AIZPUTES KAUJA

 

Vēl šī cīņa nav pēdējā,

Nav ko gavilēt uzvarā;

Nav ko skumt, ja zaudējam, —

Mēs tomēr reiz visu panākam!

J. Rainis

 

Viena no 1905. g. pēdējām lielākajām bruņota­jām sadursmēm norisinājās Aizputes apriņķī no 16. līdz 19. decembrim. Latvijas darbaļaužu revolucionāro cīņu vēsturē tā ierakstīta ar nosaukumu «Aizputes karš».

 

Liela ietekme tautas masu revolucionizēšanā visā Lejaskurzemē bija LSDSP Liepājas organi­zācijai. Liepājnieki piegādāja sociāldemokrātu pulciņiem nelegālo literatūru un ieročus, propa­gandisti un kaujinieki uzstājās tautas sapulcēs un mītiņos, palīdzēja organizēt streikus un izdarīt bruņotas akcijas pret muižniekiem un to līdzskrējējiem. Aizputnieku vidū ļoti izplatīta bija litera­tūra, kas modināja šķiras apziņu, piemēram, Garlība Merķeļa pret dzimtbūšanu vērstā grāmata «Latvieši», Eduarda Veidenbauma dzeja rokrakstā, laikraksts «Cīņa» u. c.

 

1904. gadā noorganizējās LSDSP Liepājas organizācijas Aizputes centrs, kurā darbojās viens no vecākajiem latviešu sociāldemokrātiem — veterinārārsts Ā. Hertelis, Aizputes pagasta skolas skolotājs I. Bazons, Kazdangas skolas skolotājs K. Špīss un strādnieks Jānis Švarcs.

 

Asāku un noteiktāku raksturu revolucionārā kustība ieguva rudenī, kad pēc 17. oktobra mani­festa pasludināšanas visos pagastos atcēla vecās pagastu valdes un ievēlēja rīcības komitejas, izvei­doja tautas milicijas vienības un ievēlēja tautas tiesas. Aizputē nodibinājās apriņķa rīcības komi­teju birojs, kuru vadīja Ādolfs Hertelis.

 

LSDSP Liepājas organizācija prasmīgi izman­toja 17. oktobra manifestā pasludinātās tiesības — preses, biedrošanās un sapulču brīvību tautas masu revolucionizēšanai. Novembra mēnesī notika vairākas masu mobilizācijas. Varena tautas pro­testa vētra sacēlās 12. novembrī, kad Grobiņas apriņķa priekšnieka jaunākais palīgs apcietināja vienu no jaunievēlētajiem Bātes. pagasta delegā­tiem. Uz tūlītēju rīcības komitejas rīkojumu pus­stundas laikā bija samobilizēts viss pagasts. Vai­ņodē saradās ap 1200 cilvēku. Pristavs, nobijies no tāda tautas masu spēka, bija spiests atbrīvot apcietināto un «svēti apsolījās» jaunievēlētos paš­valdības priekšstāvjus turpmāk vairs   nearestēt.

 

13. novembrī Kazdangā mītiņā sapulcējās ap 3000 cilvēku. Tā kā Valtaiķos dragūni bija izjau­kuši rīcības komitejas vēlēšanas, tad kazdandz-niekiem pievienojās daudz cilvēku arī no Valtai­ķiem. Mītiņā runāja skolotājs J. Zingbergs un Liepājas propagandists O. Kārkliņš. Par Kazdan­gas rīcības komitejas priekšsēdētāju ievēlēja «Soģu» māju saimnieku J. Jubertu.

 

Cīņai pret tautas masu aktīvo revolucionāro dar­bību mobilizējās kontrrevolūcijas spēki, kuru priekšgalā atradās Kazdangas muižas barons Manteifels. Ar karaspēka palīdzību viņš asi izrē­ķinājās ar vietējiem iedzīvotājiem, atlaida no darba laukstrādniekus, kas piedalījās sapulcēs, apcietināja tos, kuri runāja tautas mītiņos. Barona ietekmē Kurzemes pagaidu ģenerālgubernators izdeva pavēli par četru aktīvāko revolucionāru — A. Herteļa, J. Juberta, E. Skudrīša un J. Zingberga izsūtīšanu no Baltijas. Šī ziņa radīja dziļu sašu­tumu tautā.

 

20. novembra vakarā Aizputes apriņķa rīcības komiteju birojs nolēma nākamajā dienā sasaukt apriņķa iedzīvotājus uz protesta mītiņu, lai panāktu apcietināto biedru atbrīvošanu. Ziņa par rītdienas tautas masu sapulci izplatījās milzīgā ātrumā. «Katrs delegāts steidzās ziņot savā pagastā. Ziņa gāja tālāk — pa novadiem, pa iecirkņiem, no mājas uz māju: Mūsu vadoņus grib izsūtīt! Aizstāvēsim viņus! Visi tūlīt uz protesta sapulci! Visi uz Aizputi!». Ap pulksten diviem naktī pēdējā stafete bija savu galamērķi sasnie­gusi, un pirmie tautas sapulces dalībnieki jau sāka aut kājas tālajam ceļam.

 

21. novembra agrās rīta stundās pa visiem ceļiem uz Aizputi sāka plūst ļaužu bari. 25 000 lauku darbarūķu bija pametuši savas mājas un ciešā apņēmībā nākuši prasīt, lai izpilda viņu gribu — atbrīvo apcietinātos revolucionārās cīņas vadītājus. Policija, pagalam nobijusies no šī drau­došā tautas masu spēka, drudžainā steigā vāca no apkārtējām muižām, kā arī no Liepājas, Grobi­ņas un Kuldīgas karaspēku. Aizputē sanākušie zemnieki pulcējās uz tautas sapulci, kur vairāki propagandisti aicināja tautu bruņoties un cīnīties pret cara patvaldību un muižniekiem, Tautas sapulces ievēlētie delegāti vairākkārt griezās pie apriņķa priekšnieka palīga ar prasību četrus izsū­tīt paredzētos revolucionārus atstāt Aizputē un arī cietumā ieslodzītos Jubertu un Zingbergu (skolo­tāja brāli) palaist brīvībā. Apriņķa priekšnieka palīgs liekulīgi apsolīja lūgt ģenerālgubernatoru atcelt pavēli par izsūtīšanu, bet savu solījumu nepildīja.

 

Kaut gan šī plašā protesta demonstrācija bei­dzās ar ļoti maziem panākumiem, tomēr uz tautas masām atstāja ļoti revolucionizējošu ietekmi. Nobrieda apziņa, ka tauta ir liels, nesalaužams spēks, ja vien tā rīkojas vienoti.

 

Tajā laikā uz laukiem bija izveidojušies savi pašvaldības orgāni — pagastu rīcības un muižu komitejas, bet Aizpute arvien vēl bija kontrrevolucionāro spēku centrs. Karaspēka daļu apsardzībā te bija sabēguši daudzi apriņķa baroni ar muižnie­cības maršalu, Kazdangas baronu Manteifelu priekšgalā. Līdz 21. novembrim lauku revolucio­nāriem Aizpute šķita nepieejama, tagad viņi pilsētā ieraudzīja pārbiedētos baronus un policistus. Kad tauta pieprasīja aizvākt karaspēku no ielām, ātri nozuda ne tikai zaldāti, bet arī gorodovoji.

 

Apriņķa rīcības komiteju birojs, protestējot pret gubernatora pavēles neatcelšanu, 1. decembri izsludināja laukstrādnieku streiku. Darbu muižās pārtrauca. Strādnieki atteicās kopt muižas lopus un slaukt govis. Kalpi sāka apzināties savu spēku. Tautas miliči atņēma baroniem ieročus, demolēja monopolbodes un iztecināja degvīnu no muižu spirta brūžiem. Baznīcās boikotēja mācītājus. Naktīs pār mežu galiem blāzmoja lieli sārti. Tau­tas dusmu liesmās dega Kalvenes, Sieksātes un citas pilis. Muižnieki, izbijušies tautas naida un atriebes spēka, bēga uz pilsētām, devās pat uz Vāciju; palikušos ķēra arī revolucionāru šauteņu uguns.

 

8. decembrī Nodegu muižas īpašnieki 50 dra­gūnu pavadībā izbrauca uz Priekulės staciju. Krēslai metoties, Nodegu birzī tos sagaidīja tautas miliči, bruņojušies bisēm, dakšām, kalēju veseriem un pat koka rungām. Sākoties apšaudei, muižnieki atkāpās. Naktī ugunīgas liesmas iznīcināja atstāto Nodegu pili. Tā bija gadsimtiem verdzināto atmaksa par bāra bērnu asarām, kungu riju sūrumu, badu, postu un nabadzību.

 

Septiņu dienu ilgais vienprātīgais laukstrād­nieku streiks Aizputes apriņķī piespieda Kurzemes gubernatoru atcelt pavēli par apcietināto revolu­cionāru izsūtīšanu. 8. decembrī Aizputes apriņķa rīcības komiteju birojs izdeva uzsaukumu, kurā aicināja pārņemt pamestās muižas sabiedrības īpašumā un turpināt bruņošanos. Darba tauta ar savu vienotību bija piespiedusi ienaidnieku piekāp­ties. Kaujas spara pilna tā gaidīja aicinājumu izšķirošai kaujai ar nīstajiem vecās varas spēkiem un pirmām kārtām ar muižniecību.

 

Aicinājums drīz vien nāca. Kuldīgā bija ieradu­sies dragūnu nodaļa, lai aizvestu uz Liepāju vietē­jās valsts rentejas naudu. Kuldīgas revolucionāri, negribēdami pieļaut sabiedrības naudas nolaupī­šanu, izziņoja visām apkārtējām rīcības komite­jām par dragūnu nodomu. Miliču nodaļas patru­lēja uz ceļiem, bet dragūnu vienība, izgājusi no pilsētas, atgriezās atpakaļ Kuldīgā un tikai 15. decembra vakarā, izvairīdamās no sadursmes ar tautas milicijas posteņiem, nogādāja naudu Aizputē.

 

LSDSP Kuldīgas komiteja izsūtīja ziņnešus pa Kuldīgas un Aizputes apriņķa pagastiem ar aici­nājumu visiem doties uz Aizputi, lai atņemtu aiz­vesto naudu, atbruņotu karaspēku un panāktu tā izsūtīšanu no pilsētas.

 

Dažu pagastu rīcības komitejas izziņoja savos pagastos, ka piektdien, 16. decembrī, apbruņotiem vīriem jāierodas Marijas stacijā, lai no turienes dotos uz Aizputi.

 

16. decembra pelēcīgā ziemas rītā pie Marijas stacijas revolucionāri pārgrieza telefona vadus, bet stacijas priekšnieks jau bija paspējis paziņot uz Aizputi par bruņotu vīru gājienu.

 

Rokas birzī — trīs kilometru attālumā no apriņķa pilsētas sanāca cīnītāji no Cīravas un Aiz­putes Pils pagasta. Revolucionāri ieņēma pozīci­jas birzī, biezo eglīšu smalksmē un gar lielceļa grāvjiem. Cīņas spars bija liels, bet apbruņojums gaužām vājš. Uz 300 vīriem bija apmēram 60 medību bises, daži revolveri un zobeni, bet pārē­jiem gareniski kātos iesietas izkaptis un paštaisīti duramie ķekši. Uz Aizputi aizsūtītais ziņnesis vēl nebija paspējis atgriezties, kad no turienes pretī revolucionāriem jau nāca dragūnu eskadrons un kājnieku rota. Revolucionāri pielaida dragūnus diezgan tuvu, un tad visi reizē no savām «zaķu bisēm» atklāja tādu uguni, ka uzbrucējiem bija jāatkāpjas. Ievainoja vairākus ienaidnieka zirgus un dažus dragūnus, divi krita. Pretinieki, pametuši zirgus, kārtīgā ķēdē vēlreiz sturmēja mežu. Viņi saprata, ka dumpinieki šauj no medību bisēm ar skrošu lādiņiem, kas bieži vien nesniedz mērķi. Kauja ilga četras stundas. Mežu pildīja kliedzienu un šāvienu troksnis. Sniegs arvien vairāk sārtojās nevienmērīgā kaujā pret pārspēku kritušo revolu­cionāru asinīm. Cīnītāji gaidīja papildspēkus, bet tādi neatnāca. Izsīka pulvera un skrošu krājumi. Bija jāatkāpjas. Pa dzelzceļa līniju no Aizputes puses piesteidzās ienaidnieka kājnieki, nogriezdami atkāpšanās ceļu. Revolucionāri bija ieslēgti dzelzs lokā. Tos, kuri mēģināja izkļūt no meža, nobendēja dragūnu lodes un durkļi. Tikai nedau­dziem izdevās izbēgt. Satrakotie dragūni ielauzās apkārtējās mājās, sita un nogalināja visus, kas pagadījās ceļā. Nošāva vairākus cilvēkus, kas nejauši bija gadījušies tuvumā.

 

Rokas birzs kaujas vietā uzstādītā piemiņas plāksne vēstī par divdesmit četriem kritušajiem brīvības cīnītājiem.

 

Dragūni pēc kaujas tomēr nedrīkstēja savu ceļa gaitu uz Liepāju turpināt, bet devās atpakaļ uz Aizputi.

 

Bet nu jau plūda pa visiem ceļiem bruņotu zemnieku bari, kas ielenca Aizputi no visām pusēm. Jau piektdienas vakarā ieradās dzērvinieki, sestdienas rītā vēl citi, bet sestdien un svētdien ļaudis nāca gan kājām, gan braukšus — kā uz īstu karu. Nevienu neatturēja ziņas par dravnieku sakaušanu un izlaistās baumas, ka Aizpute esot pilna ar karaspēka daļām un ka no Liepājas iera­dušies pat kazaki bruņotā vilcienā.

 

— Mēs viņus ielenksim un samīdīsim! — tā sauca zemnieki, nereti bruņojušies garām siena dakšām vai asu slīpernieka cirvi. Visas baroniem atņemtās medību bises nu bija plecos; vecās skrotenīcas, pa stobru lādējamās, no rūsas nospodrinā­tas, kalpa rokās izlikās toreiz kā moderns ložberis. Bija retam arī laba plinte, pat tā sauktās vintenes, un labi revolveri. Bet ne ieroči tik daudz krita svarā revolucionāri sajūsminātiem lauciniekiem. Viņi atminējās 21. novembra demonstrāciju, kad kailām rokām piespieda pazust karaspēka daļas no Aizputes ielām, un iedomājās arī šoreiz, ka ar savu lielo skaitu piespiedīs pie zemes pretinieku.

 

Bet, tuvojoties Aizputei, izrādījās pavisam cita situācija. Plūstošiem ļaužu bariem neviens nezi­nāja aizrādīt, uz kurieni iet un kā iesākt Aizputes sturmēšanu. Absolūti nekādas vadības. Aizputes partijas biedri bija ieslēgti pilsētā, no kurienes karaspēks nevienu nelaida laukā. Nebija iespējams ar viņiem sazināties, ne arī sastādīt pilsētas ieņemšanas plānu. Kuldīdznieki bija nozuduši. Kad beidzot viņus otrā vai trešā dienā kādās mājās atrada, tie nevarīgi plātīja rokas, ka arī viņi nekā nezinot, rīkojot liepājnieki. Bet ari liepājnieki pie tā sauktā «Aizputes kara» nebija vai­nīgi. LSDSP par to nebija nekāda lēmuma, ne arī no viņas kaujinieku puses šis solis bija izlemts.

 

Uz visiem četriem Aizputei cauri ejošiem lielce­ļiem saradušies zemnieki nezināja, ko darīt. Tuvo­ties Aizputei nevarēja, jo dragūni jādelēja gar pil­sētas nomali un no visām pusēm apšaudīja tuvo­jošos.

 

Skrundenieki, sieksātnieki, valtaiķnieki un citi no Jelgavas-puses tuvojošies svētdienas rītā agri nonāca līdz Lažas muižas gravai. Otrpus gravas, Lažas muižas rijā un šķūņos bija dragūnu nometne, kur viņi turēja savus zirgus. Tie tūliņ saņēma revolucionārus ar kārtīgām zalvēm. Zaķu plintes pāri gravai nesniedzās. Tā kā uz Jelgavas lielceļa nav meža, kur noslēpties, revolucionāri devās pa kreisi uz nelielo Rokaišu birzi. Dragūni droši izjāja gravas malā un svilpināja gar zem­nieku ausīm savas lodes. Zemnieki sajūsmīgi lādēja savas stobrenīcas un klapēja pretī. Tikai, par nožē­lošanu, viņu skrotis turpat sprakstēja pa Veclažas muiželes dakstiņu jumtiem, kas atradās šaipus gravai. Līdz dragūniem vēl bija tāls gabals.

 

Pienāca ziņa, lai ejot uz Boju lielceļa, kur biezs egļu mežs, pilns ar revolucionāro tautu, — tur esot «štābs» un no turienes pa Tebras upes krūmā­jiem apaugušiem krastiem varēšot vieglāk Aizpu­tei tuvoties.

 

Boju lielceļa mežā patiešām bija liels tautas bars, kas bija saplūdis no Aizputes apriņķa dienvi­dus gala, pat no leišmales. Bet «štāba» vietā te daži partijas biedri — laucinieki nikni debatēja ar «savienības» (latviešu eseru organizācijas) pīlā­riem no Nodegu pagasta.

 

Bija liels sals; bārdainajiem revolucionāriem sejas vietā radās liela ledus lāsteka. Kūra ugunis, prātoja, kā Aizputei vislabāk piekļūt, un gaidīja rīkojumus. Runāja, ka «vadība» atrodoties uz Kul­dīgas lielceļa. Uz Kuldīgas lielceļa patiešām bija vēl lielāks ļaužu bars, bet tāpat arī tur trūka vadības.

 

Partijas biedriem un darbiniekiem, kuri atradās tautas vidū, bija patiešām grūts un neapskaužams stāvoklis. Visi viņu mēģinājumi saistīties ar Aizputes biedriem nesniedza nekādus rezultātus, jo izsūtītos izlūkus Aizputē aizturēja un atpakaļ tie vairs neatgriezās. Tāpat mēģinājumi saistīties ar pārējiem spēkiem uz citiem lielceļiem ne pie kāda vienota plāna neveda.

 

Pirmdien, 19. decembrī, atbrauca vēl citi kauji­nieki no Saldus apkārtnes ar Saldus centru priekš­galā. Tiem bija bars bruņotu un it kā apmācītu vīru, kurus vadīja kāds izdienējis kara virsnieks. Ik pa desmit vīru bija savs nodaļnieks ar zaļu banti gar elkoni, un simtu vadīja «rotinieks» ar sarkanu banti. Paši Saldus centra vīri bija sabāzuši Sar­kanā Krusta bantes uz elkoņiem.

 

Nu jutās uzreiz kā vadība. Saldenieki pavēlēja uz Jelgavas ceļa esošiem revolucionāriem atvirzī­ties uz 9 verstis attālo Kazdangas muižu, kur savienošoties ar pārējiem revolucionāriem un izstrādāšot kopēju plānu. Ļaudis jau sāka izklīst. Nebija jau daudz no tiem, ap 10 000 revolucionāro notikumu dalībniekiem, kas 18. decembrī Aizputi ielenca. Tomēr Kazdangas lielā muiža un tāpat skolas nams bija pilni.

 

Virs skolas nama jumta plīvoja karogs — te ierīkoja pārsienamo punktu. Bet pagaidām te bija «štābs» un kareivju nometne.

 

Saldenieki izsūtīja savus jātnieku izlūkus, kuri 19. decembra vakarā iekļuva Aizputē un atnesa bēdīgas ziņas, ka no Aizputes dragūni jau ar visu naudu aizbraukuši uz Liepāju un ka no Liepājas nākot lielākas karaspēka daļas, kas Aizputi un viņas apkārtni apstaigāšot ar uguni un zobenu.

 

Sīs ziņas izrādījās pareizas, jo patiešām pēc da­žām dienām (ap ziemassvētkiem) pa Aizputes ap­riņķi jau plosījās soda ekspedīcijas, un nebija ne tādas muižas, ne pagasta, kur atriebīgo baronu sir­dij par prieku netika šauti dumpīgie kalpi, progre­sīvākie saimnieku dēli, kur netika ar kančukām pēr­tas izbēgušo «dumpinieku» sievas, pat ar tādu ne­žēlību, kas pārspēja Dāvusa un Gregusa mocības «Rīgas muzejā» (piemēram, piecdesmit sitienu grūtai sievai pa kailu miesu), kur nekvēloja dedzināto māju gaišās liesmas kā atmaksa par baro­niem nodedzinātām muižām...

 

19. decembra vakarā Kazdangas skolas namā revolucionāri nolēma izklīst.

 

Tā beidzās Aizputes ielenkšana, kuru Lejaskurzemes zemnieki sauca par «Aizputes karu».

https://cloclo26.cloud.mail.ru/weblink/thumb/xw1/381f3d145932/1905-rokas-birzs.jpg?x-email=darbabalss%40mail.ru

Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz