Latvija - 1940

Pasaules ekonomiskās krīzes gados (1929—1933) Latvijas buržuāzijas politiskā un ekonomiskā kundzība tika ievērojami satricināta. Sakarā ar kapitāla uzbrukumu darbaļaudīm Latvijā krasi saasinājās šķiru cīņa, pieauga revolucionārā kustība. Latvijas buržuāzijas varas nestabilitāti padziļināja arī tas, ka šajā laikā visā kapitālistiskajā pasaulē sākās kapitālisma daļējās stabilizācijas sairšanas process, pieauga proletariāta revolucionārā kustība. Vienlaikus strauji auga PSRS ekonomiskā un politiskā varenība, kas revolucionizējoši ietekmēja kapitālistisko zemju darbaļaudis, šajos apstākļos Latvijas buržuāzija nodibināja fašistisko diktatūru.
Fašisma jūgs gūlās ne tikai uz strādnieku šķiru; pilsētu un lauku iedzīvotāju vidējiem slāņiem fašistiskās diktatūras laikā bija lemts politiskais bezfiesīgums, pasliktinājās to ekonomiskais stāvoklis. Tomēr Latvijas buržuāziju neglāba represijas pret augošās antifašistiskās kustības dalībniekiem. Fašisms nespēja apspiest revolucionāro kustību, bet tas vēl vairāk saasināja šķiru pretrunas un šķiru cīņu. Tādējādi visas Latvijas buržuāziskās valsts vēsturiskā attīstība likumsakarīgi veda to pretī sociālistiskai revolūcijai, kas bija vienīgais glābiņš no nacionālās katastrofas. Sākot ar 1939. gada rudeni Latvijā sāka briest revolucionārā situācija.

Grūtajos represijas apstākļos Latvijas Komunistiskā partija izvirzīja uzdevumu apvienot visus tautas progresīvos demokrātiskos spēkus un izveidot antifašistisku tautas fronti kā izšķirošo spēku fašistiskās diktatūras gāšanai. Latvijas KP centrālais orgāns «Cīņa» 1937. gadā rakstīja, ka proletariāta vienotā fronte «ir jau tapusi par varenu pievilkšanas spēku priekš visiem tiem darbaļaužu slāņiem, kuri sāk mosties uz cīņu pret Ulmaņa fašistisko barbarismu».

Antifašistiskās frontes dibināšanas gaitā 1934. gadā tika noslēgts līgums par vienotu rīcību starp divām nelegālām strādnieku šķiras partijām — Latvijas Komunistisko partiju (LKP) un Latvijas Sociālistisko strādnieku un zemnieku partiju (LSSZP), apvienojās komunistiskās jaunatnes un sociālistiskās jaunatnes organizācijas, 1936. gadā tika nodibināta Latvijas Darba Jaunatnes Savienība (LDJS).

Komunistiskā partija savos nelegālajos izdevumos un konkrēti programmas uzsaukumos «Neatdosim Latviju Hitleram!» (1938. gada jūlijā) un «Par tautas brīvību un neatkarību!» (1939. gada martā) uzsvēra, ka darba zemniecība ir proletariāta galvenais sabiedrotais cīņā pret fašismu, par demokrātiskām brīvībām un Latvijas neatkarību. Strādnieku šķiras un darba zemniecības kopīgās vitālās intereses, to ieinteresētība uzlabot savu ekonomisko-un politisko stāvokli, gāžot fašistisko režīmu, veidoja stabilu pamatu šo abu šķiru politiskai savienībai. Faiisma diktatūras apstākļos, kad buržuāziskā agrārā reforma tuvojās nobeigumam, izmainījās zemnieku šķiriskā struktūra. Darba zemnieku lielākās daļas (lauku proletariāta, pusproletariāta un sīkzemnieku) grimšana nabadzībā un budžu iedzīvošanās bagātībā strauji revolucionarizēja Latvijas darba zemnieku masas. Nozīmīgas pārmaiņas notika arī strādnieku šķirā. LKP nerimtīgā cīņa pret strādnieku kustības sašķelšanos, par tās vienotu rīcību vainagojās panākumiem. Latvijas Komunistiskā partija kļuva par vienotās strādnieku frontes organizējošo un vadošo spēku, par atzītu strādnieku šķiras vadoni Latvijā. 1939. gada februārī notika LKP XXVI konference, kam bija svarīga nozīme Latvijas revolucionārās kustības vēsturē. Konference deva politiskā stāvokļa novērtējumu, norādot, ka briest revolucionārā situācija, ka valdošās šķiras vairs nespēj tikt galā ar masu antifašistiskās kustības vareno kāpinājumu un iespējams izveidot tautas frontes valdību. Saskaņā ar LKP un LSSZP vienošanos tika izstrādāts Latvijas tautas frontes deklarācijas un platformas projekts. Tajā bija formulēti tautas valdības galvenie politiskie un ekonomiskie uzdevumi pēc fašisma gāšanas. Tautas valdībai vajadzēja nodrošināt Latvijas pilsoņiem demokrātiskās brīvības — vārda, organizēšanās, sapulču, streiku, preses un ticības brīvību, atbrīvot politieslodzītos, sarīkot vienlīdzīgas un tiešas parlamenta vēlēšanas, aizklāti balsojot. Tai vajadzēja nodibināt jaunu valsts iekārtu. Politisko uzdevumu vidū bija — izveidot tautas armiju un tautas miliciju, kas sargātu demokrātisko iekārtu un kopā ar Sarkano Armiju aizstāvētu valsti agresoru uzbrukuma gadījumā, demokratizēt valsts aparātu u. c.

Tautas frontes platforma paredzēja pilnīgi likvidēt bezdarbu, palielināt strādnieku un kalpotāju darba algu un uzlabot visu darbaļaužu stāvokli, ieviest sociālo nodrošināšanu vecumā, noteikt laukstrādniekiem normētu darba dienu, ieviest 8 stundu darba dienu visos uzņēmumos un ik gadu strādniekiem un kalpotājiem piešķirt no divām nedēļām līdz mēnesim ilgu atvaļinājumu.

Sīkzemniekiem un bezzemniekiem vajadzēja saņemt zemi no valsts zemes fonda un daļu tās zemes, ko bija paredzēts konfiscēt budžiem. Tika paredzēts atstāt budžu saimniecību rīcībā līdz 30 ha lielus zemes gabalus, likvidēt darba zemniecības parādus, samazināt nodokļus un palīdzēt viņiem ar kredītiem.

Kultūras attīstībā bija paredzēts atcelt visus ierobežojumus, kas neļāva strādnieku un zemnieku bērniem apmeklēt skolu: ieviest bezmaksas mācīšanu skolās un stipendijas studentiem, demokratizēt augstskolu un sniegt atbalstu kultūras un mākslas iestādēm. Tautas frontes platforma deklarēja Latvijas iedzīvotāju nacionālo līdztiesīgumu, paredzēja piešķirt katrai tautībai tiesības lietot dzimto valodu skolās, teātros, presē, sapulcēs.

Tautas frontes platformas galvenās tēzes vēlāk kļuva par 1940. gada 20. jūnijā nodibinātās jaunās demokrātiskās tautas valdības rīcības programmu.

Cīņu pret fašismu LKP cieši saistīja ar nacionālās neatkarības ideju un darbaļaužu tieksmi pēc miera. Plaši izvērsusi aģitācijas, propagandas un organizatorisko darbību, Komunistiskā partija aicināja Latvijas darbaļaudis: «Organizējieties vienībās un tautas frontes komitejās un grupās. Nesiet masās tautas frontes programmas skaidrās prasības, mērķus un uzdevumus. Pret nodevīgo Ulmaņa valdību, pret hitlerisko iebrucēju bandām, par revolucionāru tautas frontes valdību, par brīvu, demokrātisku Latviju!»
Rīgas un citu pilsētu rūpniecības uzņēmumos tika rīkoti skrejošie mītiņi, kuros komunisti izskaidroja strādnieku šķiras uzdevumus un LKP XXVI konferences lēmumus. Desmitiem tūkstošos eksemplāru tika izplatītas tautas frontes lapiņas un uzsaukumi.

Komunistiskās partijas aicinājumi rada plašu atbalsi tautas masās. 1940. gadā «Cīņa» rakstīja: «Neraugoties uz fašistiskās reakcijas teroru, Latvijas strādniecība visā fašisma pastāvēšanas laikā turpinājusi varonīgu cīņu pret fašismu, par savām tiesībām . . . Sevišķi plaši nemieru kustība pieaug 1939. gadā, galvenā kārtā gada beigās, laužot sastinguma ledu un spītējot visām policijas represijām.»

Tautas frontes un darbaļaužu masu kustības ietekmē buržuāziskā valdība bija spiesta 1939. gada 5. oktobrī noslēgt ar Padomju Savienību savstarpējās palīdzības līgumu. Tas sargāja Latviju no imperiālisma agresijas, kā arī no imperiālistisko valstu militārās intervences gadījumā, ja tautas masas atklāti vērstos pret valdošo buržuāzijas kliķi.
Ņemot vērā ārpolitisko un iekšpolitisko stāvokli, LKP CK konstatēja, ka Latvijā veidojas revolucionārā situācija. To pierādīja strādnieku šķiras biežākās atklātās akcijas, darba zemnieku neapmierinātība un darbaļaužu masu augošās simpātijas pret Padomju Savienību.

1939. gada 8. oktobri notika LKP CK sēde, kura tika pieņemts lēmums mobilizēt visus antifašistiskās tautas frontei kustībā apvienotos darba|aužu masu spēkus cīņai par fašistiskas valdības gāšanu tuvākajā laikā. Šī lēmuma galvenās idejas tika izteiktas uzsaukumā «Nost Ulmaņa valdību, par vēlētu tautas pārstāvniecību!», kā arī partijas nelegālās preses izdevumos.

Cīnīdamās par antifašistiskās iauiās frontes izveidošanu, Latvijas Komunistiskā partija veica lielu organizatorisko darbu. Balstoties uz Komunistiskās Internacionāles VII kongresā doto orientāciju taktikas jautājumos, LKP izstrādāja sociālistiskās revolūcijas plānu, ņemot vērā šķiru spēku konkrēto izvietojumu Latvijā. Šis plāns izpaudās LKP CK lēmumā «Par strādnieku šķiras vienotu fronti!», kas tika pieņemts plenārsēdē 1940. gada 3. martā.

Lēmums izrietēja no konkrētās vēsturiskās situācijas, kas tolaik bija izveidojusies Latvijā, kā arī ārpus tās. Rietumeiropas imperiālistiskās lielvalstis bija ievilktas otrajā pasaules karā. Sarkanās Armijas karaspēka atrašanās Latvijas teritorijā pasargāja darbaļaudis no imperiālistu iejaukšanās. Lai gan represijas un terors pastiprinājās, antifašistiskās tautas frontes kustība pieauga. Proletariāta cīņa kļuva arvien neatlaidīgāka. Par to liecināja 1. Maija svinēšana Latvijā 1940. gadā. Novērtēdama Latvijas proletariāta cīņu pret fašistisko diktatūru, komunistiskā prese tālredzīgi rakstīja, ka «nākamā gada 1. Maiju latviešu darbaļaudis svinēs brīva Latvijas demokrātiskā republikā un, iziedami demonstrācijā ar sarkano karogu, kopā ar visu proletariātu sauks: «Nost imperiālistisko karu! Lai dzīvo pasaules revolūcijai Lai dzīvo sociālisms! Lai dzīvo 1. Maijs!».»

Daži Latvijas valdošo aprindu pārstāvji mēģināja saglabāf tautai naidīgo režīmu, ieviešot jaunu konstitūciju un grozot Ulmaņa valdības sastāvu, šī valdošās šķiras politiskā krīze, tautas masu augošā neapmierinātība un sašutums briedināja 1940. gada revolucionāro situāciju. To izraisīja masu ekonomiskais stāvoklis, kas kļuva arvien sliktāks, fašistu represijas pret progresīvajiem spēkiem, draudi, ka Baltiju var sagrābt hitleriskā Vācija, kā arī fašistisko valdītāju pretpadomju provokācijas. Augošo krīzi padziļināja Padomju valdības 1940. gada 16. jūnija prasība izveidot tādu valdību, kas godīgi pildītu savstarpējās palīdzības paktu. Latvijas Komunistiskās partijas vadībā arvien plašāk attīstījās darbaļaužu cīņa par tautas frontes valdības izveidošanu.
1940. gada 20. jūnijā tika nodibināta Tautas valdība. Līdz ar fašistiskā režīma krišanu un Tautas valdības nodibināšanos sākās sociālistiskā revolūcija, kas attīstījās turpmākajos mēnešos.

Padomju varas uzvara Latvijā 1940. gadā bija Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas ideju triumfs, vēsturiski likumsakarīgs akts, ko bija sagatavojusi visa iepriekšējā attīstība, visa darbaļaužu cīņa pret ekspluatatoriem.

1940. gada sociālistiskā revolūcija Latvijā, tāpat kā Lietuvā un Igaunijā, bija viena no pasaulē pirmajām sociālistiskām revolūcijām, kurā proletariāts uzvarēja buržuāziju bez bruņotas sacelšanās un pilsoņu kara. Šis formas ziņā mierīgais process pēc satura bija dziji revolucionārs; tā rezultātā nodibinājās proletariāta diktatūra. Padomju vara pavēra Baltijas valstu tautām ceļu uz gaišu nākotni, nodrošināja īstu neatkarību, strauju ekonomikas un kultūras uzplaukumu. Padomju tautu brālīgajā saimē latviešu tauta tagad sekmīgi ceļ komunismu.

A. DRĪZULIS
Latvijas PSR ZA akadēmiķis, vēstures zinātņu doktors
Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz