Galvenie
14.05.2014
15. maijs - K.Ulmaņa valsts apvērsuma 80-tā gadadiena.

Neliela vēsturiskā izziņa: K.Ulmaņa autoritārais režīms Latvijā, kuru organizēja toreizējais ministru prezidents, kurš uztaisīja pretkonstitūcionālo valsts apvērsumu, atcela Satversmi, aizliedza visas politiskās partijas, atcela vārda brīvību un radīja nometnes priekš saviem politiskiem pretiniekiem Liepājā. Viņa diktatoriskais režīms pastavēja no 1934 līdz 1940 gadam.
Pēc apvērsuma Latvijā tika pasludināts kara stāvoklis, kas formāli saglabājies ilgu laiku.

Tika pārtraukta Saeimas darbība, visas politiskās partijas un sabiedriskās organizācijas un tajā laikā spēcīgas arodbiedrības tika pasludinātas par ārpus likuma esošajiem. Prese tika pakļauta cenzūrai un visas tiesības un brīvības tika atceltas. Aktivistus, kuri atklāti nesimpatizēja diktatūrai, arodbiedrību līderus, un daudzus izcilus sabiedriskus darbiniekus represēja un aizsūtīja uz Liepājas koncentrācijas nometni. Politisko iemeslu dēļ vairāki valsts darbinieki, pašvaldību darbinieki, skolotāji un pasniedzēji tika atvaļināti. Politisko represēto oficiālais skaitlis sasniedza 3000. Drīz Ulmanis kļuva par pilnvērtīgu diktatoru un visus svarīgus valsts lēmumus pieņēma patstāvīgi un autoritāri. Netika pieļauti pat tīri dekoratīvie demokrātiskie elementi. Sākot ar 1936. gadu gan likumdošanas, gan izpildvara pilnīgi pazaudēja sabiedrisko kontroli.

Diktatoriskā režīma veidošanās Latvijā nebija nekāds pārsteigums, jo pasaulē trakoja ekonomiskā krīze, kas bija sākusies ar Lielo Depresiju ASV. Šīs krīzes rezultātā milzīgas cilvēku masas palika bez darba, pazaudēja iztikas avotus, kaut gan pavisam blakus, PSRS nekādas krīzes nebija, gluži otrādi, tur notika milzīgs rūpniecības un ražošanas attīstības rāviens un iedzīvotāju labklājības pieaugums. Šīs fakts izraisīja strādājošo masu neapmierinātību ar buržūazisko režīmu, kas noveda valsti strupceļā. Cilvēkiem apnika buržuāzisko partiju pļāpāšana un strīdi Saeimā, tai pašā laikā nekāda nopietna pretkrīzes darbība netika veikta. Saasinājās šķiriskās pretrunas starp niecīgu daudzumu bagātnieku un milzīgu nabagu strādājošo masu. Latvija stāvēja uz sociālās revolūcijas sliekšņa, un valdošā šķira saprata, ar ko tas tai var draudēt, tieši tāpēc atveda pie varas diktatoru.

Lai gan arī citās tā laika Eiropas valstīs viena pēc otras diktatūras nomainīja bankrotējušas buržuāziskās demokrātijas. Pasaule strauji tuvojās kārtējam karam, kura mērķis bija atsvabināt sociālo spriedzi, sūtot milzīgas neapmierināto nabadzīgo un bieži vien revolūcionāri noskaņoto cilvēku masas asiņainajā konfliktā, un šajā situācijā diktatūras kalpoja kā kara sagatavošanas posms.
Moderno latvijas fašistu priekšstatā Ulmanis tiek bieži uzskatīts par nacionālo varoni, jo, kā raksta daži "Visu Latvijai" vietnes komentatori, viņš savas valdīšanas laikā mēģināja izveidot latviskāku Latviju. Proti, šiem cilvēkiem vienalga, ka Ulmaņa režīms nebija demokrātisks, jo viņi paši labprāt atceltu visas mūsu tiesības un brīvības ar mērķi konservēt un saglabāt Latvijā periferījas nacionāl-kapitālismu, kaut gan pēdējo 23 gadu laikā Latvijas ekonomika nonākusi līdz pilnīgam kolapsam, bet būtiska iedzīvotāju daļa, pat pašu latviešu, vai nu izmira, vai nu aizbrauca dzīvot ārzemēs.

Taču, kā atzīmēja viens no nacionālistiem, Ulmanis vairāk kaitēja tai latviskai Latvijai, par kuru viņi sapņo, nekā darbojies tās labā. Ulmaņa režīms nebija pārāk populārs plašu iedzīvotāju masās (it īpaši strādnieku). Nepatika Ulmanis arī militāristiem un ultralabējām organizācijām (tādām kā Pērkonkrusts), jo viņš apcietināja fašistu Gustavu Celmiņu, ko vēl joprojām nevar piedot latviešu ultralabējie, bet ulmaņlaiku Latvijas un PSRS Divpusējās Palīdzības Pakts izraisa viņiem vemšanas refleksu.
Tas izskaidro to, kēpēc 1940. gadā Ulmaņa varas atgriešana strādājošiem un inteliģencei un LPSR veidošanās notika miermīļīgā, bezasiņainā ceļā.
Ir vērts atzīmēt, ka pašu latviešu nacionālistu vidū nav kopējā viedokļa par to, vai Ulmaņa diktatūra bija Latvijai neapstrīdams labums. Šīs jautājums ir biežu strīdu priekšmets nacionālistu forumos.

Ulmanis nebija pietiekami harismātisks līderis, arī nebija pieredzējis stratēģijas meistars vai ekonomists, tāpēc pilnīgi likumsakarīgi viņa politiskā karjēra beigusies bez īpašas slāvas ar diktatora nāvi pa ceļu uz cietumu Krasnovodskā (par nāves cēloni bija dezinterīja).

Rihards Ozols

Latvijā / Skatīts 632 / Piebilda lspr Reitings: 0 / 0
Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz