Galvenie
23.11.2017
LIELĀ OKTOBRA SOCIĀLISTISKĀ REVOLŪCIJA
LIELĀ OKTOBRA SOCIĀLISTISKĀ REVOLŪCIJA — pirmā uzvarošā proletāriskā revolūcija, kas pasaules vēsturē nozīmēja cilvēces izšķirošu pagriezienu no vecās, kapitālistiskās pasaules uz jaunu, sociālistisku pasauli. Oktobra revolūcija pirmoreiz cilvēces vēsturē gāza ekspluatatoru varu un nodibināja proletariāta diktatūru milzīgas valsts — Krievijas teritorija,, tādējādi radot nepieciešamos priekšnoteikumus jaunas, sociālistiskās iekārtas uzvarai. Tā pašos pamatos, atšķiras no visām iepriekšējām revolūcijām, jo noveda nevis pie vienas ekspluatācijas formas aizvietošanas ar otru ekspluatācijas formu, bet gan pie jebkuras ekspluatācijas likvidēšanas.
Oktobra revolūcijai ir milzīga starptautiska nozīme. Gāžot buržuāzijas varu Krievijā, Oktobra revolūcija pārrāva pasaules imperiālismā fronti un ievadīja proletārisko revolūciju laikmetu. Oktobra revolūcija satricināja imperiālismā kundzību kolonijās un atkarīgajās zemēs, ievadot tur atbrīvošanās revolūciju laikmetu. Vājinot imperiā lismu tā centros (metropolēs) un satricinot imperiālismā kundzību tā aizmugurē (kolonijās), Oktobra revolūcija padarīja nedrošu pašu pasaules kapitālisma pastāvēšanu. Oktobra revolūcija ir revolūcija ne tikai ekonomisko un sabiedriski politisko attiecību laukā. Tā reizē ar to ir revolūcija strādnieku šķiras ideoloģijā, revolūcija, kas pasaules strādnieku kustībā iezīmē ļeņinisma uzvaru.
Oktobra revolūcija tika sagatavota un izdarīta Komunistiskās partijas un tās vadoņa V. I. Ļeņina vadībā. Partija bija apbruņota ar vareniem idejiskiem ieročiem cīņā par sociālismu — ar Ļeņina radīto sociālistiskās revolūcijas teoriju. V. I. Ļeņins savos darbos «Par Eiropas Savienoto valstu lozungu», «Proletāriskās revolūcijas kara programa» pamatoja teoriju par sociālismā uzvaras iespējamību sākumā vienā atsevišķi ņemtā kapitālistiskā zemē. Ar šo teoriju apbruņota, Komunistiskā partija drosmīgi un noteikti veda masas uzbrukumā pret kapitālismu.
Pēc patvaldības gāšanas 1917. g. februārī meņševiki un eseri, kas bija sagrābuši savās rokās deputātu vietas Padomēs, atdeva varu buržuāzijai, kura sastādīja kontrrevolucionaro Pagaidu valdību. Izlīdzēju partiju atbalstītās Pagaidu valdības darbības mērķis bija likvidēt revolūciju, iznīcināt tautas iekarojumus, turpināt imperiālistisko karu. Līdzās Pagaidu valdībai pastāvēja otra vara — Strādnieku un zaldātu deputātu padomes kā strādnieku šķiras un zemniecības revolucionāri demokrātiskās diktatūras orgāni. Izveidojās divvaldība, kas ilgi pastāvēt nevarēja. Meņševiki un eseri, kuri ar blēdību bija sagrābuši vadību Padomēs, piekopa tādu politiku, lai tās pārvērstu buržuāziski muižnieciskās Pagaidu valdības piedēklī.
Komunistiskā partija izvērsa plašu izskaidrošanas darbu darbaļaužu vidū, atmaskojot Pagaidu valdības, kontrrevolucionaro būtību un meņševiku un eseru izlīdzēju partiju, politiku. Izlīdzēju nodevīgajai politikai boļševiki stādīja pretim savu plānu — cīņu par pāreju no buržuāziski demokrātiskās revolūcijas: uz sociālistisko revolūciju. Šo plānu V. I. Ļeņins izklāstīja savās Apriļa tēzēs, un tas tika pieņemts kā partijas ģenerallīnija. Partijas galvenais lozungs bija «Visu varu Padomēm!». Boļševiki izvirzīja šo lozungu kā lozungu varas pāriešanai Padomju rokās mierīgā ceļā. Boļševiku aģitacija atrada dzirdīgas ausis, un tai bija milzīgi panākumi, bet Pagaidu valdības kontrrevolucionarā politika noveda pie valdībai, naidīgajām aprija un jūlija demonstrācijām. Pēc bruņotas jūlija demonstrācijās divvaldība izbeidzās, meņševiki un eseri atklāti nostājās kontrrevolūcijas pusē, visa vara pārgāja buržuāziskās Pagaidu valdības rokās. Revolūcijas mierīgās attīstības periods bija izbeidzies, dienas kārtībā bija izvirzīts jautājums par bruņotu sacelšanos. Tā kā Padomes, kuras vēl arvien vadīja meņševiki un eseri, bija pārgājušas buržuāzijas nometnē, partija lozungu «Visu varu Padomēm!» uz laiku atsauca. Tomēr šā lozunga, noņemšana uz laiku nebūt nenozīmēja atteikšanos no Padomēm vispār kā no revolucionārās cīņas un varas orgāniem. Boļševiku partija pārgāja uz darbību pagrīdē un sāka gatavoties uz bruņotu sacelšanos, lai ar ieročiem rokās gāztu buržuāzijas varu un nodibinātu Padomju varu. Bruņotās sacelšanās neatliekamību proklamēja KSDS(b)P VI kongress, kas nelegāli notika Petrogradā no 1917. g. 26. jūlija līdz 3. augustam.
Pēc tam kad strādnieki un revolucionarie zaldāti boļševiku vadībai bija apslāpējuši kontrrevolucionaro Korņilova dumpi, proletāriešu un zaldātu masas galīgi pārliecinājās, ka Komunistiskā partija ir vienīgā partija, kas aizstāv viņu intereses, ka tā ir spējīga izjaukt visus kontrrevolūcijas manevrus. Šis apstāklis bija Padomju boļševizēšanās pamatā. Partija no jauna izvirzīja lozungu «Visu varu Padomēm!». Bet tagad tas bija bruņotās sacelšanās lozungs, kuras priekšnoteikumi bija jau nobrieduši. Septembra vidū V. I. Ļeņins, ņemot vērā boļševiku augošo ietekmi masās un Padomju boļševizēšanos, atzina bruņoto sacelšanos par pilnīgi nobriedušu. Savu viedokli viņš izklāstīja savās vēstulēs-direktivās Centrālajai Komitejai — «Boļševikiem jāņem vara» un «Marksisms un sacelšanās». Saņēmusi Ļeņina vēstules, Komunistiskās partijas CK ķērās pie sacelšanās praktiskas sagatavošanas. 7.X Ļeņins slepeni atbrauca Petrogradā, lai tieši vadītu bruņoto sacelšanos. 10.X notika partijas Centrālās Komitejas vēsturiskā sede, kurā tika pieņemta Ļeņina rezolūcija par bruņoto sacelšanos. Pret šo rezolūciju CK sēdē balsoja nodevēji Zinovjevs un Kameņevs.
12. oktobrī pēc partijas CK norādījuma tika izveidota Petrogradas Padomes Kara revolucionārā komiteja Ļeņina, Staļina, Sverdlova, Dzeržinska un Molotova vadībā. Kara revolucionārā komiteja kļuva par sacelšanās legālo štabu. 16. oktobrī Centrālās Komitejas paplašinātā sēdē ievēlēja Partijas centru sacelšanās vadībai ar J. V. Staļinu priekšgalā. CK sēdē kapitulanti Zinovjevs un Kameņevs no jauna izteicās pret sacelšanos. Uzdūrušies pretsparam, viņi atklāti uzstājās pret partiju un izpauda ienaidniekiem CK lēmumu par sacelšanos.
Nodevēju brīdināta, Pagaidu valdība mobilizēja karaspēku, cenzdamās aizsteigties priekšā proletariāta akcijai. 24. oktobra rītā valdība izdeva pavēli par boļševiku centrālā orgānā — avīzes «Rabočij Putj» aizliegšanu. Uz šās avīzes tipogrāfijās un redakcijas ēku Pagaidu valdība nosūtīja bruņumašīnas. Sarkanie gvardi un revolucionārie zaldāti piespieda bruņumašīnas atkāpties, un ap pulksten 11 rītā avīze iznāca ar aicinājumu gāzt Pagaidu valdību. Sacelšanās Petrogradā sākās. 24. oktobrī Smoļnijā (boļševiku CK mītnē) ieradās V. I. Ļeņins un ņēma sacelšanās vadību savās rokās. 25. oktobrī Sarkanā gvarde un revolucionārās karaspēka daļas ieņēma dzelzceļa stacijas, pastu, telegrāfu, ministrijas, Valsts banku un citas svarīgākās vietas galvaspilsētā. 1917. g. 25. oktobra (7.XI) vakarā Smoļnijā tika atklāts II Viskrievijas Padomju kongress, kas pasludināja valsts varas pāriešanu Padomju rokās. Kongress pieņēma vēsturiskus dekrētus — dekretu par mieru, dekretu par zemi un izveidoja pirmo Padomju valdību — Tautas Komisāru Padomi. Par Tautas Komisāru Padomes Priekšsēdētāju tika ievelēts V. I. Ļeņins. 25. oktobra (7.XI) naktī tika ieņemta Ziemas pils un apcietināti Pagaidu valdības ministri, kas tur noturēja savu sēdi.
Pēc uzvaras Petrogradā Padomju vara nodibinājās Maskavā un citās pilsētās. Laikā no 1917. g. oktobra līdz 1918. g. janvarim-februarim revolūcija izplatījās pa visu Krieviju.
Oktobra revolūcija salauza veco valsts mašīnu, līdz pamatiem noārdīja ekspluatatoru šķiru valsts aparatu un tā vietā radīja jauna tipa valsti — Padomju varu ka proletariāta diktatūras formu. Oktobra revolūcija likvidēja galveno ražošanas līdzekļu privātīpašumu. Zeme, fabrikas, rūpnīcas, dzelzceļi, bankas, jūras un upju transports kļuva par visas tautas īpašumu.
Zemnieki bez maksas, bez jebkādas izpirkšanas dabūja pāri par 150 miljonu desetinu jaunas zemes un tika atbrīvoti no milzīgajām ikgadējām nomas maksām muižniekiem un no izdevumiem zemes pirkšanai. Oktobra revolūcija iznīcināja nacionālo jūgu visos tā veidos, piešķirot nācijām pašnoteikšanās tiesības līdz pat tiesībām atdalīties un izveidot patstāvīgas valstis. Oktobra revolūcija ir pirmā revolūcija vēsturē, kas tautai devusi ne tikai brīvību, bet arī materiālus labumus un turīgas un kulturālās dzīves iespējamību.
Komunistiskās partijas organizēto un tās gudrās vadības nodrošināto sociālistiskās revolūcijas uzvaru Krievijā atviegloja vairāki apstākļi. Oktobra revolūcijai bija samērā vājš ienaidnieks — ekonomiski nenostiprinājusies, slikti organizētā un politiski maz pieredzējusī Krievijas buržuāzijā, kas, nākusi pie varas, turpināja carisma politiku. Kas attiecas uz meņševikiem un eseriem, tad viņi sevi bija galīgi atmaskojuši kā imperiālistiskās buržuāzijas aģentus. Oktobra revolucijas priekšgalā stāvēja tāda revolucionārā šķira kā Krievijas strādnieku šķira, kas bija kaujas norūdījusies un iekarojusi tautas vadoņa autoritāti cīņā par mieru, par zemi, par brīvību, par sociālismu. Krievijas strādnieku šķirai bija tāds nopietns sabiedrotais revolūcijā kā trūcīgie zemnieki — Krievijas zemniecības lielum lielais vairākums. Šādas savienības pastāvēšana noteica ari vidējo zemnieku izturēšanos — pirms Oktobra sacelšanās tie pievērsās revolūcijai, pievienojoties trūcīgajiem zemniekiem. Strādnieku šķiras priekšgalā stāvēja tāda politiskās cīnās pārbaudīta partija kā Komunistiskā partija, kas prata apvienot vienā kopējā revolucionārā straumē tik dažādas revolucionārās kustības kā vispārdemokratisko kustību par mieru, zemnieku demokrātisko kustību par muižnieku zemju atņemšanu, apspiesto tautu nacionālās atbrīvošanās kus tību par nacionālo vienlīdzību un proletariāta sociālistisko kustību par proletariāta diktatūras nodibināšanu. Oktobra revolūcija sakas tādā brīdī, kad imperiālistiskais karš turpinājās pilnā spēkā, kad galvenās buržuāziskās valstis, būdamas aizņemtas karā cita ar citu un vājinot cita citu, nespēja aklivi vērsties pret Oktobra revolūciju.
Sociālistiskās revolūcijas uzvara Krievijā kļuva iespējama tāpēc, ka vecās sabiedrības dzīlēs bija nobrieduši nepieciešamie objektīvie priekšnoteikumi. Ekonomiskais likums par ražošanas attiecību obligātu atbilstību ražošanas spēku raksturam kategoriski prasīja veco, buržuāzisko ražošanas attiecību likvidēšanu un to aizstāšanu ar jaunām, sociālistiskām attiecībām.. Balstoties uz sabiedrības attīstības objekti vājiem likumiem, Padomju Savienības Komunistiskā partija ar labiem panākumiem izmantoja šos likumus un prata nodrošināt sociālistiskās revolūcijas uzvaru.
Oktobra revolūcija izglāba mūsu Tēviju no pakļaušanas angļu un amerikāņu, kā arī citu imperiālistu verdzībā un radīja priekšnoteikumus atpalikušās Krievijas pārvēršanai varenā sociālistiskā lielvalstī ar augsti attīstītu rūpniecību un kolektivu lauksaimniecību.
Oktobra revolūcija padarīja Krieviju par sociālismā pirmo bāzi, par visas pasaules darbaļaužu dzimteni. Tā piešķīra Krievijas strādnieku šķirai priekšpulka lomu visu zemju darbaļaužu cīņā par īstu demokrātiju un sociālismu. «Mums,» rakstīja V. I. Ļeņins, «ir tiesības lepoties un uzskatīt sevi par laimīgiem, ka mums pirmajiem nācies zemeslodes vienā stūrītī nogāzt to mežonīgo zvēru — kapitālismu, kas zemi pārplūdinājis asinīm, novedis cilvēci līdz badam un ieslīgšanai mežonībā un kas nenovēršami drīz ies bojā, lai arī cik drausmīgi zvēriskas būtu viņa pirmsnāves nevaldāma niknuma izpausmes».
Lielajai Oktobra sociālistiskajai revolūcija! bija milzīga revolucionizējoša ietekme uz visu pasaules vēstures gaitu. Tagad Padomju Savienība un Ķīnas Tautas Republika stāv priekšgalā varenai miera, demokrātijās un sociālismā nometnei. Tautas demokrātijās valstīs sekmīgi tiek celts sociālisms. Progresīvās cilvēces attīstība mūsu dienās norisinās arvien lielākā Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas un PSR Savienībā uzvarējušā sociālismā ideju ietekmē.

(«Īsa filozofiskā vārdnīca», Rīga, 1955.g.)
Ļeņins / Skatīts 17 / Piebilda lspr Reitings: 0 / 0
Kopā komentāri: 0
Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz