daudziem jaundzimušajiem ar laiku parādās problēmas ar dzirdi. Viens no riska faktoriem ir troksnis grūtniecības laikā. Grūtniece nedrīkst atrasties troksnī, jo bērns cauri placentai visu dzird.

Jautājums ir ļoti sarežģīts, jo visas pataloģijas rodas grūtniecības pirmajos mēnešos, kad sieviete nemaz nezina, ka gaidāms bērniņš un kaitīgie darba apstākļi netiek novērsti. Reiz jautāju kolēģei Japānā, kā viņi raugās uz šo problēmu. Viņa teica tā – japānietes, kas grūtā konkurences cīņā ir tikušas pie vīra un domā par ģimenes veidošanu, iet prom no kaitīgā darba. Zinu, ka tā notiek arī Rietumos. Taču pie mums nav tādas sabiedrības. Algas ir mazas, arī sievietēm ir jāstrādā.

Lepojaties ar vairāk nekā 45 gadu pieredzi darba medicīnā. Kā šo gadu laikā ir mainījusies arodmedicīnas nozare?

Padomju laikos izmaksāja kompensāciju par kaitīgo darbu. Tagad galvenie ir preventīvie pasākumi un saslimšanas novēršana. Diemžēl ne vienmēr tas izdodas, jo nav naudas. Šī medicīnas nozare Latvijā balstās uz nedaudzu aktīvu speciālistu entuziasmu. Rakstām grāmatas, rakstus, bukletus pa naktīm.

Uzņēmēji it kā saprot, ja darba apstākļi ir slikti, nav ventilācijas, darbinieki strādā mazāk efektīvi. Tie, kuri var to atļauties, darba vidi sakārto. Bet arī pašiem nodarbinātajiem trūkst zināšanu, kāpēc dažādi aizsardzības līdzekļi, piemēram, ausu aizbāžņi vai maskas jāizmanto. Tāpēc politikas pamatā ir nepārtraukti stāstīt, apmācīt un pārbaudīt. Ja katru dienu to dari, cilvēki sāk ieklausīties.

ESENCE

Arodslimības ir atsevišķām darbinieku kategorijām raksturīgas slimības, kuru galvenais cēlonis ir nelabvēlīgi darba vides apstākļi, piemēram, ilgstoša piespiedu poza, troksnis, vibrācija, ķīmisku vielu klātbūtne.
Gadās arī tā, ka ģimenes ārsti saka: "Tās ir muļķības, ne uz kādu komisiju es jūs nesūtīšu," vai "Jums ir pārāk mazs darba stāžs. Paārstējieties, pastrādājiet vēl un tad skatīsimies." Tas ir nepareizi!
Lai noteiktu arodslimību, nav jāgaida līdz brīdim, kad vairs nevar pastrādāt vai pat iestājas neatgriezeniska invaliditāte. Pareizi noformējot, arī akūtas arodslimības gadījumā var saņemt kompensāciju un izārstēties.
Jaunām sievietēm ļoti patīk skaļa mūzika. Daudzi ausu, kakla, deguna slimību speciālisti atzīst, ka jaunā paaudze ir vājdzirdīga. Viens no riska faktoriem ir troksnis grūtniecības laikā.

Edīte Brikmane, LV portāls
27.07.2015

http://www.lvportals.lv/visi....-biezak

Latvijā / Skatīts 662 / Piebilda lspr Reitings: 0 / 0
Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz