Rīgas atbrīvošana

Padomju Armijas vienībām 1944. g. vasarā tuvojoties Rīgai, okupācijas varas pārstāvji, kuri lielā skaitā bija koncentrējušies pilsētā, pārdzīvoja satraukumu un bailes. Jūlija beigās — augusta sākumā, kad padomju karaspēks ieņēma Jelgavu, Tukumu, tuvojās Slokai un izgāja Rīgas jūras līča krastā, viņus burtiski pārņēma panika. Vēl nesen tik lepnie hitleriskie dažādu rangu «fīreriņi» izmisīgi meklēja iespējas ātrākai izkļūšanai no Rīgas. Okupantu civilās varas pārstāvji izkaulēja no militārajām iestādēm atļaujas savu ģimenes locekļu izvešanai uz Vāciju. Paniskais noskaņojums okupantos nedaudz norima augusta beigās, kad Padomju Armijas daļas bija spiestas atstāt Tukumu, tomēr drošības sajūtu tie vairs neatguva. Septembrī hitleriešu dižvīri, sāka masveidā doties uz «fāterlandi» caur Rīgas ostu. Kad septembra beigās tika atcelts no amata «Ostlandes» reihskomisārs H. Loze, viņa vietā nozīmētais poļu un ukraiņu tautas bende H. Kohs Rīgā neieradās. Visa vara pilsētā pilnīgi pārgāja jūlija beigās ieceltā Rīgas «kaujas komandanta» ģenerāļa Rufa rokās, kam bija pakļautas visas Rīgā dislocētās armijas vienības, SS un policijas spēki, kā arī pilsētas civilā administrācija. Pa radio un presē tika sludināts, ka par Rīgas atdošanu nevar būt ne runas. Augustā pilsētas iedzīvotājiem tika vairākkārt paziņots par cilvēku nošaušanu, kas bija vairījušies no darba nocietinājumu būvē vai ari vienkārši «gaidījuši pārnākam Sarkano Armiju».



Par spīti visai hitleriešu izmisīgajai rosībai viņu varai Rīgā neatvairāmi tuvojās gals. 1944. g. augusta beigās Padomju Armijas Augstākā Virspavēlniecība nolēma veikt stratēģisku uzbrukuma operāciju Baltijā, lai panāktu Rīgas atbrīvošanu. Šajā laikā jau bija atbrīvota dienvidaustrumu Igaunija, Latgale un gandrīz visa Zemgale, daudzi Lietuvas rajoni. Rīgas operācija tika plānota kā viena no vēriena ziņā lielākajām 1944. g. vasaras un rudens kampaņā. Piešķirot lielu nozīmi tās vispusīgai sagatavošanai, Augstākā Virspavēlniecība vispārējo vadību Baltijas frontēs uzdeva savam pārstāvim — Padomju Savienības maršalam A. Vasiļevskim.

Rīgas operācija pēc kaujas darbības rakstura un satura dalās divos posmos — no 14. līdz 27. septembrim un no 6. līdz 21. oktobrim. Operācijas pirmā posma gaitā triju Baltijas frontu (1. Baltijas — armijas ģenerāļa I. Bagramjana vadībā, 2. Baltijas — armijas ģenerāļa A. Jerjomenko vadībā un 3. Baltijas — armijas ģenerāļa I. Masļeņņikova vadībā) karaspēks sīvās un asiņainās kaujās salauza ienaidnieka aizsardzību un atsvieda to līdz aizsardzības līnijai «Sigulda», kā arī līdz līnijai, kas bija izveidota austrumos no Jelgavas līdz Daugavai. Šīs līnijas atradās vairs tikai 20—50 km no Rīgas. Otrais posms, kas tika īstenots vienlaicīgi ar 1. Baltijas frontes karaspēka veikto Klaipēdas (Mēmeles) operāciju, beidzās ar Rīgas atbrīvošanu un vācu fašistiskās armiju grupas «Ziemeļi» saņemšanu spīlēs starp Tukumu un Liepāju, atgriežot to no Austrumprūsijas.
http://darbabalss.eu/130_LSK/riga1944.jpg
Oktobra dienās Daugavas labajā krastā uzbruka 3. Baltijas frontes, kreisajā — 2. Baltijas frontes karaspēks. Visur — gan uz Sarkanās Armijas automašīnu un pajūgu sāniem, gan ložmetēju un lielgabalu vairogiem šajā laikā varēja redzēt lozungus: «Visi triecienuzbrukumā Rīgai!», «Uz priekšu, uz Rīgu!», «Atbrīvosim padomju Rīgu!». Iecirknī starp Rīgas jūras līci un Baltezeru virzījās 67. armija ģenerālleitnanta V. Romanovska vadībā, no ziemeļaustrumiem un austrumiem starp Pleskavas un Madonas šoseju — ģenerālpulkveža P. Belova 61. armija, no austrumiem un dienvidaustrumiem gar Daugavas labo krastu — 1. triecienarmija ģenerālleitnanta N. Zahvatajeva vadībā. Gar Daugavas kreiso krastu 2. Baltijas frontes sastāvā virzījās 10. gvardes armija, ko komandēja ģenerālpulkvedis M. Kazakovs, bet vairāk uz dienvidrietumiem — ģenerālleitnanta G. Korotkova 22. armija, kuras labajā flangā ar uzdevumu apiet ienaidnieku no dienvidrietumiem un pārgriezt Rīgas—Jelgavas ceļu uzbruka ģenerālmajora D. Brantkalna 130. Latviešu strēlnieku korpusa karavīri.

Redzot savu bezizejas stāvokli, armiju grupas «Ziemeļi» pavēlnieks Šerners 11. oktobrī kārtējo reizi griezās pie Vācijas virspavēlniecības ar neatlaidīgu prasību — atļaut izvest visu karaspēku no Rīgas rajona uz Tukuma aizsardzības līniju. Šoreiz viņš saņēma atļauju sākt atkāpšanos no Rīgas 12. oktobra vakarā. Aizejot hitlerieši spridzināja un dedzināja rūpniecības uzņēmumus un sabiedriskās ēkas. Īpašas spridzinātāju komandas iznīcināja Rīgas ostas piestātnes, noliktavas, celtņus utt. Tika uzspridzinātas pilsētas elektrostacijas, sabojāta kanalizācija un ūdensvads.

3. Baltijas frontes pavēlniecība cerēja, ka Rīgā visvieglāk būs ielauzties no austrumiem, jo no ziemeļiem un ziemeļaustrumiem to sargāja grūti pārvarami ūdens šķēršļi. Tāpēc gandrīz visi 3. Baltijas frontes artilērijas un tanku spēki tika koncentrēti rajonā starp Juglas ezeru un Daugavu. Taču tieši šeit pretiniekam bija ļoti stipra aizsardzība. Ķīšezera rietumu krastā turpretim tam bija izvietotas tikai atsevišķas patruļas novērošanai, jo hitlerieši bija pārliecināti, ka vairākus kilometrus plato ezeru padomju karaspēks pat nemēģinās forsēt. Taču pretinieks pārrēķinājās. 67. armijas ģenerālmajora N. Ņikišina 119. korpusam sasniedzot Ķīšezeru, šās armijas pavēlniecība, ievērojot izlūku sniegtās ziņas par negaidīti vāju ienaidnieka aizsardzību pretējā krastā, nolēma tūlīt sākt ezera forsēšanu. 67. armijas rīcībā bija speciāla apakšvienība ūdens šķēršļu pārvarēšanai — 285. atsevišķais motorizētais sevišķu uzdevumu bataljons ar 76 automašīnām amfībijām. Amfībijas 67. armijas komandieris nolēma izmantot, ceļot pāri Ķīšezeram 119. korpusa 374. un 376. strēlnieku divīzijas apakšvienības.

Ķīšezera forsēšana pie Beltēm dienvidaustrumos no Jaunciema sākās 12. oktobra vakarā pl. 18.30. 285. atsevišķā bataljona automātisti un tiem sekojošās 374. strēlnieku divīzijas apakšvienības, izvietojušās amfībijās, kā ari laivās un kāda vietējā iedzīvotāja kuterī, ātri un praktiski bez zaudējumiem pārcēlās ezera pretējā krastā — Mežaparkā un izveidoja tur placdarmu. Ap pieciem no rīta 13. oktobrī pāri ezeram bija pārcēlies 374. divīzijas 1244. strēlnieku pulks un 376. divīzijas spēku lielākā daļa (pavisam vairāk nekā 3000 cilvēku, 6 lielgabali ar zirgiem, 12 mīnmetēji, munīcija un pārtika).

Lai traucētu hitleriešu atkāpšanos, padomju artilērija pastiprināja Daugavas tiltu apšaudi. Tiešs trāpījums uz ilgāku laiku izsita no ierindas pontonu tiltu.
Padomju karaspēka izcelšanās Mežaparkā pilnīgi pārsteidza ienaidnieku un spieda tā apakšvienības, kam radās reāli ielenkuma draudi, sākt ātru atkāpšanos arī citos sektoros, vispirmām kārtām zemes šaurumā starp Ķīšezeru un Juglas ezeru, kā arī pie Vecākiem un Ziemeļblāzmas, Biķernieku, Rumpmuižas un Šķirotavas rajonā. Neatlaidīgi sekojot ienaidniekam, 67. armijas 111. un 112. korpuss atbrīvoja Vecākus, Mangaļus un Vecmīlgrāvi, 374. un 376. divīzija — Kundziņsalu un Sarkandaugavu. Savukārt 61. armijas 80. strēlnieku korpusa 82. divīzija ieņēma Ciekurkalnu. Pretiniekam atejot, naktī devās uz priekšu arī 1. triecienarmijas daļas. 9. gvardes strēlnieku korpusa 12. un 75. gvardes divīzija iznāca uz Rīgas ziemeļu daļu, bet 12. gvardes strēlnieku korpusa 52. un 23. gvardes divīzija atbrīvoja pilsētas centru; 122. strēlnieku korpusa daļas pārņēma savās rokās Maskavas rajonu. Tiltus ienaidnieks naktī uzspridzināja, un hitleriešu aizseggrupas pārcēlās pāri Daugavai drīz pēc tam. 13. oktobra rītā visa Rīgas galvenā — Daugavas labā krasta daļa bija brīva. Tieši aiz strēlniekiem virzījās sapieri, meklējot ienaidnieka atstātās mīnas.

Lai gan no Daugavas otrā krasta uz Vecrīgu un citām pilsētas daļām tika raidīti ienaidnieka šāviņi, Rīgā palikušie iedzīvotāji iznāca no pagrabiem un patvertnēm un priecīgi sagaidīja savus atbrīvotājus. Daudzās pilsētas vietās armijas politiskie darbinieki noturēja pārrunas, uzstājās ar nelieliem referātiem. Pie Brīvības pieminekļa pārvietojamā radiostacija translēja tik sen Rīgas ielās nedzirdētās padomju dziesmas. Pilsētas iedzīvotājiem izdalīja dažādus padomju laikrakstus, žurnālus un lapiņas.
13. oktobrī pl. 23 Padomju Savienības galvaspilsētā Maskava Dzimtenes vārdā ar 324 lielgabalu 24 zalvēm salutēja varonīgajam 2. un 3. Baltijas frontes karaspēkam, kas bija uzvarējis kaujā par Latvijas PSR galvaspilsētu Rīgu. Karavīriem, kas bija piedalījušies pilsētas atbrīvošanā, izteica pateicību.

«Par mūsu sirmo Rīgu,» 14. oktobrī rakstīja «Cīņa», «atkal plīvo sarkanais padomju karogs... Rīga ir brīva — lauzts ir viens no pēdējiem stiprākajiem vācu atbalsta punktiem pie Baltijas jūras... Mēs neesam šo brīdi gaidījuši pasīvi... Mūsu tautas dēli ir cīnījušies par Maskavu un citām Padomju Savienības pilsētām tāpat, kā to šodien dara citu padomju tautu dēli, cīnoties par Latvijas galīgu atbrīvošanu.»



Vienlaikus joprojām turpinājās cīņas par Pārdaugavu. Nonākuši pie Daugavas, padomju karavīri mēģināja to tūlīt forsēt, tomēr ienaidnieks no upes pretējā krasta sagaidīja viņus ar spēcīgu ložmetēju, lielgabalu un mīnmetēju uguni. Visu 13. oktobra dienu mēģinājumi gan ar laivām, gan plostiem pārcelties pār Daugavu un nostiprināties tās kreisajā krastā palika praktiski nesekmīgi (lai gan 112. korpusa 98. divīzijas karavīriem izdevās iegūt dažus nelielus placdarmus Buļļu salā). Tāpat pagāja 14. oktobris, Iļģuciema rajonā, kur 12. gvardes divīzijas strēlnieku grupa nokļuva naktī uz 14. oktobri, cīņās, atvairot ienaidnieka pretuzbrukumus, sevišķi izcēlās radists gvardes vecākais seržants Ņ. Pavlovs, kam par drošsirdību tika piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums. Piemiņas plāksne ar varonīgā karavīra vārdu tagad piestiprināta pie Rīgas jūras pasažieru stacijas ēkas, kas uzcelta Komjaunatnes krastmalā.

Vairāk par divām dienām hitleriešiem Pārdaugavā noturēties neizdevās. No dienvidaustrumiem un dienvidiem viņiem uzbruka 2. Baltijas frontes 10. gvardes armija un 130. Latviešu strēlnieku korpuss, kuri, pārvarot visai spēcīgu ienaidnieka pretestību, neatvairāmi tuvojās Pārdaugavai. 22. armijas daļas 13. oktobrī atbrīvoja Jelgavas ziemeļaustrumu priekšpilsētu Lielupes labajā krastā. Naktī no 13. uz 14. oktobri ienaidnieks atkāpās no Ķekavas rajona gandrīz līdz Pārdaugavas dienvidu nomalei. 10. gvardes armijas daļas mēģināja neapstājoties pārvarēt šeit stipri nocietinātās vācu pozīcijas, bet sastapa sīkstu pretestību. Tomēr 14. oktobra vakarā tika ieņemta Baložu stacija, ka arī sasniegta Jelgavas šoseja ziemeļos no tās, bet Latviešu korpuss jau pēcpusdienā bija šķērsojis Rīgas—Jelgavas dzelzceļu un šoseju pie Olaines. Uzbrukumam attīstoties Solitūdes virzienā, hitlerieši steidzīgi atstāja visu Pārdaugavu, un 15. oktobra dienas vidū tā bija brīva. Sekojot ienaidniekam cieši pa pēdām, padomju karaspēks sasniedza Priedaini un Babītes ezeru. Pretinieka vajāšanu Rīgas jūrmalā uzdeva 1. triecienarmijai.

Daugavas forsēšanā padomju karaspēkam lielu palīdzību sniedza Vecmīlgrāvja un Mangaļu zvejnieki, kas karavīrus cēla pāri upei ar savām laivām. Frontei tuvojoties, zvejnieki nogremdēja laivas Vecdaugavas biezajos meldrājos, lai tās nedabūtu ienaidnieks. Ierodoties padomju karaspēkam, laivas izcēla un 14.—15. oktobrī izmantoja Daugavas forsēšanai Bolderājas rajonā. No ienaidnieka lādiņa sprādziena divi zvejnieki — G. Kalniņš un J. Spalvainis gāja bojā.

Lielu palīdzību 1. triecienarmijas 201. strēlnieku divīzijas karavīriem tajā pašā laikā sniedza Katlakalna pagasta «Ģibžu» zvejnieki. Brāļi Pēteris, Kārlis un Jānis Ģibži, Jānis un Mārtiņš Stendzenieki un Arvīds Skulte, pēc pagasta atbrīvošanas ātri salabojuši fašistu sabojātās laivas un liel¬laivu, pārcēla uz Daugavas kreiso krastu pie Doles salas šīs divīzijas apakšvienības, kas steidzās vajāt hitleriešus rietumos no Rīgas.

Pēc okupantu padzīšanas no Rīgas sapieri pontonnieki tūlīt sāka iekārtot pagaidu tiltu pār Daugavu, kas abas pilsētas daļas savienoja līdz pat pontonu tilta atjaunošanai. Lai nodrošinātu Rīgas aizsardzību pret iespējamiem pretinieka aviācijas uzlidojumiem, pilsētā izvietoja trīs zenītartilērijas pulkus, vairākas lidmašīnu—iznīcinātāju daļas, kā arī starmešu un speciālo aerostatu apakšvienības. Rezultātā visu Kurzemes frontes pastāvēšanas laiku ienaidnieks pat nemēģināja uzlidot Rīgai. Kas attiecas uz sistemātiskajiem atmīnēšanas darbiem, tad to vadīšanai bija nodibināts pilsētas atmīnēšanas štābs, kas darbojās ciešā kontaktā ar republikas valdību, pilsētas un tās rajonu izpildu komitejām. Mīnu meklēšanu veica 23. atsevišķās inženieru un sapieru brigādes karavīri, kas visus apsekošanas dar¬bus pabeidza 3. decembrī. Decembra beigās visas plāksnes ar uzrakstu «Pārbaudīts, mīnu nav» noņēma.

Rezumējot teikto par Rīgas atbrīvošanas cīņām, jāsaka, ka tām pievērsušies vairāki vēsturnieki, daudzi cīņu dalībnieki, žurnālisti. Rezultātā radusies visumā plaša literatūra. Diemžēl atsevišķās publikācijās sastopa¬mas neprecizitātes un aplamības, subjektīvi spriedumi, kurus neapstiprina dokumenti. Daži autori, piemēram, atkārto leģendu par SS divīzijas ģenerāļa un divu pulkvežu saņemšanu gūstā Rīgā 1944. g. 13. oktobra rītausmā, kā arī versiju par fašistu kartes iegūšanu, kurā bijušas atzīmētas Rīgā mīnētās vietas «ar vairāk nekā 3 tūkst, mīnām ar laika degļiem, kā arī vairāki tūkstoši speciālu tvertņu ar uzliesmojošu degvielu» (lai gan patiesībā, kā liecina dokumenti, sapieri, rūpīgi apsekojot pilsētu, nebija atraduši tajā nevienu vācu mīnu ar laika degli). Līdz ar to parādījās ari vairāku Rīgas pilsētas «glābēju» uzvārdi, dažs labs no kuriem pat zināja stāstīt par pēkšņu ielaušanos pilsētā, forsējot Daugavu... austrumu virzienā. Tas viss jāievēro šīs grāmatas lasītājam.

130. Latviešu strēlnieku korpusam pēc kaujām par Rīgas—Jelgavas dzelzceļa un šosejas pārgriešanu pie Olaines bija dota neliela atelpa, lai sakārtotos. 16. oktobra rītā rīdzinieki jūsmīgi sagaidīja sarkano latviešu strēlnieku kaujas slavas turpinātājus. Pāri Rīgas ielām aizšalca brīvā dziesma:
«Lai Rīga atkal dimdēt sāk!
Cērt, mana roka, varenāk!
Lai tie, kas cer mūs jūgā dzīt,
Ar lodi pierē krīt!»



Simtiem korpusa kareivju un virsnieku Rīgā satika savus radiniekus. Taču daudziem rīdziniekiem, kas bija stājušies cīņās pret iebrucējiem, nebija lemts šajās saulainajās rudens dienās pārnākt mājās. Ne viens vien Rīgas strādnieks nolika savu galvu Piemaskavas sniegotajos klajumos jau pirmajā kara ziemā. Trīspadsmit uzbrukumiem cēla karavīrus pie Borovskas politvadītājs S. Sondors, bijušais šīfera fabrikas nelegālās partijas šūnas biedrs. Pie Fedotovas ciema 1942. g. 11. februārī viņš krita. 1942. g. decembrī krita 43. gvardes Latviešu strēlnieku divīzijas bataljona komandieris J. Paņēvičs — viens no Rīgas Strādnieku gvardes organizētājiem. Ienaidnieka mīna nogalināja bijušo Latvijas Universitātes studentu, talantīgo štāba virsnieku gvardes kapteini B. Jegorovu. 1942. g. beigās karavīri dziļās sērās pieminēja Rīgas strādnieka meitu, drosmīgo sanitāri, visas divīzijas mīluli Zentu Ozolu. «Soli pa solim viņa izstaigājusi visu latviešu strēlnieku cīņas ceļu ..., vienmēr bija pirmajās rindās. Viņa izglābusi desmitiem dzīvību,» rakstīja 13. decembrī laikraksts «Latvijas Strēlnieks». Divīzijas komjaunieši īpaši sasauktās sapulcēs zvērēja atriebt ienaidniekam Zentas nāvi. Šo zvērestu viņi pildīja un godam cīnījās Zentas Ozolas un citu kritušo gvardu vietā.



Latviešu strēlnieku korpusa karavīri veica lielu darbu normālas dzīves atjaunošanai atbrīvotajā Rīgā. Viņi novāca drupas, piedalījās ūdensvada un kanalizācijas atjaunošanā. Korpusa politdarbinieki izskaidroja iedzīvotājiem Padomju valdības politiku un tos lielos uzdevumus, kādi bija Rīgas darbaļaudīm normālās dzīves atjaunošanā. Vienlaikus korpusa karavīri apsargāja Rīgas svarīgākos objektus, kā arī veica citus pienākumus. Par nopelniem Rīgas atbrīvošanā no vācu fašistiskajiem iebrucējiem ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1944. g. 3. novembra dekrētu 308. Latviešu strēlnieku divīziju apbalvoja ar Sarkanā Karoga ordeni, bet 130. Latviešu strēlnieku korpusu — ar 2. pakāpes Suvorova ordeni. 8. no¬vembrī Latviešu korpusa divīzijas atvadījās no Rīgas un devās kaujās pret ienaidnieku Kurzemē.

Par drošsirdību, atbrīvojot Padomju Latvijas galvaspilsētu no okupantiem, daudzas karaspēka vienības un daļas ieguva Rīgas vienību un daļu goda nosaukumu. Ar Augstākā Virspavēlnieka 1944. g. 31. oktobra pavēli šo nosaukumu piešķīra 3. Baltijas frontes 8 karaspēka vienībām un 39 daļām, tai skaitā 8 strēlnieku pulkiem, kuri pirmie bija ielauzušies pilsētā. Ar Augstākā Virspavēlnieka 1944. g. 3. novembra pavēli Rīgas vienību nosaukums tika piešķirts 2. Baltijas frontes 18 vienībām un 17 daļām, to skaitā arī 43. gvardes Latviešu strēlnieku divīzijai. Šo goda nosaukumu saņēma arī tālo lidojumu aviācijas 4 daļas un 1 vienība.

Līdzās latviešu strēlniekiem, kas bezbailīgi cīnījās par savu dzimto pilsētu, kaujās par Rīgu izcilu drosmi parādīja daudzu citu Padomju Savienības tautu pārstāvji. Baldones darbaļaudis svēti glabā ukraiņa Ivana Gorbenko — 743. atsevišķā prettanku iznīcinātāju diviziona komandiera piemiņu. Rīgas pievārtē 1944. g. septembrī divkārt tika atkārtots N. Gastello nemirstīgais varoņdarbs. Lidotāji V. Cerņavskis, G. Nikolajevs un S. Ļuļins krita varoņa nāvē, bet viņu vadītās degošās lidmašīnas iedrāzās ienaidnieka tanku kolonnās. Gaisa kaujās pie Rīgas piedalījās ari ievērojamais padomju lidotājs I. Kožedubs, kurš vēlāk kļuva par trīskārtēju Padomju Savienības Varoni.

Par dzimto pilsētu Latvijas debesīs cīnījās arī 1. Latviešu aviācijas pulka lidotāji. Viņi bombardēja ienaidnieka objektus pie Siguldas, Ropažiem, Kokneses, Skrīveriem.
1944. g. 21. oktobrī ar Rīgas jūrmalas, Slokas un Ķemeru atbrīvošanu Rīgas operācija bija pabeigta. Lielākā daļa Latvijas PSR teritorijas, ieskaitot republikas galveno saimniecisko, kultūras un administratīvo centru, tagad bija brīva. Bija radīti apstākļi, lai plaši izvērstu Rīgas tautas saimniecības atjaunošanas darbu.

Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz