Galvenie
01.07.2014
Andrejs Upīts "8 STUNDU DARBA LAIKS" (1922 g.)

Sakarā ar darba laika likuma apspriešanu Satversmes Sapulcē 8 stundu darba diena tiek pamatīgi pārrunāta arī laikrakstos un dažādās sapulcēs. Kaut kādas jaunas domas vai argumenti pie tam netiek izsacīti. Viss norisinās pie mums tāpat, kā tas norisinājies arī visur citur, kur tikai iesākusies cīņa par algas strādnieku pirmo prasījumu — 8 stundu darba laiku. Strādnieki stāv par to kā viens vīrs. Bet tikpat noteikti pretim viņiem ir darba devēji un viņu runas vīri parlamentā un presē. Un, tā kā ierobežotā darba laika pretinieki visskaļāk sakās stāvam nomodā par valsts un tautas interesēm, tad arī mēs gribam īsumā aplūkot, kura puse tad īsti ir šo interešu aizstāvētāja — 8 stundu darba laika prasītāji vai viņa noliedzēji.

Viens no 8 stundu pretinieku visbiežāk cilātiem argumentiem ir tas, ka īsāks un toties dārgāks darba laiks sadārdzinot rūpniecības ražojumus, mēs tā nevarot konkurēt ar ārzemniekiem un pacelt savu rūpniecību. Tātad šo kungu devize ir: strādāt ilgi un lēti, tad Latvija uzplauks. Bet turpat, uz ārzemēm atsaukdamies, viņi pagalam aizmirst, ka taisni tajās valstīs, ar kuru ražojumiem mēs lētuma ziņā konkurēt nevaram, jau sen likumīgi ievesta un nodrošināta 8 stundu darba diena un katrs mēģinājums pagarināt to atduras uz strādnieku nesalaužamu pretestību. Acīm redzot darba laika īsums (ja te vēl vispār var runāt par īsumu!) nebūt nav tas īstais ražojumu sadārdzināšanas iemesls. Pārāk gara darba laika nenovārdzināts strādnieks dabiski strādā intensīvāk un produktīvāk un īsākā laikā padara tikpat daudz un vēl vairāk nekā ilgi strādājošais, nomocītais un apātiskais. Tāpēc ne vien strādnieku organizacijas pašas, bet arī valsts zināmā mērā rūpējas, lai strādniekiem būtu pieejama vispārējā un profesionālā izglītība un lai viņu materialais stāvoklis nenoslīdētu vismaz zem minimālā iztikas līmeņa. Mēs tik tālu vēl neesam tikuši. Mums ir līdzekļi, ko pabalstīt dažādas pilsoņu «veicināšanas» biedrības un tamlīdzīgus pasākumus, bet nav ar ko ierīkot pietiekošu skaitu techniskas un arodnie¬ciskas skolas un kursus, kuros mūsu strādnieki varētu izglītoties. Ja paklausāmies mūsu pilsoņu runātājus un avīžniekus, tad tā vien liekas, ka Latvijas strādnieki nebūtu tautas lielākā daļa un tautas radošās dzīves pamats un ražojošā darba lielais spēks, bet kaut kāda liekēžu suga. Citādi nevar saprast to milzīgo brēku, kas saceļas, kad runa nāk par visas pasaules strādnieku elementāro prasību — 8 stundu darba dienu. Liekas, šie kungi par īsteniem valsts pilsoņiem atzīst vienīgi tikai spekulantu un dažādo šīberu saujiņu, kura patiešām daudzreiz raujas naktīm cauri — lai pēc tam atbildētu tiesu iestādēm par savu «produktīvo» darbību.

Otrs iemesls darba laika pagarināšanai esot darba ražības krišana pēckara laikā. «Ja priekš kara strādāja 10 stundas, tad tagad vajadzētu strādāt 13—14 stundas,» saka kāds no garās darba dienas sludinātājiem. Še atzīmēsim arī to apbrīnojamo īsredzību, kura tikai strādnieku pašu individuālajās īpašībās, negribā strādāt, slinkumā un valstiska ideālisma trūkumā redz darba neražīguma cēloņus. Šie kungi aizmirst pavisam, ka tagadējais strādnieks tīri fiziski ir mazāk spējīgs kā pirms kara. Kā jau neskaitāmas reizes uzsvērts presē, strādnieku algas patlaban ir daudz zemākās nekā pirms kara. Strādnieks pilsētā nevar ne pats pietiekoši paēst, ne savu ģimeni pienācīgi uzturēt — tas pats sakāms arī par visām zemākajām ierēdņu kategorijām. No nepaēduša nevar prasīt tikpat ražīgu darbu kā no paēduša, fiziski spēcīga un vesela. Skaidra lieta, ka, vēl ilgāk nodarbinādami šo pašu strādnieku, viņi vēl vairāk novājinās viņa spēkus un pa-mazinās jau tā neaugsto darba produktivitāti. Un vēl tālāk. Mūsu bezdarba armija jau tagad kā smags slogs gul uz valsts pleciem. Nodarbinādami jau tagad darbā esošos strādniekus vēl ilgāk, uzņēmēji tikai sekmēs bezdarbnieku armi¬jas pieaugumu un tā nebūt neveicinās rūpniecības krizes izbeigšanos un valsts saimnieciskās dzīves uzplaukšanu.

Jautājums par bezdarbniekiem stāv ciešā sakarā ar darba laika normēšanu uz laukiem. Tā acīm redzot ir šī kopīgā jautājuma sāpīgākā puse. Ne vienreiz vien lauku saimnieki savos kongresos ir tēlojuši, ka viņi strādājot ne 8, bet pat 18 stundas dienā, ka viņiem trūkstot strādnieku bet pilsētās valsts gādājot par tūkstošiem bezdarbnieku. Žēlošanās par strādnieku trūkumu laikam ir tikpat veca, cik veca latviešu kapitālistiskā lauksaimniecība. Tagad tai vismazāk pamata. Vispirms par tiem daudzajiem bezdarbniekiem pilsētās nu nemaz nebūtu ko brīnīties. Visi tie tūkstoši fabriku strādnieku, kuri patlaban kā atgriežas no Krievijas, nebūt nevar izbraukt uz laukiem un atrast tur darbu un maizi — gluži vienkārši jau tāpēc vien nē, ka ziemas laikā neviens lauku gruntnieks nemeklē lieku strādnieku. Cik lauku zemturiem vajadzīgs kalpu, kalpoņu un ganu, tos viņi jau ir pilsētā sameklējuši un izveduši. Pa lielum lielākai daļai viņi tos pieņem tikai pēc rūpīgas izlases — neprecējušos un bez ģimenēm, un tad arī tikai pa vasaras lielo darba laiku. Bet kur šie strādnieki lai paliek ziemu? Un kur tie, kam ir sieva un savs nepieaugušu bērnu pulciņš? Acīm redzot ar darba laika normēšanas pretinieku muti nebūt nerunā sabiedrības un tautas intereses, bet gan kailas egoistiskas privātas intereses. Bet valstij nevajadzētu rēķināties ar vienas šķiras vai grupas interesēm, protežēt vienu šķiru vai grupu uz otras rēķina. Valsts organisma svarīgākie, vispirmāk ievērojamie locekļi ir tie, kas viņu uztur un baro — tie ir darba tautas daudzie tūkstoši.

Ne darba laika normēšana, ne 8 stundu darba diena ir tā, kas apdraud valsts saimniecisko uzplaukšanu, bet gan daudzi un dažādi citi faktori. Pēckara saimnieciskais sabrukums valda visā pasaulē, nav nemaz iespējams, ka Latvijā viņi paliktu nemanāms. Pasaules saimnieciskā dzīve vienota, pārāk ciešām savstarpējām saitēm, lai kāda valsts varētu izsargāties no vispārējās krizes un tās sekām. Bez tam ir daudzējādi vietēji iemesli, kas kavē rūpniecības uzplaukšanu vairāk nekā strādnieku «slinkums» un 8 stundu darba laiks. Tur ir tā pārspīlētā «taupības politika», kura gan uz laiku panāk Latvijas rubļa stabilizāciju, bet līdz ar to nebūt neveicina rūpnieciskās un saimnieciskās dzīves atjaunošanos, kas vienīgi nodrošina nākotnes dzīvei stiprus pamatus. Lielā mērā vainīga ir arī uzņēmēju šķira, kura lūkojas tikai pēc valsts pabalstiem, bet savus pašas kapitalus nelaiž apgrozībā rūpnieciskās dzīves atjaunošanai. Vainīgi ir arī pilsētu namsaimnieki, kuri ar spekulatīvām īrēm nospiež mazturīgo iedzīvotāju slāņus, tā spiezdami viņus gribot negribot prasīt algas paaugstinājumu, lai kaut kādi spētu eksistēt. Par naudas mijējiem un tirdzniecības spekulantiem nemaz nav ko runāt — tie ir tie galvenie vaininieki pie pārtikas preču un rūpniecības ražojumu sadārdzināšanās. Tiem vispirmā kārtā būtu piegriežama likumdevēju iestāžu vērība. Plašu nesaudzīgu likumu izdošana līdz ar pamatīgi izstrādātu un izvestu ienākumu nodokļa sistēmu un uz 8 stundām normētu vispārēju darba laiku varētu būt par pamatu mēģinājumam atdzīvināt Latvijas saimniecisko dzīvi.

Andrejs Upīts, Puplicistika. 1922.-1930., Kopoti raksti XVIII (1952)

Latvijā / Skatīts 883 / Piebilda lspr Reitings: 5 / 1
Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz