Galvenie
17.07.2014
Andrejs Upīts "DANCOTĀJU UN RAUTOTĀJU TAUTA"

Andrejs Upīts
"SPĒLĒJU, DANCOJU" (1924)

Dziesmu svētki Ventspilī, Raunā, Staburagā. Aizsargu svētki Tukumā, Gulbenē, Bauskā, Limbažos, Ilūkstē, Daugavgrīvā, Jaunjelgavā, Valmierā. Pulka svetki Cēsīs, Liepājā, Daugavpilī, Rēzeknē. Karoga svētki Smiltenē, Jelgavā, Rīgā, Slokā. Ugunsdzēsēju svētki. Invalidu promenade. Diloņa apkarošanas balle. Rauts virsnieku klubā. Goda mielasts Latviešu biedrībā, Lielajā Ģildē, Amatnieku zālē. Ceļojums uz leišiem, brauciens uz Somiju, viesošanās Zviedrjā, ekskursija uz igauņiem. Latviešu gaidas Londonā, skauti Dānijā, vilki Norveģijā. Sitēji, lēcēji, skrējēji, cēlēji, bumbotāji Parizē. Sports, sports, sports... Tādus un tamlīdzīgus ziņojumus jūs tagad varat atrast ikvienā latviešu avīzes numurā. Tie tie lielākie svētki un izpriecas, par kuriem runā un raksta. Bet kas saskaitīs visas tās zaļumu, puķu un citas balles, ar kuru afišām aplipina tikai telefonu stabus uz laukiem un sētas un mūrus miesteļos? Vārda pilnā ziņā mēs te dzīvojam vienos svētkos un līgsmībā. No kam tas nak? Un vai tas nu jau liecina par tautas bagātību, vaļas laiku un augstu kulturas stāvokli? Vai mums atliek tikai spēlēt un uzdancot?
Vispirms konstatēsim to neapšaubāmo faktiu ka liela tautas daļa, pati lielākā, nebūt neatrodas tik spožā materialā stāvoklī, ka viņai, prats sevišķi nestos uz dansošanu un tamlīdzīgu izpriecu. Pilsētu strādnieki pelna daudz mazāk un dzīvo sliktākos ekonomiskos un tiesiskos apstākļos nekā pirms kara rūpniecības uzplaukuma laikmetā. Nemaz nerunājot par inteliģentajiem bezdarbniekiem, arī darbā esošā videja inteliģence, sīkie ierēdņi, skolotāji, dažādu iestāžu un uzņēmumu kalpotāji kaujas ar dzīves un dzīvokļu dārdzību un ar savām mazajām algām tikko tiek cauri. Uz laukiem latgaliešu, tā lamāto «čangaļu» lētā darba spēka konkurence strādnieku stāvokli padara nedrošu un neapskaužamu. Un plāšais jausaimnieku slānis — tas raujas melnām miesām; par lustīgu dzīvošanu ballēs un mielastos tie nevar ne Iedomāties.
Acīm redzams, bez šim darba šķirām Latvijā tomēr ir vēl diezgan ļaužu ar pietiekošiem ieņēmumiem un brīvu laiku, kuri tad iztaisa visu šo spēlētāju un dancotāju galveno ko¬dolu. Tā ir bagātā lielpilsonība un gruntniecība. Namīpašnieki, kuri ar zināmiem finansialiem rīkojumiem dabūja uzdāvinā¬tas sešstāvu mājas un ieņem no tām miljonus gadā. Veikalnieki, kas prot kaut kādi apiet muitas noteikumus un kaut kā izvairīties no ienākuma nodokļa kārtīgas maksāša¬nas. Visādi spekulanti, šīberi, uzpircēji, starpnieki un aģenti, kuri bez darba var svaidīties ar lielām sumām un kuriem laika allaž vairāk, kā vajadzīgs. Tie un citi pavaļas ļaudis tagad dzīvei piedod toni. Tie ir arī īstie tagadējās kultūras reprezentanti. Kā visos laikos zem šīberu ideala iespaida pakļūst arī daļa mazo ļaužu, tie skrien līdzi, lai cik rūgti vēlāk sajūtamas vieglprātīgas izpriecas un uzdzīves sekas.
Zināms, spekulanti un šīberi ir bijuši visos laikos un visās tautās. Bet nekad viņi tā nav savairojušies kā kara un pēckara ekonomiski, politiski un morali sagrautā pasaulē. Tā sauktā godīgā veikalniecība pieder vēsturei un pasakām. Tagad mums vispār darīšana tikai ar visādu sugu un marku, lielāka vai mazāka stila ierāvējiem un spekulantiem. Līdz ar lētas ieraušanas un iespekulēšanas veikalniecību ieviesusies arī lētas acumirkļa izpriecas psicholoģija. Uzdzīvo šodien — kas zin, vai rītu jau nebūs jālien aiz restēm vai jālaiž lode pierē. Un viņi uzdzīvo. Šā laika parveniji ir parveniju sliktākais tips. Iekšēji neattīstīti un brutali, ar visām pazīstamā kulaka īpašībām, ārēji viņi par varu cenšas piesavināties eiropejisku galanci un spožumu. Parveniji mīl ģērbties pēc pēdējās modes, iet uz ārzemnieku saņemšanu, rautos sēdēt, goda mielastos ēst, patriotiskas runas turēt, demonstrēt pret strādniekiem un vispār šīberisma apkarotājiem, ballēs spīdēt ar jaunāko deju prašanu un galantu iznešanos. It sevišķi šīs šķiras sievietes ir sasniegušas līdz šim vēl nepiedzīvotu bezgaršības pakāpi. Vismodernākās kleitas, uzbāzīgākie dekoltē, briesmīgas frizuras — tas ir īsts bardāmu tips, kas tagad nemaz vairs nav jāmeklē restoranos ar atsevišķiem kabinetiem.
Saprotams viegli, ka šai spekulantu un bardāmu pasaulei nav nekā kopēja ar patiesu gara kultūru. Pirmskara pilsonis, pat mietpilsonis, turēja par vajadzīgu — lai tikai ārēji — izlikties par inteliģentu kulturas cilvēku. Viņš apmeklēja teātri — lai arī ar bonbongu kārbu kabatā. Viņš pirka grāmatas — lai arī tās neatgrieztas un nelasītas gulēja viņa plauktā. Tagadējam šīberim no «smalkajām» aprindām tas nav vajadzīgs. Viņš ir liels rupja spēka un miesas kultūras cienītājs. Dēli sit bumbas, boksējas un laužas, meitas lec plastisku baletu — tēvi un mammas sēd ložās un sajūsminās līdz asarām par šo kāju stilbu un mugurkaula «mākslu». Ja pilsoņa madāma iet operā vai teātrī, tad tikai acis pamielot pie kāda ārzemju viesa vai ļaut citiem pamielot acis pie sava jaunā uzvalka.
Bet visi materialie līdzekļi ir šīs šķiras rokas. Strādājošā tauta ir palikusi pārāk nabaga. Mēs zinām, ar kādām grūtībām un trūkumu kaujas strādnieku kulturas organizacijas. Tām nav iespējams sadabūt kopā tās milzu sumas, kas tagad vajadzīgas, piemēram, pieklājīgas teatra izrādes sarīkošanai. Zināms, ar visu to tomēr šad un tad padodas kāds patiess kultūras sarīkojums. Bet to pašu drīz aizmāc visādi sporta svētki un plikstilbaiņu parādes, uz kurām saplūst desmittūkstoš skatītāju.
Un nav nekādas izredzes, ka apstākļi tuvākā nākotnē manāmi labosies. Tie laiki ir pagājuši, kad īstai kulturas kopējai — darba tautai dažos gadījumos bij iespējama kopdarbība ar turīgo progresīvo pilsonību, kad kopējiem spēkiem tika uzturētas dažādas mākslas (piemēram, Skatuves biedrība) iestādes. Sabiedriskā nošķirošanās ir gājusi pārāk asu un strauju gaitu. Un viena par sevi strādniecība patlaban maz iespēj lielas kulturas pasākumos. Taču tagadnes panākums un ķīla nākotnei būtu jau tad, ja viņa noturētos savu slaveno tradiciju apzīmētā ceļā, neļautos aizrauties sāņus un nesekotu spēlētāju-dancotāju tukšuma un izvirtības kulturas paraugam.



Andrejs Upīts
"DANCOTĀJU UN RAUTOTĀJU TAUTA"(1929)


Ja kāds jums mēģina iegalvot, ka Latvijā pagājušo gadu bijuši plūdi, neraža, bads, nesamaksāti parādi, atlaisti nodokļi, sēklas trūkums šim pavasarim un citādas nedienas un posts — tad pasakiet droši, ka viņš melo. Sakiet viņam, ka, pēc visām zīmēm spriežot, mums nekad nav tik labi klājies kā patlaban. Mēs dzīvojam vienos taukos un lustēs. Nekur pasaulē nav tik daudz dancots, rautots un līgsmots kā taisni šovasar Latvijā.
Paņemiet kuru katru šīs vasaras avīžu numuru — vismaz desmit dažādu svētku, svinību un baļļu jūs tur katru svēt- un darba dienu sastapsiet. Rekorda cipars svētkošanā pieder dažādām karaspēka daļām, bet it sevišķi provinces aizsargiem un plintnieču pulciņiem ar viņu nebeidzamām karogu svinībām un citām ballītēm, kur obligatajā fotografijā katrā ziņā rēgojas arī kāda mācītāja seja. Agrāko laiku slavenie izbaļļotāji pažarnieki tagad nobīdīti kur skatuves nomalē. Tūliņ aiz aizsargiem nāk skautu un citu tamlīdzīgu dienaszagļu parādes un svētki — tie jau vienkārši vairs nav saskaitāmi un reģistrējami, tie pieskaitāmi tādām pašām vasaras ikdienas parādībām kā dūmi un putekļi. Svētkošana ar bungu rīboņām un visādiem jandāliņiem dimd pāri visai Latvijai — no Rīgas līdz Zilupei, no Liepājas līdz Valkai.
Senāk mēs paši sevi lepni dēvējāmies par dziedātāju tautu. Tagad «draudzīgie kaimiņi» mūs ar pārpilnu tiesību atzīst par pirmo dancotāju un rautotāju tautu. Un tāpēc tik labprāt brauc sērst pie mums, gan mazākās grupās, gan veseliem bariem. Rautotāju ekskursijas velkas nebeidzamā virknē, ciemiņi palaikam aizceļo augstgradīgā sajūsmā, viņiem atliek tikai nopriecāties, ka vagonu sienas neprot atstāstīt to, ko viņas dažkārt pieredzējušas dārgo viesu vizināiumos.
Pamazām arvien vairāk iejūsmodamies viesmīlīgo saimnieku lomā, mēs vairs neapmierināmies ar kaimiņu ekskursantu un valsts vīru ciemojumiem. Mēs metam skatus tālāk un gribam tikt bezgala aplaimoti ar to, ka dabūjam redzēt savā vidū kronētu galvu, īstu valdnieku no dieva žēlastības — dzīvu karali. Kāpēc demokrātiskai republikai pavēl tā jūsmot par monarchisma paliekām Eiropas ziemeļos, to redzēsim vēlāk. Tas vajadzīgs aiz sevišķa politiska aprēķina, un diplomatija gan zina labāk, kas vajadzīgs. Nediskutēsim par augstām politiskām problemām, tikai apcerēsim, kādu enerģiju, galances un citā veida patēriņu prasīja mums šīs vasaras augstā vīra uzņemšana, apkalpošana un izvadīšana.
Zīmīgs laikmeta dokuments jau ir pats uzņemšanas cermonials, pilnām nodrukāts «Latvja» 21. jūnija numurā. Patiesībā tas nav nekāds ceremonials, bet kāda cara laiku gubernatora prikazs «inorodciem», kā sagaidīt svaidītu personu un kā tur izturēties. Visās stacijās no Valkas līdz Rīgai bez karaspēka un viņa kungiem bij jāstāv un jāsumina karalis arī organizaciju pārstāvjiem un skolniekiem. Rīgā tāpat špalerā sakomandēti korporeļi, skauti un skolnieki — atkal gluži kā viņējos laikos, kad Pečoras dievmāti stiepa no stacijas uz katedrali un sīki mazi patversmju bērni, sazilguši, ragā sasaluši, stundām kūkoja gar ielas malām. Pilī un citās vietās bezgalīgi rauti, ēšana, iešmorēšana un dancošana. Visur priekšā rakstītas frakas, ordeņi, lentas, ketaveji, cilindri, balti cimdi, lakkurpes, rīta, pusdienas, vakara un balles terpi. Visur reprezentacijās bagātā, frakotā buržuazija, uniformētais militarisms un pār visām lietām policija. «Tauta», t.i., tie vientiesīši, kas lien visur klāt, kur kaut ko par velti var dabūt redzēt, tika gaiņāta prom visbrutalākā kārtā. «Demokratiskais» karalis, gar kura valdonību te taču nevienam nebij nekādas daļas, tika sargāts tā, it kā viņam no katra ielas stūra draudētu kaut kāds uzbrukums. Stacija mirstīgajiem bij slēgtā, pasažieri blandījās pa pilsētu, mezdami lielus līkumus apkārt, lai iekļūtu vilcienā. Karaļa ceļa apkaimē nevienā valsts iestādē iekļūt nebij iespējams, policisti bez žēlastības dzina visus nost no ielas. Dažs labs godīgi paēdis un uzcirties sajūsmināts pilsonis dabūja dzirdēt tādus vārdus, kas viņu ar reizi atjūsmināja. Pavisam savādu iespaidu no šīs deržimordiskās kārtības dabūja karalis, kas pats savā galvas pilsētā radis vienkārši un bez kādām ceremonijām ar spieķi rokā pastaigāties pa ielām. Kazarmiskā disciplina un servilīsms Gustava piektā sagaidīšanā bieži vien aizgāja līdz smieklīgumam un karikaturai. Žurnalistus, kas nebiJ parūpējtišies noīrēt fraku un cilindru, dzina nost no stacijas, lai tie ar savu plebejisko izskatu nesabojātu karaļa acīm inscenēto spožo ainu. No Igaunijas karalis iebrauca agrā rītā, viņš ar visu savu svitu gulēja saldā miegā un nelikās zinis, ka sadzītie sagaidītāji uravoja garāmripojošiem guļamvagoniem. Visus radioklausītājus pārliekam izsmīdināja kāds korespondents Siguldā, kuram bij uzlikts par pienākumu ziņot, ko karalis kuru acumirkli dara — vai viņš ir nopietns, vai viņš smaida, vai viņam ir krunka pierē, vai viņš pakasa pakausī, vai viņš nošņauc degunu utt.
Dārgi, ārkārtīgi dārgi mums izmaksāja zviedru karaļa ciemošanās. Bet mēs jau esam bagāta tauta, kurai miljoni desmit bijuši nebijuši. Palūkos nākamā gadā kādu jaunu nodoklīti — un cauri atkal. Kā teikts, no pirmā acumirkļa mazliet nesaprotama likās buržuazijas jūsmošana un gavilēšana par monarchiskās varas reprezentantu republikā. Taču lāgiem paspīda cauri arī īstie politiskie iemesli. Atklātiem un slepeniem fašisma kārotājiem bij izdevība demonstrēt savas simpatijas personīgas patvaldnieciskās varas veidolam un visas tautas priekšā izsmiet demokratisku un parlamentarisku iekārtu. To viņi arī darīja nekautrēdamies, skaļi plātīdamies, ciniski ņirgādamies par demokratiju un tās principiem, tā vēl vienu lieku reizi pierādīdami, kā viņu sirdis kaist pēc fašistiska diktatora, kas ar savu netīro plaukstu nospiestu darba tautas grūti izcīnītās brīvības.
Andrejs Upīts, Puplicistika. 1922.-1930., Kopoti raksti XVIII (1952)

Latvijā / Skatīts 729 / Piebilda lspr Reitings: 5 / 1
Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz