BRUŅOTĀ SACELŠANĀS RĪGAS APRIŅĶI

 

«Kritušiem slava,

Lāsts tiem, kas kāva!» ─

Cietoksni pirmo

Cīņa jau grāva.

J. Rainis

 

 

1905. g. novembrī un decembrī, jo sevišķi pēc pagastu delegātu kongresa, revolucionārā kustība Rīgas apriņķī visu laiku pieņēmās spēkā un sasnie­dza savu kulmināciju. Visos 49 pagastos tauta ievelēja jaunās, revolucionārās varas iestādes — rīcības komitejas un dibināja milicijas nodaļas cīņai pret karaspēku un patvaldības varas orgā­niem, masveidīgi atbruņoja muižniekus, mežsar­gus, reakcionāros saimniekus, uradņikus, dedzi­nāja muižas. Lai iegūtu ieročus, miliču vienības dažkārt veica garus pārgājienus pa Vidzemes un Kurzemes muižām. Šajā sakarībā var minēt Doles milicijas reidus uz Baldoni un Iecavu.

 

Daudzās apdzīvotās vietās — Koknesē, Liel­vārdē, Skrīveros, Ikšķilē, Plāterē, Nītaurē un Rīgas Jūrmalā operēja labi organizētas milicijas vienības. Rīcības komitejas un tām pakļautās mili­cijas nodaļas darbojās tiešā vietējo LSDSP centru vadībā. Ļoti spēcīgas LSDSP organizācijas bija izveidojušās Madlienā, Nītaurē, Skrīveros un Liel­vārdē. To aģitācijas un organizatoriskā darbība aptvēra visai plašu Daugavas labā krasta terito­riju. Partijas centriem bija izveidojušies cieši sakari ar LSDSP Rīgas komiteju, un bieži vien šajā apvidū ieradās Rīgas strādnieki — LSDSP kaujinieki, palīdzēja vietējiem revolucionāriem apsargāt tautas sapulces un organizēt bruņotas akcijas pret ienīstajiem patvaldības ierēdņiem, aktīvo zelbstšucu un jau kopš vasaras streikiem daudzās muižās dislocēto karaspēku, kura komandpunkts atradās labi nocietinātajā Skrīveru pilī.

 

Bruņotā pretspara taktiku, kādu miliči lietoja pret goda policistu — muižnieku vadītajiem dra­gūniem un kazakiem, kas arvien biežāk uzbruka tautas mītiņiem un rīcības komiteju locekļiem, drīz vien nomainīja uzbrukumi karaspēka nodaļām viņu pašu nometnēs — muižās un, visbeidzot, daudzu pagastu apvienoto miliču pulku bruņots trieciens apvienotajam novada karaspēkam. Tā 19. novembri Jaunpils pagastnamā sasaukto ap 500 cilvēku lielo mītiņu ielenca kazaku nodaļa barona Kampenhauzena vadībā un piedraudēja lietot ieročus, ja sapul­ces dalībnieki neizklīdīs. Bet sapulci apsargāja stipra miliču nodaļa (tās sastāvā bija vairāki Rī­gas kaujinieki, kuru rīcībā bija labi šaujamie iero­či). Kad kazaki «sturmēja» pagastnamu, no tā lo­giem rībēja precīzi mērķēti šāvieni, viens pēc otra tika ievainoti vairāki kazaki un arī pats barons Kampenhauzens. Kazaku vienība steigšus bēga. Jau nākamajā naktī miliči uzbruka Jaunpilij, bet bez panākumiem. Sekoja vēl pāris uzbrukumu pils gar­nizona sūtītajiem palīgspēkiem, un kazaki bija spiesti muižu atstāt.

 

23. novembra vakarā Madlienas—Plāteres apkārtnes miliči izdarīja bruņotu uzbrukumu Ķei­penes muižā nometinātajam dragūnu pulka vadam. Cīņas laikā krita dragūnu komandieris — kornets, vairākus dragūnus ievainoja un daļu atbruņoja. Un, kad pēc dažām stundām Ķeipenes dragūniem palīgā ieradās Suntažos nometinātais otrais tā paša dragūnu pulka vads, tā kornetam atlika tikai konstatēt faktu, ka ap 100 vīru lielā miliču vienība jau savu darbu padarījusi un aizgā­jusi. Kornets pievienoja savai nodaļai kaujā smagi cietušo vadu un pameta revolucionāru apdraudēto Ķeipeni.

 

...Nakts no 23. uz 24. novembri ... J. Čokes (Brašā) vadītais Rīgas kaujinieku pulciņš kopā ar Skrīveru kaujas organizācijas locekļiem aplenc nežēlīgā revolucionāru vajātāja Rīgas apriņķa priekšnieka jaunākā palīga fon Heninga māju, kas atradās netālu no Skrīveru stacijas. Pēc niknas apšaudes ēku aizdedzināja, fon Heningu un eka apmetušās dragūnu grupas unteroficieri nošāva.

 

Tiklīdz ziņas par karastāvokļa ievešanu Vid­zemē un Rīgas ģenerālstreiku aizsniedza Koknesi, rīcības komiteja te 26. novembrī sasauca tautas sapulci. Tās laikā izdalīja ieročus un nodibināja tautas milicijas pulku. Tanī pašā vakarā Kokne­ses stacijā ieradās Vestienas draudzes mācītājs un viņa pavadoņi — septiņi muižnieku zelbstšuca locekļi, lai dotos tālāk uz Rīgu. Tā kā dzelzceļnieki streikoja un vilcieni negāja, atbraucēji bija spiesti apmesties Kokneses mācītājmuižā, no kuras vietē­jais mācītājs jau agrāk bija paspējis aizbēgt. Naktī mācītājmuižu ielenca Kokneses miliči, un to delegāti pieprasīja, lai «kungi» atdod ieročus. Ielenktie gribēja atpirkties ar lielāku naudas summu, ko revolucionāri noraidīja, bet ieročus atdot atteicās. Visu nakti revolucionāri apšaudīja mācītājmuižu no visām pusēm un ievainoja vairā­kus zelbstšuca locekļus. Ielenktie arī atbildēja ar šaušanu, tomēr otrā rītā atzina par labāku padoties un atdot ieročus. Miliči ieguva septiņas mauzera pistoles, vairākas   mauzera šautenes, brauniņa revolverus, lielā daudzumā pulveri un patro­nas, bez tam arī samērā daudz auksto ieroču. Kok­neses tautas sapulce nolēma turēt gūstekņus ap­cietinājumā un nogaidīt Rīgas Federatīvās komi­tejas rīkojumus. Apcietinātos novietoja Kokneses pils pagraba stāva istabās bruņotu patruļu apsar­dzībā.

 

Veiksmīgajās sadursmēs rūdījās tautas miliči, auga viņu cīņas spars un kopējās rīcības veiksmes apziņa, tika iegūti tik nepieciešamie ieroči un bru­ņoto cīņu pieredze. Muižās nometinātās nelielās karaspēka vienības vairs nespēja turēties pretī revolucionāru augošajam militārajam spēkam. Un jau tūlīt pēc fon Heninga nošaušanas dragūnu eskadrona komandieris fon Šterns izsūta pavēli visām apkārtējo muižu karaspēka nodaļām sapul­cēties Skrīveru pilī. 25. novembra vakarā dragūnu un zelbstšucu pavadībā pilī sabrauc kaimiņu — Lauberes, Plāteres, Lielā un citu pagastu muižnieki. Pa ceļam viņi arestē divus Lauberes iedzīvotājus un iesloga Skrīveru muižā, pēc tam spīdzina, cen­šoties izzināt nemiernieku nodomus. 25. un 26. no­vembrī vietējie kaujinieki izdara vairākus uzbruku­mus dragūnu patruļām. 26. novembrī, atgriežoties no fon Heninga bērēm Aizkraukles kapos, dragūni atriebjoties nogalina vairākus cilvēkus.

 

Bet jau tai pašā naktī miliču pulki aplenc Skrī­veru pili un apšauda to ar šautenēm. 27. novembra rītā fon Šterns atzīst, ka vienīgā iespēja glābties ir mēģināt pa Daugavas lielceļu izrauties uz Rīgu. Ap pulksten 10 rītā karaspēks un muižnieki dodas ceļā. Bet pie Rembates Ūbeļu kroga jau sapulci­nāti Rembates, Lielvārdes, Aizkraukles, Jumpra­vas, Lēdmanes, Ikšķiles un citu pagastu tautas bruņotie spēki. Dzelzceļš pilnīgi atrodas sacelša­nās dalībnieku rokās, un ar vilcienu tiem palīgā dodas Kokneses un Skrīveru milicijas nodaļas.

 

Viena daļa cīnītāju nocietinās Ūbeļu krogā, bet otru grupu sacelšanās vadītāji novieto gravā pie kapsētas, lai nogrieztu muižniekiem un dragūnu eskadronam atkāpšanās ceļu. Kaujas gaita pie­rāda, ka šis revolucionāru aprēķins bijis pareizs. Ap pulksten diviem dienā rotmistra fon Sterna vienība nonāk pie Lielvārdes kroga un tiek sagai­dīta šāvieniem. Sauj no kroga un netālā ierakuma. Pa 400 soļu attālo dzelzceļu turp un atpakaļ brauc bruņotiem kaujiniekiem pārpildīts vilciens. Pēc īsa pārdomu mirkļa fon Sterns nolemj izlauzties caur aplencēju ķēdēm un, paziņojis to muižniekiem, eskadrona priekšgalā traucas gar krogu. Revolu­cionāru šauteņu lodes nogalina vienu dragūnu un četrus ievaino. Eskadrona priekšējā grupa tomēr izlaužas un nokļūst Rīgā. Bet, kā sacelšanās dalīb­nieki paredzējuši, daļa dragūnu un muižnieku neiztur apšaudi, pagriežas atpakaļ, nonāk krust­ugunīs un drīz vien spiesti padoties. Revolucio­nāri saņem gūstā ievainoto eskadrona komandieri, divdesmit dragūnus un visas muižnieku ģime­nes.

 

Gūstekņus atbruņoja un aizveda uz Lielvārdes pili. Lielvārdes kauja bija beigusies ar sacelšanās dalībnieku pilnīgu uzvaru. Vēsts par kaujas iznā­kumu ārkārtīgi ietekmēja tautas masas, vēl vairāk tās revolucionizēja, iedvesmoja tālākai cīņai. Viens no Skrīveru milicijas vadītājiem J. Pauls savās atmiņās raksta: «Latvijas vēsturē līdz Liel­vārdes kaujai nebija zināms gadījums, kad revolu­cionārais latviešu zemniekls būtu ieguvis tik spožu un lielisku uzvaru».

 

Jau bruņoto cīņu laikā un pēc tām plašus apmē­rus Rīgas apriņķī sasniedza muižu dedzināšana — tautas mēģinājums kaut daļēji nodrošināties pret karaspēka atgriešanos, iznīcinot tā bāzes punktus. Šāds liktenis bija arī Skrīveru pilij. Pēc dragūnu aizbēgšanas daļa Skrīveru milicijas ieņēma pili; to pārmeklējot, atrada abus sagūstītos biedrus, no kuriem viens bija nogalināts. Tas vēl vairāk iesvēla tautas naidu — pili nodedzināja, pie kam muižnieku lietām nevienam neļāva pieskarties, tās sadega. Vēl pirms muižas dedzināšanas milicijai bija jāatsit Jaunjelgavā novietoto zaldātu mēģinā­jums pārcelties pāri Daugavai. Dažas dienas vēlāk rīcības komiteja iecēla par Skrīveru muižas pārvaldnieku J. Petersu, kurš arī tūlīt ķērās pie darba. Ta bija ļoti daudz — jāsaved kārtībā tautas rokās nonākušās muižas saimniecība, jāgādā par lopiem, jārūpējas par algas izmaksu kalpiem. Uzvara Liel­vārdes kaujā ļāva rīcības komitejām turpināt agrāk uzsākto demokrātisko pārkārtojumu pro­grammu laukos. Tajā pašā laikā revolucionāriem bija jārisina arī jautājums, ko darīt ar sagūstīta­jiem muižniekiem un dragūniem. Padošanās notei­kumi, kurus izvirzīja Lielvārdes miliču delegāts, bija ārkārtīgi viegli — gūstekņiem tika atstāti pat revolveri. Taču 27. novembra vakarā no Kokneses ieradās ap 20 bruņotu kaujinieku, anulēja padoša­nās noteikumus, pilnīgi atbruņoja muižniekus un aizveda uz Koknesi apriņķa priekšnieka jaunāko palīgu fon Petersonu, nošautā fon Heninga rakst­vedi Maksimoviču un trīs muižnieku algotņus. 28. novembrī Lielvārdes tautas sapulce nosprieda turēt pārējos muižniekus un dragūnus gūstā līdz turpmākajam Federatīvās komitejas rīkojumam. Jau tās pašas dienas vakarā no Kokneses tika saņemta telegramma, kurā bija pavēlēts gūstā saņemtās sievietes atbrīvot, bet vīriešus nosūtīt uz Koknesi. Tūlīt vietējie revolucionāri sastādīja vil­cienu muižnieku aizvešanai. Skrīveru stacijā gūs­tekņus izveda no vagoniem, un LSDSP Skrīveru organizācijas vadītājs A. Piegāzs rādīja tos sanākušo ļaužu pūlim, nosaucot katra muižnieka vārdu, titulu un īpašumus. Liels bija ļaužu naids pret muižniekiem, un tagad sacēlās gaviles par viņu kļūmīgo stāvokli. Arestētos ievietoja Kokneses pilī atsevišķi no agrāk sagūstītajiem, un tautas sapulce lēma, ko darīt ar ķīlniekiem. Tautas niknums muiž­niekiem nesolīja nekā laba, pacēlās balsis par muiž­nieku nogalināšanu. Tomēr tai pašā laikā pienāca ziņa, ka no Daugavpils puses tuvojas karaspēka ešeloni.

 

Šādā abpusēji smagā situācijā tapa sagūstīto muižnieku vēstules Vidzemes muižniecības landrātu kolēģijai. Fon Petersona vēstulē Vidzemes muižniecības landmaršalam bija šādas rindas: «Katrā gadījumā es Jūs lūdzu tūlīt atsaukt visu karaspēku un atcelt kara stāvokli, citādi nepaliks neviena mūsu muiža vesela un mēs visi mirsim; es Jūs neatlaidīgi lūdzu — nav jau tam nekādas nozī­mes. Dragūni ar Šternu padevušies, tāpat arī kazaki... Šeinfogels, citi kungi un es esam ieslēgti Koknesē un mirsim tūlīt, tiklīdz parādīsies kara­spēks, tāpat arī Štolls un visi pārējie. Glābiet zemi un mūs visus, citādi nekā nevar padarīt.»

 

Jau nākamajā dienā sākās pēdējā lielākā bru­ņotā sadursme Rīgas apriņķī. 30. novembrī no Daugavpils Stukmaņu stacijā pienāca karaspēka ešelons un devās tālāk uz Koknesi. Revolucionāri, to zinādami, jau iepriekšējās dienās bija paspē­juši izjaukt dzelzceļa sliedes posmā Stukmaņi— Koknese, un vilciens cieta katastrofu. Tajā gāja bojā viens un tika ievainoti 35 zaldāti. Bez tam katastrofas vietā zaldātus apšaudīja no slēpņa Skrīveru, Kokneses un citu pagastu miliči, tādēļ karaspēks steigšus atgriezās Stukmaņos. Naktī no jauna tam uzbruka miliči, un, kaut arī karaspēkam uzbrukumu izdevās atsist, tālāk doties tas pagai­dām neuzdrošinājās.

 

Līdz 11. decembrim, kad Skrīveros ieradās kara­spēka nodaļa un arestēja daudzus sacelšanās dalībniekus, revolucionārie kalpi un zemnieki ieguva atelpu.

 

Uz Lielvārdes pili atbrauca Vidzemes landtāga delegāti Rozens un Vulfs, tikās šeit ar Federatī­vās komitejas atsūtītajiem pārstāvjiem J. Jansonu-Braunu un A. Buševicu un darīja tiem zināmus 1. decembrī pieņemtos muižniecības konventa lēmumus, kas ietvēra solījumus prasīt karastā­vokļa  un  pastiprinātās  apsardzības  atcelšanu, neturēt muižās karaspēka nodaļas un izstāties no brīvprātīgā policijas dienesta. Lielvārdes tautas sapulces priekšā noņēmis cepuri, barons Rozens «svēti» apzvērēja, ka muižnieki tiešām darīšot visu, lai to izpildītu. Arestētos muižniekus atbrī­voja jau tajā pašā 1. decembrī. Izņēmums bija vie­nīgi fon Petersons, Maksimovičs un trīs muižnieku algotņi, kuri bija ļaudīm pārāk sariebuši. Federatī­vās komitejas kaujinieku vadītāja Žākles (Mēr­nieka) un P. Lapsas (Mežgaila) komandētie Rīgas kaujinieki un Kokneses miliči pie Pērses tilta viņus nošāva.

 

Muižnieku lielākās daļas atbrīvošana bija kļūda. Tie paši no gūsta atbrīvotie baroni — labi vietējo apstākļu pazinēji — pēc tam uzrādīja sacelšanās dalībniekus un palīdzēja tos iznīcināt visdažādā­kajiem paņēmieniem. Ko nepadarīja baronu vadī­tās soda ekspedīcijas, to turpināja patvaldības kara tiesas.

 

Kara tiesa Rīgā 1907. g. 5. septembrī iztiesāja Skrīveru—Kokneses—Lielvārdes 63 sacelšanās dalībnieku prāvu. LSD Centrālā Komiteja izdeva plašu uzsaukumu, kurā aplūkoja iepriekšējo cīņu un šīs prāvas nozīmi. Uz nāvi notiesāja 9 revolucionārus. Nāves sodu pakarot apmainīja pret nošaušanu, un 11. septembrī pulksten 4.30 visus 9 notiesātos revolucionārus nošāva. «Cīņā» Skrī­veru—Lielvārdes sacelšanās dalībnieku tiesāšanas laikā parādījās raksts «Golgāta», kurā teikts: «Kā aukstajai ziemas segai jākust zem pavasara saules siltajiem stariem, tā pretrevolūcijai jāatkāpjas vis­varenās radītājas — revolūcijas priekšā. Katrs patvaldības bendes kalpu varmācības akts, kuru tie izdara pie atsevišķiem revolūcijas kareivjiem, tikai vēl un vēlreiz mums atgādina, ka mūsu preti­nieku stāvoklis kļūst arvienu bīstamāks, nepanesa­māks, ka uzvara mūsu pusē. [...] Varmākas savas asinsslāpes ir remdinājuši un savu uzvaru ilūzijās atdusas uz pašu asiņainiem šķēpiem... Bet ar savu asinsdarbu jūs gaišāk esat uzpūtuši nedzē­šamās revolūcijas liesmas, un nenovēršamais atmaksas brīdis tuvojas drošiem soļiem...».

 

Ne pelnu pelēks pesimisms, bet cīņas kaisme staro šajā partijai tik smagajā laikā izdotajos uzsaukumos tautai. LSDSP Lielvārdes centrs, atceroties grūtās kaujas un smagos zaudējumus, izdeva hekfografētu dzejoli, kura rindas pauž dziļu ticību nākotnei:

 

Gan rāsies mums biedri, kas turpinās, steigs

Šo diženo brīvības cīņu...

Un uzvaras līksmi tie nākotnē sveiks

Sen gaidīto brīvības dienu.

https://cloclo18.cloud.mail.ru/weblink/thumb/xw1/c961fb9aa993/1905-R%C4%ABgas%20apri%C5%86%C4%B7is-%20lielvarde.jpg?x-email=darbabalss%40mail.ru

* * *

 

Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz