Galvenie
06.05.2014
Ceļā uz Uzvaru: Latvijas antifašistu pretošanās kustība (1941-1944)

Latvijas antifašistu pretošanās kustība (1941-1944)

Latvijas iekļaušana Padomju Savienībā un tās teritorijā sociālo un ekonomisko reformu veikšana veidoja masveida konfliktu Latvijas sabiedrībā, sadalot to divās nometnēs - uz lojāliem un nelojāliem valdībai. Vācu uzbrukšana Padomju Savienībai 1941. gada 22. jūnijā izveidoja no nelojālas iedzīvotāju daļas pilsoņu kara veidu. Nelojāli noskaņoti buržuāzijas nacionālisti, baltemigranti, fabrikanti un zemes īpašnieki, kuri pazaudēja savu īpašumu bija priecīgi Vācu uzbrucējiem, bet komunisti, komjaunieši un darba ļaudis, esot Padomju valdības piekritēji aktīvi cīnījās pret tiem. Latvijas iedzīvotāju lielākā daļa, kura bija lojāla Padomju Savienībai, atkāpās kopā ar Sarkanās Armijas kara daļām. Padomju Savienības aizmugurē bija evakuēti Republikāņu partijas orgāni, kuri palika par Latvijas antifašistu pretošanās kustības organizatoriem. Par partizāņu pretošanās sociāliem pamatspēkiem pret okupantiem palika darba klase - pilsētās un ubagi - laukos.
Kara sākums. Nacionālistiskās sacelšanās apspiešana.

Rīgā, piektajā PSRS Iekšlietu tautas komisariāta operatīvo karaspēku motorizēto strēlnieku pūlkā 22 jūnijā bija 1055 cilvēku. Šajā laikā naidīgie elementi, kam izdevas izvairīties no deportācijas - krievu baltemigranti un latviešu buržuāziskie nacionālisti, sāka veikt aktīvas kara darbības. Pilsētā sākās apbruņoto pretpadomju bandu uzstāšanās. Apbruņoti nacionālisti satvēra celtnes pie šosejas; tiltus, stacijas, demoralizēja štāba darbību, valdības un padomju iestādes, aizturēja vērtīgo lietu evakuāciju, veica diversijas, tādā veidā palīdzot vācu uzbrucējiem tikt Rīgā. Novietojot ložmetējus un automātus baznīcu zvanu torņos un citu ēku torņos, bēniņos, ēku logos, bandīti veica ielu apšaušanu, kā arī Ziemeļrietumu frontes štāba ēku, LKP CK, TKP, telegrāfa, stacijas un iekšlietu tautas komisariāta. Viņi apšāva arī garām ejošas Sarkanās Armijas daļas un mierīgos iedzīvotājus, kuri nolēma atstāt pilsētu, uzzinot par fašistiskās Vācijas uzbrukumu. Tas notikums ierosināja veikt nežēlīgu cīņu pret pretpadomju elementiem pilsētā.
Piektās motorizētās strēlnieku divīzijas komaidieris pulkvedis Andrejs GOLOVKO apvienoja visus Rīgas garnizona Iekšlietu tautas komisariāta karaspēkus, novietoja posteņus un piketus, organizēja svarīgiem objektiem labu apsardzi un sistemātiski patruļa apgaismoja pilsētas ielas. Ar noziedzniekiem nežēlīgi cīnījās: uz katru šāvienu no logiem, torņiem vai zvanu torņiem atbildēja ar apšaušanu no ložmetējiem un tanku lielgabaliem.
Jau 25. jūnijā 1941.g. piektās kolonnas aktivitāte tika nežēlīgi nomākta. Ziemeļrietumu frontes apsardzes priekšnieks ģenerālmajors RAKUTINS atdeva pavēli likvidēt bandītisko pretpadomju elementu. Bija nošauti 120 noķertie nacionālisti, par ko tautai bija ziņots ar brīdinājumu nodot ieročus. Pēc laika vāciešu propaganda atzina tos par "nevainīgiem NKVD"upuriem". Motorizēto strēlnieku divīzijas aktīva darbība paralizēja aktīvos nacionālistus, nedeva iespēju izpildīt fašistisko saimnieku uzdevumus, un kā ir redzams no vadības ziņojumiem, vācieši nolēma iznīcināt visu piekto pulku. Vēlāk, kad vāciešu armija tuvojās Rīgai, pilsētā aktivizējās arī aizsargi, kuri veica ielu apšaušanu, pa kuru atkāpās Sarkanā Armija.
27. jūnijā 1941.gadā Vācu aviācija veica piektā pulka teritorijas apšaušanu. Sešas fugasa bumbas nokrita sētā, bet tā kā iepriekš pulks bija izvests no kazarmas un dekoncentrēts, no bumbām cieta tikai dežurējošā daļa. To notikumu rezultātā pulks pazaudēja 39 cilvēkus, kuri gāja bojā un bija ievainoti, nodega 13 mašīnas un 4 ložmetēji. Šis bija pirmais lielais pulka zaudējums.
Gājušo bojā biedru priekšā pulka sastāvs deva zvērestu nežēlīgi iznīcināt vāciešu riebekļus, un tajā pašā dienā Rīgas buržuāzija uz sevis sajuta atriebību par gājušiem bojā biedriem. Arī nākamajās cīņās ar fašismu pulks izpildīja doto zvērestu - turējās nelokāmi un drosmīgi. 30. jūnijā Ziemeļrietumu frontes ģenerālpulkvedis KUZŅECOVS pieņēma lēmumu novirzīt pulku no Daugavas robežas. Tas nozīmēja atdot Rīga vāciešiem, tā kā jau nevija spēku turēt vāciešus pie Daugavas.
Uz 22-ro divīziju bija visas cerības, tā kā tai bija kaujas spējīgāks stāvoklis, nekā pārējiem. Motorizētā strēlnieku divīzija cerības nepiemānīja: tikai pāris tūkstoši NKVD karavīru un brīvprātīgo pasargāja 8-ās armijas karaspēkus no katastrofas, nomākot buržuāzijas nacionālistisko sacelšanos un noturot tiltus pāri Daugavai divu diennakts laikā, ļaujot tikt pāri desmitiem tūkstošu sarkanarmiešu. Visās pārējās cīņās divīzija cītīgi cīnījās ar fašismu, esot par atbalstu 10-jam strēlnieku korpusam.

Partizāni un pagrīdnieki - antifašistu pretošanās varoņi

Pēc Padomju armijas atkāpšanas Latvijā bija palikušas dažas nelielas partizāņu vienības un izveidotas dažas pagrīdes grupas. Tādas grupas Rīgā bija Imanta SUDMAĻA vadībā, Liepājā - Borisa PELNEŅA un Alfrēda STĀRĶA vadībā, Daugavpilī - Pāvela LEJBČA vadībā un Ventspilī. 1941. gada jūnija beigās LKP CK pāri frontes līnijai aizsūtīja divas organizatoriskās grupas 23 cilvēku sastāvā. Vel viena komjauniešu vienība 30 cilvēku sastāvā bija atsūtīta uz Rīgu ar zemūdens laivām.
Latvijas iedzīvotāji, kuri bija lojāli Padomju Savienībai, lielākā daļa bija apspiesti no vāciešu sodīšanas orgānu un pretpadomju noskaņotu tautiešu pusēm, daļa iznīcināti. Tikai nelielai to daļai sanāca paslēpties. Daļa no tiem izvēlējās aktīvo pagrīdes cīņu. Galvenais šķērslis partizāņu un pagrīdnieku kustības komunistiskā virziena darbībā bija pretpadomju noskaņojumi starp Latvijas iedzīvotājiem, it īpaši starp zemniekiem.
1941.gada jūlija sākumā PSRS Valsts drošības komiteja uzdeva LKP CK un LPSR TKP"uzsākt partizāņu vienību un grupu darbībai ienaidnieku aizmugurē veidošanu". Tajā laikā Latvijā periodiski veidojās pagrīdnieku komunistiskās un komjauniešu vienības, bet tos ātri atklāja gestapo un Latvijas policija, un to dalībnieki tika iznīcināti. Kopā bija aizturēti vairāk nekā 400 cilvēku.
1941.gada septembra sākumā komunisti Boriss VAŠČENOKS, Fridrihs AĻBA, Konstantīns DROSAĶIS un to jaunākais brālis Marks izveidoja kara grupas un nakts laikā ķēra un iznīcināja vāciešu oficierus, to dokumentus un ieročus atstāja sev. Antifašistus okupanti briesmīgi baidījās. Tas turpinājās dažus mēnešus, kamēr nodevības rezultātā tie nebija noķerti. Tos ilgi un necilvēciski mocīja, un tikai tad sodīja ar nāvi.
Aptuveni tajā pašā laikā bija izveidota pagrīdnieku organizācija "Jaunā gvarde", kura apvienoja ap 100 cilvēku. Grupas dalībnieki vāca ieročus un munīciju, organizēja aizcietinātu un Padomju karagūstekņu bēgšanu, nodarbojās ar sabotāžu un avīžu un skrejlapu izdošanu. 1942.gadā uzstādīja kontaktus ar citām Padomju pagrīdes grupām, vēlāk ienāca apvienotajā pagrīdes centrālajā grupā.
Maskavā sāka izdot avīzi "Par Padomju Latviju", izplatīšanai Latvijas teritorijā. Līdz 1942.gada marta mēnesim Padomju aviācija Latvijas teritorijā izmeta 774 tūkstoši avīžu un dažādu aģitāciju skrejlapu eksemplāru.
1942.gada 1.martā LKP CK biroja pieņēma lēmumu par centralizētās partizāņu un pagrīdnieku kustību izveidošanu Latvijas teritorijā. Maskavā ap 700 latviešu komunistu un komjauniešu sāka speciālo diversijas sagatavošanu. Vēlāk viņiem bija jābūt par Latvijas partizāņu un pagrīdnieku kustības organizatoriem.
1942.gada jūlija mēnesī uz Latviju bija atsūtīta diversijas grupa Ernesta SAULĪŠA vadībā. Tā izveidoja Rīga pagrīdnieku centru, kuru sastāvā ienāca vietējā komjauniešu grupa Arvīda RENDNIEKA vadībā. Dotajam Centram bija jākoordinē pagrīdnieku grupu darbību Latvijas teritorijā. Lielais panākums, 1942.gada rudenī bija, ka hitlerieši sāka justies neērti Rīgas ielās, pateicoties drosmīgiem Rīgas pagrīdes organizatoriem - Arvīdam RENDNIEKAM, Ernestam SAULĪTIM un Vītoldam JAUNTIRANAM.
Rīgas jaunietim Arvīdam RENDNIEKAM tad bija tikai 23 gadi. Jau no 14 gadu vecuma viņš palika par strādnieku un piedalījās komjauniešu kustībā, izplatīja un pārveda nelegālo komunistisko literatūru. Kad Latvijā nostājās Padomju valdība, Arvīds RENDNIEKS bija iecelts par fizkultūras un sporta Komitejas priekšsēdētāja vietnieku Latvijas PSR TKP.
Lielā Tēvijas kara pirmajās dienās viņš piedalījās buržuāzisko nacionālistu vienību likvidācijā un Rīgas aizstāvēšanā, vēlāk - cīņās Igaunijas teritorijā. 1941.gada augusta mēneša beigās Arvīds bija aizsūtīts pretinieka aizmugurē, lai organizētu Vidzemes pagrīdi. Ilgstoša un nogurdinoša pārgājiena laikā viņš nokļuva gūstā. Ievainotu Arvīdu aizsūtīja uz Rīgas centrālo cietumu un spīdzināja, bet viņam izdevās noklusēt par īstu mērķi, kas bija saistīts ar viņu atgriešanos Latvijā. Uzskatot, ka partizāns ir padevies, fašisti atbrīvoja to 1942.gada 1.maijā.
Nokļūstot brīvībā, Arvīds nekavējoties ķērās pie uzdevuma izpildīšanas. Jau maija mēnesī kopā ar komjaunieti Viktoriju MISU viņš izveidoja Rīgā pagrīdes organizāciju, kura konspirācijas nolūkā bija sadalīta uz grupām. Bijušie studenti bija Viktorijas MISAS vadībā, jauniešu rūpnīcas "Vairogs" strādnieku-pagrīdnieku grupas priekšgalā bija Ēriks STEPIŅŠ. Grupu, kura vāca ieročus, vadīja Arvīds STERĢIS. Vel vienas grupas vadībā bija bijušā studente Ligita REKŠĀNE. 1942. gada jūnijā mēnesī Viktorijai MISAI izdevās piesaistīt organizācijā vācu karavīrus-antifašistus Kārli ŠEFERU un Georga ŠŪMANI, kuri vēlāk dezertēja no vācu armijas un pievienojās pagrīdes darbībai.
1942.gada 7.jūlijā Rīgas pagrīdnieku centra cīnītāji uzspridzināja 9000 tonnu munīciju ieroču noliktavā Cekulē, 5.septembrī uzdedzināja militāro noliktavu Rīgā, Citadeles ielā, bet 16.septembrī - uzspridzināja ešelonu ar munīciju Juglas stacijā.
1942.gada 28.septembrī Latvijas Kompartijas CK biroja pieņēma lēmumu par partizāņu kustības Latvijas štāba izveidošanu Maskavā, Pilsoņu kara Dalībnieka un 1936.- 1937.g.g. notikumos Spānijā dalībnieka vadībā, diversijas skolas priekšnieks Artūrs SPROĢIS. Partizāņu kustība izveidojās Latgalē. Uz šejieni nāca padomju partizāņu vienības no Baltkrievijas Vitebska apgabaliem un Krievijas PFSR Pleskavas apgabaliem.
1942.gada 3.oktobrī Rīgas pagrīdnieku centra aktīvisti nodedzināja militāro noliktavu Čiekurkalnā, bet vienu mēnesi vēlāk ienesa sprāgstvielas nacionālistiskās avīzes "Tēvija" izdevniecības ēkā.
Gadās arī neveiksmes un nodevība. 1942.gada 8.oktobrī nokļuva paslēptuvē izlūks-čekists Mārtiņš POGA. Viņš atteicās padoties pretiniekam un pieņēma pēdējo kauju viņu dzīvē. Jāņa Asara ielā dažu stundu laikā pagrīdnieks varonīgi cīnījās mājas kāpņu telpās pret gestapo, policajiem, zaldātiem un vācu aitu suņiem. Fašisti bija spiesti saukt palīgā trīs sodītāju grupas un ielenkšot rajonu ar zaldātu rotu. Pazaudējošs daudz asiņu izlūks turpināja cīnīties. Viņš iznīcināja dažus hitleriešus un pēdējo lodi atstāja priekš sevis.
1942.gada novembra mēneša vidū Rīgas pagrīdnieku centrālās nodaļas vadība - Ernests SAULĪTIS, Arvīds RENDNIEKS, padomju izlūka grupas radists Vikentijs ČEKSTERS un vācu antifašisti Georgs ŠŪMANS un Kārlis ŠEFERS ar automašīnu, kuru atņēma no pretinieka, devās uz Vecās Rusas pusi, lai pārietu frontes līniju un tiktu padomju pusē. Bet nodevības rezultātā, pāriešanas laikā tos aizturēja abvēra cilvēki.
Pēc neilga laika bija aizturēti vēl 20 cilvēki no "Latviešu antifašistu organizācijas". To skaitā bija Viktorija MISA, Ligita REKŠĀNE un viņas tēvs Jānis REKŠĀNS, Ēriks STEPIŅŠ un Arvīds STERĢIS.
1942.gada rudenī Rīgā bija izveidota Latvijas komjauniešu Komiteja bijušā VĻKJS Liepājas apriņķa komiteja sekretāra Imanta SUDMAĻA vadībā. Padomju Savienības varoņa Imanta SUDMAĻA vārds, citu latviešu partizāņu un pagrīdnieku varoņu vārdu sarakstā, nopelnīti var būt pirmais. Viņu dzīve bija spilgta, bet diemžēl ļoti īsa. Imants ir dzimis 1916.gadā 18.martā Cēsīs amatnieku ģimenē. Viņu vecāki dzīvoja trūkumā. Pēc laika viņu ģimene pārvācās uz Liepāju. Šajā ostas pilsētā Baltijas jūras krastā dzīvoja daudz strādnieku, kuri strādāja metalurģijas, kokapstrādes, zivju konservu rūpnīcās. Jaunietis Imants iepazinās ar strādniekiem, kuri palīdzēja tam ļoti agri saprast negodīgu buržuāzisko iekārtu.
16.gadu vecumā Imants palika par komjaunieti. Nostājoties šajā ceļā, viņam bija jāizjūt uz sevis Ulmaņu spaidu darbus, karcerus un cietumus par piedalīšanos pagrīdes komjaunatnes kustībā, skrejlapu izplatīšanu un uzsaucieniem. Pēc Padomju Savienības valdības nostāšanos Latvijā, kura atvēra cietuma durvis visiem politiski ieslodzītiem, no cietuma izgāja vel pavisam jauns, bet jau zinošs dzīvi cilvēks ar sirmiem matiem. Pēc atbrīvošanas Imants palika par avīzes "Komunists" redakcijas vadītāju, bet pēc fašistiskās Vācijas uzbrukuma, bija starp tiem, kas pirmais pacēlās cīņai ar okupantiem un to pakalpiņiem. Nemanāmi pārejot no viena ciemata uz citu, viņš atklāja cilvēkus, kuri simpatizē Padomju valdībai un ir gatavi cīņai ar okupantiem. Tā veidojās nākotnes pagrīdnieku kustības atbalsti.
Kādu dienu paslēptuves pie šosejas laikā partizāniem rokās gadās kāda mašīna, kura paskrēja uz priekšu, tajā brauca ģenerāls, kurš komandēja sodošā ekspedīcijā. Ģenerāla adjutants, kurš pamanīja partizānus, izmeta granātu ar garu koka rokturi. Viena sekunde - un būtu sprādziens, bet Imants gaisā noķēra granātu un vienā momentā pārmeta to uz vācu automašīnu. No sprādziena mašīnā un ģenerāls, un adjutants, un šoferis bija miruši. Jau piegāja mašīnas ar ģenerāla apsargiem, bet Imants skriešus lec degošā mašīnā un izrauj ģenerāla portfeli ar dokumentiem. Apsardze no automātiem centās nošaut to, bet Imants paspēja paslēpties mežā.
Tādu operāciju bija daudz. Partizāņu pārdrošība un drosme kopā ar iznīcinātu vācu zaldātu un oficieru daudzumu, iedvesmoja okupantos šausmas. Daudzas reizes Imants viens pats ar ložmetēju palika segt savu biedru atiešanu. Par vienu no tādām operācijām. Kuru rezultātā vienības partijas organizators SUDMALIS personīgi iznīcināja dažus desmitus hitleriešus, viņš saņēma Ļeņina ordeni.

Antifašistu cīņā izcilās arī izlūks Augusts LEJNESARS un Augusts JUMIKIS. Viņiem izdevās iesaistīt savus cilvēkus Cekules latviešu essēsiešu leģiona mācību nometnē un salasīt vērtīgas ziņas, kurus nākotnē radistam Henrijam GOLBERGAM izdevāt pārsūtīt uz Lielo zemi. Smagi ievainotais JUMIKS bija paņemts gūstā no Bauskas policijas nodaļas. Šūcmaņi to spīdzināja, sagrieza ar nažiem plaukstas. Pārliecinoties, ka viņš neko neteiks, bendes nocirpa tam mēli.
Pagrīdnieki darbojās rūpnīcās "VEF" un "Vairogs", Rīgas porcelāna un fajansa rūpnīcā, tekstilkombinātā "Boļševička", "Rīgas tekstilā", "Zasulauka manufaktūrā", Iļģuciema stikla rūpnīcā, tramvaju depo. Jūtamus sitienus pretinieks saņēma no Rīgas dzelzceļniekiem. Jūras ostā strādnieki nodibināja kontaktus ar padomju karagūstekņiem un kopīgi paveica dažas diversijas.
1943.gadā Maskavā Latvijas Kompartijas CK un Latvijas ĻKJS CK sāka publicēt avīzes "Par Dzimteni" un "Jaunais Latvietis" izplatīšanai Latvijas teritorijā.
1943.gada 13.janvārī padomju partizāni no Kaļiņinas apgabala pretinieku aizmugurē reidu laikā Latvijas austrumu daļā ieņēma Vecslabadas pagasta centru, iznīcinot policijas posteni, pagasta vadību, pastu, telegrāfu un noliktavu ar graudiem.
Tajā pašā laika periodā bija izveidota pagrīdnieku grupa "Tautas atriebēji", bēgušā no gūsta bijušā Ļeņingradas Jauno skatītāju teātra aktiera Ivana MAŠIROVA (1908-1944) vadībā. Organizācijā bija 170 cilvēku: bēgušie padomju karagūstekņi, latviešu komunisti un komjaunieši. Viņu uzdevums bija sabotāžas aktu organizēšana rūpnīcās un transportā, kā arī antifašistiskā aģitācija. 1943.gada jūlija sākumā MAŠIROVAM izdevās palīdzēt no gūsta bēgušiem Padomju lidotājiem nemanāmi pāriet robežu. Viņam palīdzēja izlūkotāju un diversijas Baltkrievijas partizāņu apakšvienība. Bet diemžēl pēc dažām dienām policija un gestapo aizturēja visus pagrīdes organizācijas dalībniekus, kuri vēlāk tika nošauti.
1943.gada pavasara sākumā Baltkrievijā Osvejas rajonā partizāņu vienības pamatā tika izveidota 1. Latvijas partizāņu brigāde 400 cilvēku sastāvā Viļa SAMSONA vadībā. No Baltkrievijas brigāde sāka veikt reidus Latvijas austrumu daļā. 1. Latvijas partizāņu brigādi vadīja Vilhelms LAIVIŅŠ. Tajā pašā laikā Abrenes apriņķī bija izveidota partizāņu vienība "Liesma" 70 cilvēku sastāvā Fjodora LARIONOVA vadībā.
1943.gada maija mēnesī hitlerieši nošāva 100 aizturēto pagrīdes organizācijas dalībnieku. Nošauto starpā bija Arvīds RENDNIEKS un Ernests SAULĪTIS. Koncentrācijas nometnē Salaspilī, kur aizturētam frontes līnijas šķēršanas laikā RENDNIEKAM, būšot īpaši apsargātam, izdevās iesaistīties Pretošanās nometnes organizācijas darbībā, kura bija Jāņa LOGINA un Kārļa FELDMAŅA vadībā.
Salaspils pagrīdnieki bija sadalīti trijās grupās: viena nodarbojās ar propagandu gūstekņu starpā, otra taisīja paštaisītus granātus, trešā - gatavoja bruņotu sacelšanos un bēgšanu no nometnes. Diemžēl plānu izpildīt neizdevās. 1943.gada marta mēnesī visus 76 Pretošanās nometnes organizācijas dalībniekus, tajā skaitā Arvīdu, pārveda uz Rīgas centrālo cietumu.
Pēc ilgām spīdzināšanām viņi visi, kā arī pagrīdes organizācijas dalībnieki, kur Arvīds vadīja, naktī 1943.gadā no 5. uz 6. maiju bija nošauti Biķernieku mežā. Zinot, ka viņus nošaus, pagrīdnieki izraidīja bendēm pretošanos un bija nošauti tikai pēc nevaldāmas cīņas.
Nevienāda spēka cīņā gāja bojā viņu biedrs, Jaunatnes Komunistiskā internacionāla dibinātājs Vitolds JAUNTIRĀNS. 1943.gada maija mēnesī viņš slēpās Jumpravas mežā, bet policajiem izdevās to izsekot. Smagi ievainots komunists apšāva pretiniekus no ložmetēja, bet kad lodes beidzās, viņš uzspridzināja sevi ar granātu. Viņš bija vel dzīvs, kad policisti ar lāpstu nocirpa tam rokas un tad galvu. Buržuāziskie nacionālisti, kuri sastādīja lielāko šūcmaņu daļu, tik ļoti ienīda partizānus, ka vel ilgi lielījās savu biedru priekšā ar šo "varoņdarbu".
1943.gada 7.jūlijā Latvijas austrumu daļā ienāca Latvijas partizāņu pulks "Par Padomju Latviju" (400 cilvēki), kas bija izveidots aiz frontes līnijas, Vilhelma LAIVIŅA vadībā. Cīņā pie Karsavas ar vermahta daļām un latviešu policijas bataljoniem, pulks cieta neveiksmi un bija nošauts.
Viens no visizcilākiem diversijas aktiem bija spridzināšana Doma laukumā, kas notika 1943.gada 13.novembrī pirms "protesta mītiņa" sākuma, kuru organizēja vācu valdība pret mēra piketu, kuru pieņēma sabiedroto valstu Ārlietu ministrijas vadības pēc Maskavas apspriedes. Mītiņā bija jāpiedalās pilsētas un apgabala administrācijas augstākiem locekļiem - daži no tiem piedalījās mītiņā pēdējo reizi, citiem izdevās glābties. Maldis SKREJA sabojāja visus mikrofonus, bet Džems BANKOVIČS uzspridzināja ķīmisko bumbu, kas patraucēja cehu arodbiedrības locekļu demonstrāciju pret Maskavas konferenču Antihitleriskās koalīcijas Ārlietu ministru pieņemtiem lēmumiem. Okupantu vadītāji bija neizsakāmi dusmīgi un pastiprināja pagrīdnieku organizatoru meklēšanu.
1943.gada rudenī Rīgā Latvijas mākslas akadēmijas studenti organizēja pagrīdnieku grupu "Cīņa" teātra režisora Leonīda LEIMAŅA vadībā. Šī grupa nodarbojās ar antifašistisko skrejlapu drukāšanu un izplatīšanu. Bija drukāti ap piecdesmit izsaucieniem līdz 2800 eksemplāru tirāžā. LEIMANIS iekārtoja savā dzīvoklī pagrīdes tipogrāfiju, kur regulāri drukāja izsaucienus, kam devīze bija "Nāve vācu okupantiem".
1944.gada februāra mēnesī latviešu policija aizturēja Imantu SUDMALI un viņu biedrus Maldi SKREJU un Džemu BANKOVIČU. Bet ne aizbiedēšana, ne spīdzināšana - nekas nepalīdzēja, patrioti nepadevās. Fašisti četrdesmit dienas turēja Imantu kamerā, bet tā arī neko neuzzināja. 1944.gada 25.maijā sešos vakarā viņš bija pakārts Rīgas centrālā cietuma piektā korpusa kamerā ar hitlerieša bendes rokām. Kopā ar Imantu bija sodīti arī viņu biedri. BANKOVIČS bija pakārts tajā pašā dienā, bet SKREJU nogalināja pēc divām dienām gāzes kamera.
1944.gada 1.maijā Rīgas ielās varēja redzēt dīvainās lietas: pa gaisu lidinājās tūkstošiem piecu galu zvaigznes no sarkanā papīra. Garāmejoši cilvēki smējās, bet hitlerieši bija satraukumā, pasakot pa radio, ka zvaigznītes bija izmestas no lidmašīnām. Īstenībā tās uztaisīja un izmētāja antifašistiskās organizācijas "Cīņa" dalībnieki.
Tajās melnajās dienās nāve staigāja pa Rīgas ielām. Atnāca diena, kad tā pieklauvēja arī Leonīda durvīs. Tas notika 1944.gada septembra beigās, kad Sarkanā Armija tuvojās Rīgai. Tajā dienā vācu policijas aģenti ierāvās viņu dzīvoklī Vidus ielā un pateica, ka te slēpjas komunists Leonīds LEIMANIS. Viņi ilgi apskatīja istabas, klauvējot pārbaudīja sienas. Leonīds tajā brīdī gulēja virtuves istabā zem grīdas starp trešo un ceturto stāvu, kā zārkā. Gulēja viņš pavisam nekustēšoties, jo "ēka" bija 20 cm augstumā. Viņam līdzi bija tikko izdrukātas antifašistiskās skrejlapas, šrifts un pistole. Šo slepeno vietu viņš pats taisīja divus mēnešus. Durvis grīda dēļos nācās zāģēt ļoti uzmanīgi, lai kaimiņi neko nevarētu sadzirdēt. Bet tomēr palikt te pagrīdnieki vairāk nevarēja. Viņiem izdevās aiziet no Rīgas, kur viņi arī satika mūsu ienākošas vienības.
1944.gada pavasarī Vidzemes apriņķī darbojās 283 pagrīdnieku grupas (ap 3000 cilvēku), Rīgā - 56 grupas ap 1000 cilvēku sastāvā. 1944.gada aprīļa mēnesī bija izveidoti 2-rā Latviešu partizāņu brigāde 1500 cilvēku sastāvā Pētera RATIŅA vadībā, kura sāka darboties Latvijas centrālajā daļā, un 3-šā brigāde 500 cilvēku sastāvā Otomāra OŠKALNA vadībā, ienākoša Latvijas ziemeļu rajonā.
1944.gadā vasarā pie Baldones meža masīva bija izveidota Rīgas rajona partizāņu vienība profesora Paula GALENIEKA un strādnieka Oļega TIHONOVSKA vadībā. 1944.gada 24.septembrī partizāni organizēja paslēptuvi pie Baldones - Ķekavas ceļa. Rezultātā bija iznīcināti 30 okupācijas administrācijas ierēdņi.
Vēlāk Baldones partizānu vienībai izdevās aizturēt daudzu vērtīgo lietu izvešanu no Latvijas uz Trešo Reihu, kuru plānoja vietējās pašvaldības kultūras direktorātā. Lai saglabātu vērtīgas lietas dažās Rīgas uzņēmumos bija izveidoti pagrīdes noliktavas.
1944.gadā vasarā plaši un aktīvi darbojās arī Sarkanās Armijas apakšvienības, kuru starpā izcilās frontes izlūku grupas "Baikāls" komandieris Arvīds ROZE. Esot sava darba profesionāļi, ROZE un viņu vienība ilgu laiku garumā Maskavai sniedza informāciju par aizsardzības līnijas celtniecību, vienību koncentrāciju vietām, kuģu kustībām Rīgas ostā. Varonīgs izlūks, kā arī citi, ne nodzīvoja līdz Uzvaras dienai. 1944.gada 20.septembrī ROZE un viņu grupas radists krita nevienādu spēku cīņā ar policiju un jagdkomandām.
Pirms Rīgas atbrīvošanas četrpadsmitgadīgs pionieris Gunārs STIBELIS un viņu vienpadsmitgadīgs draugs Gunārs BĒRZIŅŠ paveica savu varoņdarbu. 1944.gada 11.oktobrī, kad pie ziemeļaustrumu Ķīšezera krasta tuvojās Sarkanās Armijas daļas, viņi kopā ar savu trīspadsmit gadīgo biedru Hariju STUMPI paņēma, iepriekš sagatavotus, ieročus un sāka apšaut vācu zenītu baterijas. Daži hitlerieši tika iznīcināti.
Pretinieki sāka tuvoties puišiem. Trīs mazie karavīri aizņēma pozīciju ezera krastmalā. Viņi nošāva vel dažus zaldātus. STIBELIS bija ievainots plecā. Puišu uguns palika vājāks, bet pretinieku aplis vel vairāk piespieda puišus. Pēdējā brīdī Harijam izdevās nemanāmi aizbēgt, jo fašistu uzmanība bija vārsta uz abiem Gunāriem, kuri turpināja šaut. Kad tie arī pamēģināja bēgt, jau bija par vēlu. Pie augsta aizžogojuma viņus noķēra hitlerieši. Divas dienas fašisti spīdzināja puišus. Viņu līķi bija atrasti pie Bābelītes ezera: skolnieku plaukstās bija iesistas naglas.
Padomju partizāni un diversijas grupas pavisam Latvijā nacistiskās okupācijas laikā no sliedēm palaida 279 militāro ešelonu, uzspridzināja 53 tiltus, iznīcināja ap 30 000 vermahta un SS zaldātu un oficieru, kā arī to kalpiņu - policaju un "pašaizsardzības" lauku kareivju vienību. Par Latvijas okupācijas laika periodu bija nogalināti un sodīti vairāk nekā seši tūkstoši latviešu partizānu un pagrīdnieku.
Valsts Ārkārtējā komisija, kuru uzdevumos ietilpa vācu fašistisko zvērību un kara postījumu apzināšana, konstatēja, ka Latvijā fašistiskās okupācijas periodā dažādos laika periodos eksistēja 48 cietumi, 23 koncentrācijas nometnes un 18 geto - kopā 87 ieslodzījuma vietu. Komisija noteica, ka kara darbību laika periodā fašistiskie okupanti un to līdzdalībnieki Rīgā un tās apkārtnē nogalināja vairāk nekā 300 tūkstošu mierīgo iedzīvotāju un padomju karagūstekņu.
1944. gada oktobrī pēc Rīgas atbrīvošanas no vācu fašistiskiem iebrucējiem, Latvijā partizāņu kustība bija dezorganizēta. Latviešu sarkanie partizāni un pagrīdnieki, ierakstot jaunus varoņdarbus revolucionārās Rīgas vēsturē un visā latviešu tautas vēsturē, iesaistījās Sarkanās Armijas regulārās daļās un PSRS NKVD sastāvā.
Šodien Latvijas Republikā pēc nacionālistiskā buržuāzijas kārtības restaurācijas tika iznīcināti visi atmiņas monumenti īstiem latviešu tautas varoņiem, visi pieminekļi drosmīgiem, varonīgiem cilvēkiem, kuri veltīja visu savu dzīvi cīņai pret netaisnīgumu, necilvēcīgumu ulmaņlaiku periodā un nacistiskās okupācijas laikā. Vadošie šodien cenšas visādi notraipot ar melno krāsu pagrīdnieku-antifašistu varonību un piespiest latviešu tautu aizmirst to varoņdarbus, parādot, ka "varoņus" visādus vācu līdzdalībniekus un buržuāziskos nacionālistus no pirmās mūsu raksta daļas - tos pašus bandītus, kuri šāva cilvēkus no torņiem, jumtām un zvanu torņiem.
Bet mēs zinām, kādi cilvēki īstenībā ir latviešu tautas varoņi. Īstie latviešu varoņi nekad netīrīja vācu zaldāta zābakus. Viņi nespīdināja un nenogalināja miera iedzīvotājus, nededzināja to mājas un nekaroja ar vācu svastikas zīmi. Šie varoņi atdeva savu dzīvi cīņai ar okupantiem, vienmēr cerot uz brīvību, vienlīdzību un brālību. Viņi nekā nebaidījās un atdeva savas dzīves, lai mēs šodien dzīvotu, par mūsu laimīgo un gaišo nākotni.
Социалистическая молодёжь Латвии, Ivars Kotovskis

Fašisms / Nacisms / Skatīts 1754 / Piebilda lspr Reitings: 0 / 0
Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz