Galvenie
15.05.2014
1934. GADA 15. MAIJA APVĒRSUMS

1934. GADA 15. MAIJA APVĒRSUMS



Buržuāziskās Latvijas vēsturē ir divi atšķirīgi periodi — buržuāziski parlamentārā republika un fašistiskās diktatūras gadi. Diktatūras periodu veido buržuāziskās Latvijas pēdējie 6 gadi. Robeža starp šiem diviem posmiem ir nakts no 1934. gada 15. uz 16. maiju, kad no Latvijas politiskās dzīves skatuves nozuda parlaments (Saeima), politiskās partijas un vēlēlie pašvaldību orgāni un kad visu Latvijas iekšējo un ārējo politiku sāka noteikt viena persona — Kārlis Ulmanis. «Vadonis», «Zemes saimnieks», ministru prezidents un ārlietu ministrs, no 1936. gada aprīļa — «valsts un ministru prezidents». Viņš ar savu vārdu uzlika it kā zīmogu šim diktatūras periodam. Tādēļ mēs arī bieži lietojam apzīmējumu «Ulmaņa fašistiskā diktatūra».

Vai Ulmaņa režīma gadus var saukt par fašistiskās diktatūras gadiem? Vai to var darīt, tas svarīgi vēl jo vairāk tādēļ, ka mēs nelietojam un neiesākām lietot apzīmējumus «fašistiskā Latvija», «Latvijas fašistiskā armija», «fašistiskā policija», bet tomēr atstājam pēc 15. maija aizsargu organizācijai (galvenokārt K. Ulmaņa režīma militārajam balstam) «militāri fašistiskas organizācijas» apzīmējumu.

Pēdējā laikā dažu publicistu un arī televīzijas ko¬mentētāju runās un rakstos, kā arī jautājumos, ko uzdod lektoriem, šis režīms tiek apzīmēts kā «autoritārais» (tā savu režīmu dēvēja arī ulmanieši), «profašistiskais», «diktatoriskais». Šādus apzīmējumus dažkārt var atrast arī dažos Maskavas izdevumos. To var skaidrot gan kā īsto apstākļu nezināšanu (par šo Latvijas vēstures posmu ir uzrakstīts ārkārtīgi maz), gan kā mēģinājumu izskaistināt Latvijas vēsturi.

Mūs cenšas pasargāt no tās atziņas, ka mūsu zemē bijusi fašistiskā diktatūra. Bet kādi ir šo «sargātāju» argumenti? Vienīgi tas, ka, lūk, Latvijā fašisms neesot bijis tāds kā Vācijā (represiju apjoma ziņā) vai Itālijā un ka Ulmaņa režīma laikā Latvijā neesot vajāti ebreji. Tiesa kas tiesa, Ulmaņa režīms atšķīrās no Hitlera režīma Vācijā vai Musolīni režīma Itālijā. Atšķirību būtība meklējama tajā apstāklī, ka Latvijas sociāli ekonomiskie apstākļi (lauksaimnieciska valsts ar lielu sīkburžuāzijas procentu) atšķīrās no augstu kapitālisma attīstības pakāpi sasniegušās Vācijas.

Latvijā nebija monopolistiskās buržuāzijas aiz tā vienkāršā iemesla, ka nebija monopolistisko apvienību (viens sindikāts «Latvijas kokvilnas ražojumi» un četri karteļi bija drīzāk izņēmums). Arī Ulmaņa režīma gados izveidotās tā sauktās «nacionālās akciju sabiedrības» bija valstskapitālistiskie uzņēmumi. Ulmaņa režīma sociālā bāze pirmām kārtām bija lauku buržuāzija. Sim apgalvojumam, liekas, pierādījumi nav vajadzīgi? Jā, Latvijā atšķirībā no Vācijas nevajāja ebrejus. Bet tos nevajāja āri citās fašistiskās diktatūras zemēs — arī Itālijā līdz 1938. gadam un Ungārijā līdz 1942. gadam, arī Rumānijā, Lietuvā, Bulgārijā un citur. Tos nevajā mūsdienu Čīlē un Paragvajā. Latvijā 1934.—1940. g. atšķirībā no Vācijas, Itālijas un citām fašistiskās diktatūras zemēm, pat no Lietuvas un Igaunijas, nebija valdošās fašistiskas partijas kā režima politiskās bāzes. Daļu no šīs iztrūkstošās politiskās partijas funkcijārn gan veica aizsargi. Bet visas galvenās un noteicošās fašistiskās diktatūras pazīmes — terors un apspiešana, buržuāziski parlamentārā režīma noliegums, vienpersoniskā diktatūra, sociālā demagogija un nacionālisma neapvaldītā sludināšana — bija pārstāvētas pilnīgi. Ulmanim bija arī «sava» Liepājas koncentrācijas nometne un Kalnciema katorga, bija mēģinājums arī ieviest nāvessodus visiem politiskajiem pretiniekiem, bet gan daudzo iekšējo (plašie protesti no inteliģences aprindām), gan arī ārējo (pirmām kārtām bailes zaudēt Anglijas valdošo aprindu labvēlību, uz kurām orientējās K. Ulmanis) faktoru ietekmē K. Ulmanis krietni atpalika no Hitlera vai Franko.

Tātad — Latvijā naktī no 1934. gada 15. uz 16. maiju notika fašistiskais apvērsums un nodibinājās fašistiskās diktatūras režīms.

Bet lasītājam rodas desmitiem jautājumu. Vis¬pirms — kāpēc un kā tas notika? Tālāk — vai Latvija šis apvērsums bija likumsakarīga parādība? Vai tas bija neizbēgams? Vai bija spēki, kas to būtu va¬rējuši aizkavēt vai novērst? Jautājumi ir pilnīgi pamatoti, jo par šo apvērsumu padomju literatūrā ir gaužām trūcīgas, bieži vien fragmentāras ziņas. Ko var sacīt tagad, raugoties uz šiem notikumiem no vairāk nekā 50 gadu attāluma? Pēc autora domām, apvērsums bija neizbēgams. Kas to noteica? To noteica tie apstāk|i, kādi izveidojās Latvijas iekšpolitiskajā dzīvē 30. gadu sākumā, kā arī ārējie faktori. Pie šiem ārējiem faktorfen pirmām kārtām noteikti jāmin hitleriešu nākšana pie varas Vācijā 1933. gada janvārī. Raksturojot Latvijas iekšpolitisko dzīvi, var teikt, ka 1933. gadā buržuāzija uzņēma negrozāmu kursu uz fašistiskās diktatūras nodibināšanu. Ekonomiskā krīze un ar to saistītā Latvijas proletariāta revolucionārā aktivitāte ļoti biedēja visu buržuāziskās Latvijas virsotni.

Un pirmo triecienu, gatavojoties nomest savas diktatūras buržuāziski demokrātisko ietērpu, buržuāzija nolēma vērst pret revolucionāro kustību, pret Latvijas komunistiem. Buržuāzijai kā dadzis acī bija strādnieku un zemnieku frakcija Saeimā. To vajadzēja likvidēt vispirms. Jau 1933. gada 21. aprija.Tiesu palātas prokurors A. Kaņepīts nosūtīja visiem apgabaltiesu prokuroriem telefonogrammu, lai viņam sūtītu ziņas par Saeimas strādnieku un zemnieku frakcijas bijušajiem un toreizējiem deputātiem, par ierosinātajām tiesas lietam pret viņiem vai izmeklēšanā esošajiem materiāliem. Tas viss beidzās ar buržuāziskajiem parlamentiem neraksturīgu praksi — izdot visu revolucionāro deputātu frakciju tiesai un turpat uz vietas viņus apcietināt. Tas notika 1933. gada 21. novembrī. Eiropas vēsture zina līdzīgu notikumu tikai Francijā 1940. gada februārī, kad tika izdoti tiesai un notiesāti parlamenta deputāti komunisti.

Šis fakts vien var dot skaidrību par «īsto demokrātiju» buržuāziskajā Latvijā. Bet arī šāda «demokrātija» vairs neapmierināja reakcionāro buržuāziju. Latvijā 30. gadu sākumā kā sēnes pēc lietus radās virkne fašistisku organizāciju, kas klaigāja par «nacionālo diktatūru», par partiju sistēmas likvidāciju utt. Spēcīgāka no tām bija «Ugunskrusta» (vēlāk «Pērkoņkrusta») organizācija. Sākās fašizācijas process arī Latvijā dzīvojošo vāciešu vidū, veidojās hitleriešu «piektā kolonna».

1933. gada 24. oktobri latviešu buržuāzijas lielākās un spēcīgākās partijas — Zemnieku savienības — deputāti iesniedza Saeimai satversmes (konstitūcijas grozījumu projektu, kas paredzēja sašaurināt parla¬menta tiesības, kā arī samazināt deputātu skaitu. Saeimā sākās šo grozījumu apspriešana, tai vajadzēja beigties 1934. gada 18. maijā. Uz šo datumu bija nolikts satversmes grozījumu apspriešanas trešais lasījums.

Satversmes grozījumu projektu apstiprināja Zemnieku savienības konference, kas notika 1933. gada 10. decembrī. Zemnieku savienība uzņēma kursu uz diktatūru, nemaz neslēpjot, ka diktatora (vēlēta valsts prezidenta) postenim tā izvēlējusies Kārli Ulmani. Arī valsts prezidents Alberts Kviesis (Zemnieku savienības biedrs) savā 1934. gada 1. janvāra Jaungada runā atbalstīja satversmes grozījumus.

Kāda tad bija Zemnieku savienības spēku bāze, kas tai deva tiesības runāt par «Saeimas nespēcību», «partiju garu» utt? 1931. gada rudenī notikušajās IV sa¬eimas vēlēšanās par Zemnieku savienības kandidātu sarakstiem bija nodotas 118 443 balsis (12,25%) un tai bija 14 deputāti Saeimā (no simta).

Zemnieku savienībai (tās sociālo bāzi veidoja apmēram 40 000 lauku lielsaimniecību) bija stipras pozīcijas armijā, valsts aparātā, tās rokās faktiski atradās aizsargu organizācija. Bet ar divpadsmitprocentīgu atbalstu runāt visas tautas vārdāl... Zemnieku savienības autoritātes samazināšanos vēlētāju vidū pirmām kārtām noteica tās līdera Kārļa Ulmaņa dažādi tumši darījumi. Ne velti viņa politiskie pretinieki — latviešu sociāldemokrāti — iesauca nākamo «vadoni» par «korupcijas tēvu».

1933. gada beigās — 1934. gada sākumā uz diktatora posteni kandidēja arī vairāki citi politiskie darbinieki. Fašistiskās «Pērkoņkrusta» organizācijas vadītājs Gustavs Celmiņš jau sapņoja par to, kā viņš pie Rīgas pils pieņems savas pelēkajos kreklos ģērbtās rīkļurāvēju armijas parādi. Nacionālās apvienības vadītājs Arveds Bergs cerēja, ka bez viņa zināšanām un prakses neviena «nacionālā diktatūra» neiztiks. Diktatora kroni labprāt sev galvā vēlējās uzlikt arī Marģers Skujenieks, kas bija izgājis politiskās evolūcijas ceju no agrīna sociāldemokrāta līdz galējam nacionālistam.

Dažādu sīko un mazietekmīgo fašistisko grupējumu vadītājiem — «leģionāriem» (Lāčplēša kara ordeņa kavalieru un brīvības cīnītāju biedrībai «Leģions»), «Saimnieciskajam centram», Latvijas Nacionālsociālistiskajai partijai, Jaunajai zemnieku savienībai — cerības uz valsts varu bija vājas. Kad K. Ulmanim viņa valdīšanas laikā jautāja, kā tad viņš bija nācis uz domām par diktatūras nodibināšanu, «vadonis» miglaini norādīja uz kādu savu runu Kurzemē 1933. gada pavasarī. Bet laikam jau viņu iedvesmoja arī 1933. gada rudenī veiktais brauciens uz Vāciju un tur redzētā hitleriešu «jaunā kārtība». Nesen Rietumos latviešu emigrantu izdevumos parādījās sensacionāla ziņa, ka viss K. Ulmaņa brauciens uz Vāciju 1933. gada rudenī esot... mistifikācija, jo šajā laikā viņš esot ārstējies profesora Jēkaba Alkšņa klīnikā, kur viņam izdarīta ķirurģiska operācija. Šo ziņu gan pamatoti apstrīd emigrantu liela autoritāte K. Ulmaņa biogrāfijas jautājumos — profesors Edgars Dunsdorfs. Par šo braucienu 1933. g. 9. novembrī Latvijas Lauksaimniecības centrālbiroja telpās K. Ulmanis nolasīja arī plašu referātu, un šo referātu plaši atspoguļoja toreizējā prese.

1934. gada sākumā apvērsuma plānotājus pasteidzināja trīs svarīgi notikumi. Pirmais: 1934. gada februāra notikumi Austrijā, kur asiņainās cīņās reakcija nožņaudza Vīnes strādnieku uzstāšanos. (Jaunums te bija komunistu un sociāldemokrātu kopējā cīņa.)

Otrais: Latvijā 1934. gadā no 24. līdz 25. februārim notika tautas balsošana par sociāldemokrātu ierosināto likumu strādnieku nodrošināšanai vecuma, darba ne¬spējas un bezdarba gadījumā. Latvijas komunisti atbalstīja šo ierosinājumu. Balsošanā piedalījās 414 903 vēlētāji, «par» balsoja 385 453, «pret» — 27802, 1648 balsis tika atzītas par nederīgām. Ierosinājuma pieņemšanai pietrūka 72 500 balsu. Bet ne jau tas bija galvenais! Latvijas buržuāzijai jau sāka rēgoties strādnieku vienotā fronte.

Trešais notikums bija K. Petsa un J. Laidonera vadītais apvērsums Igaunijā 1934. gada 12. martā.

K. Ulmanis sāka rīkoties. Vispirms bija jānovāc Ādolfa Bļodnieka (jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas vadītāja) valdība, kurā Zemnieku savienība piedalījās. Tā krita 1934. gada 2. martā, un nākamajai dienā Zemnieku savienības kongresā jau runāja, «ka nāk un tuvu ir jauni laiki». Jauno valdību sastādīji uzdeva K. Ulmanim, un 1934. gada 16. martā Saeima ar 50 pret 40 balsīm, vienam deputātam atturoties, to arī apstiprināja. Vairākums balsošanā tika panākts ar solījumiem, uzpirkšanu un citiem Latvijas parlamentārai iekārtai toreiz raksturīgiem paņēmieniem. Valdības galva un arī ārlietu ministrs bija K. Ulmanis, iekšlietu ministrs — V. Gulbis, kara ministrs — ģenerālis J. Balodis. Siem trim Zemnieku savienības vīriem bija noteicošā loma apvērsuma sagatavošanā un organizēšanā. Bet šeit būtu jāpiemin vēl viens Zemnieku savienības deputāts — Alfrēds Jēkabs Bērziņš, kura rokās praktiski atradās visa apvērsuma tehniska sagatavošana. Viņš bija aizsargu štāba informācijas daļas vadītājs.

K. Ulmaņa valdība sāka savu darbību ar plašiem komunistu arestiem Liepājā, Ventspilī, Tukumā, Aizputē, Priekulē.

Latvijas komunisti vairākkārt norādīja uz fašistiskā apvērsuma draudiem. 1934. gada aprīlī izlaistajā nelegālajā uzsaukumā, kas bija veltīts 1. Maija svētkiem, LKP norādīja: «Latvijā nodibināta Ulmaņa valdība. Tā ir fašisma, kara, tautas nodevības valdībai. Buržuāzija ir metusi šo vīru svaru kausos, lai tas glābtu fabrikantus un lielsaimniekus, saliecot āža ragā Latvijas strādniekus, darba zemniekus un bezdarbniekus.» Diemžēl LKP cīņa, lai izveidotu vienotu fronti ar sociāldemokrātiem, lai Latvijā aizšķērsotu ceļu fašismam, beidzās neveiksmīgi. Par K. Ulmaņa sagatavošanos apvērsumam liecināja ari izmaiņas valsts aparātā. Lai panāktu armijas un politiskās pārvaldes atbalstu un līdzdalību, aparātā notika ievērojamas pārmaiņas. Par armijas Rīgas garnizona priekšnieku un Vidzemes divīzijas komandieri ģenerāļa K. Gopera vietā K. Ulmanis iecēla sev tuvo ģenerāli Krišjāni Berķi (viņš līdz tam komandēja Latgales divīziju). Politiskās policijas pārvaldes priekšnieku Ozoliņu, kas bija tuvs demokrātiskā centra aprindām, nomainīja Zemnieku savienības biedrs Jānis Fridrihsons. Kā K. Berķim, tā arī J. Fridrihsonam bija redzama loma Ulmaņa apvērsumā. Tas, ka Latvijā tuvākajās dienās un nedēļās var notikt apvērsums, nebija noslēpums nevienam politiskam darbiniekam. Bija arī skaidrs, ka nedz Gustava Celmiņa pērkoņkrustieši (apmēram 5000), kas bija apvienoti organizācijā «Jaunā Latvija», nedz arī «leģionāri» (150) nav tas spēks, kas izies apvērsumā.

1934. gada pavasarī notika gandrīz visu Latvijas lielāko buržuāzijas politisko partiju kongresi. Visas partijas (izņemot Latgales katoļu un zemnieku partiju) piekrita satversmes grozījumiem, «nacionālās valdības» izveidošanai utt. K. Ulmanis veikli «pasniedza» visiem pērkoņkrustiešu apvērsuma draudus. 1934. g. naktī uz 21. aprīli pērkoņkrustieši ar saviem uzsaukumiem, kas aicināja uz nacionālu diktatūru, aplīmēja gandrīz visu Latvijas pilsētu ielas. Bija jāsteidzas — satversmes grozījumu projekts K. Ulmani vairs neapmierināja (it sevišķi tas, ka Saeima noraidīja prasību, lai prezidentu vēlētu nevis tikai parlaments, bet visi vēlētāji), kaut gan tā pieņemšana arī trešajā lasījumā praktiski bija nodrošināta. Viņš bija izšķiries par soli, ko Arveds Bergs savas avīzes «Latvis! 1934. gada 8. maija numurā ievietotajā plašajā rakstā bija nosaucis par «lēcienu tumsā». 1934. gada maijā divas nedēļas vārda pilnā nozīmē bija gatavošanās šim «lēcienam». K. Ulmanim nācās pierunāt J. Balodi, prezidentu A. Kviesi, piesaistīt apvērsuma plāniem! M. Skujenieku. No kā viņš baidījās? Kas varēja stāties pretim apvērsumam un to izjaukt un nepieļaut? Strādnieku šķira. Tāpat bija zināmas neskaidrības par armijas nostāju. K. Ulmanis nebija pilnīgi drošs pat par savas partijas Saeimas deputātiem — viņš ar aizdomām skatījās uz H. Celmiņu un K. Pauļuku, un taisnība laikam ir tiem autoriem, kas norāda, ka lielākā daļa Saeimas Zemnieku savienības frakcijas deputātu par apvērsuma plāniem nebija informēti. Vismazāk šaubu radīja Ulmaņa 40 000 lielā gvarde — aizsargu organizācija ar 19 apriņķu un dzelzceļu aizsargu pulkiem, Tiesa, aizsargos parādījās arī pērkoņkrustieši. Tādēļ par biedinājumu nepaklausīgajiem 1934. gada aprīļa beigās no 5. Rīgas aizsargu pulka 5. bataljona izslēdza 46 aizsargus.

Bet ko darīja Latvijas sociāldemokrāti — lielākā Latvijas politiskā partija, kurai bija nenoliedzama ietekme uz strādnieku šķiru? 1934. gada 1. janvāri Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā — tāds bija partijas oficiālais nosaukums — kopā ar «Darba Jaunatnes» organizāciju un ebreju «Bundu» bija 12089 biedri (no tiem 8902 bija sociāldemokrātu partijas biedri). Sociāldemokrātiem bija arī sava militāra sporta organizācija «Strādnieku Sporta savienība» (agrāk «Strādnieku Sports un Sargs») jeb saīsināti SSS, kurā 1933. gada augustā skaitījās 6800 biedru. Ar šādu spēku it kā vajadzētu rēķināties, Bet velti K. Ulmanis un citi apvērsuma vadītāji uztraucās — tālāk par frāzēm sociāldemokrātu līderi negāja.

Kāpēc tā? Sociāldemokrātu partija taču nebija ieinteresēta apvērsumā, jo tas draudēja ar šīs partijas pilnīgu politisku krahu. Pastāv pieņēmums, ka sociāldemokrātu līderi gaidīja apvērsumu ne no K. Ulmaņa, bet gan no pērkoņkrustiešu puses, taču tas, liekas, nav nopietns pieņēmums, jo sociāldemokrātu līderi F. Menders, A. Rudevics, F. Cielēns, P. Kalniņš, B. Kalniņš nebija nekādi iesācēji politiskajā darbībā un labi orientējās politiskajā situācijā. Tādēļ viņu izturēšanos apvērsuma priekšvakarā var novērtēt viennozīmīgi — tā bija strādnieku šķiras apzinīga dezinformēšana, tā bija strādnieku lietas nodevība.

1934. gada 5. un 6. maijā Tautas namā (tagad P. Stučkas un Sarkanarmijas ielu stūrī) nolika Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas 19. kongress. Daudzi runātāji vērsās pret fašisma draudiem. «Sociāldemokrāts» un «Strādnieku Avīze» (Liepājā) iznāca ar spilgtiem lozungiem: «Nekur nav rakstīts, ka arī Latviju fašismam jānāk pie varas», «Katram apvērsuma mēģinājumam atbildēsim ar ģenerālstreiku un bruņotu pretestību». Varbūt daļa strādnieku jaunatnes patiešām ticēja, ka F. Menders vai B. Kalniņš sauks uz ģenerālstreiku. Komunistiem par to gan nekādu izlūziju nebija, jo visus vienotās frontes piedāvājumus reformistiskie sociāldemokrātu līderi noraidīja.

Nākamajā dienā pēc kongresa slēgšanas Tautas namā izlūkošanas nolūkā iebruka trīs virsnieki, bet naktī no 12. uz 13. maiju — korporeļu grupa. 1934. gada 5. maijā K. Ulmanim tuvais laikraksts «Pēdējā Brīdī» publicēja kāda J. Vītola rakstu, kur viņš sakarā ar satversmes grozījumu apspriešanu nāca klajā ar atklātiem draudiem Saeimas deputātiem: «Apdomājiet, vēl ir laiks!»

Tam visam pievienojās nepieredzēts skandāls. Saeimā jaunsaimnieku partijas deputāts J. Breikšs pastāstīja sociāldemokrātiem par iekšlietu ministrijas administratīvā departamenta direktora J. Anšmita kādā Rīgas restorānā dzērumā izteiktiem vārdiem par drīzo apvērsumu, kas bijuši domāti Latgales aizsargu pulku komandieriem. Saeima, aizklāti balsojot, ar 46 pret 42 balsīm, trijām atturoties, pieņēma priekšlikumu «uzdot valdībai nekavējoties atlaist no valsts dienesta iekšlietu ministrijas administratīvā departamenta direktoru Anšmitu». Bet reakcionāru un apvērsuma gatavotāju spiediens bija tik liels, ka pēc trim dienām Saeima, arī aizklāti balsojot, šo lēmumu atcēla. Lūk, neliela aina no pēdējām parlamenta sēdēm. Ar nepieredzētu cinismu A. Bērziņš 4. maija sēdē teicas «Mēs domājam, ka Latvijai jāpaliek demokrātiski pilsoniskai valstij. Mums demokrātiskā Latvijas valsts nav etaps uz kādiem jauniem apstākļiem, mums demokrātija nav mērķis kaut kādām tālākām cīņām.»

Kāda tur «demokrātija», kāda tur «demokrātiski pilsoniska valsts», ja pat 8. maijā Saeimas sēdē otrajā lasījumā pieņemtie satversmes grozījumi vairs nav pieņemami! Ulmanis izšķīrās rīkot apvērsumu naktī no 15. uz 16. maiju. Viņa rīcībā nonāca informācija no diezgan apšaubāmiem avotiem; it kā uz šo dienu apvērsumu nolikuši «leģionāri» un «gatavojas apšaut valdības un Saeimas locekļus». Diez vai pats K. Ulmanis ticēja šādai versijai...

1934. gada 15. maijā K. Ulmaņa vadībā notika parlamenta apstiprinātās, t. i., likumīgās, valdības pēdējā sēde. Tā sākās pulksten 13.20 un beidzās 15. Tajā pašā diena pulksten 17.05 sākās IV saeimas 9. sēsijas devītā sēde, kas beidzās 19.52. Tajā vairs nav daudzu deputātu, arī no sēdes jau laikus aizgājušais K. Ulmanis.

Sajās stundās kara ministrs ģenerālis J. Balodis nodeva Rīgas, Daugavpils, Liepājas un Pļaviņu (tur atradās Latgales divīzijas štābs) apgabalu garnizonu priekšniekiem šādu telefonogrammu: «Daugavpils, Liepajas un Pļaviņu garnizonu priekšniekus pakļauju tieši garnizona dienesta ziņā Rīgas apgabala garnizona priekšniekam ģenerālim Berķim, kuram turpmāk izpildīt arī pēdējā apgabala garnizona priekšnieka pienākumus.» Ar šo rīkojumu bija paralizēta toreizējā armijas komandiera ģenerāļa M. Peniķa jebkura iespēja iejaukties notikumu gaitā.

Faktiski 15. maija vakarā apvērsums bija jau sācies. Bet valdības nams K. Valdemāra ielā 3 bija pilnīgi tumšs. (Šajā namā atradās gan ārlietu ministrija, gan arī valsts kanceleja, tur notika ministru kabineta sēdes). Pa ieejas durvīm (ar nosacītu paroli «Jelgava») tika ielaisti 15. maija nākamie «varoņi».

K. Ulmaņa dienesta dzīvoklī (tas atradās nama 4. stāvā ar logiem uz tagadējo 2. vidusskolu un Gorkija ielu) ieradās J. Balodis un A. Bērziņš, vēlāk šeit parādījās arī iekšlietu ministrs V. Gulbis un M. Skujenieks. Stāvu zemāk, ministru kabineta uzgaidāmajās telpās, pulcējās apvērsuma militārais štābs ar ģenerāli K. Berķi priekšgalā. Te bija arī aizsargu priekšnieks K. Prauls, J. Anšmits (tam bija pakļauta Latvijas policija), pulkvedis O. Fogelmanis un citi. Pēc pulksten 11 šeit ieradās sakaru virsnieki no visām Rīgas garnizona karaspēka daļām. No šejienes nāca rīkojums, un 6. Rīgas kājnieku pulks (pulka komandieris R. Klinsons) pulkst. 11 no savām mītnēm Maskavas priekšpilsētā devās uz Rīgas centru. Kad pulka daļas nonāca Rīgas Centrāltirgus rajonā, tika uzplēstas slepenas paketes ar ziņojumiem ieņemt valdības iestādes un stratēģiskos punktus pilsētā. Viens pulka vads ieradās arī valdības namā. No apvērsuma štāba nāca rīkojums Jēkabpils aizsargu pulkam doties uz Rīgu. Uz Rīgu vajadzēja doties arī Rīgas apriņķa un Jelgavas aizsargiem ar organizācijas «lepnumu» — Jelgavas tirgotāju dāvāto tanketi. Uz Rīgu tika iz¬saukti ap 2500—3000 aizsargu, ļoti liela un aktīva loma apvērsuma rīkošanā bija 5. Rīgas aizsargu pulka sakaru bataljonam, kura rīcībā atradās daudzi motocikli. Un tā pulksten 23 pilnīgā tumsā (un tas notika ministru prezidenta dzīvokli un valdības namā!), tikai uzraujot sērkociņu, sēž «atjaunotās Latvijas» vadītāji K. Ulmanis, J. Balodis un A. Bērziņš. A. Bērziņš atnesis apvērsuma rīkotāju manifestu, kurā K. Ulmanis izdara dažus grozījumus. Pirmtekstā bija mi¬nēts, ka valdībai ir nācis zināms, ka «leģionāri» gatavo valsts apvērsumu. «Leģionārus» viņš nosvītroja, to vietā ierakstīja «neatbildīgu grupu vadību».

Manifests, kas 1934. gada 16. maija rītā parādījās Rīgas ielās ar K. Ulmaņa un J. Baloža parakstiem, bija melu, demagogijas un nacionālistisku saukļu pilns. Tajā tika apgalvots, ka, ievedot izņēmuma stāvokli (t. i., kara stāvokli), šī rīcība «nav vērsta pret Latvijas demokrātiju», ka apvērsums «dos mums Latviju, kurā nebūs vietas ne šķiru, ne naida politikai, kur vienādi būs visi Latvijas darbīgie tautas dēli — zemnieks un pilsētnieks, strādnieks un ierēdnis»... Apvērsuma vadītāji, kuri pat savu partiju — Zemnieku savienību — neinformēja par gaidāmo apvērsumu, atsaucās uz «tautas gribu».

Kamēr iekšlietu ministrs V. Gulbis diktēja mašīnrakstītājai šī «vēsturiskā manifesta» tekstu, Rīgas ielās jau saimniekoja «stipras un latviskas Latvijas» idejās nesēji. Uz Rīgas Tautas namu devās 5. Cēsu kājnieku pulka bataljons (pulka komandieris F. Virsaitis) ar zenītartilērijas pulka bateriju. Sī 5. Cēsu pulka kareivji 1905. gada parkā nostādīja ložmetējus pret Rīgas strādnieku rajonu. Bez pretošanās tika ieņemts Tautas nams, Rīgas komandants V. Malcenieks vadīja Saeimas nama ieņemšanu un arestēja Saeimas komandantu R. Lielbiksi. Politpārvaldes špiki, policisti un aizsargi naktī devās veikt svarīgu uzdevumu — arestēt «jaunās Latvijas» ienaidniekus, pirmām kārtām sociāldemokrātu līdējus un arī dažus K. Ulmaņa pretiniekus no buržuāzijas nometnes (P. Leikartu, M. Kaļistratovu, dažus jaunsaimnieku partijas līderus u. c).

Sajā naktī Saeimas prezidenta P. Kalniņa vasarnīcā Mežaparkā atskanēja šajā laikā vienīgais šāviens, ko griestos raidīja SSS vadītājs B. Kalniņš, it kā bez tā nevarētu padoties. Vasarnīcā tika atrasti 90 revolveri, 4 šautenes, viena patšautene, pie sociāldemokrāta J. Celma — 23 revolveri, pie K. Ulpes — 20. Vēl ilgi aizsargi mēģināja atrast slepenās sociāldemokrātu «ieroču kaltuves» Tautas namā, blokmājās pie 1905. gada parka uri Ausekļa ielā. Pat iekšlietu ministra V. Gulbja paziņojums par 2000 latu lielu godalgu tam, kurš tādas uzrādīs, neko nedeva. Sīs «ieroču kaltuves» biia nepieciešamas tikai apvērsuma pamatoju¬mam, tikai lai runātu par draudiem... «Latvijas demokrātiskajai iekārtai», kuru paši ulmanieši iznīcināja naktī no 15. uz 16. maiju.

Apvērsuma rīkotāji un izvedēji labi apzinājās, kas viņiem var draudēt neveiksmes gadījumā. Velti meklēt aizsargu un policijas rīkojumus vai telefonogrammas par apvērsuma īstenošanu. Tās jau laikus bija iznīcinātas. Par buržuāziskās Latvijas konstitūcijas (satversmes) pārkāpēju un zvēresta lauzēju jāuzskata toreizējais Latvijas prezidents A. Kviesis, kā arī to¬reizējais Latvijas armijas komandieris ģenerālis M. Peniķis un armijas štāba priekšnieks ģenerālis M. Hartmanis. 1934. g. 16. maija naktī Ulmanis esot Kviesi informējis par apvērsumu un divus gadus vēl atļāvis palikt valsts prezidenta postenī.

«Atjaunotās Latvijas» darbs sākās ar komunistu un sociāldemokrātu arestiem, ar strādnieku arodbiedrību telpu graušanu, ar sarkano karogu dedzināšanu. Maija beigās Liepājā tika izveidota koncentrācijas nometne (sākumā to gribēja organizēt Bolderājā). Tajā ievietoja dažus simtus no tiem, kuri tika arestēti nakti no

15. maija uz 16. maiju. Bet aresti turpinājās arī turpmākajās dienās. Rīgā, Liepājā, Daugavpilī, Ventspilī, visā Latvijā. Ar 1934. gada 15. maiju visā valstī tika ievests kara stāvoklis. Sādu telefonogrammu pa visu Latviju izsūtīja ģenerālis K. Berķis. Vēlāk, t. i., 16. maija rītā, tas rīkojuma veidā ar K. Ulmaņa un J. Baloža parakstiem parādījās Rīgas ielās. Kara stāvoklis Latvijā ilga 1371 dienu no 1934. gada 15. maija līdz 1938. gada 15. februārim — to regulāri pagarināja uz 6 mēnešiem. Tas bija pirmais jaunā režīma rīkojums. Tam sekoja rīkojums par Saeimas darba apturēšanu, Saeimas prezidija locekļi tika internēti.

Bija apturēta visa 103 politisko partiju darbība, slēgts 31 laikraksts, apturēta 29 arodbiedrību darbība (ar 29 460 dalībniekiem). No 11071 Latvijā pastāvošas biedrības un savienības apmēram 7 tūkstošiem iecēla likvidācijas komisijas. 178 biedrības tika slēgtas nekavējoties, 312 biedrībām tika ieteikts likvidēties pašām. Tika apturēta 60 pilsētu domju darbība un likvidētas apriņķu valdes. No 60 pilsētu galvām tika atstāti 24, bet atlaisti 36. Tāpat tika atlaisti visi 1455 ievēlētie pilsētu domnieki. No 203 pilsētu valžu un 197 revīzijas komisiju locekļiem no jauna tika iecelti attiecīgi 133 un 181. No Latvijas 517 pagastu vecākajiem 263 pagastos iecēla jaunus vecākos. Tika nomainīti 45% pagastu valžu locekļu. Saglabājās garu garie neuzticamo pagasta valžu locekļu saraksti, kuros līdzās sociāldemokrātiem pārsvarā figurēja jaunsaimnieku partijas biedri.

No Rīgas pašvaldību dienesta pēc apvērsuma tika atlaisti 707 darbinieki. No skolām masveidīgi atlaida progresīvos skolotājus. Visas politiskās sapulces un demonstrācijas tika noliegtas, biedrību sapulces drīkstēja notikt tikai ar prefekta vai apriņķa priekšnieka (policijas priekšnieka) iepriekšēju atļauju. Tas pats attiecās arī uz visāda veida sarīkojumiem (pat skolēnu klases vakariem). 1934. gada 17. maijā «Pēdējā Brīdī» bija ievietots paziņojums, ka pēc kara laika noteikumiem jāpiesaka prefektūrā un jāsaņem atļauja kāzu, kristību, bēru, vārda un dzimšanas dienu un tamlīdzīgām svinībām, ja tajās piedalās vairāki viesi Pretējā gadījumā lildlma pārkāpējiem draudēja bargs sods. Šeit komentāri lieki.

Tādi bija pirmie jaunā režīma soļi, tāda bija, K. Ulmaņa ideologu vārdiem runājot, «atjaunotā Latvija» un «trešā atbrīvošana». Sī režīma «varoni» kā pirmais uz valdības nama kāpnēm 16. maija rītā apsveica faštitļiskās Itālijas sūtnis Latvijā Mameli. Viņš labi saprata nodibinātā režīma radniecību ar režīmu Itālijā.

Un, lai gan par apvērsuma norisi gan Ulmaņa diktatūras gados, gan arī tagad ārzemēs ir publicēts samērā daudz materiālu ar dažādu ticamību faktiskajam materiālam, paliek vēl daudz neskaidru jautājumu Piemēram, vai sociāldemokrātu līderi un konkrēti B. Kalniņš feija informēti, ka naktī uz 16. maiju no tiks apvērsums? Vai «leģionāru» vadībai pirms 15. maija bija kādi kontakti ar armijas vadību (konkrēti ar ģenerāli R. Kļaviņu un pulkvedi O. Grosbartu)? Vai tā bija tikai sagadīšanās, ka 15. maija vakarā Rīgas lidlaukā Spilvē nolaidās liela Vācijas transportlidmašīna, lai nākamajā dienā aizvestu uz Vāciju latviešu žurnālistu delegāciju? Varbūt lidmašīna bija paredzēta sazvērnieku bēgšanai apvērsuma neizdošanās gadījumā?

1934. gada 18. maijā pēc ilgas kaulēšanās un apsvēršanas tika sastādīta Kārļa Ulmaņa jaunā valdība. Kā tika teikts valdības deklarācijā, «Saeimas funkcijas līdz satversmes reformas izvešanai izpilda ministru kabinets». Ulmaņa diktatūras gados neviens tā ari nesagaidīja toreiz solīto «satversmes reformu».

«Nacionālās vienības» jeb «nacionālās atdzimšanas» jaunās valdības pirmajā sastāvā ietilpa: ministru pre¬zidents un ārlietu ministrs K. Ulmanis, ministru pre¬zidenta biedrs M. Skujenieks, finanšu ministrs — L. Eķis, iekšlietu ministrs V. Gulbis, izglītības ministrs — L. Adamovičs, kara ministrs — J. Balodis, satiksmes ministrs — B. Einbergs, zemkopības mi¬nistrs — J. Kauliņš, tautas labklājības ministrs — V. Rubulis, tieslietu ministrs — H. Apsīts). No šī sastāva vienīgi H. Apsīts un, protams, K. Ulmanis, saglabāja savus posteņus, pārējie vēlāk krita nežēlastībā.

Fašistiskais apvērsums un tā rezultātā izveidotais Ulmaņa fašistiskais režīms ir drūma lappuse Latvijas politiskajā vēsturē. Tas bija smags trieciens Latvijas revolucionārajai strādnieku kustībai. Bet salauzt un iznīcināt revolucionāro kustību tas nespēja. Arī smagajos Ulmaņa režīma apstākļos Latvijas komunisti turpināja revolucionāro cīņu, tie panāca strādnieku šķiras vienotas frontes izveidošanu, panāca antifašistiskās frontes izveidošanu. Ulmaņa režīma gadi ir 1940. gada sociālistiskās revolūcijas priekšvēsture. Uz šī režīma drupām Latvijā izveidojās jaunā sociālā iekārta.



Vēstures zinātņu kandidāts E. ŽAGARS

"Latvijas liktengadi II", 1988g.


Latvijā / Skatīts 1123 / Piebilda lspr Reitings: 0 / 0
Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz