Galvenie
03.09.2014
Kā izglābt Latviju (un ne tikai)

Latvija tiek iznīcināta (līdzīgi citām valstīm) un šīs iznīcināšanas izpausmes ir arvien uzskatamāk redzamas katram, kurš ir spējīgs, atraujoties no melīgi propagandiskās preses un izraujoties no aprobežotās pūļa maziski egocentriskās „gudrības”, paskatīties uz skarbo realitāti. Esam krituši jau tik zemu, ka legāli tiek pārdoti bērni, tiek intensīvi propagandēts un uzspiests izvirtības un nežēlības kults, daudzu cienījamu un vajadzīgu profesiju pārstāvji nevis godīgi strādā savā amatā, bet gan „pelna”, izmantojot savu klientu nezināšanu un apzināti veic savai profesijai pretējas darbības (ārsti nevis ārstē, bet apzināti biznesa interešu vadīti neārstē vai pat izraisa saslimšanas, skolotāji nevis māca, bet muļķo, advokāti nevis aizstāv, bet sarunā ar pretējo pusi, ierēdņi savukārt ir totāli korumpēti un nepilda savas funkcijas utt.). Tas viss nevar beigties nekādi savādāk kā ar sabiedrības pašiznīcināšanos un šo procesu mēs pašreiz arī varam novērot. Viena no galvenajām ļaunuma saknēm šim ārprātam ir kapitālisms, kad viss tiek pakļauts pirkšanas un pārdošanas attiecībām un kad viss tiek vērtēts ar egocentriskā izdevīguma mērauklu.

Vēstures gaitā kapitālisms (jeb buržuāzija), kur vien tas nāca pie varas, ir iznīcinājis visas feodālās, patriarhālās, idilliskās attiecības. Tas bez žēlastības sarāva visas tās raibās feodālās saites, kas cilvēku piesaistīja viņa “dabiskajiem pavēlniekiem”, un nav atstājis starp cilvēkiem nekādas citas saites kā tikai kailo interesi, kā tikai bezjūtīgo “samaksu skaidrā naudā”. Dievbijīgo sapņojumu, bruņnieciskās sajūsmas, mietpilsoniskās sentimentalitātes svētās šalkas kapitālisms noslīcināja egoistiska aprēķina ledainajā ūdenī.

Cilvēka personīgo cieņu kapitālisms ir padarījis par maiņas vērtību, un neskaitāmo dokumentāri dāvāto un pašiegūto brīvību vietā tas ir nodibinājis vienu vienīgu nekautrīgu tirdzniecības brīvību. Vārdu sakot, ar reliģiskām un politiskām ilūzijām aizplīvurotas ekspluatācijas vietā kapitālisms lika atklātu, nekaunīgu, tiešu un cietsirdīgu ekspluatāciju.

Kapitālisms noņēma svētuma oreolu visiem līdz tam laikam godātiem un ar svētu bijību uzlūkotiem darbības veidiem. Ārstu, juristu, mācītāju, dzejnieku, zinātnes vīru tas padarīja par prastu algotu strādnieku. Kapitālisms ir norāvis aizgrābjoši sentimentālo plīvuru ģimenes attiecībām un novedis tās līdz primitīvām savstarpējā izdevīguma un naudas attiecībām.

Kapitālisms arvien vairāk un vairāk izskauž ražošanas līdzekļu, īpašuma un iedzīvotāju sadrumstalotību. Tas ir sablīvējis iedzīvotājus, centralizējis ražošanas līdzekļus un koncentrējis gigantiskus īpašumus nedaudzu rokās. Neizbēgamas sekas tam ir politiska centralizācija. Neatkarīgi, gandrīz tikai sabiedroti apgabali ar dažādām interesēm, likumiem, valdībām un muitām tiek saliedēti vienā nācijā ar vienu valdību, vienu likumdošanu, vienu nacionālu šķiras interesi, vienu muitas robežu, tādējādi iznīcinot neatkarīgas valstis un tautas kā tādas.

Modernā kapitālistiskā sabiedrība, kas uzbūrusi tik varenus ražošanas un maiņas līdzekļus, ar savām kapitālistiskajām ražošanas un maiņas attiecībām, ar kapitālistiskā īpašuma attiecībām ir līdzīga tam burvim, kas nespēj vairs savaldīt pazemes spēkus, ko pats uzbūris. Jau vairāk kā gadsimtu ekonomikas vēsture ir vairs tikai vēsture par moderno ražotājspēku sacelšanos pret modernajām ražošanas attiecībām, pret tām īpašuma attiecībām, kas ir kapitālistu eksistences un kundzības pamats. Kā piemēru var minēt tirdzniecības krīzes, kas, periodiski atkārtojoties, arvien bīstamāk apdraud visas kapitālistiskās sabiedrības eksistenci. Tirdzniecības krīžu laikā ikreiz tiek iznīcināta ievērojama daļa ne tikai saražoto produktu, bet arī pat jau radīto ražotājspēku. Krīžu laikā izlaužas uz āru sabiedriskā epidēmija, kas visos iepriekšējos laikmetos būtu šķitusi nejēdzība, – pārprodukcijas epidēmija. Sabiedrība piepeši tiek atsviesta atpakaļ pēkšņa barbarisma stāvoklī; šķiet, bada posts, vispārējs postošs karš tai atņēmuši visus iztikas līdzekļus; šķiet, rūpniecība, tirdzniecība iznīcinātas, un kāpēc? Tāpēc, ka sabiedrībai ir par daudz civilizācijas, par daudz iztikas līdzekļu, par daudz rūpniecības, par daudz tirdzniecības un tāpēc tas viss ir nevis jāizdala ļoti daudzajiem trūkumcietējiem, bet gan apzināti jāiznīcina. Ražotājspēki, kas ir kapitālista rīcībā, nekalpo vairs tikai kapitālistisko īpašuma attiecību veicināšanai; gluži otrādi – šīm attiecībām tie ir kļuvuši pārāk vareni, ievērojami pārauguši tās; šīs attiecības tos kavē; un, tiklīdz ražotājspēki šo kavēkli sāk pārvarēt, tie ienes sajukumu visā kapitālistiskajā sabiedrībā, apdraud kapitālistiskā privātīpašuma pastāvēšanu. Kapitālistiskās attiecības kļuvušas par šaurām, lai aptvertu to radītās bagātības.

Kā kapitālisti pārvar krīzes? No vienas puses, ar liela daudzuma ražotājspēku piespiedu iznīcināšanu, no otras puses, iekarojot jaunus tirgus (kuri mūsdienās ir gandrīz beigušies) un pamatīgāk ekspluatējot vecos. Citiem vārdiem sakot, kapitālisti, pārvarot krīzes, sagatavo vispusīgākas un graujošākas krīzes nākotnē un samazina līdzekļus to novēršanai.

Strādnieki, kas pa vienam spiesti sevi pārdot, ir tāda pati prece kā kurš katrs cits tirdzniecības priekšmets un tāpēc tāpat pakļauti visām mainīgajām konkurences nejaušībām, visām tirgus svārstībām. Aprobežotās algoto darbinieku masas pašas sevi dehumanizē, pielīdzinot sevi bezpersoniskiem resursiem, mantai, kas ir viens no galvenajiem verdzības idejiskajiem balstiem. Ko vērta vien ir daudzu muļķa algotņu patiesa un entuziastiska sajūsmināšanās par frāzi un konceptu „pārdot sevi”. Šie stulbeņi nemaz neapjēdz cik drausmīga simboliska un metafiziska nozīme tam ir.

Kā vienas no zālēm ir nevis īpašuma likvidēšana vispār (piemēram, personiskā īpašuma), bet gan kapitālistiskā (jeb buržuāziskā) īpašuma likvidēšana. Bet modernais kapitālistiskais privātīpašums ir pēdējā un vispilnīgākā izteiksme tādai produktu ražošanai un visu darba augļu piesavināšanai, kas dibināta uz sabiedrisko grupu pretrunām (skaldi un valdi), uz iespēju mazākumam ekspluatēt vairākumu. Šādā nozīmē sabiedrības glābšanas teoriju var izteikt tikai vienā tēzē: privātīpašuma iznīcināšana.

Bet vai algotais darbs rada algādzim īpašumu? Nekādā ziņā. Tas rada kapitālu, t. i., to īpašumu, kas algoto darbu ekspluatē, īpašumu, kas var vairoties tikai ar to nosacījumu, ka tas rada jaunu algotu darbu, lai to atkal no jauna ekspluatētu.

Būt kapitālistam nozīmē ieņemt ražošanā ne tikai tīri personisku, bet arī sabiedrisku stāvokli. Kapitāls ir kolektīvs produkts, un to var iedarbināt tikai daudzu sabiedrības locekļu kopdarbība, galu galā pat tikai visu sabiedrības locekļu kopdarbība. Kapitāls tātad nav personisks, bet gan sabiedrisks spēks. Tātad, ja kapitāls tiks pārvērsts par kolektīvu, visiem sabiedrības locekļiem piederošu īpašumu, tad ne jau personiskais īpašums pārvērtīsies par sabiedrisku. Mainīsies tikai īpašuma sabiedriskais raksturs.

Muļķi un nelieši var sākt šausmināties par vēlmi iznīcināt privātīpašumu, bet tas ir liekulīgs sašutums, jo vairāk kā deviņām desmitdaļām sabiedrības locekļu privātīpašums jau ir iznīcināts. Privātīpašums kā tāds var pastāvēt tieši tādēļ, ka deviņām desmitdaļām tā nav. Tātad šāds pārmetums ir dēļ vēlmes likvidēt tādu īpašuma formu, kura pastāvēšanas nepieciešamais nosacījums ir tas, ka milzīgam sabiedrības vairākumam īpašuma nav vispār. Ja pārmetums ir par to, ka ir jāiznīcina niecīga skaita kapitālistu īpašums, tad viņš ir pareizs – lai glābtu visu sabiedrību, tik tiešām ir jāiznīcina (jāsabiedrisko) niecīga skaita kapitālistu īpašumi un privilēģijas.

Tiek teikts, ka sākot ar to brīdi, kad darbu nevarēs vairs pārvērst par kapitālu, par naudu, par zemes renti, īsi sakot, par personiski monopolizējamu sabiedrisku spēku, t. i., sākot ar to brīdi, kad personiskais īpašums nevarēs vairs pārvērsties par kapitālistisko īpašumu, sākot ar to brīdi, personība it kā tikšot iznīcināta. Ar šādu apgalvojumu tiek atzīts, ka par personību kapitālisma apstākļos tiek uzskatīta tikai un vienīgi kapitālista personība. Šī kapitālista personība visas sabiedrības saglabāšanas vārdā tik tiešām ir jāiznīcina. Tādējādi ļaudīm netiktu laupīta iegūt sabiedriskā produkta augļus, bet gan tikta laupīta iespēja piesavināties sabiedriskā produkta augļus uz citu cilvēku un viņa darba paverdzināšanas rēķina.

Vēl tiek teikts, ka iznīcinot privātīpašumu, izbeigšoties katra darbība un iestāšoties vispārējs slinkums. Tādā gadījumā kapitālistiskai sabiedrībai aiz slinkuma jau sen būtu vajadzējis jāaiziet bojā; jo tie, kas strādā kapitālista labā, praktiski nekā neiegūst (vislabākajā gadījumā – algu darbaspējīga stāvokļa uzturēšanai), un tie, kas tur iegūst kapitālistisko attiecību rezultātā (īpašnieki, kuriem tikai pieder īpašums, bet viņi ne velna nedara), nestrādā.

Īpaši riebīgas ir kapitālistu (uzņēmēju) liekulīgās frāzes par ģimeni un audzināšanu, par vecāku un bērnu sirsnīgajām attiecībām, jo dēļ kapitālisma attīstības tiek sarautas algotņu ģimenes saites un bērni tiek padarīti par vienkāršiem tirdzniecības objektiem un darbarīkiem.

Kapitālisti (uzņēmēji) pat savas sievas uzlūko kā ražošanas rīkus. Viņi, dzirdot, ka ražošanas rīkus kāds domā nodot kopīgā lietošanā, nevar iedomāties neko citu kā vienīgi to, ka koplietošanas liktenis piemeklēšot arī sievietes. Visinteresantākais ir tas, ka tieši kapitālisma apstākļos sievietes lielā mērā tik tiešām ir kļuvušas par kopīpašumu. Kapitālisti (uzņēmēji), neapmierinādamies ar to, ka viņu rīcībā ir algoto darbinieku sievas un meitas, par atklāto prostitūciju nemaz nerunājot, ar sevišķu prieku pavedina citu kapitālistu sievas un meitas. Šādi raugoties kapitālistiskā laulība faktiski ir kopsievība. Pats par sevi taču saprotams, ka, iznīcinot tagadējās kapitālistiskās pirkšanas un pārdošanas attiecības, izzudīs arī to radītās kopsievības efekts, t. i., oficiālā un neoficiālā prostitūcija.

Valstis un sabiedrības ir dažādas, bet vispārinot un vienkāršojot tām visām ir piemērojama sekojoša glābšanas programma:

1. Zemes īpašuma principa likvidēšana un zemes pasludināšana par neatņemamu sabiedrības (valsts) īpašumu;
2. Privātbanku un privātkreditēšanas principa likvidēšana. Vienas sabiedriskas (nacionālas) bankas nodibināšana ar valsts kapitālu un pilnīgu monopolu (stingri nodalot iekšējai tirdzniecībai paredzētos naudas līdzekļus no ārējai tirdzniecībai paredzētajiem un brīvi, bez mākslīgiem ierobežojumiem (zelta/sudraba standarts u.c.) emitējot iekšējām vajadzībām (sabiedriskie projekti, sabiedrisko procesu funkcionēšanas nodrošināšana) nepieciešamos naudas līdzekļus);
3. Visu transporta, enerģētikas, komunikāciju, komunālās saimniecības īpašumu un uzņēmumu centralizācija valsts rokās;
4. Visu kapitālistu īpašuma (pirmkārt un galvenokārt – ražošanas līdzekļu) konfiskācija ;
5. Valsts fabriku, ražošanas rīku pavairošana, zemes iekopšana un kultivēšana pēc kopīga plāna (ekonomika valstiskā līmenī ir jāplāno un jāvada; jāizveido valsts plāna komiteja);
6. Vienādi obligāts darbs visiem, rūpniecisku armiju nodibināšana, sevišķi zemkopībā (kolektīvās lielsaimniecības);
7. Visu bērnu sabiedriska un bezmaksas tikumiska audzināšana un maksimāla izglītošana. Ekspluatējoša bērnu darba izbeigšana. Bērnu audzināšanas apvienošana ar materiālo ražošanu, jeb bērnu audzināšana caur darbu (tas ir – bērniem ir mērenā apjomā arī jāstrādā viņu audzināšanas nolūkā, nevis jātop nežēlīgi un cietsirdīgi izkalpinātiem kā tas notiek ar galējā nabadzībā nonākušajiem bērniem).


Kā saka nekas jauns nav šai pasaulē, nemaz tik daudz kas pēc būtības nav mainījies, salīdzinājumā ar laiku pirms 150 gadiem, un viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Ja negribam, lai mūsu sabiedrībā nobeidzas, bez šī plāna realizācijas nekādi neiztikt.

Informācijas aģentūra
/28.08.2014/
http://infoagentura.wordpress.com/2014....e-tikai

Avots: Komunistiskās partijas manifests. http://darbabalss.eu/load....1-1-0-2

Latvijā / Skatīts 653 / Piebilda lspr Reitings: 0 / 0
Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz