4. REVOLUCIONĀRĀ CĪŅA UN BRUŅOTĀ SACELŠANĀS 1905. GADA NOVEMBRA BEIGĀS UN DECEMBRĪ

1905. gada novembra beigās un decembra sākumā revolucionārā cīņa Krievijā vēl vairāk pieauga un nonāca līdz bruņotas sacelšanās stadijai. Novembrī V. I. Ļeņins no ārzemēm atgriezās Pēterburgā, vadīja parti­jas darbību un gatavošanos uz bruņoto sacelšanos. Latvijā stāvoklis bija ārkārtīgi saspīlēts. Rīgas proletariāts bija noskaņots revolucionāri: strād­nieku masu sapulce pieņēma rezolūciju, kas aicināja nekavējoties orga­nizēt bruņotus pulkus un būt gataviem uz pirmo mājienu «doties pēdējā izšķirošā cīņā pret pussagruvušo patvaldību». 19. novembrī Rīgas fabri­kās notika strādnieku sapulces, kas nosūtīja brālīgu sveicienu Pēterbur­gas proletariātam un izteica vēlēšanos, lai Pēterburgas Strādnieku deputātu padomes delegāti ierastos Rīgā un Rīgas strādniekiem pastāstītu par gaidāmo proletariāta uzstāšanos. Laukos plašumā vērsās darba zemnie­cības sacelšanās. Vidzemes gubernators kara ministram ziņoja, ka Rīgas un Cēsu apriņķī uzliesmojusi īsta revolūcija.

Л. В. Буковский. Памятник борцам Революции 1905 на кладбище Матиса в Риге (фрагмент). 1956—59 г.

Revolūcija laukos sāpīgi skāra muižniecības intereses, un novembra vidū Baltijas ģenerālgubernators mēģināja pāriet pretuzbrukumā. Tika aizliegti mītiņi, sapulces, notika karaspēka daļu uzbrukumi tautas sapul­cēm utt. Starp patvaldību un revolucionāriem sākās cīņa uz dzīvību un nāvi. 22. novembrī cars parakstīja pavēli, ka Vidzemē tiek nodibināts karastāvoklis.

LSDSP CK un Rīgas boļševiku organizācija uz karastāvokļa izsludi­nāšanu Vidzemē atbildēja ar ģenerālstreiku, kas sākās 25. novembrī, no­ritēja visai organizēti un aptvēra Rīgu, Liepāju, Jelgavu un Ventspili. Rīgas fabrikās strādnieki ģenerālstreika laikā kala ieročus, izgatavodami ap 20 tūkst. zobenu, pīķu un dunču. Vairākos uzsaukumos sociāldemokrātiskās organizācijas aicināja strādnieku pusē pāriet kareivjus. 26. novembrī tūkstošiem strādnieku, kas bija bruņojušies ar paštaisītiem ieročiem, no fabrikām devās uz pilsētas centru. Viņiem pretim izsūtīja kara­spēku un artilēriju. Gubernators Zvegincevs iekšlietu ministram rakstīja, ka «katastrofa ir tuvu un to novērst var, tikai steidzīgi atsūtot kara­spēku».

Novembra ģenerālstreiks bija revolucionārās cīņas augstākais kāpums Rīgā 1905. gadā. Tas spilgti parādīja, cik organizēti un apzinīgi cīnās Latvijas proletariāts. Streiku cīņas neatlaidīguma ziņā Vidzemes guber­ņas proletariāts ar Rīgu priekšgalā ieņēma pirmo vietu Krievijā. 1905. gadā katrs strādnieks Vidzemes guberņā vidēji streikoja 5 reizes, Baku guberņā — 4,56 reizes, bet Pēterburgas guberņā — 4,19 reizes. «No tā ir redzams,» secināja V. I. Ļeņins, «par cik apzinīgāk, vienprātīgāk un revolucionārāk ir cīnījies latviešu proletariāts.»

Rakstā «Revolūcijas mācības» V. I. Ļeņins norādīja, ka Krievijā ir ne mazāk par trim miljoniem fabriku, kalnraktuvju un dzelzceļa strād­nieku, un secināja: «..ja būtu tāds kustības spēks kā Rīgā 1905. gadā, viņi varētu uzstādīt. 15 miljonu lielu streikotāju armiju. Pret tādu spie­dienu nenoturētos nekāda cara vara.»

Lai gan apstākli likās labvēlīgi, pie vispārējas bruņotās sacelšanās Latvijā šis ģenerālstreiks nenoveda. Blakus objektīviem cēloņiem (citos Krievijas rajonos bruņotā sacelšanās vēl nebija sākusies) te izpaudās arī subjektīvi momenti: revolucionārie sociāldemokrāti, it sevišķi Rīgas Federatīvajā komitejā, šajā izšķirošajā brīdī pietiekami enerģiski necīnī­jās pret oportūnistiskajiem elementiem — meņševikiem, bundistiem un samierinātājiem, kas par galvenajiem uzskatīja nevis bruņotās sacelša­nās, betgan pašvaldības jautājumus. Tas, ka Rīgā nenotika bruņota sacelšanas, galu galā nelabvēlīgi ietekmēja bruņotās cīņas gaitu Visā Latvijā.

Tomēr novembra ģenerālstreiks Latvijā guva arī zināmus panākumus: patvaldība faktiski bija spiesta pagaidām atteikties no mēģinājuma no­dibināt Vidzemes guberņā karastāvokli. 28. novembrī Federatīvā komi­teja savā uzsaukumā rakstīja: «Uzvaras lepni un spēcīgi savā vienprā­tībā, mēs ar lepni paceltu galvu stājamies šoreiz pie darba tanī pārlie­cībā, ka pēdējā kauja ar senseno nolādēto strādnieku šķiras ienaidnieku ir tuvu, ka drīzā laikā visas Krievijas proletariāts atkal apturēs visu rūpniecības dzīvi valstī.» Novembra ģenerālstreiks revolucionārajiem lat­viešu sociāldemokrātiem izvirzīja divus svarīgus uzdevumus — lielāku uzmanību veltīt proletariāta apbruņošanai un plašu aģitāciju izvērst ka­reivju vidū.

Proletariāta nemieri.un it sevišķi novembra ģenerālstreiks vēl vairāk saviļņoja Latvijas laukus, kas jau tā dega revolūcijas ugunīs. Liesmoja «kraukļu perēkļi» — vācu muižnieku pilis. Latvijas lauku apvidiem pāri vēlās pret muižniekiem un cara armiju vērstie darba zemniecības nemieri. Vietām lauki no cara karaspēka daļām un vācu muižniekiem tika gandrīz pilnīgi iztīrīti. 1905. gada novembra beigās un decembra sākumā Latvi­jas lauku apvidi, ko revolucionārajai cīņai bija uzmodinājuši Rīgas un Liepājas strādnieki, sāka pat aizsteigties priekšā šiem Latvijas revolucio­nārajiem centriem.

Mainījās tautas milicijas taktika: aizsardzības taktiku nomainīja uz­brukumi karaspēka nodaļām viņu pašu nometnēs — muižās — un no vairākiem pagastiem apvienotu miliču pulku bruņoti triecieni novada karaspēkam. Spožu uzvaru tautas milicija izcīnīja Skrīveru—Lielvārdes ra­jonā. 27. novembrī tur notika bruņota sadursme starp lauku miličiem un dragūnu nodaļu, kas pavadīja no muižām bēgošos baronus. Krita 5 un tika sagūstīti 18 kareivji un viņu komandieri. Turklāt tika arestēti un Kokneses pilī ieslodzīti 36 muižnieki. Lielvārdē uz sarunām par viņu atbrīvošanu ieradās Vidzemes muižniecības un Rīgas Federatīvās komi­tejas pārstāvji. Muižnieki deva solījumu lūgt, lai karastāvokli nenodi­bina, turpmāk vairs neturēt savās muižās karaspēku un izstāties no poli­cijas dienesta. Pēc tam muižniekus no aresta atbrīvoja, kaut gan pildīt savus solījumus viņi pat nedomāja.

Novembra beigās Vecpiebalgā notika bruņota sadursme starp mili­čiem un 228 vīrus lielu karaspēka nodaļu, kas kopā ar bēgošajiem muiž­niekiem devās uz Cēsīm. Miliči karaspēka nodaļu sakāva, tā cieta jūta­mus zaudējumus un tikai ar grūtībām nokļuva līdz Cēsīm.

Rūjienas—Mazsalacas apkārtnē, kur darbojās sociāldemokrātiskā orga­nizācija «Liesma», tika izveidotas rīcības komitejas un spēcīgas tautas milicijas nodaļas. Rūjienas un Mazsalacas revolucionāro miliciju orga­nizēja un vadīja LSDSP CK propagandisti K. Bočs, J. Āboltiņš un K. Grīnhofs. Rūjienas un Mazsalacas milicija rīkoja uzbrukumus apkār­tējām muižām, uzsāka kaujas ar muižniekus apsargājošo karaspēku, at­bruņoja muižniekus un policiju. Decembrī milicija nodibināja kontroli pār Pērnavas—Rūjienas dzelzceļu. Vara Rūjienā un Mazsalacā pārgāja revolucionāru rokās.

Kurzemē bruņota sacelšanās notika Tukumā un Talsos. Tukumā sa­celšanās sākās 1905. gada 30. novembrī. Pēc LSDSP Tukuma komitejas aicinājuma tur bija ieradies ap 3000 laukstrādnieku un citu darba zem­niecības pārstāvju. Apmēram 300—400 cīnītāju bija apbruņoti šaujama­jiem ieročiem, pārējie — ar dakšām, izkaptīm un vālēm. Tukuma kauji­nieku vadītāji bija E. un K. Āboliņi, P. Anskalns, Ā. Jordāns, V. Kriņģelis un J. Vinters. Palīgā vadīt bruņoto sacelšanos no Rīgas ieradās partijas darbinieki F. Grīniņš un E. Zvirbulis (Putns). Kaujinieku nodaļas atbruņoja un apcietināja gorodovojus, žandarmus un cara ierēdņus, atbrīvoja politiskos ieslodzītos. Daļa vecā valsts aparāta tika sagrauta un kontrrevolucionāri izolēti. 1. decembra rītā pēc niknas kaujas Tukums pilnīgi atradās revolucionāru rokās, pār pilsētu plīvoja sarka­nais karogs. Tomēr jau 2. decembrī Tukumu ielenca un sāka apšaudīt cara karaspēka daļas.

Cara ģenerālis Horunženko, kas komandēja sacelšanās apspiešanai atsūtīto vienību, uzreiz gan neuzdrošinājās izrēķināties ar tukumniekiem un atņemt tiem ieročus. Tomēr pēc dažām dienām sākās represijas. Tu­kuma cīņās bojā gāja apmēram 120 cilvēku, 60 no tiem tika noslepka­voti Jauntukumā. Daudzus cīnītājus muižnieki noslepkavoja Durbes pils moku pagrabos, daudzi desmiti tika nosūtīti katorgā, citi — nometināti Sibīrijas tundrās.

Tukuma bruņotās sacelšanās dalībnieki izcīnīja vienu no lielākajām un visprasmīgāk organizētajām 1905. gada kaujām Latvijā. Cīņu laikā izpaudās cieša proletariāta solidaritāte. Kauju ugunīs kopā devās lat­viešu, krievu, lietuviešu, poļu, vācu un ebreju tautības darbaļaudis.

1. decembrī ziņas par Tukuma bruņoto cīņu panākumiem nonāca Tal­sos. Naktī uz 2. decembri LSDSP Talsu organizācija izstrādāja sacel­šanās plānu. Apriņķa rīcības komitejām nosūtīja uzsaukumu, kurā visus apbruņotos lauku iedzīvotājus aicināja ierasties pilsētā uz cīņu. 4. decem­brī Talsos ieradās ap 1000 apbruņotu laucinieku. Kaujinieki ieņēma sva­rīgākās administratīvās iestādes, atbrīvoja politiskos ieslodzītos un viņu vietā apcietināja gorodovojus. Visa pilsēta atradās revolucionāru rokās. Tomēr pilsētai jau tuvojās ģenerāļa Horunženko karaspēks. LSDSP Talsu komitejas pārstāvju izlīdznieciskās nostājas dēļ kaujinieku grupas devās at­pakaļ uz laukiem. 5. decembrī pilsētā ienāca dragūni, kas uzsāka nežēlīgu 302   izrēķināšanos — slepkavoja katru, kas gadījās ceļā. Šajā šausmīgā slak­tiņa dienā Talsos nogalināja ap 30 cilvēku un nodedzināja ap 30 ēku. Kad sacelšanās bija apspiesta, tiesai nodeva 44 cilvēkus un 5 no viņiem nošāva.

Apriņķa un ostas pilsētā Ventspilī novembra ģenerālstreikā, kas ilga no 28. novembra līdz 6. decembrim, iesaistījās plašas darbaļaužu masas, pieprasīdamas atcelt karastāvokli, ievērot politiskās brīvības un no pilsē­tas izvest karaspēku. 2. decembra naktī tautas miliču patruļas piespieda bēgt kareivju rotu, kas devās uz Ventspili. Šai pašā dienā pilsētā no tu­vējās apkārtnes sāka pulcēties bruņoti zemnieki. Karaspēks, augošās revolucionārās kustības nobaidīts, Ventspili atstāja. Cīnītāji, kurus vadīja 2. Kārkliņš, R. Birznieks, J. Fernests, K. Krūziņš un A. Rītere, varu pār­ņēma savās rokās. LSDSP Ventspils komiteja kontrolēja iestāžu un banku darbību. Pat ārzemju kuģi nevarēja izbraukt no pilsētas bez komitejas lēmuma. Arī Ventspils apkārtnē masu kustība vērsās plašumā. 6. decem­brī, kad lauku cīnītāji devās atpakaļ uz mājām, pilsētā atgriezās garni­zona karaspēks, policija un ierēdņi. Tomēr līdz 22. decembrim faktiskā vara palika LSDSP Ventspils komitejas rokās. Naktī uz 23. decembri pilsētā ieradās liela soda ekspedīcija. Karaspēka nodaļa apriņķa priekš­nieka barona Brauna vadībā ielauzās komitejas telpās un zvēriski noga­lināja revolucionārus M. Bermani, R. Birznieku, J. Fernestu un Ž. Kārkliņu. Pilsētā sākās masveida aresti.

Revolucionārā kustība, vietumis ar bruņotām cīņām, plaši izvērtās arī Aizputes apriņķī, Vecaucē, Saldū un citās Kurzemes vietās. Viena no 1905. gada pēdējām lielākajām bruņotajām sadursmēm no 16. līdz 19. decembrim notika Aizputes apriņķī (t. s. Aizputes karš). 16. decembrī Rokas birzī, apmēram 3 km no Aizputes, notika 300 vīru lielas milicijas nodaļas kauja ar dragūnu eskadronu un kājnieku rotu. Sīvā četru stundu cīņā slikti apbruņotie miliči tika sakauti. Ziņa par šo kauju ātri aplidoja visu apkārtni, un uz Aizputi sāka steigties apbruņojušies laukstrādnieki un zemnieki, lai ieņemtu pilsētu, atbruņotu vietējo garnizonu un konfiscētu no Kuldīgas atvesto valsts rentejas naudu (vairāk nekā 1 milj. rubļu). Ap 10 tūkst, kalpu un zemnieku aplenca Aizputi un iesāka apšaudīšanos ar pilsētas garnizonu. Bet zemnieki nebija pietiekami organizēti, tiem nebija vadošā centra un sakaru starp atsevišķām dalām. Kad kļuva zināms, ka no Liepājas uz Aizputi dodas prāvas karaspēka daļas, zem­nieki atgriezās mājās. Pēc dažām dienām Aizputes apriņķī sāka plosīties soda ekspedīcija, kas nežēlībā pārspēja pat Rīgas slepenpolicijas bendes. 1907. gadā tika arestēts un 1908. gadā sakarā ar Aizputes lietu pēc karatiesas sprieduma nošauts viens no apriņķa revolucionārās kustības vadī­tājiem Ādolfs Hertelis.

Viena no laukstrādnieku un zemnieku cīņas izpausmēm bija muižu dedzināšana. 1905. gadā Vidzemes un Kurzemes guberņā bija 1095 mui­žas, un 1905.—1906. gadā 459 no tām — vairāk nekā 40% — tika node­dzinātas un sagrautas; Krievijā tajā laikā tika iznīcināti tikai 6,6% no visām muižām. Visvairāk dedzinātas un postītas tika muižas, kuru īpaš­nieki bija izsaukuši karaspēku un zvēriski izturējušies pret iedzīvotājiem. Latgalē novembra otrajā pusē un decembrī atsākās masveidīga mežu cir­šana, zemnieki sagrāba muižnieku labību un dedzināja muižas. Daudzās vietās vara faktiski pārgāja rīcības komiteju rokās.

Sacelšanās dalībnieki — plašas darbaļaužu masas — darbojās varo­nīgi un vīrišķīgi, taču viņu bruņotās akcijas notika cita no citas izolēti un dažādā laikā, viņiem nebija cīņas pieredzes, trūka ieroču. Tautas masu cīņu dezorganizēja oportūnisti un meņševiki.

1905. gada decembrī Krievijas revolūcijas vilnis sasniedza savu aug­stāko pakāpi. Sākās Maskavas bruņotā sacelšanās.

Latviešu revolucionārie sociāldemokrāti un KSDSP Rīgas boļševiku organizācija aicināja strādniekus būt gataviem atbalstīt Maskavas varo­nīgo proletariātu un uz pirmo aicinājumu sākt bruņotu sacelšanos. Rīgas Federatīvās komitejas paplašinātajās sēdēs norisa asas cīņas ar oportūnistiem. 13. decembrī Rīgā sākās solidaritātei ar Maskavas proletariātu veltīts ģenerālstreiks. 15. decembrī tam pievienojās Liepājas strādnieki. Liepājas kara ostā liela daļa matrožu bija revolucionāri noskaņoti, kuģu būvētavās strādnieki kala ieročus un mācījās šaut.

Taču tagad Latvijā apstākļi plašas bruņotas sacelšanās sākšanai bija nelabvēlīgāki nekā novembrī. Bruņotās sacelšanās Tukumā un Talsos jau bija apspiestas. Karaspēks ar revolucionāriem izrēķinājās arī Jelgavā un Rīgā. Kļuva zināms, ka Rīgas un Daugavgrīvas cietokšņa garnizons sa­celšanos neatbalstīs. Bet jau 12. decembrī Valkā bija ieradies liels soda ekspedīcijas karaspēks. Kontrrevolūcija bija pārgājusi vispārējā uzbru­kumā. 16. decembra rītā Rīgas strādnieki nolēma ģenerālstreiku izbeigt.

Visu 1905. gadu latviešu proletariāts revolūcijas kaujās cīnījās kopā ar pārējo Krievijas proletariātu. Sacelšanās un bruņotās sadursmes Latvijā bija visā Krievijā notiekošās kopējās bruņotās cīņas sastāvdaļa. V. I. Ļeņins norādīja: «Revolūcijas laikā latviešu proletariāts un latviešu sociāldemokrātija ieņēma vienu no vissvarīgākajām, pirmajām vietām cīņā pret patvaldību un visiem vecās kārtības spēkiem.» V. I. Ļeņins arī uzsvēra, ka latviešu proletariāta «avangarda loma uzbrukumā absolūtis­mam neaprobežojās ar streiku cīņu; viņš gāja bruņotās sacelšanās avan­gardā, viņš vairāk par visiem līdzēja pacelt kustību uz visaugstāko pa­kāpi, proti, uz sacelšanās pakāpi».