Galvenie
05.01.2017
Audriņi - Ančupāni - Rēzekne.
Jau ir izveidojusies tradīcija, ka, tieši 4. janvārī, Latvijas Sociālistiskā partija organizē piemiņas braucienus uz vietām, kas saistās ar 1941-42. gada traģiskajiem notikumiem. Ceļš ved uz Audriņu pagastu, kurš atrodas 12 kilometru attālumā uz Ziemeļiem, no Rēzeknes pilsētas, tur tiek nolikti ziedi pie pieminekļa Audriņu ciemā, lai godinātu 200 noslepkavotos Audriņu iedzīvotājus. Audriņu pagasts atrodas Ančupāna meža ielokā, kur tālāk ved mūsu ceļš - uz Ančupānu memoriālu.
Ančupāna mežā masveidā tika nogalināti cilvēki. Pēdēja piemiņas pieturvieta ir Rēzeknes pilsētā, pie Rēzeknes Tirgus laukuma (kādreiz cietuma), kur publiski tika nošauti 30 Audriņu iedzīvotāji.
Visas šīs vietas ir saistītas ar asiņainiem notikumiem. Bet tomēr, kas tad precīzi notika šajās vietās, par kurām tiek runāts?
Uz šiem jautājumiem dod atbildi tā laika liecinieku stāsti. Tātad, atgriezīsimies pagātnē.
1941. gada decembris, Audriņu ciema iedzīvotāja Aņasja Glušneva savā mājā slēpj un kopj piecus, vārgus sarkanarmiešus, kuri bija bēguši no Rēzeknes karagūstekņu nometnes „Štalag-347” ("štalag" stacionāras nometnes kareivjiem un seržantiem). Viens no bēgušajiem bija mājas īpašnieces vecākais dēls Radions, kurš vēl pirms kara strādāja padomju milicijā.
1941. gada 18. decembrī, nedaudz atlabstot, kareivji nolēma doties uz mežu pie partizāniem. Tieši tad, Rēzeknes 2. iecirkņa policistu Ludborža un Uļjanova patruļas laikā, tika pamanīti bēgļi. Aizturēšanas laikā, sarkanarmieši pretojās, kā rezultātā gāja bojā viens policists un viens sarkanarmietis. Drīz vien, policisti atgriezās, taču jau ar iecirkņa priekšnieku Boļeslavu Maikovski. Mājās sastop tikai divus, Aņasju un viņas jaunāko, 12 gadīgu dēlu Vasīliju. Policisti visādiem veidiem mēģināja iegūt informāciju par to, kur atrodas bēgļi. Aņasja, kā arī viņas dēls tika zvērīgi spīdzināti - viņi tika sisti, tika plēsti mati, acīs un ausīs tika bāzti degoši sērkociņi. Tajā pat laikā policistu daļa pārmeklēja mežu un atrada bēgļus. Atkal sākas apšaude, taču šoreiz gāja bojā trīs policisti.
Saniknoti, policisti atgriezās Rēzeknē. Rēzeknes apgabala priekšnieks Alberts Eihelis organizēja sapulci, kur nolēma uz savu izgāšanos ‘atbildēt’ ar „Audriniešu asinīm!”. Drīzumā, ar Vācu okupācijas spēku drošības policijas drošības priekšnieka piekrišanu, tika izdota pavēle, kurā bija teikts, ka par ilgstošu sarkanarmiešu slēpšanu tiks piemērots sods: Audriņu ciemu nodedzināt, apcietināt visus ciema iedzīvotājus un publiski sodīt 30 Audriņu ciema iedzīvotājus. Kas arī turpmāk tika īstenots.
1983. gada izlasē «Nacisma noziedzniekus — pie atbildības!» - «Traģēdija Ančupānu augstienēs», A.Anaņjevs un F.Tulikovs, pamatojoties uz liecinieku stāstiem un dokumentiem, izklāsta notikušo. Fragmenti un citāti precīzi parāda tā laika notikumus:
«Apcietinātie tika atvesti uz Rēzeknes cietumu.[..] Daudzi vīrieši un sievietes tika spīdzinātas.[..] Tajā laikā, kad apcietinātos bāza ciešās, smirdīgās kamerās, Audriņu ciemā uzdarbojās laupītāji. Ņēma visu, kas bija palicis mājās.ļ..]
1942. gada 2.janvāris «Audriņos atkal ieradās policistu bars. Ar vieglo automašīnu atbrauca Eihelis Maikovskis. Ciema nodedzināšana, kas sastāvēja no 42 pagalmiem, tika īstenota organizēti: Eihelis vēj ejās, lai visas ēkas tiktu nodedzinātas vienlaicīgi. Tādēļ, pie katras ēkas, ar lāpu rokās, nostājās viens policists. Ēkas tika aizdedzināts vienlaicīgi, pēc sarkanās raķetes signāla palaišanas gaisā, ko palaida Eihelis.”
1942.gada 3.janvāris"...Jau tuvojās vakars, kad Rēzeknes cietuma pagalmā sāka braukt iekšā kravas automašīnas. Gaiteņos bija sadzirdami zaldātu zābakos auti kāju soļi. Cietuma uzraugi, bruņoti ar pistolēm un gumijas stekiem, vēra vaļā cietuma kameru durvis, kurās atradās Audriņu iedzīvotāji.[..] Uzraugs Vaičuks un citi, steidzināja Audriņu iedzīvotājus pie cietuma vārtiem, kur tos jau gaidīja automašīnas. Skats bija briesmīgs. Daudzas sievietes bļāva, lūdzās, lai neved uz nošaušanu... Daudzas atteicās iet uz automašīnu, krita uz zemes.
Cietuma uzraugi sita viņas ar gumijas stekiem... Tām, kuras pretojās, savija rokas un sasietas iemeta automašīnās. No nolemtajiem plēsa nost mēteļus un aitas puskažociņus: „Tie vairs jums nebūs vajadzīgi”.”
„Piekrautas automašīnas devās uz koku saaugušām Ančupānu augstienēm. [..] te ieradās automašīnas ar apcietinātajiem Audriņu ciema iedzīvotājiem. Uzreiz sākās šo cilvēku masveida slepkavošana. Pēc nošaušanas līķus sameta bedrēs. Vienai no Audriņu ciema iedzīvotājām cietumā piedzima bērns. Pirms nošaušanas viņa slepus ielika bērnu lupatu kaudzē, kas atradās bedres malā: varbūt tomēr kāds apžēlosies. Taču bērnu pamanīja vecākais policists Smiltnieks. Liecinieks J.Klapars atcerās, ka Smiltnieks pēc tam lepojās: „Kad es izšāvu, viņš tā sašķīda uz visām pusēm”. [..] Tā bija noslepkavoti 170 iedzīvotāji, tai skaitā 50 bērni.”
1942, gada 4. janvāris. „Trīsdesmit vīriešus [..] nacistu bendes nošāva Rēzeknes Tirgus laukumā.[..] J.Jakušonoks bija tā «paraugsoda» aculiecinieks. [..] Pēc viņa teiktā, vācu oficieris ar tulka palīdzību vērsās pret sapulcējušiem cilvēkiem. Viņš teica, ka ja iedzīvotāji nepakļausies okupantiem, tad viņus nošaus tieši tāpat kā šos Audriņu iedzīvotājus.”
„Latvijā, kā visur okupētajā Padomju Savienības teritorijā, hitlerieši īstenoja Hitlera politiku: daļu iedzīvotāju fiziski iznīcināt, pārējos pārvērst par vergiem, kuriem ir jākalpo „augstākai rasei”. Konvoja pavadībā, cilvēkus sadzina cietumos vai koncentrācijas nometnēs. No turienes bija tika divi ceļi: uz aukstām bedrēm Ančukalnos vai uz piespiedu darbu Vācijā.”
„Tā sauktās „akcijas” attiecībā pret ebreju tautības padomju pilsoņiem tika īstenotas sistemātiski. Masveida slepkavošanai bija iecienītas Ančupānu augstienes. Tās burtiski viscaur ir izmērcētas ar cilvēku asinīm.[..]
..Ebreju tautības Maltas ciema iedzīvotāji visi pēc kārtas, no sirmgalvja līdz zīdainim, tika nogalināti. [..] Sievietes, izģērbtas līdz apakšveļai, uz rokām nesa bērnus. Lielākus bērnus veda pie rokas. Viscaur ciemam skanēja kliedzieni un raudāšana. [..] Beidzot „darbu”, slepkavas savā starpā sadalīja savu upuru īpašumu.”
„Līdz ar ebrejiem tika nogalināti arī čigāni: viņi arī bija ārpus „likuma”. Pūļi tika dzīti uz Ančukalniem. Galvenokārt tās bija sievietes un bērni. Kā ierasts, zīdaiņus mātes nesa lielos lakatos, pārsietos pāri pleciem. Vecāki bērni bija ieķērušies mātes svārkos. [..] Drīz vien Ančupānu mežā izskanēja šāvienu rinda, sieviešu balsis noklusa un bērni pārstāja raudāt.”
„1941.gada vasarā policistu grupa, ko vadīja Puntulis, no ebrejiem „atbrīvoja” ciematu Riebiņi. Tika paņemtas ģimenes, no sirmgalvjiem līdz zīdaiņiem. Apcietinātos dzina vietējā pārpildītā sinagogā. Ieklausoties, kā cilvēki raud un lūdz par žēlsirdību, Basankovičs piekodināja: „Nekas, drīz viņi nomierināsies”.
Pēc kāda laika, visus sastūma mašīnās un aizveda uz tuvāko mežu. Bērni, piespiedušies pie mātēm, jautāja:
—Kur mēs braucam?
—Ciemos,— atbildēja mātes,— ciemos.
—Vai mēs atgriezīsimies mājās?
—Atgriezīsimies, protams, atgriezīsimies.
Viņi neatgriezās»... Viņi nomierinājās uz visiem laikiem...
Tiesas process un spriedums nodevējiem, fašistiskiem noziedzniekiem, kas rīkojas pret savu tautu, bija taisnīgums cilvēcības vārdā. Aiz katras izlaistas lodes stāv divi vārdi - upura un bendes. Bendes vārdi ir ļoti labi pazīstami vēsturē - Alberts Eihelis, Boļeslavs Maikovskis, Haralds Puntulis, Jāzeps Basankovičs, Jānis Krasovskis, Pēteris Vaičuks.
Kādam no viņiem ir izdevies izbēgt то padomju sprieduma, bet viņiem nekad neizdosies noslēpties no padomju latviešu tautas. Viņu vārdi ir iemūžināti Latvijas vēsturē. Viņi ir zināmi kā nodevēji.
Upuru skaits, kas gāja bojā no šiem nodevējiem ir ļoti daudz. Tā, nodevēji atņēma 200 Audriņu iedzīvotāju dzīvības un mantu. Visas vērtīgās mantas tika nozagtas un sadalītas savā starpā. Kopumā, Rēzeknes novadā, fašisti, ar aktīvu minēto personu līdzdalību ir atņēmuši dzīvību vairāk par 15 tūkst, iedzīvotāju, tai skaitā 2045 bērnu.
Padomju tiesa pareizi novērtēja milzīgu daudzumu rakstisku un reālu lietas materiālu saistībā ar šo lietu. Tiesa piesprieda Eihelim, Maikovskim, Puntulim, Basankovičam un Krasovskim nāves sodu, nošaujot, bet Vaičukam piesprieda 15 gadu cietumsodu stingrā režīma kolonijā. Katrs no viņiem izvēlējās savas tautas interešu nodevības ceļu.
Ja tas ir bijis tad - vai tas nevar atkārtoties arī šodien?
Latvijā / Skatīts 371 / Piebilda lspr Reitings: 0 / 0
Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz