BRUŅOTĀS CĪŅAS VECAUCĒ

 

Revolūcijas vētras ieskaņas Vecaucē bija jauša­mas jau 1905. gada sākumā, kad te noorganizējās LSDSP un arī krievu sociāldemokrātu pulciņi. Partijas biedri Vecaucē un Lielaucē ļoti cieši sadarbojās, bija nodibināti sakari arī ar Rīgu un Jelgavu.

 

1905. g. vasarā, pašā rudzu pļaujas laikā, vie­tējie sociāldemokrāti pēc LSDSP Jelgavas komi­tejas norādījuma uzsāka laukstrādnieku streiku. Lai gan tam nebija lielu panākumu, tomēr streiks cēla kalpu šķiras apziņu.

 

Ar carisma melīgo un netaisnīgo politiku ļaudis saskārās revolūcijas kāpinājuma posmā, novembra sākumā, kad kareivji apšaudīja tautas mītiņu Vecauces miestiņā. Deviņus sapulces dalībniekus ievainoja. Tomēr, neraugoties uz represijām, tauta sociāldemokrātisko organizāciju vadībā uzsāka plašu jaunrades darbu. Lielauces pagasta namā notika rīcības komitejas svinīgas vēlēšanas, kuras vadīja aktīvs Vecauces partijas pulciņa organiza­tors Jānis Dukāts. Cilvēki, tērpušies svētku drānās, dziedādami revolucionāras dziesmas, nāca vēlēt jaunos vietējās varas orgānus. Partijas biedri vadīja rīcības komiteju vēlēšanas Vecaucē un kai­miņu pagastos. Kaut gan jaunie, tautas ievēlētie vietējās varas orgāni darbojās neilgu laiku, tie tomēr spēja pierādīt, ka aizstāv plašo tautas masu intereses.

 

Lielauces pagasta rīcības komiteja organizēja un apbruņoja tautas miliciju, vāca naudas līdzek­ļus ieroču iepirkšanai, mēģināja pārkārtot mācības skolā pēc jaunām programmām, atmeta ticības mācību. Tā pieņēma lēmumu par pagasta nespējnieku dzīves apstākļu uzlabošanu, piešķīra pietie­kamu naudas summu uzturam un telpu remontam, lai darbaspējas zaudējušie darbarūķi — bijušie kalpi, vaļinieki un pusgraudnieki nestaigātu vairs apkārt ar ubaga tarbu, maizi lūgdami. Rīcības komiteja pārkārtoja galvas naudas maksāšanu atkarīgi no saimniekam piederošās zemes platības.

 

Muižnieki un lauku pelēkie baroni, būdami neap­mierināti ar jauno revolucionāro kārtību, sāka rea­lizēt provokatorisku plānu — biedēt iedzīvotājus ar «melno sotņu».

 

Tādēļ novembra beigās Vecaucē ieradās ap 500 bruņotu vīru no tuvējās apkaimes. Tautas miliči bija bruņojušies medību bisēm, revolveriem, bet vienai daļai cīnītāju rokās bija vienkāršas dzelzs nūjas ar asiem galiem. Tās bija izkaluši vietējie kalēji, izpildot rīcības komitejas aicinā­jumu — gatavot ieročus bruņotām cīņām. Kad Vecaucē novietotā karaspēka rota uzbruka sanāku­šajiem zemniekiem un kalpiem, tautas miliči uzbrukumu atsita un piespieda zaldātus atkāpties. Palīgā Vecauces revolucionāriem ieradās tautas miliču vienība no Saldus.

 

Latviešu un krievu sociāldemokrātisko pulciņu biedri nolēma visus cīnītājus apvienot, izveidojot kopēju vadību. Par apbruņoto zemnieku un kalpu komandieri tautas sapulce ievēlēja galdnieku Vili Vāceru, pārējos organizēja J. Dukāts un K. Zumbergs, sakarnieku pienākumus veica J. Desmit­nieks, Ž. Kapteinis un Ž. Vitte.

 

30. novembrī kareivju uzbrukumi turpinājās. Tautas miliči atkal ieņēma savas pozīcijas. «Kad zaldātu ķēde pievirzījās tik tuvu, ka labi varēja trāpīt arī ar medību bisēm, V. Vācers iesaucās: «Puiši, nu ir laiks!» Viņš pats izšāva ar zaldātu šauteni, mērķēdams apakšvirsniekam, kas, izpletis rokas, nokrita. Miliču šāvieni dārdēja no slēptu­vēm bez pārtraukuma. Vairākus zaldātus ievainoja. Neredzēdami, kur revolucionāru spēki noslē­pušies, un nezinādami, cik tie lieli, zaldāti šāva uz labu laimi. Tomēr drīz vien, neizturējusi pretuz­brukumu, karaspēka daļa atkāpās un noslēpās barona Mēdema pilī.»

 

Šajā dienā laukstrādnieki ieņēma Tukuma apriņķa priekšnieka palīga kanceleju un mierties­neša kameru. Ātri satumsa vēlā rudens nakts. Ārā līņāja lietus un gaudoja vēji. Sanākušajiem cīnī­tājiem nebija telpu, kur izvietoties. Izbeidzās arī līdzpaņemtie pārtikas krājumi, bet vairāki veik­smīgi atsistie uzbrukumi viņus iedvesmoja atkal doties kaujā uz barona pili, lai pilnīgi atbruņotu zaldātus. Naktī no 1. uz 2. decembri karaspēka daļa, jauzdama pārspēku tautas pusē, atstāja pili un bēga uz Jelgavu.

 

Otrā dienā ļaudis pulcējās uz tautas sapulci. Viņi bija uzvarējuši. Uguns liesmas aprija gad­simtu tautas apspiedēju perēkli — barona pili. Pēc šī notikuma vairāk nekā divdesmit dienas vara Vecaucē atradās revolucionāru rokās.

https://cloclo26.cloud.mail.ru/weblink/thumb/xw1/e78565f45586/1905-vecauce.jpg?x-email=darbabalss%40mail.ru

 

LIEPĀJA.

 

AUGUSTA ĢENERĀLSTREIKA KRITUŠIE

 

1905. g. augustā cara valdība izsludināja Bal­tijā mobilizāciju. Latvijas strādnieki, atsaucoties LSDSP CK aicinājumam, uz mobilizācijas pavēli atbildēja ar ģenerālstreiku. Vairāku iemeslu dēļ (īsta neizpratne organizācijas biedros par streika tiešo mērķi, ziņas par krievu-japāņu kara izbeig­šanos utt.) Rīgā streiks neiznāca tik spēcīgs, kā bija iecerēts. Toties ļoti labi ģenerālstreiku noor­ganizēja Liepājas strādnieki. Jau 16. augustā pār­trauca darbu Liepājas fabrikas un darbnīcas, apstājās elektriskie tramvaji, streikoja pat uguns­dzēsēji un tirgus personāls. Bekera un Ko drāšu fabrikā notika protesta mītiņš, kurā piedalījās ap 10 000 strādnieku no visas Liepājas. LSDSP pro­pagandisti uzaicināja rezervistus nepakļauties mobilizācijas pavēlei, ko tie ari apsolīja. Arī nāka­majā dienā drāšu fabrikā notika ap 3000 strād­nieku sapulce, bet jau pēc pusdienas uzņēmumu ieņēma karaspēks. Tomēr ne uz ilgu laiku. Otrā rītā drāšu fabrikas strādnieki kareivjus padzina un 3000 cilvēku lielā pulkā, neievērojot bargos karastāvokļa likumus, demonstrēja pilsētas ielās savu spēku un vienotību. Skanēja saucieni: «Nost patvaldību!», «Nost mobilizācijai!». Karaspēks jutās bezspēcīgs milzīgās organizētās ļaužu masas priekšā un neuzdrošinājās demonstrāciju traucēt. LSDSP Liepājas organizācija izplatīja vairāk tūkstošu eksemplāros latviešu un krievu valodā rezervistiem un pārējiem strādniekiem domātas proklamācijas: «Pretojieties mobilizācijai!», «Mēs uzaicinām uz ģenerālstreiku», «Strādnieki, mēs izsludinām ģenerālstreiku par izbeigtu!». Diemžēl pašu rezervistu rīcībā pietrūka kolektīvisma un drosmes, bija daudz stihiskuma. Pāris atsevišķas sīkas sadursmes starp rezervistiem un policiju 18. un 19. augustā tomēr notika. Dažās vietās uz policiju un kareivjiem meta akmeņus. Jāatzīmē arī tas, ka rezervisti devās uz staciju, dziedot revo­lucionāras  dziesmas un vicinot sarkanus kabatas lakatiņus. Īsti traģiska izvērtās rezervistu pēdējā ešelona nosūtīšana 20. augusta vakarā. Bija salasī­jies milzīgs pavadītāju bars, kuru karaspēks mēģi­nāja izklīdināt. Darbā laida durkļus, nagaikas, kazaku zirgi bradāja cilvēkus. Pūlis meta akmeņus. Kāds no tiem trāpīja kavalērijas virsniekam. Nik­numā kazaki un dragūni kailiem zobeniem gāzās virsū ļaudīm. Pāršķeltām galvām krita pirmie upuri. Tad no apkārtējo māju logiem un pavadītāju vidus norībēja vairāki revolvera šāvieni. Karaspē­kam to tikai vajadzēja — pūlī un namu logos viena pēc otras tika raidītas šauteņu zalves, jau pakritu­šos kapāja zobeniem, dūra durkļiem. Tā nobeidzās rezervistu pavadīšana. Otrajā dienā prokurors ofi­ciāli ziņoja, ka nogalināti 10 cilvēki, bet slimnīcā guļot ap 60 ievainoto. Citos avotos skaitļi ir ne­daudz citādi.

 

Šajā sadursmē proletariāts pārliecinājās, ka viņa apbruņojums ir tik vājš,  ka  pagaidām nav ko domāt turēties tik atklātā cīņā pret karaspēku. Rezervistu pavadītāju apšaušana bija vēl viens mājiens strādniekiem un līdz ar to arī LSDSP organizācijai, ka vajadzīgs daudz lielāku uzmanību veltīt ieroču iegādei, nepieciešams bruņoties, bru­ņoties un vēlreiz bruņoties. Šo pašu domu izsaka (šai baigajai dienai veltītās LSDSP Liepājas komitejas un Liepājas Bunda organizācijas kopējās proklamācija «Nāve slepkavām!» rindas:

«Ar saucienu «Ieročus!» strādnieks akmeni rokās metas bruņotiem bendēm pretim, bet tiek samīts . . . Asinis sastingst dzīslās, krūtis sažņaudz smeldzošas sāpes, bet tomēr uz atriebšanos dūres savelkas un saucieni «Ieročus, bumbas!» skan strādnieku pulkos...».

 

 

LIEPĀJAS OSTAS MATROŽU NEMIERI

 

1905. g. 15. jūnijā, dienu pēc leģendārā Melnās jūras kara flotes bruņukuģa «Potjomkins» sacelša­nās, uzliesmoja bruņoti nemieri Liepājas kara ostā novietoto matrožu ekipāžu vidū. Iemesls tāds pats kā uz «Potjomkina» — bojāts ēdiens un virsnieku patvaļa. 15. jūnijā ap pīkst. 2100 1. ekipāžas mat­roži ievēroja, ka pa tikko atvesto, rītdienai pare­dzēto gaļu lodā tārpi. Tas radīja sašutuma vētru, kas negribēja un negribēja rimties. Beidzot apakšvirsniekiem izdevās sapulcināt ekipāžu uz vakara pārbaudi. Taču pēc pārbaudes rūgstošais nemiers ne vien nepierima, bet izlauzās ar vēl lielāku spēku. Ieradās dežurējošais virsnieks, vēlāk pēc matrožu pieprasījuma arī ekipāžas komandieris, tika piepra­sīta ari ostas komandiera ierašanās. Matrožu pre­tenzijas attiecās ne tikai uz ēdiena ārkārtīgi zemo kvalitāti, tie vērsās vispār pret zvēriskās dresūras garu, kas valdīja cariskās Krievijas karaspēkā, pret virsnieku nežēlīgi rupjo izturēšanos un gandrīz neierobežoto varu.

 

Uz sētas sakāpušie 9. ekipāžas matroži ar saviem izsaucieniem uzmundrināja 1. ekipāžu. Virsnieki visiem spēkiem centās nodibināt kārtību. Lai ne­ļautu atsevišķo ekipāžu matrožiem apvienoties, ceļus starp ekipāžu kazarmām ieņēma kaujas pusrotas. Tas 1. ekipāžas matrožus noskaņoja vēl naidīgāk. Uz 9. ekipāžas kaujas pusrotu lidoja akmeņi un ievainoja tās mičmani. Matroži izlauza žogu, 1. un 9. ekipāža saplūda kopā. Nemiera dzirkstis pārsviedās arī uz 6., 13. un 15. ekipāžu. Apvienotie 1. un 9. ekipāžas matroži mēģināja iekļūt arī citu ekipāžu kazarmās. Tas viņiem izdevās. Kazarmu logos bira akmeņi, tika atbrīvoti virssardzē sēdošie biedri. Tad 15. ekipāžas kaujas pusrotas komandie­ris deva pavēli šaut. Tas bija kā uguns pulvera mucā. Ar virsniekiem veltītiem naidīgiem izsaucie­niem matroži lielā pulkā metās pie ieročiem, apbru­ņojās un atklāja uguni uz kaujas pusrotu, šāva arī virsnieku dzīvojamo ēku logos un durvīs. Tomēr sacelšanās, stihiski iedegusies, tikpat ātri arī dzisa. Matrožiem nebija vadības, nebija spēcīgas revolu­cionāras organizācijas, tiem bija vāji sakari ar Liepājas strādniekiem. Strādniekiem sacelšanās nāca negaidīta, un LSDSP Liepājas komitejai neiz­devās matrožiem sniegt savu palīdzību, neizdevās sapludināt šo matrožu «dumpi» ar organizēto strādnieku kustību. Nedaudzi matroži, izmantojot tumsu un juceklīgo situāciju ostā (šāva visos virzienos), dezertēja, pārējos virsniekiem ar cietokšņa karaspēka palīdzību izdevās «nomierināt». Matrožu sacelšanās ārkārtīgi nobiedēja cietokšņa vadību. To apliecina ostas komandiera kontradmirāļa Irecka telegramma Jūras ministrijas pārvaldniekam: «Pagaidām jādarbojas ļoti uzmanīgi (attiecībā uz nemieru dalībnieku arestēšanu. — Red.), jo mūsu rīcībā tikai 740 kājnieku un 2 kavalērijas eskadroni pret 4000 matrožiem, kā arī ostas un Liepājas strādniekiem, kas gatavi kuru katru brīdi ar tiem sadarboties.».

 

Lai varētu matrožus netraucēti arestēt un tiesas laikā būtu garantija pret nepatīkamiem pārsteigu­miem, garnizona pavēlniecība papildināja Liepājas karaspēku ar Vjazmas un Novotoržskas kājnieku pulku. Bet ari šo pulku rindās savas pēdas jau bija atstājusi revolucionārā aģitācija, un ne vienreiz vien kareivji kurnēja par viņiem uzspiesto žan­darmu neglīto lomu. Visi šie fakti liecināja, ka cars vairs pilnībā nevar paļauties ne uz vienu no savas varas galvenajiem balstiem — ne uz armiju, ne floti.

 

Liepājas matrožu sacelšanās lietu iztiesāja kara tiesa no 1. līdz 9. augustam. Visiem šiem notiku­miem LSDSP veltīja lielu uzmanību. «Cīņā» par tiem parādījās vairākas korespondences. Draudoša nemiera pilni bija Liepājas strādnieki. LSDSP Liepājas komiteja izlaida uzsaukumu Liepājas matrožiem, kurā augstu novērtēja viņu cīņu, izteica proletariāta nicinājumu savu biedru nodevējiem, kā arī, ņemot vērā to, ka neapšaubāmi tiks piespriesti vairāki nāves sodi, uzaicināja kareivjus un matrožus nekļūt par biedru bendēm. Proklamācijas izdevās izplatīt cietokšņa teritorijā. Tās radīja lielu apjukumu administrācijas vidū. Tāpat Liepājas ko­mitejai, par spīti pastiprinātai ostas apsardzībai, izdevās tajā iesūtīt propagandistu un sasaukt ap 1000 ostas strādnieku lielu politiska rakstura mītiņu. Šādā satraukuma pilnā situācijā arī notika 137 arestēto matrožu tiesāšana. 8 matrožiem pie­sprieda nāves sodu; 19 notiesāja katorgā no 4 līdz 10 gadiem; vienu nosūtīja disciplinārajā bataljonā uz 1 gadu; divus ievietoja kara cietumā; divdesmit sešiem piesprieda 5 dienas aresta un 77 attaisnoja. Prāvas noslēgumā pēc tiesas lūguma nāves sodu 8 matrožiem apmainīja pret katorgu. Šādu tiesas «liberālismu» pēdējā brīdī radīja bailes no iespē­jamas jaunas kopējas proletariāta un matrožu sacelšanās, kurai par iemeslu pilnīgi varētu būt nāves soda izpildīšana Liepājas matrožu nemieru vadītājiem.

 

Lai gan Liepājas matrožu bruņotie nemieri bija neorganizēti, stihiski, tomēr tie apliecināja, ka karaspēku var dabūt tautas pusē, ka nepieciešama spēcīgāka, drošāka aģitācija kareivju un matrožu šineļos tērpto strādnieku un zemnieku vidū, ka par viņiem aktīvāk jācīnās visiem iespējamiem līdzek­ļiem. Un jāpārvērš karaspēka stihiskā revolucio­nārā kustība apzinātā kustībā, dodot tai cīņas plānu un vadītājus, sakausējot to ar revolucionārā proletariāta un zemniecības cīņu.

https://cloclo26.cloud.mail.ru/weblink/thumb/xw1/e79b05e97e7a/1905-Liepaja_piemineklis.jpg?x-email=darbabalss%40mail.ru

Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz