Galvenie
01.11.2017
1917. GADA OKTOBRA VĒSTURE LATVIJĀ.

1917. GADA OKTOBRA VĒSTURE LATVIJĀ.

PRIEKŠVĒSTURE: STRĀDNIEKU, KAREIVJU UN BEZZEMNIEKU PADOMJU DARBĪBA NEOKUPĒTAJĀ LATVIJAS TERITORIJĀ PEC FEBRUĀRA REVOLŪCIJAS.

Padomju valstiskums Latvijas teritorijā neparadās nedz no tukšas vietas, ne arī tas tika uzspiests no ārienes.
Pēc 1917. g. Februāra revolūcijas kā Iekškrievijā, tāpat arī Latvijā sāka veidoties dažādas padomes: strādnieku, kareivju, zemnieku padomes; vietējas nozīmes apvienotās padomes. Tā laika Latvijas teritorijas, it īpaši Vidzemes situācija bija vēl interesantāka un īpatnējākā. Vidzemes guberņā 53,8% zemes piederēja muižniekiem – tās ir otrais, pēc Igaunijas guberņas, radītājs visa Krievijas impērijas mērogā. Trešā vieta pēc muižnieku zemes procenta bija Kurzemes guberņai ar 41,6% lielo radītāju.
Kopumā Latvijas zemes īpašumi sadalījās šādi:
48,3% piederēja muižniekiem;
38,5% – zemniekiem;
10,7% – valstij;
2,5% – baznīcai u. c. īpašniekiem.

Zemnieku īpašumos prevalēja lielsaimniecības, līdz ar ko Kurzemē, un it īpaši Vidzemē izveidojās gan skaitliski, gan procentuāli liels skaits bezzemnieku – tas varēja ietvert sevī no 60% līdz 70% šo guberņu lauku iedzīvotāju. Šīs milzīgais cilvēku slānis jaunajos sociālekonomiskajos apstākļos objektīvi sāka veidot arī savas pašpārvaldes institūcijas – bezzemnieku padomes, kuras, kā paradīs laiks, īpaši simpatizēs LSD jeb Latvijas sociāldemokrātijai, KSDS(b)P sastāvdaļai.
Tātad, zināmā laikā bezzemnieki ar sociāldemokrātu palīdzību organizēja 239 vietējas bezzemnieku padomes (vēlāk vairākkārt restrukturētās un apvienotās), Vidzemes bezzemnieku padomi, ka arī bezzemnieku sekcijās citās vietējas nozīmes apvienotās padomēs.
Paralēli attīstījās tādas organizācijas kā Rīgas strādnieku padome, Latviešu strēlnieku pulku apvienotā padome un tās izpildkomiteja – Iskolastrels.
LSD boļševiku ietekmē paradījas aicinājumi padomēm apvienoties. Tas arī reizēm notika, bet visumā lēni un nekonsekventi. Strauju padomju apvienošanu veicināja 22. jūlijā Rīgā atklāts LSD V kongress, kurš izvirzīja konkrēto uzdevumu – izveidot apvienoto Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku padomi. Tā kā vairākumā padomēs Latvijas teritorijā procentuāli un skaitliski jau dominēja LSD biedri – boļševiki, uzdevuma veikšanai īpašo šķēršļu nebija. Padomes sāka sūtīt savus delegātus apvienotās padomes izveidošanai: pa 1 no 5000 no katras bezzemnieku padomes (ja padomē bija mazāk par 5000 biedriem, tai tāpat bija jāsūtā 1 delegāts), ka arī pa 1 no katra politiski aktīva Strēlnieku pulkā.
Tādā veidā 29.–30. jūlijā Rīgā, Rīgas pilī notika 1. Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku padomes sēde, kurā piedalījās 69 deputāti: 61 LSD biedrs, 6 meņševiki-internacionālisti, 2 eseri. Padomei bija ievēlēta izpildkomiteja – Iskolats, 27 locekļu sastāvā (23 boļševiki, 4 meņševiki). Iskolata uzdevumus formulēja šādi: risināt ar Latvijas saistītos jautājumus un gatavot masas mobilizācijai revolucionārā brīdī un varas pārnākšanai padomēm.
31. jūlijā notika 1. Iskolata sēde. Tika ievelēts Iskolata prezidijs 7 locekļu sastāvā, ar Oto Kārkliņu kā priekšsēdētāju.
2. augustā Iskolats pieņem deklarāciju, kurā paziņo, ka turpmāk Iskolats ir centrālais varas orgāns visām Latvijas teritorijas revolucionāriem (t. i. boļševistiskiem) padomēm, ka arī izradīja uzticību LSD politiskai līnijai. Pakāpeniski notika arī to padomju pakļaušana, kas sākotnēji neakceptēja Iskolata centrālo varu.
Pēc vācu karaspēka Rīgas okupācijas 1917. g. 21. augustā, Iskolats pārcēlās vispirms uz Valmieru, bet septembra beigās – jau uz Valku, kur arī sagaidīja Oktobra revolūciju.

LAVIJAS (STRĀDNIEKU, KAREIVJU UN BEZZEMNIEKU) DEPUTĀTU PADOME UN ISKOLATS PĒC OKTOBRA REVOLŪCIJAS. PADOMJU VARAS PASLUDINĀŠANA.

8.–9. novembrī Valkā sanāca svarīgāka mūsu referāta jautājumam Latvijas (Strādnieku, kareivju un bezzemnieku) deputātu padomes sēde, kura savā rezolūcija “Par Padomju valdību” pasludināja padomju varu Latvijas teritorijā un no 12. armijas kara revolucionārās komitejas pārņēma visu civilo varu neokupētajā Latvijas daļā.
Nostiprināja šo lēmumu 16.–18. decembrī Valmierā notikušais Latvijas deputātu padomju II kongress, faktiski noformējot bāzi Padomju varai (proletariāta diktatūras veidā) Latvijas neokupētajā daļā (svarīgi uzreiz atzīmēt, ka juridiski jauna vara pretendēja uz visu Latvijas teritoriju, nekad savos likumdošanas aktos nešķirot Latvijas okupēto daļu no neokupētās). Kongresā tika ievelēta jauna, paplašināta izpildkomiteja (Iskolats), kurai bija atvelēta augstākas varas funkcija Latvijas teritorijā. Par Iskolata priekšsēdētaju kļuva atgriezies no emigrācijas Fricis Roziņš – tieši ar šī cilvēka vārdu parasti asociējas Iskolats un pirmā padomju vara Latvija.
Iskolatam kļūstot par augstākas varas orgānu, protams, paplašinājās un sarežģījās tā funkcijas, uzbūve. Tam tika veidotas 11 komisijas jeb nodaļas: juridiskā, finanšu, agrāra, pārtikas, sanitāra, skolu u. c., kas varētu būt kāda mērā pielīdzināmās mūsdienu ministrijām. Šo nodaļu sēdes notika 3 reizes nedēļā. Bez tam, tika izveidots arī oficiālais laikraksts – “Ziņotājs”.
Paralēli ar jaunā valsts aparāta izveidošanu sākas vecā varas aparāta likvidācija. Uzreiz atlaida un likvidēja apriņķu un guberņu komisariātus, landtāgu. Kā lielsaimnieku apvienības tika aizliegtas Vidzemes zemnieku deputātu padome un Zemnieku savienība līdz ar to laikrakstiem.
Saglabājušas vietējas padomes, kur dominēja boļševiki, uzreiz nelikvidēja (atšķirībā no Krievijas, kur sākumā padomēs stiprākas pozīcijas bija pārsvarā eseriem), bet pārveidoja to pēc Latvijas padomes pārauga, izveidojot tiem tādas pašas nodaļas un izpildkomiteju. Skaitās, ka uz 1918. g. 4. janvāri viss vecs varas aparāts Latvijā tika likvidēts.

ISKOLATA REPUBLIKA, TĀS STATUSS

Tādā veidā, 8.–9. novembra un 16.–18. decembra notikumu gaitā paradījas jaunā teritoriāli-politiska vienība ar nosacītu nosaukumu “Iskolata republika”. Par konstitucionālu pamatu tai padomju avoti uzskata dažas kongresā pieņemtās rezolūcijas, it īpaši ar nosaukumu “Par Padomju valdību un tās uzdevumiem”. Šie dokumenti deklarē padomju Latviju kā valsti Padomju Krievijas sastāva ar politisko autonomiju. Gan neatkarības, gan federācijas ar Krieviju projektus latviešu boļševiki noraidīja kā buržuāziskus un nacionālistiskus – it īpaši par to var pārliecināties slavenā latviešu boļševika P. Stučkas darbos “Par Latvijas autonomiju”, “Demokrātiskais centrālisms”, “Autonomija vai federācija?”, u. c.
Motivācija neatdalīties no Krievijas boļševikiem bija, citēju: “darbaļaužu intereses šajā vēsturiskajā situācija”, respektīvi, Latvijas tautsaimniecības cieši sakari ar Krievijas tautsaimniecību. Pēc Stučkas un citu boļševiku domām, ja Latvija uzreiz atdalītos no Krievijas, tā neizbēgami nonāktu atkarība no Rietumu buržuāziskām valstīm, it īpaši no Vācijas.

PADOMJU VARAS IEKŠĒJĀ POLITIKA

Tagad nedaudz apskatīsim padomju varas politiku Latvijas teritorijā. Kā jau bija minēts, augstākais varas orgāns ir Iskolats ar tā 11 nodaļām. Ar ko tieši tās nodarbojās?
Vispirms, sākas privātīpašuma tiesību atcelšanas process. Pamatojoties uz dekrētu “Par zemi”, padomju vara īstenoja muižnieku zemju, tās resursus, ka arī inventāra un labības konfiskāciju Padomju labā. Tiesa gan, konfiscētās muižas netika sadalītas starp bezzemniekiem, tā vietā tiek organizētas Padomju saimniecības (sovhozi), kur bezzemnieki un sīkie īpašnieki kļuva vai palika par zemes rentniekiem, bet ne īpašniekiem. Tāpat bija konfiscējamās muižu teritorijā atradāmas rūpniecības un amatniecības vienības. Vienībās ārpus muižām tika ievesta darba kontrole.
Par jauno tiesu varu kļuva Tautas tiesas un noziegumiem pret revolūciju īpaši radītie Revolucionārie tribunāli. Pēc padomju avotu ziņām, jaunā tiesu sistēma palīdzēja ievest republikas teritorijas taisnīgumu un mieru, neizlejot daudz asinis, kamēr nacionāli buržuāziska historiogrāfija apraksta šo periodu tikai kā “sarkano teroru”.
Ar Deputātu padomes sēdes dekrētu “Par Sarkano gvardi” tika dibinātas republikas bruņotās vienības – Latvijas Sarkanā gvarde, Krievijas Sarkanās gvardes autonomā sastāvdaļa.
Likumdošanas tiesības piederēja Deputātu padomei un tās izpildkomitejai – Iskolatam. Padome izdeva likumus pārsvarā rezolūciju veidā, izpildkomiteja – dekrētu, lēmumu un instrukciju veidā. Latvijas tiesību sistēma bija KPFSR tiesību sistēmas sastāvdaļa un nedrīkstēja nonākt pretrunā ar Krievijas likumiem, lai gan arī dublēt KPFSR likumus tai nemaz nebija obligāti. 1918. g. 4. janvāra Iskolata dekrēts “Par darīšanu valodu Latvijas oficiālajās iestādēs” noteica latviešu valodu kā lietojamu visās Latvijas (neokupētās Vidzemes un Latgales) oficiālajās iestādēs. Cittautu valodām tiek dotas līdzīgas tiesības kā latviešu valodai visur tur, kur tas izrādās par nepieciešamu.
Bez tam, padomju vara Latvijā veicināja visai Padomju Krievijai kopīgas demokratizācijas un sekularizācijas pasākumus:
atdalīja skolas no baznīcas;
ieveda 8 stundu darba dienu laukstrādniekiem;
ieveda obligāto bezmaksas izglītību un bezmaksas medicīnu.
Cik lielā mērā minētie pasākumi tiek patiešām īstenotas, ir grūti pateikt pētītā perioda īslaicīguma un avotu trūkuma dēļ.

EVAKUĀCIJA. TĀLĀKAIS LIKTENIS. ATMIŅA

1918. g. 3. martā tika parakstīts Brestļitovskas miera līgums, pēc kura visa Latvijas teritorija tika nodota ķeizariskās Vācijas rīcībā. Šādos apstākļos padomju varas institūcijas, protams, nevarēja turpināt savu darbību Latvijas teritorijā, un Iskolats nekavējoties tika evakuēts uz Maskavu. 4. aprīli tika pieņemts lēmums par Latvijas Deputātu padomes, Iskolata un tā nodaļu likvidāciju. Šo institūciju dokumentus pārmantoja 15. martā dibināts Latviešu nacionālo lietu komisariāts Friča Roziņa vadībā.
Komisariāta uzdevumi bija ideoloģiskais darbs ar latviešiem Iekškrievijā un latviešu nacionālo bruņoto vienību formēšana Sarkanajā armijā.
Tāpat komisariātam bija vadoša loma padomju varas atjaunošanai Latvijā 1918. gada decembrī – runa iet par Latvijas Sociālistisko Padomju Republiku P. Stučkas vadībā. Pats Fricis Roziņš tiks iekļauts jaunas padomju Latvijas valdības sastāva kā zemkopības komisārs, kurā amatā arī mirs 1919. g. 7. maijā no plaušu karsoņa, 49 gadu vecumā.
Šodien par kādreiz eksistējošo Iskolata republiku mums atgādina maz ko, bet pavisam aizmirsta tā nebūt nav. Valkas Mikrorajonā arī šodien var atrast Friča Roziņa ielu, bet tagadējas Igaunijas pusē, Valgā – namu, kurā 1917. g. novembrī-decembrī darbojās Iskolats – padomju Latvijas augstākais varas orgāns. 1967. gadā uz šī nama tika atklāta memoriālā plāksne trijās valodās – latviešu, krievu un igauņu, tomēr līdz mūsdienām tā nav saglabājusies.

SECINĀJUMI

Iskolata republika ir maz un neviennozīmīgi pētīts Latvijas vēstures posms. Taču neskatoties uz neilgu savas pastāvēšanas posmu un autonomijas statusu KPFSR sastāvā, ignorēt izslēgt to no vēstures nevar. Jo taču tieši no tās sākas modernās Latvijas ka valsts vēsture, tieši tā bija pirmā latviešu autonomija, nevis guberņa Krievijas impērijas sastāvā. Un tieši Iskolats pirmo reizi ieveda Latvijas teritorijā 8 stundas darba dienu, obligāto bezmaksas izglītību un bezmaksas medicīnu – tas, ko pēc simts gadiem mēs jau daļēji zaudējam.

Aleksandrs Petrovs.
"Рабочая трибуна №50"

IZMANTOTĀ LITERATŪRA
1. Sast.: Bondarevs, P. Iskolata republika: sociālistiskā valstiskuma veidošanās Latvijā. Rīga: Avots, 1988. 78 lpp.
2. Greitjāne, R. Vidzemes bezzemnieku padomju darbība: 1917. g. marts – 1918. g. februāris. Rīga: Zinātne, 1986. 54.–67., 194.–213. lpp.
3. Zīle, L. Z. „Legal Thought and the Formation of Law and Legal Institutions in the Socialist Soviet Republic of Latvia, 1917-1920”. Journal of Baltic Studies, vol. VIII, no. 3, Fall 1977, pp. 195–204.
4. Миллер, В. Создание советской государственности в Латвии. Рига: «Зинатне», 1967. С. 114–196.

Latvijā / Skatīts 44 / Piebilda lspr Reitings: 5 / 2
Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz