Galvenie
18.11.2016
«NEATKARĪGĀS» LATVIJAS PROKLAMĒŠANAS SPĒLE

«NEATKARĪGĀS» LATVIJAS PROKLAMĒŠANAS SPĒLE

1918. gada beigas atnesa jaunus svarīgus notikumus, kas radikāli mainīja stāvokli Latvijā. Novembri revolūcija Vācijā nogāza ķeizaru Vilhelmu un viņa valdību. Vācija bija spiesta atzīt sevi par uzvarētu un lūdza no Antantes mieru. No pirmās šķiras lielvalsts ar vienu triecienu tā tika atsviesta otrās šķiras lielvalsts stāvoklī.
Sakarā ar to sāka sabrukt arī vācu okupācijas režims Latvijā. Padomju Krievija ieguva iespēju anulēt (atcelt) smago Brestas miera līgumu un uzsākt atklātu militāru un politisku cīņu par Baltijas, Baltkrievijas, Ukrainas un Aizkaukaza atbrīvošanu no vācu imperiālismā jūga. Tas radīja tuvas revolucionārās perspektīvas izmocītajai latviešu tautai, ko latviešu buržuāziskie nacionālisti un meņševiki bija pārdevuši vācu okupantiem.
Izmantojot jauno situāciju, Baltijā sāka nostiprināties Antantes imperiālisti, lai to izmantotu kā placdarmu karam pret Padomju Krieviju.
Latviešu buržuāziskajiem nacionalistjem un viņu nešķiramajiem draugiem — meņševikiem pēc Nikolaja II ar visām viņa karātavām zudis bija arī Vilhelms ar savu nagloto zābaku. Viņiem tagad vajadzēja meklēt jaunu pircēju, kam sevi pārdot, bet tas jau steidzās pats.
1918. gada 11. novembrī Kompjenā Vācija parakstīja Antantes diktētos pamiera noteikumus. Baidoties no revolucionārās kustības tālākās attīstības un no padomju varas atjaunošanās tajā Krievijas teritorijā, ko uz laiku bija okupējusi vācu armija, kā arī uzskatot par savu uzdevumu iznīcināt jauno Padomju Krieviju, Antantes imperiālisti atzina par nepieciešamu šajā teritorijā atstāt vācu karaspēku līdz tam laikam, līdz kādam to par nepieciešamu atzīs Antantes imperiālisti. Tādēļ pamiera noteikumu 11. pantā bija norādīts, ka visām vācu armijām, kas pašlaik atrodas tajā teritorijā, kas līdz karam piederēja Krievijai, jā atgriežas Vācijā, tiklīdz Anglija atzīs, ka tam ir pienācis laiks, ievērojot iekšējo stāvokli šajā teritorijā. Bet tajā pašā laikā, izmantojot vācu karaspēku saviem nolūkiem Baltijā, uz Baltijas jūru devās angļu flote. Tūliņ pēc pamiera noslēgšanas Dānijas jūras šaurumos steidzīgi izvāca mīnas un angļu flotes eskadra admiraļa Sinklera vadībā iebrauca Baltijas jūras ūdeņos. Jau 9. decembrī angļu eskadra ieradās Liepājā, un 17. decembrī angļu kara kuģi parādījās Daugavgrīvā pie Rīgas.
Kādu nozīmi angļu imperiālisti piešķīra Baltijas jūrai cīņā pret Padomju Krieviju, redzams no kāda raksta, kas bija iespiests angļu buržuāziskajā avīzē «Times» 1919. gada 17. aprilī. Tur bija sacīts: «Kamēr Melnā un Baltijas jūra būs slēgtas mūsu flotei, mūsu varenība uz jūras nevar ietekmēt Krievijas nākotni. Sibīrija un Murmanskas pussala labākā gadījumā ir ērtas pakaļdurvis, bet, kad britu flote atrodas Baltijas jūrā, tad atvērtas parādes durvis.» Pēc pamiera noslēgšanas parādes durvis bija atvērtas, un tās tagad steidzās izmantot angļu un amerikāņu imperiālisms. Antantes imperiālisms Latviju uzlūkoja kā «vārtus iebrukumam Krievijā».
Kaut gan Vācija bija karu zaudējusi un tās karaspēks bija atstāts Latvijā cita plēsoņas — Antantes imperiālismā noziedzīgo nolūku realizēšanai, tā tomēr negribēja atteikties no saviem Latvijas kolonizēšanas plāniem. Vācija domāja atgūt Austrumos to, ko bija zaudējusi Rietumos. Jau kopš 1918. gada septembra Rīgā atradās vācu imperiālismā aģents socialnodevejs Augusts Vinnigs, vēlākais fašists, kas pēc Vilhelma nogāšanas Vācijā pārstāvēja šeit Šeidemaņa-Noskes valdību. Faktiskā vara Latvijā joprojām palika vācu okupācijas karaspēka rokās, un par to noteicējs bija A. Vinnigs. Viņš centās glābt, kas vēl bija glābjams, līdz galam aizstāvot vācu imperiālismā intereses. Savās atmiņās viņš vēlāk rakstīja: «Es būtu rīkojies bezprātīgi, ja es nebūtu mēģinājis izlietot šo varbūt beidzamo gadījumu vācietības stiprināšanai Latvijā.»
Šādos apstākļos Latvija kļuva par divu savstarpēji cīnošos — vācu un Antantes — imperiālistu spēku arēnu. Mūsu tautas nodevējiem — latviešu buržuāziskajiem nacionālistiem un meņševikiem nācās vienā laikā kalpot diviem kungiem.
Pēc revolūcijas Vācijā Baltija kļuva par starpsienu, kas atradās starp sociālistisko Krieviju un revolūcijas pārņemto Vāciju, par starpsienu starp diviem grandioziem Austrumu un Rietumu revolūcijas ugunsgrēkiem.
Lai nostiprinātu savu varu Latvijā un izmantotu latviešu buržuāziskos nacionālistus un meņševikus savās interesēs, amerikāņu un angļu imperiālisti, kā arī vācu okupanti ar A. Vinnigu priekšgalā, atzina par vispareizāko proklamēt «neatkarīgās» Latvijas nodibināšanu. Kaut arī Antantes imperiālisti joprojām bija par «vienoto un nedalāmo Krieviju» un Padomju varas apspiešanā Krievijā savas galvenās cerības joprojām lika uz krievu kontrrevolucionārajiem ģenerāļiem un admirāļiem, taču arī «neatkarīgā» buržuazjskā Latvija pagaidām noderēja kā faktors cīņai pret Padomju Krieviju. Krievijas kontrrevolucionaro ģenerāļu uzvaras gadījumā šo savu ielikteņu «neatkarību» varēja kurā katrā laikā likvidēt.
Vācijas «ģeneralpilnvarotais Baltijā» socialimperialists Augusts Vinnigs vēlāk ciniski pastāstīja: «Es paziņoju vācu civilpārvaldei par iespējamību proklamēt brīvu Latviju un prasīju, lai to cieš un ar šiem ļaudīm mierīgi sarunājas un līgst it kā ar kādu valdību.» Pie tam apsvēris, ka lieta ir steidzama, A. Vinnigs jau 1918, gada 31. oktobrī bija sācis mudināt latviešu buržuāziskos nacionālistus, dibināt «Tautas padomi» un sastādīt provizorisku valdību.
18. novembrī vācu žandarmērijas apsardzībā Rīgas pilsētas teatra telpās Antantes un vāļcu imperiālisti inscenēja «neatkarīgās» Latvijas proklamēšanu. «Tautas padomes» deklarācijas projektu bija sastādījis A. Vinnigs. Visu šo «ceremoniju» A. Vinnigs pats savos memuāros ciniski, bet patiesi nosaucis par «operetes spēli». Par «Tautas Padomes» priekšsēdētāju Antantes un vācu imperiālisti izvirzīja J. Čaksti, uz kura rokām vēl bija 1905. gada revolūcijas upuru asins pēdas, bet buržuāziskie nacionālisti viņu reklamēja kā «vīru ar skaidru sirdi un tīrām rokām». Par Latvijas buržuāziskās pagaidu valdības «ministru prezidentu» Antantes imperiālisti izraudzījās varaskāro agronomu K. Ulmani, kas sevišķi atbilda ASV imperiālistu interesēm, jo K. Ulmanis bija mācījies Nebraskas koledžā Amerikas Savienotajās Valstīs un bija «amerikāņu dzīves veida» patriots un amerikāņu imperiālistu uzticīgs kalps.
Tāpat kā šodien amerikāņu un angļu imperiālisti izmanto saviem iekarošanas nolūkiem Li Sin Mana kliķi Korejā un Bao Daja bandu Vjetnamā, tā viņi 1918. gadā Latvijā izmantoja K. Ulmaņa, J. Čakstes P. Kalniņa un F. Mendera pērkamo plejādi, lai realizētu savus interventu nolūkus pret jauno sociālismā zemi Austrumos — Padomju Krieviju.
Visā šajā riebīgajā «operetes spēlē» ļoti aktivi piedalījās arī latviešu meņševiki, kuriem «Tautas padomē» pēc dalībnieku skaita piederēja otrā vieta un kuri ar A. Vinnigu bija stingri norunājuši nevienu apcietināto komunistu no cietuma ārā nelaist. Kad bija radīta K. Ulmaņa valdība, visi apcietinātie komunisti tika nodoti šās valdības tieslietu orgānu rīcībā, lai ar tiem izrēķinātos.
Bija skaidrs, ka K. Ulmaņa valdība ir Antantes un vispirms ASV asinskāro imperiālistu marionete. Ulmaņi, čakstes, krastkalni un citi mūsu tautas nodevēji bija «sīkie karalīši» un «punduru plēsoņas», kuri meklēja patvērumu pie imperiālistiem, labprāt kalpoja tiem, lai tikai nosargātu savus īpašumus un tiesības ekspluatēt latviešu tautu, kās centās atbrīvoties no kapitālistiskās verdzības važām.
Pārdodot Latviju amerikāņu un angļu imperiālistiem, nododot latviešu tautas nacionālās intereses, buržuāziskie nacionālisti un meņševiki veikli maskējās ar nacionālās brīvības karogu, lai krāptu masas un aizsegtu savus kontrrevolucionaros nolūkus. Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas pasludināto tautu pašnoteikšanās tiesību principu kontrrevolucionarā latviešu buržuāzijā iztulkoja pēc sava veida, savās interesēs.
Komunisti bija pret malieņu atdalīšanos no Padomju sociālistiskās Krievijas, jo atdalīšanās šajā gadījumā nozīmēja imperiālistisku verdzību malienēm, sociālistiskās revolūcijas spēka vājināšanu un imperiālismā poziciju stiprināšanu. Krievijas malienēm bija iespējamas tikai divas perspektīvas: vai nu iet kopā ar Krieviju, lai panāktu malieņu darbaļaužu masu atbrīvošanos no imperiālismā jūga; vai arī kopā ar Antanti, kas nozīmē palikt imperiālismā jūgā. Palīdzot Antantes imperiālistiem atraut Latviju no Padomju Krievijas, K. Ulmaņa kliķe kala latviešu tautai jaunas verdzības važas.
Latviešu buržuāzisko nacionālistu algotie «vēsturnieki» nekaunīgi meloja, apgalvojot, ka tā sauktā «neatkarīgā» Latvija esot dzimusi latviešu tautas cīņās pret Krievijas carismu un vācu okupantiem. Neapstrīdami vēstures fakti runā par to, ka tā sauktā «neatkarīgā» Latvija radās tieši pēc amerikāņu un angļu imperiālistu un vācu okupantu norādījuma.
Amerikāņu imperiālismā algotņa K. Ulmaņa marionešu valdība radās cīņā pret latviešu tautu, kas bija par Padomju varu, par ciešu un nesaraujamu saišu uzturēšanu ar Padomju Krieviju. K. Ulmaņa valdība bija vara, kam nebija atbalsta tautā. Tā balstījās uz vācu okupantu durkļiem un Antantes imperiālistu naudu. Tai «nebija ne santima naudas», kā vēlāk rakstīja paši uzurpatori Latvijas armijas štaba 1928. gadā izdotā «apcerējumā» — «Latvijas brīvības karš». Šās valdības prettautiskais raksturs sevišķi spilgti kļuva redzams, tad, kad nodibinājās Latvijas Padomju valdība ar Pēteri Stučku priekšgalā, kura 17. decembrī publicēja savu vēsturisko manifestu.
Strādnieku sapulce, kas notika Rīgā, Tērbatas ielā, 1918. gada 24. novembrī, aizrādīja savā lēmumā, ka «Tautas padome» «Latvijas strādnieku šķiru pārdod angļu un amerikāņu apspiedējiem», un noteikti paziņoja, ka «Latvijas strādnieku šķira neļaus sevi pārdot»[16].
Drebot bailēs no tautas dusmām un jūtot savas varas nedrošību, K. Ulmaņa buržuāziskā pagaidu valdība, kā tas redzams no tās 27. novembra sēžu protokola, griezās pie vācu karaspēka un lūdza palīdzību aizsardzībai pret latviešu tautu.
K. Ulmaņa pagaidu valdība 1918. gada 7. decembri noslēdza līgumu ar vācu imperiālismā aģentu Augustu Vinnigu, pēc kura šī «valdība» apņēmās formēt kontrrevolucionaru Baltijas vāciešu karaspēka vienību — «Baltijas landesveru», kura sastāvā bija jāietilpst ari baltlatviešu kontrrevolucionarajām rotām. Baltijas vāciešu karaspēka vienībai bija jāatbalsta vācu okupācijas armija cīņā pret latviešu tautu, kam palīgā no austrumiem steidzās varonīgie latviešu sarkanie strēlnieki. Pēc līguma vācu okupanti uzņēmās apgādāt baltlatviešu rotas ar ieročiem un municiju ar noteikumu, ka viena trešdaļa «Baltijas landesvera» sastāvēs no vācu daļām, kuras vajadzēja formēt vācu baroniem — latviešu tautas sensenajiem ienaidniekiem. Pēc šā līguma «Baltijas landesvera» priekšgalā vajadzēja atrasties vācu okupācijas armijas pavēlniekam, kam būtu pakļautas arī baltlatviešu rotas. Kaut gan Latvijas buržuāziskā pagaidu valdība saņēma pietiekamus naudas līdzekļus no amerikāņu un angļu imperiālistiem un vācu okupantiem, tā izrādījās nespējīga saformēt baltlatviešu rotas. Tas bija labākais pierādījums, ka tautā nodevējiem nebija atbalsta.
Par apstākļiem, kādos tika dibināts «Baltijas landesvers» un kādos plānoja radīt no vācu armijas «dzelzs diviziju», A. Vinnigs vēlāk rakstīja, ka vācu regulārā armija neesot bijusi spējīga vairs karot, tādēļ dienas kārtībā izvirzījies jautājums par vācu brīvprātīgo armijas dibināšanu. Tomēr panākumi ar brīvprātīgās armijas radīšanu esot bijuši niecīgi, jo latviešu sarkanie strēlnieki, turpinot savu uzbrukumu no austrumiem, apdraudējuši Ulmaņa buržuāzisko pagaidu valdību un vācu imperiālistu pozicijas Latvijā. Šāda lietu gaita bija bīstama Latvijas buržuāziskajai valdībai. «Gandrīz katru dienu,» stāsta A. Vinnigs, «pie manis ieradās ministri — Ulmanis un Valters un lūdza rūpēties par labāku zemes aizsardzību. Es, protams, nevarēju neko vairāk darīt, kā jau biju darījis un turpināju darīt. Arī latviešu sociālisti nāca pie manis gandrīz katru dienu un apstrādāja mani līdzīgā virzienā... Stāvoklis kļuva vēl: komplicētāks ar to, ka arī pašu zemes, t. i., Latvijas lielinieki[17] arvien drošāk pacēla galvu.» Tā kā ar katru dienu arvien vairāk bija redzams, ka arī projektētā dzelzsdivizija ir vairāk tikai laba vēlēšanās nekā faktisks spēks, A. Vinnigs 8. decembrī brauca uz Berlini, lai pamudinātu Vācijas valdību sūtīt uz Baltiju cīņas spējīgu karaspēku. Vācijas valdības pārstāvji, jo sevišķi toreizējais kara ministrs Šeihs, bija A. Vinnigam apsolījuši drošu palīdzību.
Imperiālistu marionetes — Latvijas buržuāziskās pagaidu valdības tautai naidīgais raksturs sevišķi spilgti izpaudās tad, kad Rīgai tuvojās sarkano latviešu strēlnieku pulki.
Latviešu tauta kvēli apsveica Latvijas Padomju vaidības nodibināšanos.
Buržuāziskie nacionālisti un meņševiki, bailēs drēbēdami, bija gatavi uz visādām nelietībām, lai tikai kaut kā noturētos pie varas. 29. decembri Latvijas buržuaziskā pagaidu valdība Rīgā noslēdza ar A. Vinnigu vēl vienu nodevīgu līgumu. Tā apsolīja visiem svešzemju armijas piederīgajiem; kuri ne mazāk kā četras nedēļas cīnījušies par Latvijas buržuāziskās valsts atbrīvošanu no komunistiem, piešķirt uz viņu lūgumu pilnīgas Latvijas valsts pilsoņu tiesības. Šis līgums bija vajadzīgs A. Vinnigam, kas sāka formēt tā saukto «dzelzs diviziju», kuras dalībniekus K. Ulmaņa valdība ar lielāko! prieku bija gatava ieskaitīt Latvijas pilsoņos. Līgumu parakstīja K. Ulmanis, iepriekš saņemdams norādījumu no angļu eskadras pavēlnieka admiraļa Sinklera. Kopā ar K. Ulmani līgumu parakstīja divi viņā ministri S. Paegle un J. Zālīts, un tā pilns teksts pārdrukāts laikraksta «Cīņa» 1947. gada 18. janvara numurā. Šis mūsu tautas nodevēju noslēgtais līgums deva vācu imperiālistiem iespēju turpināt Latvijas kolonizēšanas plānu realizēšanu arī vēl pēc Vācijas sakāves pirmajā pasaules karā.
Tā latviešu buržuāziskie nacionālisti Latvijā balstījās tikai uz angļu flotes lielgabaliem un vācu okupācijas karaspēka durkļiem. Vēlākais K. Ulmaņa «galma dzejnieks» E. Virza toreiz «Zemnieku savienības» avīzes «Līdums» 18. decembra numurā rakstīja, ka iedvesma par Latvijas buržuāzisko valsti «ir mirusi viņas pilsoņu sirdīs», ka neviena roka vairs nepaceļas, lai pasargātu viņu. No septiņām baltlatviešu rotām, kuras buržuāziskie nacionālisti ar lielām mokām bija saformējuši, trīs sacēlās pret viņiem. Tās atteicās iet uz fronti pret sarkanajiem latviešu strēlniekiem, izgāja no kazarmām un sāka dziedāt strādnieku revolucionāro dziesmu «Ar kaujas saucieniem uz lūpām». Buržuāziskajai pagaidu valdībai nebija nekādas varas, lai apspiestu sacēlušās rotas, un tā lūdza angļu kara kuģu un vācu landesvera palīdzību. Pēc sacelšanās apspiešanas kareivjus tiesāja jauktā angļu, vācu un latviešu kara tiesa. Daudzus sacelšanās dalībniekus nošāva.
29. decembrī buržuāziskā pagaidu valdība ciniski paziņoja, ka tās pilsētas daļas, kur izceltos nemieri, angļu kara kuģi apšaudīs ar lielgabaliem. Bet nekādi draudi nelīdzēja. Slavenie latviešu strēlnieki, kas nāca no austrumiem palīgā savai izmocītajai tautai, jau tuvojās sirmajai Rīgai. Tautas nodevēji nespēja izdarīt pret Padomju varu vērsto vispārējo mobilizāciju Rīgā un Rīgas apriņķī, jo tautas masas sabotēja mobilizāciju. Buržuāziskajai pagaidu valdībai nācās bēgt no Rīgas. Bēgšanas priekšvakarā «Tautas padomes» priekšsēdētāja vietnieks G. Zemgals paniskās bailēs, zaudējis ticību imperiālistu atbalstam, bija licis šai valdībai priekšā «nodot varu to rokās, kuriem tautā vairāk uzticības, t. i., lieliniekiem».
1919. gada 3. janvarī pār Rīgu pacēlās uzvarošais Padomju sarkanais karogs, bet tautas nodevēji — buržuāziskie nacionālisti un meņševiki kopā ar saviem Inndesveristiem, dzelzs diviziju, vācu baroniem un baltlatviešū rotās savervētajiem 220 «kalpakiešiem» panikā bēga no Rīgas rietumu virzienā. Daļa no viņiem aizbēga uz Jelgavu un no turienes tālāk uz Liepāju. Pārējie bēga transportkuģī, ko pavadīja angļu eskadra no Daugavgrīvas, arī uz Liepāju. Rīga pirmo reizi savā vēsturē kļuva par Padomju Latvijas galvaspilsētu. 3. janvarī Rīgas un Latvijas revolucionārā komiteja savā «Biļetenā» Nr. 2 paziņoja, ka Rīgas kungs un pavēlnieks ir revolucionārais strādnieks. Rīgas iedzīvotāju lielais Vairākums parādīja gatavību aizstāvēt padomju varu.
Pēc Padomju valdības nodibināšanās Rīgā sanāca apvienotā Rīgas, Valkas un citu strādnieku deputātu Padomju pārstāvju apspriede, kas pilnvaroja valdību griezties pie Krievijas Sociālistiskās Federativās Padomju Republikas, lai kopīgiem spēkiem ar Krievijas proletariātu cīnītos par sociālismā uzvaru.
Buržuāziskā nacionālisma «pīlāri», aizbēguši no Rīgas, nejutās droši. pat. aiz angļu eskadras lielgabalu stobriem un vācu okupācijas karaspēka durkļiem. Ulmaniskās valdības sēdē 2. janvarī «apsardzības ministrs» J. Zālīts aizrādīja, ka «ari Jelgavas stāvoklis stipri apdraudēts, uz Jelgavu nāk 3. latviešu strēlnieku pulks, kurš ir diezgan stiprs; vajadzīgo spēku, ko pretim stādīt, nav. Vācu karaspēks ir pilnīgi demoralizēts. Beidzot, latviešu tauta ir stipri lielinieciska, kas neļauj drošai armijai sastādīties. Stāvoklis varētu grozīties tikai tad, ja nāktu pietiekoši stiprs atbalsts no ārienes, t. i., no sabiedrotajiem.»[18]
To pašu apstiprināja arī pārējie Ulmaņa ministri buržuāziskās pagaidu valdības sēdē 7. janvarī, raksturojot stāvokli Liepājā. Sēdes protokolā mēs lasām: «Pagaidu valdības Grobiņas apriņķa un Liepājas pilnvarotais Kuršinskis referē par iekšējo stāvokli Liepājā. Atrod, ka stāvoklis Liepājā nedrošs un latviešu iedzīvotāju lielākā daļa simpatizē lieliniekiem. Nodrošināt stāvokli pilsētā būtu iespējams tikai, ievedot militāru diktatūru. Arī uz laukiem stāvoklis ir nelabvēlīgs ... Iekšlietu ministrs A. Birznieks atrod, ka Liepājas aizstāvēšana tech- niski nav iespējama, ja nenāk pabalsts no sabiedrotajiem; šai domai pievienojas apsardzības ministrs Zālīts, tieslietu ministrs Juraševskis un citi.»[19] «Šai domai» pievienojās arī Ulmaņa «sociālistiskais» spiegs Bruno Kalniņš, kas rakstīja, ka 1919. gadā Latvijā «pilsētu strādniecības un lauku darbaļaužu lielais vairums simpatizējis komunistu varai».
Lūk, ko liecina dokumenti, kuri atrasti Latvijas PSR Valsts centrālajā archivā un kurus mūsu tautas nodevēji bija sastādījuši tai pārliecībā, ka tie tautas rokās nekad nenonāks un tai nekad nekļūs zināmi.
Nacionālists E. Virza toreiz «Līdumā» rakstīja, ka nacionālās buržuāzijas vara atgādina līķi, ka visi «dzīvāko garu» aicinājumi «izskanējuši tukšumā». «Tagad ir pēdējais laiks, kur šis līķis jāatmodina un jānostāda uz kājām.» Lai iedvestu «dzīvības garu» latviešu buržuāzijas līķim, «Līdums» 1918. gada 29. decembrī prātoja: «Anglija pabalstīs mūs, ja mēs paši organizēsim kaut cik nopietnu pretestību Krievijai. Mēs varam gaidīt no Anglijas visplašāko pabalstu — ārējo aizdevumu, ieročus,, municiju, pārtiku, manufaktūru, diplomātisku pabalstu utt., ja vien mēs paši izrādāmies kā dzīvības spējīgi un varam nostāties paši uz savām kājām.»
1919. gada sākumā gandrīz visā Latvijas teritorijā nodibinājās Padomju vara. Jau 1918. gada 29. decembrī Krievijas Sociālistiskās Federativās Padomju Republikas valdība, kuras priekšgalā bija lielais Ļeņins, atzina Latvijas Padomju republikas neatkarību un sniedza tai iespējamo palīdzību. Pirmo reizi savā vēsturē Latvija ieguva patiesu neatkarību un brīvību.
Padomju vara Latvijā nodibinājās grūtajos ārvalstu militārās intervencijas un pilsoņu kara apstākļos. Okupanti, kurus atbalstīja latviešu buržuāziskie nacionālisti un meņševiki, bija Latviju pilnīgi izlaupījuši. Darbaļaudis cieta trūkumu un badu. No 525 tūkstošiem iedzīvotāju Rīgā bija palikuši tikai 212 tūkstoši.
Pārvarot lielas grūtības, Latvijas Padomju valdība, pievēršot galveno uzmanību frontei, nekavējoties veica arī pasākumus, lai uzlabotu darbaļaužu stāvokli. Lielos rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumus un bankas nacionalizēja, konfiscēja vācu baronu zemi un viņu muižas. Līdz ar to tika likvidēts vācu muižniecības un pilsētu buržuāzijas ekonomiskais pamats.
Darbaļaužu vara, pārvarot milzīgas grūtības, sekmīgi sāka veidot jauno — padomju dzīvi, ar KSFPR valdības palīdzību īsā laikā atjaunoja ap 100 fabriku un rūpnīcu, gandrīz pilnīgi likvidēja bezdarbu. Uzlabojās plašo darbaļaužu masu materiālais stāvoklis. Padomju vara nodibināja Latvijas Valsts universitāti, Operas un baleta teātri un radīja citas kultūras iestādes, grūtajos frontes apstākļos iezīmējot Latvijā kultūras uzplaukumu.
Visu šo jauncelsmes darbu vadīja Latvijas darbaļaužu apzinīgais priekšpulks — Komunistiskā partija, kas jau pirmā pasaules kara priekšvakarā un kara pašā sākumā noformējās ka kaujinieciska, jauna tipa marksistiska partija Latvijā. 1919. gada martā savā VI kongresā, kas sanāca Rīgā, Latvijas revolucionārā sociāldemokrātijā nolēma saukties par Latvijas Komunistisko (boļševiku) partiju.
Tomēr Padomju vara Latvijā nepastāvēja ilgi. To drīz vien nomāca imperiālistu pārspēks. Bet Padomju varas nodibināšanai Latvijā 1919. gadā bija milzīga nozīme. Tā, izdarot zemes nacionalizāciju, likvidēja vāču muižnieku varu Latvijā. Tā iedvesmoja Latvijas darbaļaudis cīņai par sociālismu, par patiesu brīvību un tautas demokrātiju. Buržuāziskās kontrrevolūcijas uzvaras gados tā deva Latvijas strādniekiem un darba zemniekiem cerību un pārliecību, ka nāks laiks, kad Padomju vara Latvijā uzvarēs.
Latviešu buržuāziskie nacionālisti un meņševiki, kas 1919. gada sākumā bija gandrīz pilnīgi iztriekti no Latvijas teritorijas, glābās no tautas dusmām uz angļu kuģiem Liepājā un lūdza ārzemju imperiālistus pasteidzināt palīdzību.
1919. gada 8. janvara sēdē Ulmaņa buržuāziskā pagaidu valdība nolēma sūtīt delegāciju pie sabiedrotajiem, lai izgādātu militāru pabalstu — ieročus un dzīvo spēku cīņai pret komunistiem un lai nokārtotu jautājumu par naudas un pārtikas līdzekļu apgādāšanu no sabiedrotajiem. Delegācijās sastāvā bija K. Ulmanis, finānsu ministrs K. Pūriņš, zemkopības ministrs J. Goldmanis.
Drīz vien pēc tam — 24. janvarī ASV pilnvarotais Kopenhāgenā ziņoja valsts departamentam, ka no Rīgas uz Liepāju aizbēgušais Latvijas buržuāziskās pagaidu valdības galva K. Ulmanis ieradies šeit kopā ar dažiem saviem ministriem un lūdz no Antantes militāru palīdzību.
No Rīgas uz Liepāju aizbēga ari Л. Vinnigs, kuru te, tāpat kā iepriekš Rīgā, no visām pusēm apstāja gan Ulmaņa ministri, gan meņševiku lideri, lūdzot palīdzēt cīņā pret padomju varu. Viņi tagad bija jau gatavi vest nopietnas sarunas par vācu zaldātu tūlītēju novietošanu Latvijā, dodot viņiem zemi un pilsoņu tiesības. Sīs sarunas tika uzsāktas.
Drīz vien A. Vinnigs devās uz Vāciju. Kopā ar viņu uz Vāciju devās meņševiks F. Menders, par kuru A. Vinnigs vēlāk rakstīja: «Viņš bija īsts vāciem draudzīgas politikas aizstāvis,» — ieradies Vācijā, viņš «kopā ar mani lūdza no vācu valdības pabalstu ar karaspēku». Ari F. Menders pats latviešu meņševiku avīzes «Sociāldemokrāts» 1919. gada 15. septembra numurā rakstīja par savu braucienu uz Vāciju, ka Vācijā viņš griezies pie Šeidemaņa-Noskes valdības diviem ministriem, «lai noskaidrotu viņiem to nepanesamo stāvokli, kādā Latviju ierauj vācu okupācijas spēku bēgšana».
F. Menders kopā ar A. Vinnigu panāca, ka Berlinē noorganizēja vervēšanas biroju «Baltenland», kas bija saistīts ar Vācijas revolūcijas bendes Noskes vadīto kara ministriju. Caur šo vervēšanas biroju drīz vien arī sāka plūst uz Kurzemi laupītāju bandas cīņai pret Padomju Latviju, kas bija uzpirktas un savervētas no vācu iedzīvotāju padibenēm.
Cīņai pret Padomju varu Latvijā latviešu buržuāzisko nacionālistu pagaidu valdības pārstāvji — Valters, Zālīts un Hermanovskis 1919. gada 29. janvarī saņēma no Vācijas valdības 1 020 000 mārku lielu naudas pabalstu.
1919. gada 1. februārī no Somijas Liepājā ieradās vācu ģenerālis fon der Golcs, kas bija noslīcinājis asinīs somu revolūciju un kam tagad tika pakļauti visi kontrrevolūcijas spēki Kurzemē. Fon der Golca bandu apbruņošanā aktivi piedalījās amerikāņu imperiālisti, kuru intereses Baltijā pārstāvēja apakšpulkvedis Grīns un speciālā komisija «palīdzības sniegšanai Latvijai», kura ieradās Liepājā 1919. gada aprilī un kuru vadīja majors Brukings.
Fon der Golca baltgvardu bandas, kurās ietilpa arī «sociālistā» Bruno Kalniņa un latviešu buržuāzisko nacionālistu pulkveža Baloža savervētās baltlatviešu rotas, 3. martā Liepājas rajonā pārgāja uzbrukumā pret Padomju Latvijas karaspēku. Padomju Latvijas stāvoklis bija grūts, jo ienaidnieks tai uzbruka ne vien no rietumiem, bet arī no ziemeļiem un dienvidiem. KSFPR valdība nespēja Padomju Latvijai sniegt lielu militāru palīdzību, jo nebija vēl sakauts Kolčaks austrumos, bija jāvāc spēki cīņai arī citās pilsoņu kara frontēs.
Raksturojot toreizējo Padomju Latvijas stāvokli, V. I. Ļeņins savā runā Maskavas strādnieku un sarkanarmiešu deputātu Padomes plēnuma ārkārtējā sēdē 1919. gada 3. aprilī norādīja: «Tagad vācieši virzās uz Daugavpili, lai izolētu Rīgu. Ziemeļos viņiem palīdz igauņu baltgvardi par naudu, ko sūta Anglija, ar brīvprātīgiem, kurus vervē zviedri un dāņi, kas cauri un cauri uzpirkti no Anglijas, Francijas un Amerikas miljardieriem. Viņi rīkojas pēc mums pilnīgi skaidra vienota plāna, izmantodami to apstākli, ka Vācijā viņi ar asiņainas apspiešanas palīdzību novājināja spartakiešu un revolucionāru kustību. Un, kaut arī viņi jūt, ka tik tikko elpo, viņi tomēr atzina momentu par pietiekoši izdevīgu, lai to izmantotu, nosūtot Hindenburgam daļu karaspēka uzbrukuma pastiprināšanai no Rietumiem saplosītai un izmocītai Latvijai un lai apdraudētu mūs.»[20]
Padomju Latvija varonīgi aizstāvējās, bet ienaidniekam bija liels pārspēks. 22. maijā Padomju Rīga krita. Padomju varas neveiksmi Latvijā 1919. gadā daļēji izskaidro arī kļūdas, kuras Latvijas Komunistiskā partija pielaida sevišķi agrarjautājumā, kā arī citos jautājumos. 1919. gada beigās Padomju Latvijas armijai nācās atstāt Latvijas teritoriju.
22. maiju mūsu tauta nekad neaizmirsīs. Rīgas ielas sārtojās viņas drošsirdīgāko cīnītāju asinīm. Mūsu tauta nekad neaizmirsīs briesmu darbus, kādus toreiz pastrādāja latviešu buržuāzisko nacionālistu aicinātās un vervētās kontrrevolucionarās slepkavu bandas, kuras Rīgas ielās vien nogalināja vairākus tūkstošus mūsu tautas labāko dēlu un meitu. Rīgā strādniekus šāva bez kāda iemesla. Ielās līķi gulēja asiņu peļķēs trīs dienas no vietas, un tikai pēc tam tos drīkstēja novākt. Buržuāzisko nacionālistu valdībai atgriežoties Rīgā, visa Latvija atgādināja komunaru kapsētu.
Jūnija sākumā Rīgas cietumi bija pārpildīti ar brīvb bas cīnītājiem. Centrālcietumā atradās ap 1500 ieslodzīto, bet visos 3 Rīgas cietumos — ap 3000. Daudz ieslodzīto apšāva bez kāda tiesas sprieduma. Nāvei nolemtos katru rītu aizveda uz soda vietu, citiem ieslodzītajiem to redzot. Viņus pašus piespieda izrakt sev kapu. Pēc viņu aizvešanas tūliņ nošķīra atsevišķā telpā nākošās dienas upurus.
Tā latviešu buržuāziskie nacionālisti nesa tautai «brīvību un neatkarību».
Bet 22. maijs bija ne tikai Latvijas revolucionārā proletariāta sakāves diena. Tas reizē parādīja tā nesalaužamo cīnītāja gribu un vēstīja par neizbēgamo uzvaru nākotnē. Latvijas komunari gāja cīņā ar pārliecību, ka kritušie varoņi dzīvos tautas atmiņā un sauks uz jaunām cīņām. 22., maijs bija latviešu buržuāziskajiem nacionālistiem ne tikai uzvaras diena, bet tā bija un arī palika diena, kas iedvesa bailes šiem tautas slepkavām. Ik gadus turpmāk 22. maijā pie varoņu kapiem Matīsa kapsētā, pie fabriku dūmeņiem un augstajiem kokiem lauku ceļmalās iedegās varoņu asinīm slacītie sarkanie cīņas karogi, kas vēstīja, ka bendēm atmaksas diena tuvojas.
Likās, ka latviešu buržuāziskie nacionālisti nu ir pārpilnām dzēruši komunaru asinis. Bet viņiem vēl un vēl nebija diezgan. Kad nedaudz vēlāk Vācijā radās revolucionārā situācijā un Latvija no jauna varēja nokļūt starp diviem revolūcijas ugunsgrēkiem — sociālistisko Padomju Krieviju un revolucionāro Vāciju, Latvijas buržuāziskās valdības ārlietu ministrs Z. Meierovics sarunā ar vācu avīzes «Vossische Zeitung» korespondentu bija izteicies par 22. maija upuriem: «Ko mēs ķērām, to trāpīja mūsu lode, un līķiem 3 dienas bija jāguļ uz ielas, neviens tos nedrīkstēja aiztikt. Bet,» gaudās Z. Meierovics, «toreiz tika nošauts daudzkārt par maz.»
1919. gada 28. jūnijā tautai naidīgā Ulmaņa pagaidu valdība izteica savu dziļo pateicību amerikāņu, angļu un franču imperiālistiem un buržuāziskajām kaimiņu valstiņām Baltijā par palīdzību Padomju varas gāšanā Latvijā. Pagaidu valdības 28. jūnija protokolā mēs lasām: «Ministru prezidents izsaka savu gandarījumu par to, ka Latvijas pagaidu valdība var atkal uzsākt savu darbību: izteic savu atzinību sabiedrotiem un Igaunijai un Lietuvai par Latvijas valdībai sniegto stipro pabalstu.»[21] Savukārt Francijas prezidents, kā ziņoja «Latvijas Sargs» 1929. gada 38. numurā, ģenerāli Balodi par nopelniem Padomju varas apspiešanā Latvijā bija iecēlis goda leģiona komandiera kārtā un apbalvojis ar attiecīgu komandiera kaklasaiti.
Tā vēstures fakti neapšaubāmi pierāda, ka latviešu buržuāziskie nacionālisti nāca ipie varasč amerikāņu, angļu, franču un vācu imperiālistu durkļu atbalstīti, un tikai tādā ceļā tie varēja uz laiku tikt pie varas, jo latviešu tauta, kā to bija spiesta atzīt pati buržuāziskā pagaidu valdība, bija noskaņota par Padomju Latviju un cīnījās par to.
*

No "Kas ir latviešu buržuāziskie nacionālisti" – Vladimirs Miške (1953)

Latvijā / Skatīts 304 / Piebilda lspr Reitings: 0 / 0
Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz