Galvenie
15.03.2017
Februāra buržuāziski demokrātiskā revolūcija Latvijā
FEBRUĀRA BURŽUĀZISKI DEMOKRĀTISKĀ REVOLŪCIJA LATVIJĀ

Imperiālistiskais karš, kas bija radījis neredzēti dziļas vispasaules ekonomiskās, politiskās, nacionālās un internacionālās krīzes, ārkārtīgi paātrināja un krasi saasināja proletariāta šķirisko cīņu pret buržuāziju un, kā to jau bija paredzējis V. I. Ļeņins, ar objektīvu neizbēgamību sāka pārvērsties pilsoņu karā starp naidīgajām šķirām. Pēdējām cariskās monarhijas pastāvēšanas gadam bija raksturīgs straujš revolucionārās krīzes pieaugums. Krievijas saimniecība bija nonākusi līdz sabrukumam.
Viss kara smagums gūlās uz strādnieku un zemnieku pleciem. Šķiru pretrunas un šķiru cīņa auga un saasinājās līdz galējībai. Valstī brieda revolūcija.
Kara gaitā visā pilnībā izpaudās Krievijas rūpniecības tehniskā atpalicība un valsts vājā sagatavotība karam. Kritās ogļu un naftas ieguve, 1916. gadā darbus pārtrauca 36 domnas, uz gada beigām metalurģija deva tikai pusi no kara rūpniecībai nepieciešamā metāla. Transports acīm redzami nespēja veikt savus uzdevumus, tāpēc apmēram miljards pudu labības netika nogādāts patērēšanas rajonos. Strauji auga spekulācija ar labību un citiem produktiem. Sākot ar 1915. gada rudeni, iedzīvotāju apgāde ar pārtiku krasi pasliktinājās un katram pircējam izsniedzamo produktu daudzums tika stingri ierobežots. Pat armija saņēma tikai pusi no pārtikas normas. Tirgus sabrukums, spekulācija, traucējumi preču apgrozībā pastiprināja naudas apgrozības dezorganizāciju. Gadu no gada kritās rubļa vērtība un pieauga valsts izdevumi, kas 1916. gadā ieņēmumus pārsniedza par 76%. Nespēdams savilkt galus kopā, carisms arvien biežāk lūdza kredītus sabiedrotajiem un nokļuva arvien lielākā finansiālajā atkarībā no Antantes.
Lielu postu karš nodarīja iedzīvotājiem, sevišķi smagi skardams lauksaimniecību. Muižnieku un zemnieku saimniecību prečspēja kara gados krasi samazinājās. Lauku iedzīvotāju darbaspējīgākā daļa tika mobilizēta armijā. Lauksaimniecība degradējās un nevarēja nodrošināt ar maizi un pārtikas produktiem armiju un pilsētniekus. Cara armija frontē cieta sakāvi pēc sakāves, ko nosacīja apbruņojuma un munīcijas trūkums, sliktā frontes apgādes organizētība, armiju komandējošo cara ģenerāļu neapdāvinātība un nesagatavotība, kā arī dažu augstākā komandējošā sastāva pārstāvju nodevība. Smago stāvokli aizmugurē un frontē vēl vairāk pasliktināja noziedzīga valsts mantas izšķērdēšana, nevaldāma spekulācija, laupīšana, kukuļņemšana, administrācijas pērkamība.
Kareivjiem kara imperiālistiskie mērķi bija sveši, viņos auga pretkara noskaņojums. 1916. gadā Krievijā bija vairāk nekā pusotra miljona dezertieru. Tautas masu un kareivju naids pret karu un patvaldību kuru katru brīdi varēja izvērsties revolucionāros nemieros.
Carismam revolucionāri noskaņotais «iekšējais ienaidnieks» bija visbīstamākais. Cara kliķe jau gatavoja plānus, kā izstāties no kara, noslēdzot separātu mieru ar Vāciju, lai pēc tam ar visiem spēkiem vērstos pret augošo revolucionāro kustību. Tā radās valdošās galma kliķes sazvērestība.
Stāvoklis frontē un valstī izraisīja neapmierinātības pieaugumu pat krievu buržuāzijā. Buržuāzija, kas valsti pārvaldīja ekonomiski, bet ko carisms pie politiskas varas nelaida, redzēdama separāta miera draudus, saprata, ka tas izjauktu tās imperiālistiskos iekarošanas plānus, un tāpēc krīzi domāja atrisināt, izdarot galma apvērsumu. Krievijas buržuāzija nolēma apcietināt Nikolaju II un piespiest viņu atteikties no troņa par labu mazgadīgajam dēlam, bet par pavaldoni (reģentu) iecelt cara brāli lielkņazu Mihailu. Uz šādu rīcību krievu buržuāziju virzīja arī Anglija un Francija, kurām separāts Krievijas miers ar Vāciju nozīmētu pazaudēt karā sabiedroto.
Bet tautas masas izjauca visus carisma, kontrrevolucionaras krievu buržuāzijas un tās ārzemju sabiedroto aprēķinus. Naids pret carismu kļuva vispārējs, masu revolucionārā kustība paplašinājās, iegūdama skaidri izteiktu politisku raksturu. Šīs cīņas priekšgalā gāja Petrogradas proletariāts boļševiku partijas vadībā. Boļševiku partijas praktisko darbu tajā laikā vadīja partijas Centrālās Komitejas Birojs, kas atradās Petrogradā. Frontē karaspēka daļas arvien biežāk atteicās iet uzbrukuma. Boļševiku aicinājumi carismu gāzt kareivju masās kļuva aizvien populārāki.
Lielu darbu boļševiki bija izvērsuši Ziemeļu frontes armijās Baltija. Boļševiku darbību Ziemeļu frontē vadīja KSDS(b)P Petrogradas komiteja, KSDS(b)P Ziemeļbaltijas birojs un Latvijas Sociāldemokrātija. 1916. gadā Latvijā plaši izplatītas bija boļševiku proklamācijas «Zaldātiem», «Visiem rekrūšiem», «Jauni upuri», «4. aprīlis» (sakarā ar Ļenas notikumu gadadienu), «9. janvāris», «Strādnieku svētki 1. Maijs» u. c.
XII armijas komandieris ģenerālis Radko Dmitrijevs 1916. gada septembrī slepenā apkārtrakstā atzīmēja, ka «pretkara propagandas un strādnieku starptautiskās brālības propagandas centrs piefrontes joslā ir Rīga».
Gadiem ilgā uzturēšanās ierakumos, lielie upuri, haoss aizmugurē un fronte radīja kareivju neapmierinātību. Boļševiku aģitācijas un propagandas ietekme 1916. gada decembra beigās Ziemeļu frontē šī kareivju neapmierinātība izvērtās par atklātām pretkara akcijām. Kareivju masās augošo revolucionāro garu nespēja salauzt arī lauka karatiesas.
Revolucionārs noskaņojums bija pārņēmis arī latviešu strēlniekus. Boļševiku aģitācija, pretkara uzstāšanās Sibīrijas pulkos un bezmērķīgās, asiņainas Ziemassvētku kaujas bija sākušas izkliedēt šovinistisko tvanu, ar ko latviešu strēlniekus centās apreibināt latviešu buržuāziski nacionālistiskā prese un virsnieki. Pretkara noskaņojums un apziņa, ka jācīnās par imperiālistiskā kara pārvēršanu pilsoņu karā, par savas valdības sakāvi imperiālistiskajā karā, latviešu strēlnieku masās izplatījās aizvien plašāk.
Tādējādi visā impērijā notiekošās revolucionārās kustības ietekmē auga un plašumā vērsās arī revolucionārā kustība frontē. Fronte un visa Krievija strauji tuvojās revolūcijai.
1917. gads sākās ar strādnieku streikiem un varenām pretkara demonstrācijām 9. janvārī Petrogradā, Maskavā, Baku, Ņižņijnovgorodā un citās Krievijas pilsētās un rūpniecības centros. Streiku kustība valstī auga ar katru dienu. Janvārī streikoja 250 tūkst., bet februārī — vairāk nekā 400 tūkst, strādnieku.
Sevišķi strauji revolucionārā strādnieku kustība pieauga Petrogradā. 18. februārī streiku sāka 30 tūkst. Putilova rūpnīcas strādnieku, 23. februārī (8. martā), Starptautiskajā sieviešu dienā, pēc KSDS(b)P Petrogradas komitejas aicinājuma streikoja 90 tūkst., bet 24. februārī — jau 200 tūkst, strādnieku. 25. februārī revolucionārā kustība bija aptvērusi visus Petrogradas strādniekus; streiki saplūda vispārējā politiskā streikā ar lozungiem «Nost cara patvaldību!», «Nost karu!», «Maizi!». Sākās sadursmes ar policiju. Vakarā Petrogradas kara apgabala pavēlnieks ģenerālis Habalovs no Augstākās virspavēlniecības mītnes saņēma telegrāfisku cara pavēli: «Pavēlu jau rīt izbeigt galvaspilsētā nekārtības.» Naktī pēc policijas departamenta rīkojuma tika apcietināti daudzi boļševiki, viņu vidū pieci KSDS(b)P Petrogradas komitejas locekļk 26. februārī Petrogradas centru ieņēma karaspēks, kam bija dota pavēle šaut uz demonstrantiem. Tomēr iesākto sacelšanos nekas nevarēja apturēt. Viborgas rajons jau atradās sacēlušos strādnieku rokās. Atsevišķas karaspēka daļas atklāti sāka pāriet revolucionāro strādnieku pusē, vēršot ieročus pret: žandarmiem un policiju.
Boļševiku partijas CK Birojs izlaida manifestu ar aicinājumu turpināt bruņotu cīņu pret carismu, nodibināt revolucionāru pagaidu valdību.
27. februārī revolucionārā kustība aptvēra visu galvaspilsētu. Petrogradas garnizona kareivji tagad jau masveidīgi pārgāja revolūcijas pusē. Revolucionāro strādnieku un kareivju nodaļas ieņēma valdības iestādes, stacijas, arestēja ministrus, ģenerāļus un citus cara varas orgānu pārstāvjus, atbrīvoja no cietumiem revolucionārus, apspieda žandarmu un policijas pretošanos. No sacēlušos strādnieku un šineļos tērpto zemnieku revolucionārā trieciena Krievijas cariskā patvaldība sabruka.
27. februārī vēlā naktī cars Augstākās virspavēlniecības mītnē Mogiļovā ģenerāladjutantam Ivanovam piešķīra diktatora pilnvaras un uzdeva pret Petrogradu virzīt Ziemeļu un Rietumu frontes karaspēku. Bet ceļā kareivji sāka brāļoties ar sacēlušos tautu, un cara ģenerālis bija spiests ešelonus ar karaspēku vest projām no Petrogradas.
Cara valdības vara beidza eksistēt. 27. februārī revolūcija bija uzvarējusi. 2. martā Nikolajs II atteicās no troņa par labu savam brālim Mihailam, taču masu spiediena rezultātā nākamajā dienā arī tas bija spiests parakstīt atteikšanos.
Latvijā revolucionārie notikumi pieauga Petrogradas notikumu tiešā ietekmē. Militāri administratīvie varas orgāni darīja visu, lai fronti un Latvijas iedzīvotājus izolētu no revolucionārās Petrogradas un nodrošinātos pret revolucionāru akciju sākšanos Rīgā. Pastā un telegrāfā bija nodibināta visstingrākā cenzūra. Latvijas pilsētās, it sevišķi Rīgā, policija un žandarmērija atradās kaujasgatavībā, Rīgas laukumos policisti tika masveidā apmācīti ielu cīņās. Rīgas ielu krustojumos bija izvietotas pastiprinātas ar šautenēm apbruņotu policistu patruļas, uz pilsētas centra namu jumtiem bija uzstādīti ložmetēji. Rīgas garnizona kareivjiem bija aizliegts atstāt kazarmas vai dzīvokļus. Ziemeļu frontes štābs pavēlēja nodibināt kontroli uz dzelzceļiem, noorganizēt jātnieku patruļu dienestu un veikt masveida kratīšanas, lai karaspēku izolētu no sacēlušos tautas masu revolucionārās ietekmes. No Augstākās virspavēlniecības mītnes pienāca pavēle «aģitatorus no Petrogradas apcietināt un pēc iespējas turpat norīkot lauka karatiesu, kuras spriedumu nekavējoties izpildīt». Augstākā virspavēlniecība arī uzdeva aizkavēt Nikolaja II atteikšanās manifesta publicēšanu.
Tomēr miljons vīru lielo Ziemeļu frontes armiju, kā arī visas piefrontes joslas (arī Rīgas) iedzīvotājus izolēt no revolucionārās Petrogradas nebija iespējams. Vēsts par revolucionārajiem notikumiem galvaspilsētā ātri izplatījās kareivju un iedzīvotāju vidū. Sākās sadursmes ar policiju. Jau marta pirmajās dienās XII armijas karaspēka daļas atradās uzvarošās revolūcijas pusē. 5. martā Rīgā, Valmierā un Cēsīs notika plašas kareivju demonstrācijas, kas apsveica revolūcijas uzvaru.
Revolucionārie notikumi aptvēra arī Latgali. 4. martā Rēzeknē garnizona kareivji no Petrogradas atbraukušo strādnieku vadībā atbruņoja sardzi un policiju, atbrīvoja arestētos. Garnizona priekšnieka un komandanta pārvaldē, kā arī policijas iecirkņos sadedzināja tiesas un apcietināšanas dokumentus. Nākamajā dienā Daugavpilī notika vētraina kareivju demonstrācija.
Revolucionārā kustība Latvijā vērsās plašumā, aptverdama ne tikai pilsētas, bet arī laukus. Kad ziņa par revolūcijas uzvaru jau bija izplatījusies visur, gubernators un citi augstākās cara administrācijas pārstāvji, žandarmērijas un policijas priekšnieki, glābdamies no tautas dusmām, aizbēga. Tādējādi dažu dienu laikā svarīgākie cara patvaldības varas orgāni Latvijā bija likvidēti. Jāatzīmē, ka februāra dienās bruņotās cīņas galveno smagumu uz saviem pleciem iznesa Petrogradas strādnieki un kareivji. Latvijas darbaļaudis būtībā jau gatavus saņēma revolucionārās Petrogradas izcīnītās uzvaras rezultātus.
Ar carisma gāšanu revolucionārā kustība visā Krievijā nebeidzās. Uzvarējusī buržuāziski demokrātiskā revolūcija pakāpeniski padziļinājās un attīstījās, lai pāraugtu sociālistiskā revolūcijā. Tautas masu revolucionārās kustības priekšgalā gāja boļševiki.

LPSR Vēsture.
Latvijā / Skatīts 133 / Piebilda lspr Reitings: 5 / 1
Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz