Galvenie
01.09.2014
Emīls Sudmalis: MĒS BRĪDINĀM, KA DRĪZ ARĪ LATVIJĀ IESTĀSIES... FAŠISMS

EMĪLA SUDMAĻA RUNAS

Emīls Sudmalis (1897-1964) - literāts, sabiedrisks darbinieks, politiķis. Pazīstama antifašista Imanta Sudmaļa tēvocis.
Dzimis Aizputes apriņķa Aizvīķu pagasta trucīga zemnieka sētā ka astotais bērns. Ziemās mācījās pagastskolā, vasarās - ganīja mājlopus vai kalpoja pie vietēja barona. 1918. gadā Vaiņodes pagastā Sudmali ievēl par skolotāju Plepju skolā. 1919. gada sakumā Aizvīķos bezzemnieku, kalpu un trūcīgo zemnieku sapulce ievēl jaunu sociālistisku pagasta padomi, bet par vienu no tās darbiniekiem iecel Emīlu Sudmali. 1919.-1921. gadā Sudmalis atrodas rakstveža dienestā ulmaniešu karaspēkā, bet no 1920. gada nāk mācīties Tautas augstskolā. Šinī mācības iestādē Sudmalis nodibina sakarus ar latviešu inteliģences viskreisāko daļu.
20. gados Sudmalis ir komunists aktīvists, arodbiedrības darbinieks, kreisās periodikas žurnālists, no 1925. gada - kandidāts Saeimas deputātos. Vairākkārt arestēts un apcietināts kā politieslodzītais, divus gadus nodzīvojis trimdā Francijā.
1931.-1932. gadā E. Sudmalis ir Saeimas deputāts, juridiskas komisijas loceklis, konsekventi kreisās "Strādnieku un zemnieku frakcijas" priekšsēdētājs.
Kārtējam arestam tuvojoties, Sudmalis atkal dodas emigrācijā un atgriežas Rīgā tikai 1954. gadā Tagad viņš ir profesionāls literāts, daiļliteratūras tulkotājs. Pēdējos dzīves gados strādā pie atmiņām.
Emīla Sudmaļa runas publicējam pēc sekojoša avota: Sudmalis, E. Es iegāju pulkā. R., 1971. Šinī grāmatā runu stenogrammas tika nopublicētas pēc IV Saeimas I-III sesijas stenogrammu krājumiem (Saeimas izdevums).
Ar šo publikāciju gribam parādīt, kādi kādreiz bija mūsu kreisie deputāti un kādu kreiso deputātu mums tagad nav!



MĒS BRĪDINĀM, KA DRĪZ ARĪ LATVIJĀ IESTĀSIES... FAŠISMS

Runa IV Saeimas III sesijas 19. sēdē 1932. gada 3. jūnijā pie sociāldemokrātu iesniegtā jautājuma par kratīšanām Latvijas grāmatrūpniecibas aroda savienības telpās Rīgā. (Sastāda)

Ja te tieslietu ministrs Ķēniņš* un zemnieku savienības deputāts Bērziņš attaisnoja šo varas aktu pret strādnieku organizāciju, tad tas ir saprotams, jo viņi nevar nostāties citādi kā tikai uz tāda viedokļa, kas ir viņu šķiras interesēs. Protams, attaisnot var kuru katru gadījumu, un nav tāda nozieguma, ko ar zināmu pieeju nevarētu attaisnot un nostādīt par pozitīvu.
Bērziņš teica, ka šeit Saeimā visi atzīstot tiesas objektivitāti, nemaldību u.tt.; tikai mūsu frakcija esot tā, kaš tiesu par tādu neatzīstot. Bērziņš laikam ļoti slikti dzird. Ja viņš butu bijis te priekšpusdienas sēdē vai arī ja viņš būtu palasījies stenogrammās, kas priekšpusdienas sēdē runāts, kur šī tiesas objektivitāte un nemaldība tika galīgi nokritizēta, tad viņš tā nebūtu runājis. Tie bija arī. jūsu deputāti! Ja kāds par to nešaubās — kā par šīs tiesas nemaldību, tā arī par pašas Saeimas nemaldību —, tad atliek tikai atminēties, kas notika dažas dienas atpakaļ ar mūsu deputātiem, kad viņus izdeva apcietināšanai jau iepriekš, vel nezinot, ko teiks tiesa. Ja vajadzēs lietu nostādīt juridiski, tad pat jūsu zemnieku savienības juristi. Pauluks un citi, kratīs gaivas par to, vai tas bijis pareizi. Katrs atzīs, ka tas ir bijis varmācības akts, izrēķināšanās ar revolucionāro opozīciju.
Šis viens gadījums attiecībā uz strādnieku organizāciju ir tikai viens no tiem ļoti daudziem gadījumiem veselā faktu rindā, kādi ir notikuši pret strādniecību vispār un pret kreiso strādniecību sevišķi; tāpēc man uzkrita, ka deputāts Višņa, kurš jautājūmu pamatoja, teica, ka tas ir pirmais gadījums, kad tiesa izdarot atklātu varas aktu. Vai tiešām Višņa un citi nezina tās varmācības, kas ir vērstas pret mūsu frakciju, pret māsu arodorganizācijām, pret mūsu presi utt.? Daudz kailākā veidā un daudz lielākas varmācības kā pret jūsu arodbiedrību ir notikušas pret mūsu organizācijām visus pēdējos gadus sevišķi beidzamā laika nav neviēna tāda uzsaukuma vienalga, vai tas būtu saimniecisks vai politisks, kas nebūtu konfiscēts. Nav nevienas avīzes, ko mēs iespiežam, kas nebūtu konfiscēta. Nav neviena cita drukas darba, kas nebūtu konfiscēts; pat Saeimas stenogrammas, kurus mēs iespiežam un kuras sargā buržujiskie likumi, līdz šim mums ir konfiscētas. Bija gadījums, kad mēs iespiedām kādu Saeimai iesniegtu likumprojektu, kuram mēs pielikām klāt meviena vārda; bet arī šo likumprojektu mūsu «taisnā un objektīvā» tiesa konfiscēja. Saeimas vēlēšani laikā mums konfiscēja saraksta Nr. 19 nosaukumu, kur nebija vairāk kā — «Strādniecības un darba zemniecības saraksts Nr. 19» — balts papīrs mm vairāk nekas. Šī lieta nodota tiesai, bet, bez šaubām, tiesai tā jāatliek, jo tas taču būs kauns un skandāls, ja šādas lietas sāks iztiesāt «taisnā un objektīvā» tiesa. Tā, redziet — politiskā pārvalde konfiscē pat mūsu saraksta nosaukumu, kas pieņemts centrālā vēlēšanu komisijā, kas tur apstiprināts.
Tada, lūk, ir faktiskā puse konfiskācijas lietās pret mūsu izdevumiem un presi. Šados gadījumos netiek ievērota ne likumība, ne taisnība.
Kādā veida šīs konfiskācijas notiek? Politiskā pārvalde ir nostādījusi pie katras spiestuves savus speciālos spiegus, kas uzmana, vai mēs ko nenōdodam iespiešanai. Viņi arī ir uzdevuši spiestuvju īpašniekiem tūliņ paziņot politiskai pārvaldei, ja strādnieku un zemnieku frakcija vai kreisās organizācijas iesniedz kādu iespiežamu darbu. Bez šaubām, spiestuvju īpašnieki nevar pretoties politiskās pārvaldes pavēlēm, jo viņi zina politiskās pārvaldes visspēcību šajos jautājumos. Kad māsu iespiežamais darbs — vai tas būtu mūsu saraksta nosaukums, avīze, uzsaukums, vai arī vienkārša Saeimas stenogramma un likumprojekts — tiek iespiests, spiestuvē ierodas politiskās pārvaldes spiegs, paņem dažus eksemplārus, aizdrāžas pie prokurora un pasaka: prokurora kungs, lūdzu, tas ir konfiscējams! Protams, ja spiegs laipni griežas pie prokurora, vai tad pēdējais teiks nē? Neatkarīgi no tā, kas tur būtu iespiests — es jau jums minēju, kādi mūsu izdevumi ir konfiscēti neatkarīgi no tā tiek konfiscēts viss, ko pat nevarētu darīt no buržujiškās jurisdikcijas viedokļa.
Vai politiskā pārvalde un vispār mūsu valsts varas iestādes tikai pirmo reizi iejaucas saimnieciska streika gadījumos, kā tas ir noticis šoreiz attiecība pret sociāldemokrātu organizāciju? Visos gadījumos! Nav tāda saimnieciska streika vairs pēdējos gado, kur jau pirmās dienās tūlīt neierastos politiskās pārvaldes vai policijas aģenti, neapcietinātu streika vadoņus, neiejauktos streikā, neterorlzētu strādniekus un nenostātos uzņēmēju pusē. Pietiek tikai uzņēmējam piezvanīt un paziņot politiskai pārvaldei, un tas ir darīts. Pat ja uzņēmējs to nedara, politiskās pārvaldes aģenti ierodas paši. Nav tādu gadījumu, kad neierodas politiskās pārvaldes aģenti, kas šo saimniecisko cīņu izjauc vai arī bremzē, cik viņi to spēj.
Ja sociāldemokrāti saka, ka tas ir pirmais atklātais gadījums, kad iejaucas saimnieciskā cīņā, tad tas ir tikai tādēļ, ka viņi jau sen ir atteikušies no šīs saimnieciskās cīņas. Sociāldemokrāti uzskata, ka tagadējos saimnieciskās depresijas apstākļos saimniecisko cīņu nemaz nav iespējams izvest. Vai tas ir taisnība, tas ir cits jautājums. Streiki, ko arī terora apstākļos sarīko mūsu organizācijas un mūsu kreisā strādniecība arī bez organizācijas, kur strādnieki uzvar, kā, piemēram, nesen atpakaļ apavu strādnieki savā streikā, pierāda, ka, neskatoties pat uz politiskās pārvaldes teroru, streiku ir iespējams izvest un ir iespējams strādniekiem pat uzvarēt arī krīzes laikā. Ja sociāldemokrātiem tas ir pirmais gadījums, tad tas tomēr nenozīmē, ka tagadējos apstākļos, pastāvot tagadējai politikai, tas ir pirmais vai pēdējais gadījums arī revolucionārai strādniecībai. Jau ir izstrādāti likumi, kas streiku izsludinās par nelikumīgu. Tad arī sociāldemokrātisko strādnieku uzsāktie streiki tiks izsludināti par nelikumīgiem un arī viņiem varbūt atkārtosies šie gadījumi, ciktāl tie caur līderiem nebūs saskaņoti ar politparvaldi.
Terors pastiprināsies, tāpēc ka pasliktināsies viss saimnieciskais stāvoklis. Ko jūs, sociāldemokrātu kungi, darījāt tad, kad 1928. gadā slēdza mūsu arodbiedrību centrālbiroju? Ko jūs darījāt, kad 1931, gadā pirms vēlēšanām slēdza mūsu Latvijas arodbiedrību savienību? Tad jūs rakstījāt avīzē pavisam citu ko, tāpat kā prefekts un iekšlietu ministrs: mēs brīdinām un aicinām strādniekus nepiedalīties cīņās par kreisa virziena arodbiedrību sargāšanu! Redziet, pie kā jūs esat nonākuši savā nodevībā un oportūnismā. Un šobrīd jāprasa, ko jūs darīsit tagad, kad puse mūsu deputātu izdoti tiesāšanai un cietumam! Ko jūs darīsit? Mēs brīdinām, ka drīz arī Latvijā iestāsies tāds pats stāvoklis, kāds ir Itālijā, Lietuvā, Polijā un citur, kur ir sagrautas arī jūsu organizācijas, ciktāl tās ir bijušas pašu strādnieku rokās. Tas pats var notikt arī šeit, un tad jūs atjēgsities; bet jūs atjēgsities par vēlu un otrpus barikādēm. Jūsu strādnieku masas būs mūsu pusē.

*A. Ķēniņš – privātskolas direktors, advokāts un rakstnieks. (sastād.)

Latvijā / Skatīts 658 / Piebilda lspr Reitings: 0 / 0
Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz