Latviešu strēlnieki Lielā Tēvijas kara

Latviešu tauta vācu fašistiskajiem iebrucējiem nepakļāvās. Darbaļaudis komunistu vadībā uzsāka cīņu pret okupantiem kā frontē, tā aizmugurē. LK(b)P Centrālā Komiteja un Padomju Latvijas valdība, kas uz laiku bija apmetusies Kirovā, nāca pie pārliecības, ka Sarkanās Armijai sastāvā vajadzētu izveidot latviešu nacionālo karaspēka vienību — strēlnieku divīziju. Ar šādu priekšlikumu LPSR valdības vadītāji J. Kalnbērziņš un V. Lācis griezās PSRS Valsts aizsardzības komitejā, un 1941. gada 3. augustā komitejas priekšsēdētājs J. Staļins parakstīja attiecīgu lēmumu. Formēt Latviešu strēlnieku divīziju uzdeva Maskavas kara apgabalam.

LK(b)P Centrālā Komiteja un LPSR Tautas Komisāru Padome sūtīja pilnvarotos uz Jaroslavļas, Ivanovas, Gorkijas un Kuibiševas apgabalu, kā arī uz Tatārijas un Čuvašijas APSR, lai evakuēto Latvijas PSR pilsoņu vidū vāktu brīvprātīgos. Partijas un valdības aicinājumam atsaukdamies, uz Gorkijas apkaimē izvietotajām Gorohovecas nometnēm, kur formējās Latviešu strēlnieku divīzija, no visām Padomju Savienības malām plūda tie, kas vēlējās ar ieročiem rokās graut nīsto ienaidnieku. Nāca strādnieki un zemnieki, partijas un padomju aktīvisti, milicijas darbinieki, kareivji latvieši, kas dienēja Sarkanajā Armijā.

VK(b)P CK un Padomju valdība radīja visus apstākļus, lai divīzijas veidošanas darbs noritētu ātri un sekmīgi. Jau 1941. gada septembra sākumā divīzijā bija 10 tūkst, cilvēku. Decembra sākumā 201. Latviešu strēl¬nieku divīzija ar komandieri pulkvedi J. Veikinu, komisāru E. Birzīti un štāba priekšnieku pulkvedi I. Paegli priekšgalā devās uz fronti pie Maskavas. Tā bija pirmā Padomju Armijas nacionālā strēlnieku divīzija Lielā Tēvijas karalaikā (pavisam bija 21 divīzija: Igaunijas, Gruzijas, Armēnijas, Lietuvas u. c).

Dzimtenei bija grūtas dienas. Vācu fašistiskie iebrucēji bija okupējuši Lietuvu, Latviju, Igauniju, Baltkrieviju un Moldāviju, gandrīz visu Ukrainu, kā arī vairākus KPFSR rietumu apgabalus un pienākuši pie Maskavas. Ienaidniekam jau šķita, ka jāizdara tikai vēl viens trieciens — un viņš būs pilsētā. Taču tas nenotika. 1941. gada decembri izveidojās situācija, kas pirmo reizi kopš kara sākuma bija labvēlīga plašam Sarkanās Armijas uzbrukumam. Ienaidnieka karaspēks padomju karavīru varonīgās pretošanās dēļ pie Maskavas bija cietis lielus zaudējumus un savas galvenās rezerves izsmēlis. Padomju Virspavēlniecība, to izmantodama, 6. decembrī laida darbā armijas stratēģiskās rezerves. Kauju pie Maskavas vadīja izcilais padomju karavadonis G. Zukovs. Sarkanās Armijas varenā trieciena rezultātā hitleriešu karapūļi sāka no Maskavas atkāpties. Padomju tauta svinēja savas armijas pirmo lielo uzvaru Lielajā Tēvijas karā.

Šajās dienās kaujā devās arī Latviešu strēlnieku divīzija. Sākumā tā bija rezervē Kaļiņinas frontē, bet 1941. gada decembra vidū saņēma pavēli pārvietoties uz Narofominskas dienvidu apkaimi, kur Rietumu frontes 33. armija gatavoja triecienu ienaidniekam. 20. decembrī 201. Latviešu strēlnieku divīzija devās uzbrukumā Jelaginas sādžai, kas bija stipri nocietināts ienaidnieka atbalstpunkts. Strēlnieki uzbruka droši un neatlaidīgi, ienaidniekam nodarīdami lielus zaudējumus. Sīvās cīņās krita arī daudzi strēlnieki, viņu vidū divīzijas komisārs E. Birzītis. 25. decembrī, kad Jelagina bija līdz pusei ielenkta, divīzija saņēma pavēli mainīt uzbrukuma virzienu un iziet uz Borovsku. Tā kā uzbrukums Borovskai attīstījās lēnām, daļa no divīzijas spēkiem kapteiņa O. Kinča vadībā 1942. gada 1. un 2. janvārī devās pārdrošā reidā pa ienaidnieka aizmuguri. Rezultātā 4. janvārī Latviešu strēlnieku divīzija kopā ar citām 33. armijas vienībām fašistus no šīs senās krievu pilsētas iztrieca, atbrīvodami Borovskas daļu Protvas upes ziemeļu krastā. Cīnīdamies ārkārtīgi smagos apstākļos (1941./42. gada ziema bija ļoti barga), latviešu strēlnieki atbrīvoja vairā-kas Borovskas apkaimes sādžas — Iņutinu, Redkinu, Fedotovu, Lučnus u. c. Sevišķi izcēlās izlūks vecākais leitnants J. Ķezberis un ložmetējnieks jefreitors I. Urbāns. Kaujās latviešu karavīri iznicināja simtiem vāciešu un ieguva daudz trofeju. Padomju pavēlniecība latviešu kareivju varoņdarbus cīņās pie Maskavas augstu novērtēja, divīzijā apbalvodama 201 cilvēku. Apbalvoto vidū bija komandieri A. Spalāns, V. Stebuliņš, I. Čaša, politdarbinieki A. Kadiķis, A. Prīverts, J. Turčins u. c.

Latviešu tautas dēlu cīņas pie Maskavas pret vācu fašistiskajiem iebrucējiem vēl vairāk nostiprināja latviešu un krievu tautas vēsturisko draudzību un spilgti demonstrēja Padomju Savienības tautu brālību un savstarpējo palīdzību grūtajos kara apstākļos. Kāds latviešu strēlnieks toreiz teica: «Aiz mums bija Maskava, kuras aizstāvēšanai Padomju Savienības tautas sūtīja savus labākos dēlus. Latviešu tautu te pārstāvēja Latviešu strēlnieku divīzijas pulki. Katrs strēlnieks bija atbildīgs vēstures un latviešu tautas priekšā par cīņas iznākumu pie Maskavas. Šai cīņai sekoja visa pasaule.. visa latviešu tauta.»



Tālāk Latviešu strēlnieku divīzija Ziemeļrietumu frontes 1. triecienarmijas un 11. armijas sastāvā piedalījās operācijās pret hitleriešu Demjanskas placdarmu. Drīz pēc tam, kad vācu fašistu karaspēks bija cietis sagrāvi pie Maskavas, Demjanskas rajonā ielenkumā nokļuva apmēram 70 tūkst. vācu 16. armijas kareivju, taču 1942. gada pavasari ienaidniekam sīvās, asiņainās cīņās izdevās izlauzt pieeju ielenktajam karaspēkam, izveidojot tā dēvēto Ramuševas koridoru. Līdz 1943. gada martam Demjanskas apkaimes mežos un purvos ritēja cīņas, kuras kāds vācu ģenerālis nosaucis par «dzirnavām — pirmā pasaules kara Verdēnu miniatūrā». Sajā frontes sektorā latviešu karavīri neticami neatlaidīgi un izturīgi cīnījās vairāk nekā gadu: 1942. gada pirmajā pusē — uz dienvidiem no Staraja Rūsas pie Cuhnovas, Vistavkas, Voškovas, Borodinas, Vzgļadu uņ Zehinas sādžas; 1942. gada otrajā pusē un 1943. gada janvārī — pie Tuganovas, Simanovas, Rosinās, Sorokinas, Radovas un Oļhovecas sādžas «Ramuševas koridora» ziemeļu malā starp Staraja Rusu un Demjansku; 1943. gada februārī—aprīlī — pie Pennas, mazliet uz dienvidaustrumiem no Staraja Rūsas. Par varonību kaujas uzdevumu izpildē 201. Latviešu strēlnieku divīziju 1942. gada 5. oktobrī pārveidoja par 43. Latviešu strēlnieku gvardes divīziju. Simtiem divīzijas kareivju un virsnieku tika apbalvoti ar ordeņiem un medaļām, bet snaiperim leitnantam J. Vilhelmam piešķīra Padomju Savienības Varoņa nosaukumu.



PSRS—Vācijas frontē šai laikā norisa izšķirīgas kaujas. 1942. gada vasarā ienaidnieks bija atsācis uzbrukumu, taču vairs nespēja uzbrukt visā frontē no Barenca jūras līdz Melnajai jūrai, kā bija noticis kara sākumā. Vācu pavēlniecība savus spēkus koncentrēja tikai frontes dienvidu sektorā, izvirzīdama mērķi sagrābt Kaukāzu un plašā frontē iziet pie Volgas. Šās divos virzienos vērstās operācijas rezultātā hitlerieši cerēja iegūt Kaukāza naftu un nodrošināt sev iespēju sekmīgi turpināt karu, kā arī izolēt Padomju Savienību no ārpasaules.

Uzsākuši uzbrukumu Staļingradas (Volgogradas) un Ziemeļkaukāza virzienā, hitlerieši jau jūlijā guva lielus panākumus. Padomju tautai un Sarkanajai Armijai bija jāpieliek milzīgas pūles, lai aizturētu ienaidnieku pie Voroņežas, Donas, Volgas un Galvenās Kaukāza grēdas. Nepieredzēti sīvas kaujas visu 1942. gada rudeni risinājās pie Volgas. Par Staļingradas aizstāvjiem bija sajūsmināti visas pasaules cīnītāji pret reakciju un fašismu. 1942. gada novembri, ienaidnieka spēkus novājinājis, padomju karaspēks Voroņežas, Dienvidrietumu, Donas un Staļingradas frontē pārgāja pretuzbrukumā un ienaidnieka karapulkus, kas lauzās uz Volgu, pilnigi satrieca. Tā bija liela padomju tautas uzvara, kas cīņās pret fašistiskajiem iebrucējiem ievadīja jaunu posmu, iezīmēdama radikālu lūzumu Lielā Tēvijas kara un visa otrā pasaules kara gaitā. Pasaules tautas šo uzvaru uztvēra kā fašistiskās Vācijas nenovēršamas sagrāves ķīlu. Pārņēmi musi stratēģisko iniciatīvu, Sarkanā Armija to noturēja līdz pat kara beigām. 1942.—1943. gada ziemas kampaņas gaitā padomju karaspēks nodarīja ienaidniekam lielus zaudējumus un atsvieda to no Volgas par 600—700 km. Ienaidnieks zaudēja arī tādus militāri svarīgus placdarmus kā Rževas—Vjazmas un Demjanskas placdarms. Tika pārrauta Ļeņingradas blokāde. 1943. gada vasarā hitlerieši atkal centās sagrābt iniciatīvu un, kā izteicās Hitlers, «revanšēties par Stajingradu». Kurskas rajonā viņi sakoncentrēja milzīgus spēkus (ap 550 tūkst, vīru un 6 tūkst, lielgabalu, 2700 tanku) un jūlijā devās triecienā. Taču padomju karaspēks to izturēja, lika ienaidniekam noasiņot un atkal pārgāja pretuzbrukumā, attīrīdams no okupantiem dzimto zemi. Kurskas kaujā Padomju Armija izjauca vācu fašistiskās pavēlniecības pēdējo mēģinājumu grozīt kara gaitu sev vēlamā virzienā.

1944. gads iezīmējās ar jaunam Padomju Armijas uzvarām. Šā gada pirmajā stratēģiskajā operācijā piedalījās arī Latviešu strēlnieku gvardes divīzija. Cīnīdamās 2. Baltijas frontes 22. armijas sastāvā, naktī no 13. uz 14. janvāri tā pārrāva stipri nocietināto ienaidnieka aizsardzības joslu pie Nasvas stacijas (uz ziemeļiem no Novosokoļņikiem). Sevišķi izcēlās apakšpulkveža J. Reinberga vadītā slēpotāju nodaļa. Nakts aizsegā tā devās dziļi ienaidnieka aizmugurē un ieņēma Monakovas sādžu, tur sagraudama ienaidnieka garnizonu. Sekoja neskaitāmi ienaidnieka uzbrukumi, bet nodaļa tos atsita un sādžu noturēja, līdz pienāca divīzijas pamatspēki. J. Reinbergs šajās cīņās krita varoņa nāvē; pēc nāves viņam tika piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums.



1943. gada beigās un 1944. gada sākumā cīņās pret ienaidnieku devās vēl divas karaspēka daļas, kuru sastāvā galvenokārt bija Latvijas PSR pilsoņi: 1. Latviešu bumbvedēju aviācijas pulks (komandieris K. Kiršs) un 1591. zenītartilērijas pulks (komandieris K. Liepiņš), kurus sāka veidot 1943. gada martā. Aviācijas pulkam bija 32 lidmašīnas «Po-2», kas varēja uzņemt 200—300 kg bumbu un ložmetēju. Pulks bija vienīgā nacionālā aviācijas daļa Padomju Armijā Lielā Tēvijas kara laikā. 1943. gada oktobrī latviešu lidotāji veica sekmīgu operāciju pret ienaidnieka flotili līmeņa ezerā, bet 1944. gadā no janvāra līdz aprīlim atbalstīja 2. Baltijas flotes karaspēka kaujasdarbību pie Puškinskije Goriem, Novorževas, Ostrovas un Nasvas, nomēzdami uz hitleriešiem desmitiem tonnu nāvējošas kravas. Sevišķi izcēlās lidotāji A. Imša, N. Vulfs, A. Rains, V. Reizins u. c. No 29. aprīļa līdz 4. maijam pulka lidmašīnu apkalpes kopā ar 1. Baltijas flotes aviācijas daļām palīdzēja baltkrievu partizāniem, kas darbojās Polockas apkaimē. 1944. gada janvārī kaujasdarbību uzsāka arī 1591. zenītartilērijas pulks, kas, operēdams 2. Baltkrievijas frontes karaspēka sa¬stāvā, grāva ienaidnieku Baltkrievijā, Austrumprūsijā, Polijā un cīņu ceļu beidza pie Oderas.

Par latviešu karavīriem nemitīgi rūpējās LK(b)P Centrālā Komiteja un Latvijas PSR valdība. Ievainotajiem latviešu divīzijas karavīriem iekārtoja īpašu hospitāli Jaroslavļā, 1942. gada aprīlī — arī atpūtas namu Udeļnojā (Maskavas apkārtnē). Tajā veselību varēja uzlabot vienlaikus vairāki simti cilvēku (1943. gadā Udeļnojā veselību, i uzlaboja un atpūtās 1500 karavīru).



130. Latviešu strēlnieku korpusu izveidoja 1944. gada jūnijā — īsi pirms padomju karaspēka ienākšanas Latvijā — uz 43. Latviešu strēlnieku gvardes divīzijas bāzes. Līdzās šai divīzijai korpusā ietilpa arī otra latviešu vienība — 308. Latviešu strēlnieku divīzija. Tās pamats bija 1. Atsevišķais Latvijas strēlnieku rezerves pulks, kurā Gorohovecas nometnēs divarpus gados Latviešu divīzijai bija apmācīts tūkstošiem cīnītāju. Par korpusa komandieri kļuva ģenerālmajors D. Brantkalns, kas līdz tam bija komandējis 43. gvardes divīziju, par korpusa štāba priekšnieku iecēla pulkvedi P. Baumani, par politdaļas priekšnieku — pulkvedi V. Kalašņikovu. 43. gvardes divīzijas komandieris tagad bija pulkvedis A. Kalniņš, 308. divīziju sākumā vadīja ģenerālmajors V. Dambergs, bet vēlāk — pulkvedis M. Kalniņš. Jūlija sākumā Latviešu korpusā bija vairāk nekā 15 tūkst, cilvēku.

1944. gada 18. jūlija rītā Latviešu korpusa 43. gvardes divīzijas apakšvienības, kas ietilpa 2. Baltijas frontes 22. armijas sastāvā, pārgāja Latvijas PSR robežu un ieņēma pirmo apdzīvoto vietu republikā — Šķauni.

Tieši tajā dienā pulkvedis J. Piesis vēstulē sievai rakstīja: «Robežu pārgājām ar dziesmām un urā saucieniem. Daudziem bija acīs asaras aiz prieka. Vecais transportrotas braucējs Kupītis (51 gadu vecs) raudādams un ar urā saucienu pabrauca garām robežas stabiņam. Daudz puišu no Latgales jau satikās ar saviem tuviniekiem.»

Turpmākajās dienās Latviešu korpusa apakšvienības strauji virzījās uz priekšu, palīdzēdamas karaspēkam, kas cīnījās pie Daugavpils, un 27. jūlijā pārvarēja ienaidnieka aizsardzību uz dienvidrietumiem no Luknas ezera. Augusta pirmajās dienās korpusa daļas deva jaunu triecienu ienaidniekam pie Steķiem — uz ziemeļaustrumiem no Līvāniem. Izcilu varoņdarbu šajās kaujās veica 125. Latviešu gvardes strēlnieku pulka 4. rotas komandieris kapteinis M. Orlovs. Viņš ar izlūku grupu iekļuva ienaidnieka aizmugurē un pie Mežāres stacijas pārgrieza Rēzeknes—Rīgas dzelzceļu. Hitlerieši ar tankiem vairākas reizes mēģināja piespiest latviešu strēlniekus atkāpties, taču tie, sava bezbailīgā komandiera iedvesmoti, atvairīja visus ienaidnieka uzbrukumus un noturēja savas pozīcijas, kamēr pienāca pulka pamatspēki. Cīņu laikā drosmīgais komandieris, Latviešu divīzijas veterāns M. Orlovs krita. Pēc nāves šim vīrišķīgajam Latgales dēlam piešķīra Padomju Savienības Varoņa nosaukumu.

Augstu kaujas meistarību Latviešu korpusa karavīri parādīja Krustpils operācijas laikā. 1944. gada 7. augustā korpusa daļas, sadarbodamās ar citām 22. armijas vienībām, spēcīgā triecienā gar Aivieksti devās uz Krustpili. Otrā rītā 43. Latviešu gvardes divīzija straujā uzbrukumā sasniedza dzelzceļa tiltu pār Daugavu, bet 308. divīzija ieņēma Krustpils staciju. Pavēlniecības iecere likvidēt vācu fašistiskā karaspēka grupējumu Krustpilī bija sekmīgi īstenota.

Nākamā operācija, ko veica Latviešu korpuss, bija Aiviekstes forsēšana 1944. gada 10.—13. augustā. Šīs operācijas laikā drosmi un varonību parādīja visu ieroču šķiru karavīri un virsnieki — kājnieki, sapieri, artilēristi. Hitleriešu ložu un lādiņu krusā viņi forsēja upi un pēc tam izturēja neskaitāmus ienaidnieka tanku un kājnieku pretuzbrukumus tās pretējā krastā. Augusta otrajā pusē korpuss cīnījās Kalsnavas apkaimē.

Latviešu korpusa kareivji aktīvi piedalījās arī Rīgas operācijā. Uzsākuši uzbrukumu 14. septembrī, viņi vispirms cīnījās uz ziemeļiem no Daugavas (uz ziemeļaustrumiem no Iršiem un Meņģeles apkaimē), bet pēc tam, kopā ar citām 2. Baltijas frontes daļām pārcēlušies pāri upei, ieņēma pozīcijas starp Baldoni un Ķekavu un 10. oktobrī sāka cīņas uz. dienvidaustrumiem no Rīgas. Pārvarējis ienaidnieka pretestību, korpuss sasniedza Rīgas—Jelgavas dzelzceļu, nozīmīgi palīdzēdams. Pārdaugavas atbrīvotājiem. Pēc tam korpusa apakšvienības atgriezās Daugavas labajā krastā un 16. oktobrī, kaujas karogiem plīvojot, iesoļoja Rīgā. Par līdzdalību Rīgas atbrīvošanas cīņās 130. Latviešu strēlnieku korpusu apbalvoja ar 2. pakāpes Suvorova ordeni, 308. Latviešu strēlnieku divīziju — ar Sarkanā Karoga ordeni, 43. Latviešu strēlnieku gvardes divīzijai piešķīra Rīgas divīzijas nosaukumu.

Sniedzis lielu palīdzību Rīgas darbaļaudīm pilsētas atjaunošanā, 1944. gada 8. novembrī Latviešu korpuss devās uz Kurzemes fronti. Pirmās cīņas pret ienaidnieku tas izcīnīja no 23. līdz 28. decembrim pie Džūkstes. Pēc tam korpusu pārvietoja uz Kārmaču apkaimi (10 km uz rietumiem no Dobeles), no kurienes tas 31. decembrī devās triecienā, lai izlūkotu ienaidnieka aizsardzību. 1945. gada februāra sākumā korpusa karavīri cīnījās uz dienvidiem no Zvārdes, bet martā piedalījās ārkārtīgi smagās un asiņainās: kaujās uz dienvidaustrumiem un austrumiem no Saldus. Veselu mēnesi te tika izdarīti uzbrukumi, sasaistot ienaidnieka spēkus, ko tas gatavojās pa jūru izvest uz Vāciju, Sajās kaujās ar savu drošsirdību, izcēlās daudzi Latviešu korpusa karavīri un virsnieki, viņu vidū arī ne mazums jauno karavīru, kas Padomju Annijā bija iesaukti pēc Latgales un Vidzemes atbrīvošanas.

Blakus latviešu daļām Saldus rajonā tanīs dienās uzbrukumā gāja arī 8. Igauņu strēlnieku korpuss. Igauņu korpusa leitnants J. Kunders pie Blīdenes atkārtoja leģendārā Aleksandra Matrosova varoņdarbu — ar savu ķermeni aizsedza ienaidnieka bunkura ambrazūru, par ko viņam pēc nāves piešķīra Padomju Savienības Varoņa nosaukumu. Februārī, pēc Klaipēdā ielenkto hitleriešu spēku likvidēšanas, šajā frontes sektorā ieradās arī 16. Lietuviešu strēlnieku divīzija.

1945. gada 9. maijā hitleriešu karaspēks Kurzemē kapitulēja, un latviešu strēlnieku slavenais cīņu cels Lielā Tēvijas kara frontēs bija beidzies.



Latvijas PSR atbrīvošanas laikā 130. Latviešu strēlnieku korpuss 121 dienu bija kaujas saskarē ar ienaidnieku, 80 no tām — uzbrukuma kaujās galvenajos Padomju Armijas triecienu virzienos. 43. Latviešu strēlnieku gvardes divīzija no 1418 Lielā Tēvijas kara dienām kaujas saskare ar ienaidnieku pavisam bija 415 dienas (29% no visa kara laika), 247 no tām (17% no kara laika) — uzbrukuma kaujās. Dzimtene augstu novērtēja korpusa cīnītāju varoņdarbus. Par drošsirdību un varonību tika apbalvots vairāk nekā 17 tūkst, kareivju un virsnieku, kas cīnījās latviešu divīzijas rindās, un trim piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums. Daudzi Latviešu korpusa virsnieki kaujās parādīja izcilas spējas, kas sekmēja operāciju veikšanu. No tiem minami pulkveži A. Arends, J. Dauglis, J. Piesis, A. Jurevics, H. Sponbergs, majori G. Kirilovs, V. Osis, kapteinis A. Savickis u. c. Lielu politisku darbu korpusa karavīru vidū veica politdarbinieki P. Zutis, A. Dunts, I. Mistris, J. Meija, E. Feldmanis.

Latvijas PSR atbrīvošanā piedalījās arī 1. Latviešu bumbvedēju aviācijas pulka lidotāji. No 1944. gada 24. jūlija līdz kara beigām viņi ar trāpīgiem bumbu triecieniem atbalstīja 2. Baltijas frontes karaspēku. Par piedalīšanos Rēzeknes atbrīvošanā pulkam piešķīra Rēzeknes aviācijas pulka nosaukumu. Pulka pastāvēšanas laikā tā lidotāji izdarīja ap 6450 kaujas lidojumu un nometa uz ienaidnieku gandrīz 1000 tonnu nāvējošas kravas.

Latvijas PSR teritorijas lielākās daļas atbrīvošana 1944. gada otrajā pusē ievadīja jaunu posmu latviešu tautas cīņā pret vācu fašistiskajiem iebrucējiem. Tiešajā bruņotajā cīņā ar ienaidnieku iekļāvās 57470 cilvēku, kas bija dzīvojuši uz laiku okupētajā Latvijā, bet armijas apgādei varēja izmantot jaunas materiālās rezerves. Latviešu tautības karavīrus sūtīja ne tikai 130. Latviešu strēlnieku korpusa daļu papildināšanai, bet arī uz citām Padomju Armijas vienībām. Rezultātā daudzi Latvijas PSR pilsoņi kara pēdējā posmā piedalījās kaujās ar ienaidnieku ne tikai Baltijas teritorijā, bet arī citās frontēs, to skaitā cīņās Vācijā un Hitlera galvenajā midzenī — Berlīnē.



Kopskaitā no kara pirmajām dienām līdz tā beigām Sarkanās Armijas rindās cīnījās ap 75—85 tūkst. Latvijas PSR pilsoņu un citās PSRS republikās dzīvojušo latviešu.

No saviem brāļiem aktīvās armijas rindās neatpalika Latvijas partizāni. Padomju Armijai tuvojoties Latvijas robežām, viņi, darbaļaužu arvien plašāk atbalstīti, savu darbību pastiprināja. Partizāni grāva ienaidnieka komunikācijas, bloķēja dzelzceļus un šosejas, sniedza vērtīgas ziņas par ienaidnieku utt. Pēc Latvijas partizānu kustības štāba ziņām, latviešu partizāni uzspridzināja vairāk nekā 300 hitleriešu ešelonu, vairākus simtus automašīnu, motociklu un citu ienaidnieka transportlīdzekļu, izsita no ierindas tūkstošiem vācu fašistisko kareivju un virsnieku un okupantu sulaiņu.

1944. gada vasarā Latvijas partizāni pavadīja uzbrūkošās Padomju Armijas daļas, palīdzēdami tām ātri pārvietoties pa ienaidnieka aizmuguri. Pēc LK(b)P CK un Latvijas PSR valdības norādījuma partizāni kavēja iedzīvotāju aizdzīšanu uz Vāciju, glāba tautas mantu, ko hitlerieši taisījās iznīcināt un izlaupīt.

Latvijas partizānu kustības dalībnieku kopējais skaits Lielā Tēvijas kara laika pārsniedza 20 tūkst. Par varonību un drošsirdību ar ordeņiem un medaļām tika apbalvoti ap 1000 latviešu partizānu. Latviešu partizānu, komandieriem Otomāram Oškalnam un Vilim Samsonam piešķīra Padomju Savienības Varoņa nosaukumu. Šo nosaukumu pēc nāves piešķīra arī vienam no pagrīdes kustības organizētājiem Latvijā — Imantam Sudmalim, kas 1944. gada maijā mira varoņa nāvē hitleriešu moku kambaros.


 

Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz