JELGAVAS STURMĒŠANA

 

Jelgavas proletariāts 1905. gadā atradās cīnītāju pirmajās rindās līdzās Rīgas, Liepājas un citu pil­sētu strādniekiem. LSDSP Jelgavas komiteja veica plašu propagandas, aģitācijas un organizatorisko darbu ne tikai pilsētā, bet arī plašā apkārtnē, tai bija sakari ar 33 pagastiem, kuros darbojās 22 pul­ciņi. Jelgavas proletariāta izaugsmi pirmsrevolū­cijas periodā sekmēja ievērojamie Latvijas revo­lucionārās kustības vadītāji J. Daniševskis, J. Lencmanis un R. Endrups, kuri darbojās LSDSP Jelgavas komitejā.

 

Jau tūliņ pēc asiņainajiem janvāra notikumiem Pēterburgā un Rīgā jelgavnieki izsludināja ģenerālstreiku. Pēc tam demonstrāciju un streiku vilnis Jelgavā turpinājās visu 1905. g. pirmo pusi. Se­višķu neatlaidību cīņā par savām tiesībām parādīja Krāmera atslēgu fabrikas strādnieki, kas streikoja vairākus mēnešus.

 

Novembrī pilsētas partijas organizācija apvie­noja jau 2500 biedru. Jelgavā aktīvi darbojās arī KSDSP komiteja.

 

No 25. līdz 30. novembrim LSDSP un KSDSP Jelgavas komiteja izsludināja ģeneralstreiku, ga­tavojot tautas masas uz bruņotu sacelšanos. 25. no­vembrī uz mītiņu Latviešu biedrības dārzā ieradās 8000 cilvēku. Te izsludināja boikotu patvaldības iestādēm un pilsētas domei. 26. novembrī 10 000 jelgavnieku izgāja demonstrācijās pilsētas ielās, taču kontrrevolūcija drudžaini gatavojās prettrie­cienam. Kurzemes guberņas galvaspilsētā bija sa­vākts ap 900 jātnieku, kas paklausīgi izpildīja virs­nieku rīkojumus. Revolūcijas vilnim pieaugot, gu­bernators izdeva pavēli, ar kuru mītiņus aizliedza. Karaspēks izklīdināja demonstrantus, uzbrūkot ļaudīm ar zobeniem un nagaikām un vietām pat šaujot uz tiem.

 

28. novembrī zaldāti nošāva trīs cilvēkus un daudzus ievainoja. «Jelgavas proletariāts pirmo reizi dabūja iepazīties ar flinšu zalvēm, un viņš nesabijās no tām, bet grieza pretim krūtis. Ir laba tiesa arī ievainotu dragūnu, jo tika arī pretī šauts no namiem,» rakstīja par šiem notikumiem laik­raksts «Pēterburgas Latvietis».

 

Gatavojot bruņoto sacelšanos, LSDSP Jelgavas komiteja uzaicināja kalpus un zemniekus no apkār­tējiem pagastiem doties uz Jelgavu. Tūkstošiem laukstrādnieku, paklausot partijas aicinājumam, devās uz Jelgavas «sturmēšanu». 28. novembra naktī ap 1000 zemnieku ieradās pilsētā, bet tieši iepriekšējā dienā Jelgavā bija saplūduši no ap­kārtnes muižām dragūni un kazaki, tā ka pilsēta atgādināja kara nometni.

 

Spēku un ieroču samērs bija pārāk nelabvēlīgs tautas masām, tāpēc arī LSDSP Jelgavas komiteja aicinājumu atsauca un vāji apbruņotos tautas mi­ličus atlaida mājās. Atpakaļceļā asiņaina kauja no­tika Kalnamuižas silā, kur tautas miličiem uzbruka karaspēks. Te krita pieci revolucionārie cīnītāji un daudzus ievainoja. Vienai dobelnieku grupai iznāca neliela sadursme pie Krimūnām, kur tā zaudēja vienu kritušo.

 

Kaut gan Jelgavā bija viena no lielākajām un aktīvākajām partijas organizācijām, taču tai ne­izdevās noorganizēt plašu bruņotu sacelšanos. To traucēja regulārais karaspēks, kas bija izvietots pilsētā. Taču tautas masas no Jelgavas «sturmē-šanas» guva mācību. Viens no 1905. gada revolu­cionārās kustības vadītājiem Dobeles apkārtnē — D. Beika rakstīja, ka «atkāpšanās no Jelgavas vi­siem atvēra acis tai ziņā, ka cara vara vēl nav sa­lauzta un pār revolucionāro jaunradīšanas darbu rēgojās kazaku nagaikas».

 

Ievērojami Jelgavas proletariāta un lauku so­ciāldemokrātisko centru vadītāji 1905. gadā bija F. Ambults, R. Birznieks, V. Bisenieks, J. Brigaders, K. Dīriķis, R. Dzilna, R. Eihe, K Grīnhoīs, K. Hermanis (Sules), R. Pelše, M. Rītere, E. Rumba un R. Lemkins.

 

Tukuma sacelšanās 77 prāvā uz nāvi notiesātie cīnītāji

 

Kā aizturētas elsas kaklu žņaudz

Un sirdi plosa nesakāmas žēlas:

Tik daudz to kritušo, tik daudz, tik daudz.

Vēl viņu vātis čūlo sarkanjēlas.

Jums versmē dusmas tvīkst, sirds krūtis klaudz,

No smiltīm dārgās asins sasmelt vēlas,

Kas mēmā stingumā pēc soģa sauc.

J. Rainis

 

. . . Carisma bendes zvēriski izrēķinājās ar varo­nīgajiem Tukuma revolucionāriem. Rīgā no 1906. g. 19. decembra līdz 1907. g. 9. februārim pagaidu kara tiesa iztiesāja Tukuma 77 sacelšanās dalībnieku prāvu.

 

14. februārī pēc tiesas sprieduma pie Rīgas cen­trālcietuma Smilšu kalnos nošāva 17 Tukuma cīnī­tājus, pārējiem piesprieda ilgus gadus trimdā, cie­tumos, nometināšanā.

 

Latvijas Sociāldemokrātijas Talsu—Tukuma or­ganizācija šai sēru dienā izdeva lapiņu, kurā teikts: «Ar asinīm rakstīta un ar atraitņu un bāriņu asa­rām slacīta 14. februāra diena mums, tukumnie­kiem, paliks mūžam piemiņā. Sai dienā Rīgā, Smilšu kalnos tika noslaktēti no varmācīgās pat­valdības bendes kalpiem 17 mūsu dūšīgākie cīņas biedri... Vairāki desmiti (46) no dūšīgajiem sla­veno Tukuma «brīvības dienu» cīnītājiem tai pašā dienā tika kalti smagās ķēdēs, nodoti pie spaidu darbiem un mesti tumšos, smirdošos cietumos. Ti­kai 12 tika no kara tiesas attaisnoti, bet vairums no tiem pašiem uz ģenerālgubernatora pavēli tiek izsūtīti uz nometināšanu tālās Sibīrijas tundrās.»

https://cloclo27.cloud.mail.ru/weblink/thumb/xw1/a177aefab7f7/1905-tukuma.jpg?x-email=darbabalss%40mail.ru

 

 

VENTSPILS REVOLUCIONĀRIE CĪNĪTĀJI

 

«Kritušiem slava,

Lāsts tiem, kas kāva!» —

Uzvaras cīņa

Galā vēl nava.

J. Rainis

 

Novembra ģenerālstreikā Ventspilī, kurš ilga no 28. novembra līdz 6. decembrim, iesaistījās plašas darbaļaužu masas, pieprasot atcelt karastāvokli, ievērot politiskās brīvības un izvest karaspēku no pilsētas.

 

28. novembrī visā Ventspils apkaimē pārtrauca darbu un mācības skolās. Sarkanajiem cīņas karo­giem plīvojot un revolucionārajām dziesmām ska­not, darbaļaudis devās uz mītiņu Sarkanmuižas laukumā.

 

Pievakarē vairāki tūkstoši ventspilnieku stacijas laukumā sagaidīja no Jelgavas cietuma atbrīvotos biedrus. Iedzīvotāji paši uzņēmās apsargāt pilsētu, noorganizēja tautas miliciju. Vairākas dienas pil­sētā turpinājās mītiņi. Pār demonstrantu kolonnām plīvoja sarkani karogi ar uzrakstiem poļu valodā: «Vienlīdzība, vienotība un neatkarība!» un lietu­viešu valodā: «Lai dzīvo brīvība, lai dzīvo revolū­cija!» Vienotā ierindā pilsētas ielās bija izgājuši latviešu, krievu, poļu un lietuviešu darbaļaudis. De­monstranti devās uz cietumu un panāca politieslo­dzīto atbrīvošanu. Tautas masas pieprasīja arī pār­vēlēt veco, reakcionāro pilsētas domi.

 

2. decembra naktī notika bruņota sadursme starp tautas miliču patruļām un kareivju rotu, kas devās no Dundagas uz Ventspili. Sākās Sarkanmuižas pagastnama apšaude. Cīņā uzvarēja pilsētas aiz­stāvju patruļu apvienotie spēki, kas karaspēka nodaļu piespieda bēgt.

 

Šajā pašā dienā Ventspilī sāka pulcēties zemnieki no tuvējās apkārtnes. Sakarā ar augošo revolucio­nāro kustību karaspēks atstāja pilsētu. Cīnītāji sa­ņēma varu savās rokās. LSDSP Ventspils komiteja kontrolēja iestāžu un banku darbību. Pat ārzemju kuģi nevarēja izbraukt no pilsētas bez komitejas lēmuma.

 

LSDSP Ventspils komitejai bija plaša spridzi­nāmo vielu noliktava, bumbas, piroksilīns un ieroči, bez tam hektogrāfi, zīmogs, bibliotēka un arhīvs. Komitejai bija šādas nodaļas: 1) kaujas organizā­cija, 2) lauku organizācija, 3) skolnieku organi­zācija un  4) Sarkanais  Krusts.  Revolucionārās kustības vadītāji Ventspilī bija Ž. Kārkliņš, R. Birznieks. J. Fernests, K. Krūziņš un A. Rītere.

 

Arī Ventspils apkārtnē masu kustība vērsās plašumā. To vadīja LSDSP Ventspils organizācijas lauku pulciņi, kuru skaits šai laikā bija 26 un kuri apvienoja ap 300 biedru. Darbojās Dundagas, An­ces un Zūru lauku centri, kuriem bija ieroču un lite­ratūras noliktavas. Pagastos ievēlēja rīcības komi­tejas. Daļu muižnieku padzina. Daudzas muižas liesmoja.

 

Taču arī kontrrevolūcija nesnauda. Ģenerālgu­bernators no Jelgavas Ventspils garnizonam sūtīja papildspēkus un pieprasīja, lai nosūta uz sacēlušos ostas pilsētu kreiseri «Okeāns» un mīnu kuģi «Pročnij». 6. decembrī, kad pilsētā ieradušies zemnieki devās atpakaļ uz mājām, Ventspilī atgriezās gar­nizona karaspēks, policija un ierēdņi. Tomēr līdz 22. decembrim faktiskā vara palika LSDSP Vents­pils komitejas rokās. Naktī uz 23. decembri pilsētā ieradās liela soda ekspedīcija. Šajā naktī karaspēka nodala barona Brauna vadībā ielauzās partijas komitejas telpās un zvēriski nogalināja Ventspils revolucionārus M. Bermani, R. Birznieku, J. Fernestu un Ž. Kārkliņu. Pilsētā sākās masveida aresti.

https://cloclo27.cloud.mail.ru/weblink/thumb/xw1/74f913d93d96/1905-piem-venrspils.jpg?x-email=darbabalss%40mail.ru

 

DAGAVPILS (Dvinsk):

 

1905 gada 19 oktobrī manifestācija.

 

Oktobra streika laikā Daugavpilī, tūliņ pēc manifesta pasludināšanas, kareivji apšaudīja pil­sētas iedzīvotāju mierīgu manifestāciju. Daugav­pils laikraksts «Dvinskij ļistok» šos notikumus aprakstīja šādi:

 

«19. oktobrī Rīgas—Orlas dzelzceļa darbnīcās tika notu­rēta dievkalpošana par «brīvības dāvāšanu». Pēc. pabeigtas dievkalpošanas liels strādnieku bars ar orķestri virzījās pa dzelzceļa līniju uz pasažieru staciju. Še pūlis sadalījās: viena daļa aizgāja uz pilsētu, daļa izklīda pa mājām, bet daļa vir­zījās uz Pēterburgas dzelzceļa preču staciju. Vagonu darb­nīcas vārtos nācējus sagaidīja strādnieki [...]. Tanī brīdī pa tiem pašiem vārtiem ienāca darbnīcā 60—80 cilvēku liela karaspēka vienība. Bez kāda brīdinājuma komanda sāka šaut, metās virsū strādniekiem un sāka sist tos ar zobeniem un šauteņu resgaļiem [...]. Šinī apšaudīšanā tika nošauts Rīgas—Orlas dzelzceļa darbnīcas katlu nodaļas strādnieks Ivans Martiņjaks, vēl 3 cilvēki un vairāki ievainoti. Starp nošautiem bija arī kāda sieviešu mācības iestādes skolotāja un kāds skrošu fabrikas strādnieks.»

 

Pēc policijas departamenta ziņām, demonstranti nesuši sarkanus karogus un dziedājuši revolucionāras dziesmas. Ka­reivji gan šāvuši, gan situši plinšu resgaļiem. Pilsētas da­žādās malās sadursmēs krituši 10 demonstranti, ievainoto skaits — ap 40.

 

 

14. jūlija demonstrācija

 

1905. g. jūlijā paiet pusgads kopš valdošo ap­rindu asiņainās izrēķināšanās ar strādnieku de­monstrāciju dalībniekiem Pēterburgā, Rīgā un citos Krievijas centros. Daugavpils proletariāts šīs vēs­turiskās dienas atzīmē ar plašām ielu demonstrā­cijām un mītiņiem. Strādnieki pulcējas pilsētas bulvāros, ielās un dārzos, pat sinagogā, kur sociāl­demokrātu aģitatori lasa tiem priekšā uzsaukumus. Karaspēks demonstrantus izdzenā, taču tas ne­līdz — strādnieki izklīst, lai sapulcētos no jauna citās vietās. Ap pīkst. 10 vakarā pie 3. policijas iecirkņa policisti un karaspēka patruļa saduras ar 500 cilvēku lielu ļaužu pulku. Uz policistu prasību izklīst atskan saucieni: «Nost patvaldību!», «Nost karaspēku!», «Nost policiju!». Policija un zaldāti kopīgiem spēkiem mēģina pūli izklīdināt, bet de­monstranti enerģiski pretojas. Un tad karaspēka patruļa atklāj uguni. Vairāki demonstrācijas dalīb­nieki tiek ievainoti un tai pašā naktī mirst. Varaskalpu rīcība rada ļaudīs dziļu naidu un sašutumu.

15. jūlijā Daugavpils strādnieki sarīko saviem kritušajiem biedriem milzīgu bēru demonstrāciju — tajā piedalās ap 5000 cilvēku. Šoreiz karaspēks vairs neuzdrošinās iejaukties. 

 

 

SKRUDALIENĀ

 

23. novembrī pie Skrudalienas pagasta nama sapulcējās kalpi un zemnieki. Vairākums bija sanācis uz aicinājuma pamata, kuru bija iepriekš izsūtījusi pagasta valde. Vietējie revolucionārie strādnieki nolēma šo sapulci izmantot, lai izvir­zītu kalpu un trūcīgo zemnieku prasības. Viņu vadībā uz Skrudalienas sapulci ieradās Elernes, Marianovas un citu muižu kalpi un strādnieki. Pēc īsas savu vajadzību apspriešanas sapulces da­lībnieki nolēma rakstīt caram, lai tas piešķirtu bez­zemniekiem zemi. Sapulcējušies pieprasīja pagasta skrīverim uzrakstīt lūgumrakstu par zemes platības palielināšanu. Piepeši pagasta nama priekšā parā­dījās ap pārdesmit jātnieku dragūnu korneta Stromberga vadībā. Līdz ar dragūniem ataulekšoja ar šauteni apbruņots Elernes barons Rummels un biju­šais «privātais pristavs» Strombergs. Abi «brīv­prātīgie» bez kādas brīdināšanas divreiz izšāva uz sapulces dalībniekiem. Dragūni šāva gaisā, bet barons Rummels un abi Strombergi turpināja apšaudīt zemniekus. Viņi nošāva un ievainoja vai­rākus. Pūlis bailēs metās bēgt. Grupa drošsirdī­gāko sāka uzlasīt nošauto līķus un ievainotos. Bet baroni aizjāja aizmugurē un atklāja uz tiem uguni. Divi zemnieki, kuri uzlasīja līķus, tika uz vietas nošauti. Pēc tam šī razbainieku banda, sievietēm un bērniem raudot, aizjāja. Pavisam baroni nošāva vai smagi ievainoja septiņus cilvēkus. Smagi ievainotie arī drīz nomira. Cik vieglāk ievainotu, nav tieši ziņots, bet domā, ka to skaits sniedzas pāri par 20.

 

A.Voitkēviča:

«1905. gadā biju 16 gadu veca. Mans tēvs — kalps Vikentijs Juhno bija viens no 1905. gada revolucionāro notikumu dalībniekiem.

Kā šodien atceros, ka kādā rudens dienā pie mums sala­sījās liels satraukts ļaužu pūlis. To vidū bija man pazīsta­mie A. Karaļuns, J. Karaļuns, I. Kudrjavskis, K. Kudrjavskis, I. Ogureckis, Slavinskis, A. Ždanovskis.

 

Galvenie sadumpojušos kalpu un zemnieku vadoņi bija I. Kudrjavskis un J. Ļisovskis. Kad visi trūcīgie zemnieki bija salasījušies, tie devās Skrudalienā uz mītiņu. Drīz mājās pār­nāca ļoti satrauktā māte. Uzzinājusi, ka tēvs aizgājis līdzi demonstrantiem, viņa sūtīja mani tēvam pakaļ, lai viņš nāktu mājās, jo citādi būšot ļoti slikti. Barons izsaucis no pilsētas palīgā dragūnus. Es viņus vairs nepanācu un griezos atpakaļ. Bet ceļā sastapu ap 10 dragūnu, kas jāja uz Skrudalienu.

 

Par to, kas tur notika, pastāstīja tēvs, pārnācis mājās. Mītiņā viņš pirmoreiz dzirdējis vārdu «biedrs». Runātāji aici­nājuši ļaudis cīņā pret caru un patvaldību. Pašā mītiņa kar­stumā ieradušies dragūni un aicinājuši sapulces dalībniekus izklīst, bet tie atteikušies. Tad virsnieks pavēlējis šaut. Pirmā zalve ievainojusi J. Ļisovski, kas runājot atradās uz pagast­nama balkona. Kad policija gribēja viņu arestēt, sapulces dalībnieki to neļāva. Tad dragūni atklāja uguni uz sapulces dalībniekiem. Bija daudz nošauto un ievainoto. Bez J. Ļisovska vēl nošāva Slavinski un vairākus citus.

 

Bija ievainots mans tēvs V. Juhno, I. Mažuks, S. Murzičs, A. Navojs, I. Ogureckis un citi.

 

Pēc mītiņa apšaušanas tikai daļai izdevās izbēgt, daļu policija saķēra un aizsūtīja uz Kalkūniem, arī manu tēvu.

 

Ar demonstrantiem bargi izrēķinājās. Mans tēvs saņēma 25 pletnes cirtienus, citus smagi sasita un nosūtīja uz Dau­gavpils cietumu.

 

Kad tēvs atgriezās, muižnieks mūs no muižas padzina un paziņoja citiem, lai mūs nekur darbā nepieņem.»

 

 

TALSU BRUŅOTĀ SACELŠANĀS

 

Nu atkal apkārt nakts;

Un briesmu vētras šņāc, un asins līņā,

Bet vīri modri stāv un turas cīņā,

Tiem kaļot noskan lakts:

«Mūs modrē jauna balss;

«Mēs dienu redzējām, kaut arī īsu:

«Mēs gaitu nebeigsim, un nebūs trīsu,

«Līdz naktij reiz būs gals.»

J. Rainis

 

Sociāldemokrātiskā kustība Talsos sākās jau XX gs. sākumā.

 

Pirmie pulciņu dibinātāji pilsētā un tās apkārtnē bija skolotājs J. Kažmers un grāmattirgotājs J. Linde. Talsu apkaimē kā aģitatori darbojās stu­denti A. Freibergs, A. Buševics un Ģ. Bērzkalns.

 

1904. gadā LSDSP I kongresā izveidoja apvie­noto LSDSP Talsu—Tukuma komiteju. Talsu organizācijā ietilpa pieci lauku pulciņi ar 65 bied­riem. Aktīvi revolucionārās kustības organizētāji bija V. Bergmanis, Ž. Blumbergs, J. Briedis, J. Damškalns, E. Mazevskis, 0. Pīlāgs, A. Ratkalns, V. Segliņš un A. Straudovskis.

 

1905. g. pavasarī Talsu apkārtnē notika vairākas labi organizētas baznīcu demonstrācijas Nurmuižas, Kandavas, Engures un citās baznīcās. Vasa­ras mēnešos vērsās plašumā lauku proletariāta streiku kustība Talsu apriņķa muižās. Rudens sākumā revolucionāri uzbruka vācu baroniem un atņēma ieročus. Bieži vien nošāva patvaldības atbalstītājus — policistus un spiegus. Pēc 17. oktobra manifesta izdošanas notika plaši tau­tas masu mītiņi Grenču muižas laukos, Pastendes pagasta namā, Kandavas Kuršu pilskalnā un citās vietās. Tajos LSDSP Talsu komitejas pārstāvji aicināja tautu neapmierināties ar cara dotajiem melīgajiem solījumiem, bet gatavoties bruņotām cīņām, lai gāztu cara patvaldību.

 

Novembra beigās pēc pagastu delegātu kon­gresa Rīgā Talsu apriņķī sākās veco pagastvalžu padzīšana un jaunu revolucionārās varas orgānu — rīcības komiteju ievēlēšana.

 

 

Viena no aktīvākajām rīcības komitejām, ko vadīja priekšsēdētājs I. Ciemuleja, izveidojās Nurmuižā. Tā uzlika muižai tādus pašus nodokļus kā zemniekiem, nodibināja miliču grupu, atlaida reakcionāros skolotājus, ierosināja skolās uzsākt mācī­bas pēc jaunām programmām, atcēla ticības mācību.

 

Pieaugot revolucionārās kustības vērienam, mobilizējās kontrrevolūcijas spēki. Talsos jūnija sākumā novietoja vienu eskadronu dragūnu, ar kuriem iedzīvotājiem iznāca biežas sadursmes. Dragūni 20. novembrī uzbruka mierīgam mītiņam mežā pie Sukturu kapiem, kapāja zobeniem cilvē­kus un nošāva trīs mītiņa dalībniekus. Tautas sašutums auga ar katru dienu.

 

Ziņas par Tukuma bruņoto cīņu panākumiem nonāca Talsos 1. decembrī. Revolucionāri pārtvēra arī Tukuma sacelšanās apspiedēja — ģenerāļa Horunženko telegrammu ar pavēli sūtīt dragūnus palīgā.

 

Šis apstāklis pamudināja LSDSP Talsu organi­zācijas komiteju uzsākt bruņotu sacelšanos.

 

Naktī no 1. uz 2. decembri izstrādāja uzbru­kuma plānu. Apriņķa rīcības komitejām nosūtīja uzsaukumu, kurā aicināja visus apbruņotos lauku iedzīvotājus ierasties pilsētā uz cīņu.

 

2. decembrī uz Talsiem devās bruņotas lauku kaujinieku vienības no Mērsraga, Rojas, Stendes, Nurmuižas un citiem pagastiem. Tautas miliči bija bruņojušies medību bisēm, dakšām, pašizgatavotiem zobeniem, pīķiem, dunčiem. Talsos ieročus izgatavoja kalēji J. Auns un J. Štāls; Mērsragā — J. Kiršteins, Sasmakā — E. Smilkšzieds un viņa zellis Tomsons.

 

Kaujinieki pulcējās Ķīvīšu krogā, Talsu muižā, Skoru mežā, Antiņu eglēs, Miegūzē. Viņi ieņēma vairākus namus pilsētā un tur, gatavi cīņai, aizbarikadējās.

 

LSDSP Talsu komiteja nolēma naktī no 2. uz 3. decembri doties izšķīrējā uzbrukumā dragūniem Talsos. Bruņoti lauku kalpi un zemnieki, skaitā 200 vīru, sapulcējās pie ebreju kapiem. Pēkšņi nakts klusumā, tieši tad, kad gājienam vajadzēja sākties, atskanēja šāvieni no pilsētas puses. Šis nelielais starpgadījums radīja svārstīšanos sacel­šanās vadībā, un uzbrukumu atcēla. Vēlāk izrādī­jās, ka Stendes miliču nodaļa, nākdama uz Tal­siem, uzdūrusies dragūniem un tāpēc izcēlusies apšaudīšanās.

 

3. decembrī notika vairākas nelielas sadursmes starp tautas miličiem un dragūniem, kuri mēģināja aizkavēt zemnieku ieplūšanu no laukiem pilsētā.

 

4. decembrī Talsi bija pilni bruņotiem laucinie­kiem (ap 1000 cilvēku), kuri pieprasīja LSDSP Talsu komitejai sākt uzbrukumu dragūniem, bet komiteja vilcinājās, taču tās loceklis A. Klimpmanis ar kaujinieku grupu aplenca ieroču nolik­tavu — cekhauzi un ieguva vairāk nekā 150 šaute­nes ar patronām. Dragūni apšaudīja uzbrucējus un dažus no tiem ievainoja, bet dragūnus atsita un piespieda atkāpties. Kaujinieki ieņēma policijas iecirkni, cietumu, tiesas namu un pastu. Atbrīvoja politiskos ieslodzītos un viņu vietā apcietināja gorodovojus. Pilsētā bija «visas kroņa iestādes atceltas un ierēdņi atlaisti no amatiem. Pasts, renteja, policija, miera tiesa, tiesas pārvalde, viss atrodas revolucionāru rokās.»

 

Cīnītāji mēģināja ieņemt dragūnu kazarmas — Ābramkrogu, bet pirmajā uzbrukumā tas neizde­vās. Redzēdami bruņotās tautas pārspēku, dragūni atkāpās pa šauru taciņu gar ezeru.

 

Talsi atradās revolucionāru rokās, bet cara ģenerāļa Horunženko karaspēks no Stendes sta­cijas jau tuvojās pilsētai. Tam pievienojās izbē­gušie dragūni. Karaspēks, pienācis pie Talsiem, raidīja 4 lielgabalu šāviņus uz revolucionāru ieņemto pilsētu. Ģenerālis, tāpat kā Tukumā, arī šeit neuzdrošinājās uzsākt kauju, jo sacēlušos pusē bija pārspēks. Viņš nosūtīja ultimātu, kurā pieprasīja izvest no Talsiem revolucionārās vienī­bas, atdot ieročus, valsts naudu un dokumentus, nogādājot tos uz Stendes staciju. Neizpildīšanas gadījumā piedraudēja Talsus sagraut. Ar šādu vil­tību ģenerālis mēģināja dezorganizēt revolucionā­rus, atbruņot tos un pēc tam ar viņiem izrēķinā­ties. Ultimāta apspriešanai sasauca tautas sapulci. Revolucionārie kaujinieki negribēja pieņemt cara ģenerāļa ultimātu un atdot ieročus, bet vietējā bur­žuāziskā inteliģence, nobijusies no revolucionārās kustības, gribēja ātrāk izlīgt ar cara patvaldību. LSDSP Talsu komitejas pārstāvji ar J. Lindi priekšgalā sāka svārstīties un ieņēma izlīgšanas pozīcijas. Delegāciju pie ģenerāļa nosūtīja, bet revolucionāri noskaņoto kaujinieku grupas devās atpakaļ uz laukiem.

 

5. decembra rītā, kad revolucionārie spēki bija atstājuši pilsētu, te ieradās apdzērušies dragūni. Viņi sāka slepkavot cilvēkus uz ielām, apšaudīt mājas un nogalināt katru, kas gadījās ceļā. Vienu dragūnu grupu šajās nevainīgo cilvēku medībās vadīja talsinieku bende — barons Sīverss. Pret debesīm pacēlās melnu dūmu stabi. Šausmīgā sliktiņa dienā Talsos nogalināja ap 30 cilvēku, uguns liesmās sadega 30 ēkas.

 

Laikraksts «Pēterburgas Latvietis» par šiem briesmu darbiem rakstīja: «Redzams, ka te patval­dība parādījās visā savā kailumā, parādījās bez liekā ģīmja. Te viņa vēlreiz apliecināja, cik žēlīgi tā izpilda «tautas gribu» un apmierina tautas sau­cienu pēc maizes un cilvēciskām tiesībām. Slava kritušiem, lāsts un atriebība slepkavām!»

https://cloclo20.cloud.mail.ru/weblink/thumb/xw1/c6b86cf99ad9/1905-talsi.jpg?x-email=darbabalss%40mail.ru

 

Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz