Galvenie
27.07.2017
V. Ļeņins. Valsts un revolūcija.
I nodaļa
ŠĶIRU SABIEDRĪBA UN VALSTS


1. Valsts - šķiru pretrunu nesamierināmības produkts

Ar Marksa mācību tagad notiek tas pats, kas vēsturē ne vienu reizi vien noticis ar revolucionāro domātāju un apspiesto šķiru vadoņu mācībām šo šķiru cīņā par atbrīvošanos.
Apspiedējas šķiras pastāvīgi vajāja lielos revolucionārus viņu dzīves laikā, izturējās pret viņu mācību ar vismežonīgāko niknumu, ar vistrakāko naidu, ar visnegantākajiem meliem un apmelojumiem. Pēc nāves tiek mēģināts viņus pārvērst par nekaitīgām svētbildēm, tā sakot, kanonizēt viņus, apveltīt ar zināmu slavu viņu vārdu apspiesto šķiru "mierināšanai" un apmuļķošanai, izskaužot revolucionārās mācības saturu, notrulinot tās revolucionāro asumu, banalizējot to. Šādā marksisma "apstrādāšanā" tagad vienojas buržuāzija un oportūnisti pašā strādnieku kustībā. Aizmirst, atmet, sagroza mācības revolucionāro pusi, tās revolucionāro garu. Izvirza pirmajā vietā, slavina to, kas buržuāzijai pieņemams vai kas tai šķiet pieņemams. Visi sociālšovinisti tagad ir "marksisti", bez jokiem! Un vācu buržuāziskie zinātnieki, vakarējie marksisma iznīdēšanas speciālisti, arvien biežāk runā par "nacionālvācisko" Marksu, kas esot izaudzinājis laupīšanas kara vešanai tik lieliski organizētas strādnieku savienības!

Šādos apstākļos, kad marksisma sagrozījumi izplatījušies tik nedzirdēti plaši, mūsu uzdevums vispirms ir atjaunot patieso Marksa mācību par valsti. Šajā nolūkā jāmin vairāki gari citāti no Marksa un Engelsa pašu rakstiem. Protams, garie citāti padarīs izklāstu smagnēju un nemaz neveicinās tā popularitāti. Bet bez tiem iztikt nekādi nav iespējams. Visas vai vismaz visas izšķirošās vietas Marksa un Engelsa darbos jautājumā par valsti katrā ziņā jāmin pēc iespējas pilnīgāk, lai lasītājs varētu gūt patstāvīgu priekšstatu par zinātniskā sociālisma pamatlicēju uzskatiem kopumā un par šo uzskatu attīstību, kā arī lai dokumentāri pierādītu un uzskatāmi parādītu, kā tagad valdošais "kautskisms" tos sagrozījis.

Sāksim ar visvairāk izplatīto F. Engelsa darbu "Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās", kas 1894. Gadā Štutgartē iznāca jau 6. Izdevumā. Mums būs jātulko citāti no vācu oriģināliem, tāpēc ka krievu tulkojumi, lai gan to ir ļoti daudz, lielāko tiesu ir vai nu nepilnīgi, vai arī izdarīti galīgi neapmierinoši.

"Valsts," Engelss saka, rezumēdams savu vēsturisko analīzi, "nekādā ziņā nav spēks, kas sabiedrībai uzspiests no ārienes. Valsts nav arī "tikumiskās idejas īstenība", "prāta attēls un īstenība", kā apgalvo Hēgelis. Valsts ir sabiedrības produkts zināmā sabiedrības attīstības pakāpē; valsts ir atzīšanās, ka šī sabiedrība sapinusies neatrisināmās pretrunās pati ar sevi, saskaldījusies nesamierināmos pretstatos, kurus pārvarēt tā nespēj. Bet, lai šie pretstati - šķiras ar pretrunīgām ekonomiskām interesēm - neaprītu sevi un sabiedrību neauglīgā cīņā, kļuva nepieciešama kāda sabiedrībai šķietami pāri stāvoša vara, kas mīkstinātu sadursmi, turētu to "kārtības" robežās. Un šī no sabiedrības izaugusi, bet tai pāri nostājusies vara, kas no sabiedrības arvien vairāk un vairāk atsvešinās, ir valsts" (sestā vācu izdevuma 177.-178. lpp.).

Šeit pilnīgi skaidri izteikta marksisma pamatideja jautājumā par valsts vēsturisko lomu un nozīmi. Valsts ir šķiru pretrunu nesamierināmības produkts un izpausme. Valsts rodas tur, tad un tiktāl, kur, kad un ciktāl šķiru pretrunas objektīvi nevar tikt samierinātas. Un otrādi: valsts pastāvēšana pierāda, ka šķiru pretrunas nav samierināmas.

Tieši šajā vissvarīgākajā kardinālajā punktā sākas marksisma sagrozīšana, kas notiek divos galvenajos virzienos.

No vienas puses, buržuāziskie un it īpaši sīkburžuāziskie ideologi - kurus neapstrīdami vēsturiski fakti spiež atzīt, ka valsts ir tikai tur, kur ir šķiru pretrunas un šķiru cīņa, - "palabo" Marksu tādā veidā, ka valsts iznāk šķiru samierināšanas orgāns. Pēc Marksa mācības, valsts nevarētu ne rasties, ne pastāvēt, ja būtu iespējama šķiru samierināšana. Sīkpilsoniskajiem un filistriskajiem profesoriem un publicistiem - bieži jo bieži labvēlīgi atsaucoties uz Marksu! - iznāk, ka valsts tieši samierina šķiras. Pēc Marksa mācības, valsts ir šķiru kundzības orgāns, orgāns, ar ko viena šķira apspiež otru, valsts nozīmē radīt "kārtību", kas šo apspiešanu padara likumīgu un nostiprina, mīkstinādama šķiru sadursmi. Pēc sīkburžuāzisko politiķu domām, kārtība ir tieši šķiru samierināšana, nevis tas, ka viena šķira apspiež otru; mīkstināt sadursmi nozīmē samierināt, nevis atņemt apspiestajām šķirām noteiktus cīņas līdzekļus un paņēmienus apspiedēju gāšanai.

Piemēram, visi eseri (sociālisti revolucionāri) un meņševiki 1917. gada revolūcijā, kad jautājums par valsts nozīmi un lomu izvirzījās tieši visā savā diženumā, kad tas izvirzījās praktiski kā jautājums par tūlītēju rīcību un turklāt rīcību masu mērogā, - visi uzreiz un pilnīgi noslīdēja līdz sīkburžuāziskai teorijai par "valsti" kā šķiru "samierinātāju". Abu šo partiju politiķu neskaitāmās rezolūcijas un raksti viscaur piesātināti ar šo sīkpilsonisko un filistrisko "samierināšanas" teoriju. Ka valsts ir noteiktas šķiras kundzības orgāns un ka šī šķira nevar tikt samierināta ar savu antipodu (ar tai pretējo šķiru), to sīkburžuāziskā demokrātija nekad nav spējīga saprast. Attieksmē pret valsti jo uzskatāmi izpaužas tas, ka mūsu eseri un meņševiki nepavisam nav sociālisti (ko mēs, boļševiki, vienmēr esam centušies pierādīt), bet ka viņi ir sīkburžuāziski demokrāti ar gandrīz sociālistisku frazeoloģiju.

No otras puses, "kautskiskais" marksisma sagrozījums ir daudz smalkāks. "Teorētiski" netiek noliegts ne tas, ka valsts ir šķiru kundzības orgāns, ne tas, ka šķiru pretrunas ir nesamierināmas. Bet tiek piemirsts vai notušēts sekojošais: ja valsts ir šķiru pretrunu nesamierināmības produkts, ja valsts ir vara, kas stāv pāri sabiedrībai un "no sabiedrības arvien vairāk un vairāk atsvešinās", tad skaidrs, ka apspiestās šķiras atbrīvošana nav iespējama ne tikai bez vardarbīgas revolūcijas, bet a r ī bez tā valsts aparāta iznīcināšanas, kuru radījusi valdošā šķira un kurā šī "atsvešināšanās" iemiesota. So secinājumu, kurš teorētiski ir skaidrs pats par sevi, Markss izdarīja, kā mēs redzēsim vēlāk, pilnīgi noteikti, pamatodamies uz revolūcijas uzdevumu konkrētu vēsturisku analīzi. Un tieši šo secinājumu Kautskis - mēs to sīki parādīsim tālākajā izklāstā - (..) "aizmirsis" un sagrozījis.

2. īpaši apbruņotu cilvēku pulki, cietumi u. t. jpr.

"Salīdzinājumā ar veco ģints (dzimts jeb klanu) organizāciju," Engelss turpina, "valsts atšķiras, pirmkārt, ar pavalstnieku iedalījumu pēc teritorijas ( . . ) "
Mums šis dalījums šķiet "dabisks", bet tas prasīja ilgu cīņu pret veco organizāciju pēc paaudzēm vai pēc ģintīm.

"Otra atšķirības pazīme ir tā, ka nodibinās sabiedriska vara, kura vairs tieši nesakrīt ar iedzīvotājiem, kas paši organizējušies par bruņotu spēku. Šī īpašā sabiedriskā vara ir vajadzīga tāpēc, ka kopš sabiedrības sašķelšanās šķirās iedzīvotāju pašdarbīga bruņota organizācija vairs nav iespējama ( . . ) . Šī sabiedriskā
vara pastāv katrā valstī. Tajā ietilpst ne tikai apbruņoti cilvēki, bet arī lietiskas piedevas - cietumi un dažāda veida piespiešanas iestādes, ko nepazina ģinšu (klanu) sabiedrības iekārta." Engelss paplašina jēdzienu "vara'*, ko sauc par valsti, kas izaugusi no sabiedrības, bet nostājusies tai pāri un arvien vairāk un vairāk no tās atsvešinās. Kas ir galvenokārt šī vara? Tie ir īpaši apbruņotu cilvēku pulki, kuru rīcībā ir cietumi un tā joprojām. Mums ir tiesības runāt par īpašiem apbruņotu cilvēku pulkiem tāpēc, ka jebkurai valstij piemītošā sabiedriskā vara "tieši nesakrīt" ar bruņotajiem iedzīvotājiem, ar viņu "pašdarbīgo bruņoto organizāciju".

Tāpat kā visi lielie revolucionārie domātāji, Engelss cenšas apzinīgo strādnieku uzmanību pievērst tieši tam, kas valdošajam mietpilsoniskumam liekas vismazāk uzmanības cienīgs, visparastāks, ko sankcionē ne tikai dziļi iesakņojušies, bet pat, var teikt, pārakmeņojušies aizspriedumi.
Pastāvīgs karaspēks un policija ir valsts varas galvenie spēka ieroči, bet - vai tad tas var būt citādi?
XIX gadsimta beigās milzīgajam vairākumam eiropiešu, pie kuriem griezās Engelss un kuri nebija nedz pārdzīvojuši, nedz arī tuvumā vērojuši nevienu lielu revolūciju, citāds ieskats nemaz nevar būt. Viņi nepavisam nesaprot, kas tad ir tā "iedzīvotāju pašdarbīga bruņotā organizācija". Uz jautājumu, kāpēc bija vajadzīgi īpaši, pāri sabiedrībai nostājušies, no sabiedrības atsvešinājušies apbruņotu cilvēku pulki (policija, pastāvīga armija), Rietumeiropas un Krievijas filistrs sliecas atbildēt ar pāris frāzēm, kas aizgūtas no Spensera vai 110 Mihailovska, ar atsaukšanos uz sabiedriskās dzīves sarežģīšanos, uz funkciju diferencēšanos u. tml.

Šāda atsaukšanās šķiet "zinātniska" un lieliski iemidzina mietpilsoni, notušējot galveno un svarīgāko: sabiedrības sašķelšanos nesamierināmi naidīgās šķirās.

Ja nebūtu šās sašķelšanās, "iedzīvotāju pašdarbīgā bruņotā organizācija" ar savu sarežģītību, ar savu augsto tehniku u. t. jpr. atšķirtos no primitīvās organizācijas, kādā dzīvo pērtiķu bars, kas rīkojas ar nūjām, vai pirmatnējie cilvēki, vai klanu sabiedrībās apvienotie cilvēki, taču tāda organizācija būtu iespējama.

Tā nav iespējama tāpēc, ka civilizētā sabiedrība sašķelta naidīgās un turklāt nesamierināmi naidīgās šķirās, kuru "pašdarbīgā" bruņotība izraisītu bruņotu cīņu starp tām. Veidojas valsts, rodas īpašs spēks, īpaši apbruņotu cilvēku pulki, un katra revolūcija, sagraudama valsts aparātu, mums rāda klaju šķiru cīņu, uzskatāmi mums rāda, kā valdošā šķira cenšas atjaunot t a i kalpojošos īpašos apbruņoto cilvēku pulkus, kā apspiestā šķira cenšas radīt jaunu šāda veida organizāciju, kas spēj kalpot nevis ekspluatatoriem, bet gan ekspluatētajiem.

Minētajā prātojumā Engelss teorētiski izvirza to pašu jautājumu, ko praktiski, uzskatāmi un turklāt masu rīcības mērogā mums izvirza katra liela revolūcija, proti, jautājumu par "īpašo" apbruņoto cilvēku pulku un "iedzīvotāju pašdarbīgās bruņotās organizācijas" savstarpējām attiecībām. Mēs redzēsim, kā šo jautājumu konkrēti ilustrē Eiropas un Krievijas revolūciju pieredze.

Bet atgriezīsimies pie Engelsa izklāsta.

Viņš norāda, ka dažreiz, piemēram, šur tur Ziemeļamerikā, šī sabiedriskā vara ir vāja (runa ir par retu izņēmumu kapitālistiskajā sabiedrībā un par tām Ziemeļamerikas daļām tās pirmsimperiālistiskajā periodā, kur noteicošais bija brīvais kolonists), bet, vispārīgi runājot, sabiedriskā vara pastiprinās:

"Sabiedriskā vara pastiprinās līdztekus tam, ka valstī saasinās šķiru pretrunas, un līdztekus tam, ka valstis, kas savstarpēji saskaras, kļūst lielākas un vairāk apdzīvotas. Lai palūkojamies kaut vai uz mūsu tagadējo Eiropu, kur šķiru cīņa un iekarošanas konkurence saskrūvējusi sabiedrisko varu tik augstu, ka tā draud
aprīt visu sabiedrību un pat valsti ( . . ) . "

Tas rakstīts ne vēlāk kā pagājušā gadsimta 90. Gadu sākumā. Pēdējais Engelsa priekšvārds datēts ar 1891. Gada 16. jūniju8. Toreiz pavērsiens uz imperiālismu – gan trestu pilnīgas kundzības ziņā, gan lielāko banku visvarības ziņā, gan grandiozās koloniālās politikas un tā joprojām ziņā - vēl tik tikko bija sācies Francijā un vēl mazākā mērā Ziemeļamerikā un Vācijā. Kopš tā laika "iekarošanas konkurence" spērusi milzu soli uz priekšu, jo vairāk tāpēc, ka XX gadsimta otrā gadu desmita sākumā zemeslodi bija galīgi sadalījuši savā starpā šie "konkurējošie iekarotāji", t. i., varenās laupītājas lielvalstis. Bruņošanās uz sauszemes un uz jūras kopš tā laika neiedomājami pastiprinājusies, un 1914.-1917.gada laupīšanas karš par Anglijas vai Vācijas virskundzību pasaulē, par laupījuma dalīšanu, panācis, ka plēsonīgā valsts varas izdarītā visu sabiedrības spēku "aprīšana" kļuvusi gandrīz par pilnīgu katastrofu.

Jau 1891. gadā Engelss prata norādīt uz "iekarošanas konkurenci" kā uz vienu no svarīgākajām vareno lielvalstu ārpolitikas atšķirīgajām iezīmēm, bet sociālšovinisma nelieši 1914.-1917. gadā, kad tieši šī konkurence, daudzkārt saasinājusies, izraisīja imperiālistisko karu, aizstāv "savas" buržuāzijas laupīšanas intereses, slēpdamies aiz frāzēm par "tēvijas aizstāvēšanu", par "republikas un revolūcijas aizsargāšanu" u. tml.!

3. Valsts - ierocis apspiestās šķiras ekspluatēšanai

īpašas, pāri sabiedrībai stāvošas sabiedriskas varas uzturēšanai vajadzīgi nodokļi un valsts parādi.

"Apveltīti ar sabiedrisko varu un nodokļu piedzīšanas tiesībām," Engelss raksta, "ierēdņi kā sabiedrības orgāni nostājas pāri sabiedrībai. Brīvas, labprātīgas cieņas, kāda tika parādīta ģints (klanu) sabiedrības orgāniem, viņiem vairs nepietiek pat arī tad, ja viņi to spētu iegūt..." Tiek radīti īpaši likumi par ierēdņu svētumu un neaizskaramību. "Visnožēlojamākajam policistam" ir vairāk "autoritātes" nekā klana pārstāvjiem, bet pat civilizētās valsts militārās varas pavēlnieks varētu apskaust klana vecāko, kas sabiedrībā bauda "nepiespiestu cieņu".

Jautājums par ierēdņu kā valsts varas orgānu privileģēto stāvokli te ir izvirzīts. Kā galvenais atzīmēts: kas viņus paceļ pāri sabiedrībai? Mēs redzēsim, kā šo teorētisko jautājumu praktiski atrisināja Parīzes Komūna 1871. gadā un cik reakcionāri to notušēja Kautskis 1912. gadā.

"Tā kā valsti radījusi vajadzība turēt grožos šķiru pretstatus; tā ka tā radusies pašas šo šķiru sadursmēs, tad tā parasti ir pašas varenākās - ekonomiski valdošās šķiras valsts; šī šķira ar valsts palīdzību kļūst arī par politiski valdošo šķiru un tādējādi iegūst jaunus līdzekļus apspiestās šķiras nomākšanai un ekspluatēšanai..." Ne tikai antīkā un feodālā valsts bija orgāns vergu un dzimtļaužu ekspluatēšanai, bet arī "mūslaiku reprezentatīvā valsts ir ierocis, ar ko kapitāls ekspluatē algoto darbu. Kā izņēmums tomēr mēdz būt laika posmi, kad šķiras, kas cīnās, sasniedz tādu spēku līdzsvaru, ka valsts vara kā šķietama starpniece uz laiku iegūst zināmu patstāvību attiecībā pret abām šķirām
( . . ) .
Tāda bija XVII un XVIII gadsimta absolūtā monarhija, pirmās un otrās impērijas bonapartisms Francijā, Bismarks Vācijā. Tāda ir - mēs piemetināsim - Kerenska valdība republikāniskajā Krievijā pēc tam, kad tā iesākusi revolucionārā proletariāta vajāšanu, tādā brīdī, kad padomes sīkburžuāzisko demokrātu vadības dēļ jau ir bezspēcīgas, bet buržuāzija vēl nav pietiekami stipra, lai tās bez aplinkiem padzītu.

Demokrātiskā republikā - Engelss turpina - "bagātība izmanto savu varu netieši, toties drošāk", proti, pirmkārt, "tieši uzpērkot ierēdņus" (Amerika), otrkārt, "valdības un biržas savienības veidā" (Francija un Amerika).

Pašlaik imperiālisms un banku kundzība jebkurā demokrātiskā republikā abus šos bagātības visvarības nosargāšanas un realizēšanas veidus "izkopuši" par neparastu mākslu. Ja, piemēram, Krievijā pašos pirmajos demokrātiskās republikas mēnešos, varētu teikt - kad "sociālisti" eseri un meņševiki vadīja ar buržuāziju noslēgtās laulības medus mēnesi koalīcijas valdībā - Paļčinska kgs sabotēja visus pasākumus, kas bija domāti, lai savaldītu kapitālistus un viņu marodierismu, lai neļautu viņiem ar kara piegādēm aplaupīt valsts kasi, ja pēc tam no ministru kabineta aizgājušo Paļčinska kgu (kura vietā, protams, stājies cits gluži tāds pats Paļčinskis) kapitālisti "apbalvojuši" ar vietiņu, kas ienes 120 000 rubļu algas gadā, - tad ko tas nozīmē? tiešu vai netiešu uzpirkšanu? valdības savienību ar sindikātiem vai "tikai" draudzīgas attiecības? Kāda loma ir Černoviem un Cereteli, Avksentjeviem un Skobeļeviem? - Vai viņi ir miljonāru, valsts kases apzadzēju, "tieši" vai tikai netieši sabiedrotie?

Arī tāpēc demokrātiskā republikā "bagātības visvarība" ir drošāka, ka tā nav atkarīga no atsevišķiem politiskā mehānisma trūkumiem, no kapitālisma sliktā politiskā apvalka. Demokrātiskā republika ir vislabākais iespējamais kapitālisma politiskais apvalks, un tāpēc kapitāls, ieguvis (ar Paļčinsku, Cernovu, Cereteli un komp. palīdzību) šo vislabāko apvalku, nodibina savu varu tik stabili, tik droši, ka šo varu nesatricina nekāda ne personu, ne iestāžu, ne partiju maiņa buržuāziski demokrātiskā republikā.

Vēl jāatzīmē, ka Engelss arī vispārējās vēlēšanu tiesības pavisam noteikti nosauc par buržuāzijas kundzības ieroci. Vispārējās vēlēšanu tiesības, viņš saka, acīmredzot ievērodams vācu sociāldemokrātijas ilgo pieredzi, ir

"strādnieku šķiras brieduma rādītājas. Tagadējā valstī tās vairāk dot nevar un nekad nedos."

Sīkburžuāziskie demokrāti, tādi kā mūsu eseri un meņševiki, kā arī viņu īstie brāļi - visi Rietumeiropas sociālšovinisti un oportūnisti - no vispārējām vēlēšanu tiesībām gaida tieši "vairāk". Maldīgajai domai, ka vispārējās vēlēšanu tiesības "tagadējā valstī" tiešām spējot noskaidrot darbaļaužu vairākuma gribu un nodrošināt tās realizēšanu, piekrīt viņi paši un iedveš to arī tautai.

Mēs šeit varam tikai atzīmēt šo maldīgo domu, tikai norādīt uz to, ka Engelsa pilnīgi skaidro, precīzo, konkrēto paziņojumu "oficiālās" (t. i., oportūnistiskās) sociālistiskās partijas savā propagandā un aģitācijā sagroza ik uz soļa. Sīkus izskaidrojumus, cik melīga ir doma, ko šeit noraida Engelss, mēs sniedzam, tālāk izklāstīdami Marksa un Engelsa uzskatus par "tagadējo" valsti.

Savu uzskatu kopsavilkumu Engelss izsaka savā vispopulārākajā darbā ar šādiem vārdiem:

"Valsts tātad nepastāv no mūžīgiem laikiem. Ir bijušas sabiedrības, kas iztikušas bez tās, kam nav bijis ne jausmas par valsti un valsts varu. Zināmā ekonomiskās attīstības pakāpē, kas nepieciešami bija saistīta ar sabiedrības sašķelšanos šķirās, valsts šās sašķelšanās rezultātā kļuva nepieciešama. Tagad mēs ātriem soļiem tuvojamies tādai ražošanas attīstības pakāpei, kur šo šķiru pastāvēšana ne tikai vairs nav nepieciešama, bet kļūst par tiešu kavēkli ražošanai. Šķiras izzudīs tikpat nenovēršami, cik nenovēršami tās agrāk radušās. Izzūdot šķirām, nenovēršami izzudīs arī valsts. Sabiedrība, kas ražošanu organizē uz jauniem brīvas un līdztiesīgas ražotāju asociācijas pamatiem, visu valsts mašīnu novietos tur, kur tai tad būs īstā vieta: senlietu muzejā blakus vērpjamajam ratiņam un bronzas cirvim."

Šo citātu mūslaiku sociāldemokrātijas propagandas un aģitācijas literatūrā negadās sastapt bieži. Bet pat tad, kad šis citāts ir sastopams, tas pa lielākai daļai minēts, it kā klanoties svētbildes priekšā, t. i., lai oficiāli izteiktu savu cieņu Engelsam, nemaz nemēģinot aptvert, cik plašs un dziļš revolūcijas vēriens prezumēts ar šo "visas valsts mašīnas novietošanu senlietu muzejā". Lielākoties pat nav redzams, ka būtu saprasts tas, ko Engelss sauc par valsts mašīnu.

4. VALSTS "ATMIRŠANA" UN VARDARBĪGA REVOLŪCIJA

Engelsa vārdi par valsts "atmiršanu" ir tik plaši pazīstami, tie tik bieži tiek citēti un tik spilgti rāda, kas ir galvenais parastajā oportūnistiskajā marksisma viltošanā, ka par šiem vārdiem jāparunā sīkāk. Minēsim visu prātojumu, no kura tie ņemti:

"Proletariāts saņem valsts varu un pārvērš ražošanas līdzekļus vispirms par valsts īpašumu. Bet līdz ar to tas iznīcina pats sevi kā proletariātu, līdz ar to tas likvidē visas šķiru atšķirības un visus šķiru pretstatus un arī valsti kā valsti. Agrāk pastāvējušajai un tagad pastāvošajai sabiedrībai, kas attīstās šķiru pretstatos, bija nepieciešama valsts, t. i., ekspluatatoru šķiras organizācija, lai uzturētu tās ārējos ražošanas nosacījumus, tātad, it īpaši, lai ar varas līdzekļiem noturētu ekspluatējamo šķiru pastāvošā ražošanas veida noteiktajos apspiešanas apstākļos (verdzība, dzimtbūšana, algotais darbs). Valsts bija visas sabiedrības oficiālā pārstāve, tās koncentrējums redzamā korporācijā, bet tā bija tāda tikai tiktāl, ciktāl tā bija tās šķiras valsts, kura savā laikmetā viena pati reprezentēja visu sabiedrību: senatnē tā bija vergturu - valstspilsoņu - valsts, viduslaikos - feodālās muižniecības, mūsu laikos – buržuāzijas valsts. Kad valsts beidzot kļūst tiešām par visas sabiedrības pārstāvi, tad tā pati sevi padara lieku. Kad nebūs nevienas sabiedrības šķiras, kas jātur apspiestībā, kad nebūs vienas šķiras kundzības pār otru un eksistences cīņas, kas sakņojas šolaiku ražošanas anarhijā, kad būs likvidētas sadursmes un ekscesi (galējības), kas no tā izriet, tad vairs nebūs neviena, kas jāapspiež, tad zudīs vajadzība pēc īpaša apspiešanas spēka - valsts. Pirmais akts, kur valsts tiešām rīkosies kā visas sabiedrības pārstāve, - ražošanas līdzekļu pārņemšana valsts īpašumā sabiedrības vārdā - tai pašā laikā būs tās kā valsts pēdējais patstāvīgais akts. Valsts varas iejaukšanās sabiedriskās attiecībās kļūs lieka vienā nozarē pēc otras un izbeigsies pati no sevis. Valdīšanu pār cilvēkiem nomainīs rīkošanās ar lietām un ražošanas procesu vadīšana. Valsts netiek "atcelta", tā atmirst. No šā viedokļa jānovērtē arī frāze par "brīvo tautas valsti", frāze, kam uz laiku bija aģitatoriskas eksistences tiesības, bet kas gala rezultātā ir zinātniski nepamatota. No šā viedokļa jānovērtē arī tā saucamo anarhistu prasība, ka valsts atceļama ja ne šodien, tad rīt" ("Anti-Dīrings". "Eižens Dīringa kungs apgāž zinātni", 301.-303. lpp., pēc 3. vācu izd.).

Nebaidoties kļūdīties, var teikt, ka no šā apbrīnojami domu bagātā Engelsa prātojuma par mūslaiku sociālistisko partiju sociālistiskās domas īstu ieguvumu kļuvis vienīgi tas, ka valsts "atmirst", kā to māca Markss atšķirībā no anarhistu mācības par valsts "atcelšanu". Tā apcirpt marksismu nozīmē reducēt to līdz oportūnismam, jo tādā "skaidrojumā" paliek tikai neskaidrs priekšstats par lēnu, vienmērīgu, pakāpenisku mainīšanos bez lēcieniem un vētrām, bez revolūcijas. Valsts "atmiršana" parastā, vispārizplatītā, ja tā varētu teikt, masu izpratnē, bez šaubām, nozīmē revolūcijas notušēšanu, ja ne noliegšanu.

Bet šāds "skaidrojums" taču ir visrupjākais, tikai buržuāzijai izdevīgs marksisma sagrozījums, kura teorētiskais pamats ir tas, ka aizmirsti ļoti svarīgi apstākļi un apsvērumi, kuri minēti kaut vai tajā pašā Engelsa "rezumējošajā" prātojumā, ko esam citējuši pilnā apjomā.

Pirmkārt. Sā prātojuma pašā sākumā Engelss saka, ka proletariāts, ņemdams valsts varu, "līdz ar to likvidē valsti kā valsti". Ko tas nozīmē, par to domāt "nav pieņemts". Parasti to vai nu pilnīgi ignorē, vai arī uzskata par kaut ko tādu kā Engelsa "hēgelisku vājību". Īstenībā šajos vārdos īsi izteikta pieredze, ko devusi viena no lielākajām proletāriskajām revolūcijām, 1871. gada Parīzes Komūnas pieredze, par ko sīkāk runāsim attiecīgā vietā, īstenībā Engelss šeit runā par buržuāzijas valsts "likvidēšanu" proletāriskajā revolūcijā, turpretī vārdi par atmiršanu attiecas uz proletāriskā valstiskuma paliekām pēc sociālistiskās revolūcijas. Saskaņā ar Engelsu, buržuāziskā valsts nevis "atmirst", bet gan proletariāts revolūcijā to "likvidē". Pēc šās revolūcijas atmirst proletāriskā valsts jeb pus valsts.

Otrkārt. Valsts ir "īpašs apspiešanas spēks". Šo lielisko un augstākā mērā dziļo definējumu Engelss šeit izteicis pilnīgi skaidri. Bet no tā izriet, ka "īpašais apspiešanas spēks", ar kuru buržuāzija apspiež proletariātu, bagātnieku saujiņas apspiež darbaļaužu miljonus, jānomaina "īpašam apspiešanas spēkam", ar ko proletariāts apspiež buržuāziju (proletariāta diktatūra). Tas jau arī nozīmē "valsts kā valsts likvidēšanu". Tas jau arī nozīmē "aktu", ar kuru sabiedrības vārdā tiek pārņemti īpašumā ražošanas līdzekļi. Un pats par sevi skaidrs, ka tāda viena (buržuāziskā) "īpaša spēka" nomainīšana ar otru (proletārisku) "īpašu spēku" jau nu nekādi nevar notikt "atmiršanas" ceļā.

Treškārt. Par "atmiršanu" un - pat vēl izteiksmīgāk un spilgtāk - par "izbeigšanos" Engelss runā pilnīgi skaidri un noteikti attiecībā uz laikmetu pēc "ražošanas līdzekļu pārņemšanas valsts īpašumā visas sabiedrības vārdā", t. i., p ē c sociālistiskās revolūcijas. Mēs visi zinām, ka "valsts" politiskā forma šajā laikā ir vispilnīgākā demokrātija. Bet nevienam oportūnistam, kas bezkaunīgi sagroza marksismu, neienāk prātā, ka šeit Engelss tātad runā par demokrātijas "izbeigšanos" un "atmiršanu". Pirmajā acumirklī tas šķiet ļoti dīvaini. Bet tas "nav saprotams" tikai tam, kurš nav aptvēris, ka demokrātija a r ī ir valsts un ka tātad demokrātija arī izzudīs, kad izzudīs valsts. Buržuāzisko valsti var "likvidēt" tikai revolūcija. Valsts vispār, t. i., vispilnīgākā demokrātija, var tikai "atmirt".

Ceturtkārt. Izvirzot savu slaveno tēzi - "valsts atmirst", Engelss tūlīt arī konkrēti paskaidro, ka šī tēze vērsta tiklab pret oportūnistiem, kā arī pret anarhistiem. Turklāt pirmajā vietā Engelss no tēzes par "valsts atmiršanu" izvirzījis to secinājumu, kurš vērsts prêt oportūnistiem.

Var derēt, ka no 10 000 cilvēkiem, kas lasījuši vai dzirdējuši par valsts "atmiršanu", 9990 nemaz nezina vai neatceras, ka Engelss savus secinājumus no šās tēzes vērsis ne tikai pret anarhistiem. Bet no atlikušajiem desmit cilvēkiem droši vien deviņi nezina, kas ir "brīva tautas valsts" un kāpēc uzbrukums šim lozungam ietver uzbrukumu oportūnistiem. Tā tiek rakstīta vēsture! Tā dižā revolucionārā mācība nemanot tiek pielāgota valdošajam mietpilsoniskumam. Pret anarhistiem vērstais secinājums ir tūkstošreiz atkārtots, banalizēts, iekalts galvās vis vienkāršo tākaj ā veidā, ieguvis aizsprieduma spēku. Bet pret oportūnistiem vērstais secinājums ir notušēts un "aizmirsts"!

"Brīvā tautas valsts" bija 70. gadu vācu sociāldemokrātu programmas prasība un plaši lietots lozungs. Šajā lozungā nav nekāda politiska satura, izņemot mietpilsoniski pārspīlētu demokrātijas jēdziena aprakstu. Tā kā tajā legāli tika dots mājiens par demokrātisku republiku, Engelss bija ar mieru "uz laiku" "attaisnot" šo lozungu
no aģitācijas viedokļa. Tomēr šis lozungs bija oportūnistisks, jo tajā izpaudās ne tikai buržuāziskās demokrātijas izskaistināšana, bet arī neizpratne, ka sociālistiskā kritika ir vērsta pret jebkuru valsti vispār. Mēs esam par demokrātisku republiku kā proletariātam vislabāko valsts formu kapitālisma apstākļos, bet mums nav tiesību aizmirst, ka pat visdemokrātiskākajā buržuāziskajā republikā tautas liktenis ir algota verdzība. Tālāk. Jebkura valsts ir "īpašs" nomāktās šķiras "apspiešanas spēks". Tāpēc jebkura valsts ir nebrīva un netautiska. Markss un Engelss 70. gados to saviem partijas biedriem ir vairākkārt paskaidrojuši.

Piektkārt. Tajā pašā Engelsa darbā, no kura visi atceras prātojumu par valsts atmiršanu, ir prātojums par vardarbīgas revolūcijas nozīmi. Šās revolūcijas lomas vēsturisko novērtējumu Engelss padara par īstu slavas dziesmu vardarbīgai revolūcijai. To "neviens neatceras", par šās domas nozīmi mūslaiku sociālistiskajās partijās nav pieņemts runāt un pat domāt, ikdienas propagandā un aģitācijā masās šīm domām nav nekādas nozīmes. Bet patiesībā tās harmoniskā vienībā ir nesaraujami saistītas ar valsts "atmiršanu".

Te būs šis Engelsa prātojums:

"Ka vardarbībai vēsturē ir arī cita loma" (izņemot ļaundares lomu), "proti, revolucionāra loma, ka tā, runājot Marksa vārdiem, ir jebkuras vecās sabiedrības vecmāte, ja šī sabiedrība ir grūta ar jauno16, ka vardarbība ir tas ierocis, ar kura palīdzību sabiedriskā kustība lauž sev ceļu un grauj sastingušās, pamirušās politiskās formas, - par visu to Dīringa kgs nesaka ne vārda. Tikai ar nopūtām un vaidiem viņš pieļauj tādu iespēju, ka ekspluatatoru saimniekošanas gāšanai varbūt vajadzēs lietot varu - diemžēl! -, jo katra vardarbība demoralizējot, sak, to, kas viņu lieto. Un tas teikts, neraugoties uz to augsto morālisko un idejisko uzplaukumu, kas sekoja katrai uzvarošai revolūcijai! Un tas teikts Vācijā, kur varmācīgai sadursmei, kuru taču var uzspiest tautai, būtu vismaz tā priekšrocība, ka tā izskaustu kalpības garu, kas pārņēmis nacionālo apziņu sakarā ar Trīsdesmitgadu kara pazemojumu.
Un šī miglainā, izkurtējusī, nevarīgā garīdznieciskā domāšana iedrošinās piedāvāt sevi visrevolucionārākajai partijai, kādu vien vēsture pazīst" (193. lpp. pēc 3. vācu izd., II daļas 4. nodaļas beigas).

Kā šo vardarbīgai revolūcijai veltīto slavas dziesmu, ko Engelss no 1878. līdz 1894. gadam, t. i., līdz pat savai nāvei, neatlaidīgi ceļ priekšā vācu sociāldemokrātiem, var savienot vienā mācībā ar valsts "atmiršanas" teoriju?

Parasti tās abas savieno ar eklektisma palīdzību, bezidejiski vai sofistiski patvaļīgi (vai arī lai izpatiktu varasvīriem) izķerot gan vienu, gan otru prātojumu, turklāt deviņdesmit deviņos gadījumos no simta, ja ne biežāk, pirmajā vietā izvirza tieši "atmiršanu". Dialektiku nomaina ar eklektismu: tā ir visparastākā, visizplatītākā parādība mūsdienu oficiālajā sociāldemokrātiskajā literatūrā attiecībā pret marksismu. Tāda nomainīšana, protams, nav nekas jauns, tā bija vērojama pat klasiskās grieķu filozofijas vēsturē. Kad marksisms tiek pielāgots oportūnismam, tad eklektisma pielāgošana dialektikai visvieglāk apmāna masas, dod šķietamu gandarījumu, it kā ievēro visus procesa aspektus, visas attīstības tendences, visas pretrunīgās ietekmes un pārējo, bet īstenībā nedod nekādu vienotu un revolucionāru sabiedriskās attīstības procesa izpratni.

Mēs jau minējām iepriekš un sīkāk parādīsim turpmākajā izklāstā, ka Marksa un Engelsa mācība par vardarbīgas revolūcijas nenovēršamību attiecas uz buržuāzisko valsti. Buržuāziskā valsts nevar tikt nomainīta ar proletārisko valsti (proletariāta diktatūru) "atmiršanas" ceļā, bet var tikt nomainīta pēc vispārīgā likuma tikai ar vardarbīgu revolūciju. Slavas dziesma, ko Engelss tai veltījis un kas pilnīgi atbilst daudzkārtīgajiem Marksa paziņojumiem - (atcerēsimies "Filozofijas nabadzības" un "Komunistiskā Manifesta" nobeigumu ar lepnu, atklātu paziņojumu, ka vardarbīga revolūcija ir nenovēršama; atcerēsimies 1875. gada Gotas programmas kritiku, gandrīz 30 gadu vēlāk, kur Markss nesaudzīgi šausta šās programmas oportūnismu), - šī slavas dziesma nepavisam nav "aizraušanās", nepavisam nav deklamācija un nav arī polemisks izlēciens. Nepieciešamība sistemātiski ieaudzināt masās tādu un tieši tādu uzskatu par vardarbīgu revolūciju ir visas Marksa un Engelsa mācības pamatā. Tagad valdošo sociālšovinistu un kautskiešu strāvu nodevību pret Marksa un Engelsa mācību sevišķi skaidri rāda tas, ka tiklab vieni, kā arī otri ir aizmirsuši tādu propagandu, tādu aģitāciju.

Buržuāziskā valsts nevar tikt nomainīta ar proletārisko valsti bez vardarbīgas revolūcijas. Proletāriskās valsts iznīcināšana, t. i., jebkādas valsts iznīcināšana, nav iespējama citādi kā "atmiršanas" ceļā.

Sīki un konkrēti šos uzskatus Markss un Engelss attīstījuši, pētīdami katru konkrētu revolucionāru situāciju, analizēdami katras konkrētas revolūcijas pieredzes mācību. Mēs pārejam pie šās viņu mācības neapšaubāmi vissvarīgākās daļas.

Vladimirs Ļeņins
1917g
.

Pilns raksts
Vladimirs Ļeņins. Valsts un revolūcija
http://uploadingit.com/file/agro6zc493cerqrh/valstsrevolucija.zip
http://gramataselektroniski.blog.com/2012/01/06/valsts-un-revolucija-vladimirs-lenins/
Ļeņins / Skatīts 757 / Piebilda lspr / Kategorijas: Ļeņins Reitings: 5 / 1
Kopā komentāri: 0
Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz