Galvenie
23.11.2017
SOCIĀLĀ REVOLŪCIJA
SOCIĀLĀ REVOLŪCIJA — svarīgs posms sabiedrības attīstībā, radikāls apvērsums sabiedrības dzīve, kas nozīmē savu laiku nodzīvojušās sabiedriskās iekārtas varmācīgu gāšanu un jaunas, progresīvas sabiedriskās iekārtas nodibināšanu. Atšķirībā no liberālās buržuazijas un oportunisma teorētiķiem, kas uzlūko sociālās revolūcijas par nejaušību vai novēršanos no «normālā» ceļa, marksisms-ļeņinisms māca, ka revolūcijas ir šķiru sabiedrības attīstības nepieciešams, likumsakarīgs rezultāts. Revolūcijas pabeidz evolūciju, jaunas sabiedriskās iekārtas elementu vai priekšnoteikumu pakāpenisku nobriešanu vecās sabiedriskās iekārtas dzīlēs, pretrunu pakāpenisku uzkrāšanos starp jauno un veco. «Savas attīstības zināmā pakāpē sabiedrības materiālie ražošanas spēki nonāk pretrunā ar pastāvošajām ražošanas attiecībām jeb — kas ir tikai šo attiecību juridiska izteiksme — ar īpašuma attiecībām, kurās tie līdz šim attīstījās. No ražošanas spēku attīstības formām šīs attiecības pārvēršas to važās. Tad iestājas sociālās revolūcijas laikmets» (Markss un Engelss, Darbu izlase, I sēj., 326.).
Revolūcijas atrisina pretrunas starp jauniem ražošanas spēkiem un vecam ražošanas attiecībām, ar varu lauž savu mūžu nodzīvojušās ražošanas attiecības un dod iespēju plaši attīstīties ražošanas spēkiem. Revolūciju rezultātā šķiru sabiedrībā tiek realizētas prasības, ko izvirza likums par ražošanas attiecību obligātu atbilstību ražošanas spēku raksturam. Lai šis likums varētu izlauzt sev ceļu, ir nepieciešams pārvarēt savu laiku pārdzīvojušo sabiedrības spēku stipru pretestību. Šķiru sabiedrībā vecās ražošanas attiecības nostiprina to nesējas — valdošās šķiras, kas negrib labprātīgi noiet no skatuves, bet sargā pastāvošo iekārtu ar valsts varas palīdzību, bremzēdamas sabiedrības ražošanas spēku attīstību. Tāpēc, lai nolīdzinātu ceļu sabiedrības tālākai attīstībai, sabiedrības progresivajām šķirām jāgāž pastāvošā valsts iekārta.
Ikvienas revolūcijas pamatjautājums ir jautājums par politisko varu. Varas pāreja no valdošas reakcionārās šķiras rokam, kura kavē sabiedrības attīstību, revolucionarās šķiras rokās tiek realizēta asas šķiru cīņas ceļā. Revolūcija ir šķiru cīņas augstākā forma. Revolucionaros laikmetos sabiedrības attīstības stihiskais process dod vietu cilvēku apzinīgai darbībai, mierīgo attīstību nomaina varmācīgs apvērsums. Masu miljoni, kas agrāk stāvēja nomaļus no politiskās dzīves, ceļas apzinīgai cīņai. Tieši tāpēc revolūciju laikmeti vienmēr nozīmē sabiedrības attīstības milzīgu paātrinājumu. Revolūcijas ir vēstures Iokomotives, norādīja Markss. Sociālās revolūcijas nedrīkst sajaukt ar tā saucamajiem «galma apvērsumiem», «pučiem» u. tml. Tie nozīmē tikai varmācīgu valdošās virsotnes maiņu, vienas un tās pašas šķiras pie varas esošo atsevišķo personu vai grupu maiņu, turpretī sociālās revolūcijas galvenā pazīme ir apvērsums visa sabiedrības iekārtā, varas pāreja no vienas šķiras rokām otras šķiras rokās. Tomēr ne vienmēr to, ka viena šķira ar varu gāž otru, var saukt par revolūciju. Ja pret progresivo šķiru saceļas reakcionārā šķira, ja varu no jauna sagrābj reakcionārā valdošā šķira, tad tā nav revolūcija, bet kontrrevolūcija. Turpretim revolūcija nozīmē progresīvās šķiras nākšanu pie varas — tās šķiras, kas paver ceļu sabiedrības tālākai attīstībai.
Revolūcijas raksturu noteic tas, kādus sociālus uzdevumus tā pilda. Tā franču 1789. g. revolūcijas uzdevums bija sagraut feodālo iekārtu, kas kavēja ražošanas spēku attīstību, un nolīdzināt ceļu kapitālistisko ražošanas attiecību attīstībai, kuras bija izaugušas uz šo ražošanas spēku bāzes. Tā bija buržuāziskā revolūcija. Tādas pašas buržuāziskās revolūcijas bija tās revolūcijas, kas notika vairākās Eiropas valstis 1848. un 1849. gadā. Tādi paši mērķi bija 1905.—1907. g. revolūcijai un 1917. g. Februāra revolūcijai Krievijā. To mērķis bija iznicināt savu laiku nodzīvojušo patvaldību un likvidēt feodālismā paliekas ekonomikā, lai nolīdzinātu ceļu tālākai valsts ekonomiskai un politiskai attīstībai. Bet šis revolūcijas, kas notika kapitālisma imperiālistiskās stadijas apstākļos, būtiski atšķīrās no iepriekšējām buržuāziskajām revolūcijām. Vispārinot jaunos apstākļus, kuros norisinājās Krievijas buržuāziski demokrātiskā revolūcija, Ļeņins izstrādāja jaunu marksistiskās partijas nostādni taktikas jautājumos šajā revolūcijā. Ļeņins parādīja, ka atšķirībā no iepriekšējām buržuāziskajām revolūcijām, kurās vadošais spēks bija buržuāzijā, jaunajos apstākļos par buržuāziski demokrātiskās revolūcijas hegemonu, vadošo spēku kļūst proletariāts. Savu hegemoniju proletariāts realizē, noslēdzot savienību ar zemniecību un izolējot liberālo buržuāziju. Ļeņins izstrādāja ari jaunu nostādni jautājumā par attiecībām starp buržuāziski demokrātisko revolūciju un sociālistisko revolūciju citādos vēsturiskajos apstākļos, pamatodams teoriju par buržuāziski demokrātiskās revolūcijas pāraugšanu sociālistiskajā.
Proletāriskā, sociālistiskā revolūcija pašos pamatos atšķiras no visām iepriekšējām revolūcijām. Tā ir pati lielākā vēsturē pazīstamā revolūcija, jo tā rada visdziļākās pārmaiņas tautu dzīvē. Visas pagātnes revolūcijas bija, pēc J. V. Staļina izteiciena, vienpusīgas revolūcijas, tās noveda pie tā, ka viena ekspluatācijas forma nomainīja otru. Tikai proletāriskā revolūcija, kas nodibina proletariāta cilvēces vēsturē visrevolucionārākās šķiras — diktatūru, ir spējīga iznicināt katru iespēju cilvēkam ekspluatēt cilvēku. Proletāriskās revolūcijas paraugs ir Liela Oktobra sociālistiskā revolūcija.
Sociālo revolūciju, kas ir visdziļākais apvērsums sabiedrības attīstībā, nevar izdarīt jebkura momenta, pēc tās vai citas revolucionāru grupas patvaļas. Tai ir nepieciešami noteikti objektivi apstākļi, kuru kopumu Ļeņins nosauca par revolucionāro situāciju. «Revolūcijas pamatlikums, kuru apstiprinājušas visas revolūcijas un sevišķi visas trīs Krievijas revolūcijas XX gadsimtā, lūk, ir šāds: revolūcijai nepietiek, lai ekspluatētās un apspiestās masas apzinātos neiespējamību dzīvot pa vecam un prasītu pārgrozības; revolūcijai nepieciešams, lai ekspluatatori nevarētu dzīvot un valdīt pa vecam. Tikai tad, kad «apaksslāņi» negrib veco un kad «augšslāņi» nevar pa vecam, tikai tad revolūcija var uzvarēt. Citādi šī patiesība izsakāma vārdiem: revolūcija nav iespējama bez vispārnacionalas krizes (kas skar kā ekspluatētos, tā ekspluatatorus)» (Ļeņins). Bet proletāriskās revolūcijas uzvarai ar revolucionāro situāciju vien vēl nepietiek. Ir nepieciešams, lai objektīvajiem apstākļiem pievienotos subjektivie: revolucionārās šķiras spējas drosmīgi, pašaizliedzīgi cīnīties, revolucionārās, cīņās norūdītas partijas pastāvēšana — partijas, kas realizē pareizu politisku, stratēģisku un taktisku vadību.

(«Īsa filozofiskā vārdnīca», Rīga, 1955.g.)
Markss/Engelss / Skatīts 18 / Piebilda lspr Reitings: 0 / 0
Kopā komentāri: 0
Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz