Galvenie
23.07.2017
Komunistiskās partijas manifests. Kārlis Markss, Frīdrihs Engelss

/ īsā versija/

Rēgs klīst pa Eiropu ― komunisma rēgs. Visi vecās Eiropas spēki ir apvienojušies svētam vajāšanas karam pret šo rēgu: pāvests un cars, Meternichs un Gizo, franču radikāļi un vācu policisti.

Kur ir tā opozīcijas partija, kuru tās valdošie pretinieki nebūtu izklieguši par komunistisku? Kur ir tā opozīcijas partija, kas savukārt nebūtu izteikusi nosodošu pārmetumu par komunismu tiklab progresīvākajiem opozīcijas pārstāvjiem, kā arī saviem reakcionārajiem pretiniekiem?

No šā fakta izriet divi secinājumi.

Visi Eiropas spēki jau atzīst komunismu par spēku.

Ir pienācis laiks komunistiem visas pasaules priekšā atklāti pasacīt savus uzskatus, savus mērķus, savas tieksmes un pasakām par komunisma rēgu likt pretī pašas partijas manifestu.

Šai nolūkā visdažādāko tautību komunisti sapulcējās Londonā un sastādīja šo „Manifestu”, kas tiek publicēts angļu, franču, vācu, itāliešu, flāmu un dāņu valodā.

I. Buržuji un proletārieši.

Visu līdzšinējo sabiedrību vēsture ir bijusi šķiru cīņas vēsture.

Brīvais un vergs, patricietis un plebejs, muižnieks un dzimtcilvēks, meistars un zellis, īsi sakot, apspiedējs un apspiestais ir atradušies mūžīgā antagonismā viens ar otru, veduši nepārtrauktu, gan apslēptu, gan atklātu cīņu, kas katrreiz beigusies ar visas sabiedrības revolucionāru pārveidošanu vai ar cīnītāju šķiru kopīgu bojā eju.

Vēstures iepriekšējos laikmetos mēs sastopam gandrīz visur pilnīgu sabiedrības dalīšanos dažādās kārtās, ļoti dažādas sabiedrisko stāvokļu pakāpes. Senajā Romā atrodam patriciešus, jātniekus, plebejus, vergus; viduslaikos — feodālos kungus, vasaļus, cunftes meistarus, zeļļus, dzimtcilvēkus un turklāt gandrīz ikvienā no šīm šķirām vēl atsevišķas pakāpes.

Modernā buržuāziskā sabiedrība, kas izveidojusies no bojā gājušās feodālās sabiedrības, šķiru pretrunas nav iznīcinājusi. Tā tikai likusi jaunas šķiras, jaunus apspiešanas nosacījumus un jaunus cīņas veidus veco vietā.

Mūsu laikmets, buržuāzijas laikmets, tomēr atšķiras ar to, ka tas ir vienkāršojis šķiru pretrunas: visa sabiedrība arvien vairāk un vairāk sašķeļas divās lielās, naidīgās nometnēs, divās lielās, viena otrai tieši pretim stāvošās šķirās: buržuāzijā un proletariātā.

No viduslaiku dzimtļaudīm radās pirmo pilsētu brīvie iedzīvotāji, no šās pilsētnieku kārtas attīstījās pirmie buržuāzijas elementi.

Amerikas atklāšana un jūras ceļa nodibināšana apkārt Āfrikai radīja augšupejošajai buržuāzijai jaunu darba lauku.

Austrumindijas un Ķīnas tirgi, Amerikas kolonizācija, maiņa ar kolonijām, maiņas līdzekļu un vispār preču pavairošanās izraisīja tirdzniecībā, kuģniecībā, rūpniecībā vēl nekad nepieredzētu uzplaukumu un līdz ar to strauju revolucionārā elementa attīstību irstošajā feodālajā sabiedrībā.

Līdzšinējais feodālais jeb cunftiskais ražošanas veids rūpniecībā nespēja vairs apmierināt līdz ar jauniem tirgiem, pieaugošo pieprasījumu. Tā vietā stājās manufaktūra. Cunftu meistarus izstūma rūpnieciskā viduskārta; darba dalīšana starp dažādām korporācijām izzuda, dodot vietu darba dalīšanai pašā darbnīcā.

Bet tirgi arvien pieauga, pieprasījums arvien palielinājās. Arī manufaktūra nespēja vairs to apmierināt. Tad tvaiks un mašīnas izdarīja revolūciju rūpnieciskajā ražošanā. Manufaktūras vietā stājās modernā lielrūpniecībā, rūpnieciskās viduskārtas vietā stājās industrijas miljonāri, veselu rūpniecisku armiju pavēlnieki, modernie buržuji.

Lielrūpniecība nodibināja pasaules tirgu, ko bija sagatavojusi Amerikas atklāšana. Pasaules tirgus izraisīja neizmērojamu tirdzniecības, kuģniecības un sauszemes satiksmes līdzekļu attīstību. Tā savukārt atkal iedarbojās uz rūpniecības izplatīšanos, un tādā pašā mērā, kā izplatījās rūpniecība, tirdzniecība, kuģniecība, dzelzceļi, tādā pašā mērā attīstījās buržuāzija, tā vairoja savus kapitālus un nobīdīja otrā vietā visas no viduslaikiem mantotās šķiras.

Mēs tātad redzam, ka modernā buržuāzija pati ir ilga attīstības procesa, daudzu ražošanas un maiņas veida apvērsumu produkts.

Katrai šai buržuāzijas attīstības pakāpei līdztekus gāja atbilstoši politiski sasniegumi. Apspiestā kārta feodāļu kundzības laikā, apbruņotā un pati sevi pārvaldošā asociācija komūnā, te ― neatkarīga pilsētas republika, tur — monarhijas trešā nodokļu maksātāju kārta, tad manufaktūras periodā ― pretsvars muižniecībai kārtu jeb absolūtajā monarhijā un vispār lielo monarhiju galvenais pamats, buržuāzija kopš lielrūpniecības un pasaules tirgus izveidošanās beidzot iekaroja sev nedalītu politisku kundzību modernajā pārstāvniecības valstī. Modernā valsts vara ir tikai komiteja, kas pārvalda visas buržuju šķiras kopējās lietas.

Buržuāzijai vēsturē ir bijusi augstākā mērā revolucionāra loma.

Buržuāzija, kur vien tā nākusi pie varas, ir iznīcinājusi visas feodālās, patriarhālās, idilliskās attiecības. Tā bez žēlastības sarāvusi visas tās raibās feodālās saites, kas cilvēku piesaistīja viņa „dabiskajiem pavēlniekiem”, un nav atstājusi starp cilvēku un cilvēku nekādas citas saites kā tikai kailo interesi, kā tikai bezjūtīgo „samaksu skaidrā naudā”. Dievbijīgo sapņojumu, bruņnieciskās sajūsmas, mietpilsoniskās sentimentalitātes svētās šalkas tā noslīcinājusi egoistiska aprēķina ledainajā ūdenī. Cilvēka personīgo cieņu tā padarījusi par maiņas vērtību, un neskaitāmo dokumentāri dāvāto un godam iegūto brīvību vietā tā nodibinājusi vienu vienīgu nekautrīgu tirdzniecības brīvību. Vārdu sakot, ar reliģiskām un politiskām ilūzijām aizplīvurotas ekspluatācijas vietā viņa likusi atklātu, nekaunīgu, tiešu, cietsirdīgu ekspluatāciju.

Buržuāzija noņēmusi svētuma oreolu visiem līdz tam laikam godātiem un ar svētu bijību uzlūkotiem darbības veidiem. Ārstu, juristu, mācītāju, dzejnieku, zinātnes vīru viņa padarījusi par savu samaksātu algotu strādnieku.

Buržuāzija norāvusi aizgrābjoši sentimentālo plīvuru ģimenes attiecībām un novedusi tās līdz vienkāršām naudas attiecībām.

Buržuāzija parādījusi, ka brutālā spēka izpausme viduslaikos, par ko reakcionāri tik ļoti sajūsminās, savu dabisko papildinājumu radusi vislielākajā kūtrībā un laiskumā. Viņa pirmoreiz ir parādījusi, ko cilvēku darbība var veikt. Tā ir veikusi pavisam citādus mākslas brīnumdarbus nekā ēģiptiešu piramīdas, romiešu ūdensvadus un gotiskās katedrāles; tā ir veikusi pavisam citādus gājienus nekā tautu staigāšanu un krusta karus.

Buržuāzija nevar eksistēt, nemitīgi neizraisot apvērsumus ražošanas rīkos, tātad nerevolucionizējot ražošanas attiecības un līdz ar to arī visas sabiedriskās attiecības. Turpretim visu agrāko rūpniecisko šķiru eksistences pirmais priekšnosacījums bija saglabāt neskartu veco ražošanas veidu. Nemitīgi apvērsumi ražošanā, nepārtraukta visu sabiedrisko attiecību satricināšana, mūžīga nedrošība un kustība atšķir buržuāzijas laikmetu no visiem iepriekšējiem laikmetiem. Visas sastingušās, ierūsējušās attiecības līdz ar tās pavadošiem, gadsimtu svētītiem priekšstatiem un uzskatiem jūk, visas jaunnodibinātās noveco, iekām tās paspēj sastingt. Viss, kas saistās ar kārtām un kas sastindzis ― izzūd, viss, kas svēts, tiek sagānīts, un cilvēki beidzot ir spiesti skaidrām acīm aplūkot savu dzīves stāvokli, savas savstarpējās attiecības.

Vajadzība pēc arvien lielāka savu ražojumu noņēmēju skaita trenc buržuāziju pāri visai zemeslodei. Visur tai jāiespiežas, visur jāiekārtojas, visur jānodibina sakari.

Ekspluatējot pasaules tirgu, buržuāzija ir padarījusi visu zemju ražošanu un patērēšanu kosmopolītisku. Reakcionāriem par lielu sarūgtinājumu viņa ir izsituši rūpniecībai nacionālos pamatus zem kājām. Nacionālās rūpniecības vecvecās nozares ir iznīcinātas, un tās vēl joprojām diendienā tiek iznīcinātas. Tās izstumj jaunās rūpniecības nozares, kuru iekārtošana kļūst par dzīvības jautājumu visām civilizētām nācijām, nozares, kuras neapstrādā vairs vietējās izejvielas, bet gan izejvielas no vistālākām zemeslodes joslām, un kuru fabrikātus patērē ne tikai pašu zemē, bet arī visās pasaules daļās. Veco, pašu zemes ražojumiem apmierināmo vajadzību vietā stājas jaunas, kuru apmierināšanai vajadzīgi visattālāko zemju un visdažādāko klimatu produkti. Seno lokālo un nacionālo noslēgtību un iztikšanu ar pašu ražojumiem aizstāj vispusīgi sakari, vispusīga savstarpēja nāciju atkarība. Un tas notiek tiklab materiālo, kā arī garīgo ražojumu laukā. Atsevišķu nāciju gara ražojumi kļūst par kopīgu mantu. Nacionāla vienpusība un aprobežotība kļūst arvien vairāk un vairāk neiespējama, un no daudzām nacionālām un lokālām literatūrām izveidojas viena pasaules literatūra.

Strauji uzlabojot visus ražošanas rīkus, bezgalīgi atvieglojot satiksmes līdzekļus, buržuāzija ierauj civilizācijā visas, arī visbarbariskākās, nācijas. Viņas preču lētās cenas ir tā smagā artilērija, ar kuru viņa sagrauj drupās visus Ķīnas mūrus, ar kuru tā spiež kapitulēt barbaru visietiepīgāko naidu pret ārzemniekiem. Viņa piespiež visas nācijas pieņemt buržuāzijas ražošanas veidu, ja tās negrib iet bojā; viņa spiež tās nodibināt pašām savās mājās tā dēvēto civilizāciju, t. i., kļūt par buržujiem. Vārdu sakot, tā rada sev pasauli pēc savas līdzības.

Buržuāzija ir pakļāvusi laukus pilsētas kundzībai. Viņa ir radījusi milzu pilsētas, viņa ir pilsētu iedzīvotāju skaitu, salīdzinot ar lauku iedzīvotājiem, lielā mērā pavairojusi un tādējādi ievērojamu daļu iedzīvotāju izrāvusi no lauku dzīves idiotisma. Kā laukus no pilsētas, tāpat barbariskās un pusbarbariskās zemes tā ir padarījusi atkarīgas no civilizētām zemēm, zemnieku tautas no buržuāziskām tautām, Austrumus no Rietumiem.

Buržuāzija arvien vairāk un vairāk izskauž ražošanas līdzekļu, īpašuma un iedzīvotāju sadrumstalotību. Viņa ir sablīvējusi iedzīvotājus, centralizējusi ražošanas līdzekļus un koncentrējusi īpašumu nedaudzu rokās. Nepieciešamas sekas tam bija politiska centralizācija. Neatkarīgi, gandrīz tikai sabiedroti apgabali ar dažādām interesēm, likumiem, valdībām un muitām tika saliedēti vienā nācijā ar vienu valdību, vienu likumdošanu, vienu nacionālu šķiras interesi, vienu muitas robežu.

Buržuāzija savas šķiras nepilnās simtgadīgas kundzības laikā ir radījusi daudz plašākus un daudz kolosālākus ražošanas spēkus nekā visas iepriekšējās paaudzes kopā. Dabas spēku pakļaušana, mašinizētā ražošana, ķīmijas lietošana rūpniecībā un zemkopībā, tvaika kuģniecība, dzelzceļi, elektriskais telegrāfs, veselu pasaules daļu kultivēšana, upju pielāgošana kuģošanai, veselas kā no zemes uzburtas iedzīvotāju masas, ― kurš no agrākiem gadsimtiem gan nojauta, ka šādi ražošanas spēki dusējuši sabiedriskā darba klēpī!

Mēs tātad redzējām, ka ražošanas un maiņas līdzekļi, uz kuru pamata veidojās buržuāzija, tika radīti feodālajā sabiedrībā. Šo ražošanas un maiņas līdzekļu attīstības zināmā pakāpē attiecības, kādās feodālā sabiedrība ražoja un mainīja, feodālā lauksaimniecības un rūpniecības organizācija, vārdu sakot, feodālās īpašuma attiecības, vairs neatbilda jau attīstījušamies ražošanas spēkiem. Tās kavēja ražošanu, bet nevis to veicināja. Tās pārvērtās par viņas važām. Tās vajadzēja saraut, un tās tika sarautas.

To vietā stājās brīvā konkurence ar tai atbilstošu sabiedrisko un politisko iekārtu, ar buržuāzijas šķiras ekonomisko un politisko kundzību.

Mūsu acu priekšā norisinās līdzīga kustība. Modernā buržuāziskā sabiedrība, kas uzbūrusi tik varenus ražošanas un maiņas līdzekļus, ar savām buržuāziskajām ražošanas un maiņas attiecībām, ar buržuāziskajām īpašuma attiecībām līdzīga tam burvim, kas nespēj vairs savaldīt pazemes spēkus, ko pats uzbūris. Kopš gadu desmitiem rūpniecības un tirdzniecības vēsture ir vairs tikai vēsture par moderno ražošanas spēku sacelšanos pret modernajām ražošanas attiecībām, pret tām īpašuma attiecībām, kas ir buržuāzijas eksistences un kundzības nosacītājas. Pietiek nosaukt tirdzniecības krīzes, kas, periodiski atkārtojoties, arvien bīstamāk apdraud visas buržuāziskās sabiedrības eksistenci. Tirdzniecības krīžu laikā ikreiz tiek iznīcināta ievērojama daļa ne tikai saražoto produktu, bet arī pat jau radīto ražošanas spēku. Krīžu laikā izlaužas uz āru sabiedriska epidēmija, kas visos iepriekšējos laikmetos būtu šķitusi nejēdzība ― pārprodukcijas epidēmija. Sabiedrība piepeši tiek atsviesta atpakaļ pēkšņa barbarisma stāvoklī; bada posts, vispārīgs postošs karš, šķiet, tai atņēmuši visus dzīvei nepieciešamos līdzekļus; rūpniecība, tirdzniecība, šķiet, iznīcinātas, un kāpēc? Tāpēc, ka sabiedrībai ir par daudz civilizācijas, par daudz dzīves līdzekļu, par daudz rūpniecības, par daudz tirdzniecības. Ražošanas spēki, kas tās rīcībā, nekalpo vairs buržuāziskās civilizācijas un1 buržuāzisko īpašuma attiecību veicināšanai; gluži otrādi, šīm attiecībām tie ir kļuvuši pārāk vareni; šīs attiecības tos kavē; un, tiklīdz ražošanas spēki šo kavēkli sāk pārvarēt, tie ienes sajukumu visā buržuāziskajā sabiedrībā, apdraud buržuāziskā īpašuma pastāvēšanu. Buržuāziskās attiecības kļuvušas par šaurām, lai aptvertu to radītās bagātības. ― Kā buržuāzija pārvar krīzes? No vienas puses, ar liela daudzuma ražošanas spēku piespiestu iznīcināšanu, no otras puses, iekarojot jaunus tirgus un pamatīgāk ekspluatējot vecos. Tātad kā? Tādējādi, ka tā sagatavo vispusīgākas un graujošākas krīzes un samazina līdzekļus to novēršanai.

Ieroči, ar kuriem buržuāzija pieveica feodālismu, tagad vēršas pret buržuāziju pašu.

Bet buržuāzija ne tikai izkalusi ieročus, kas tai nes nāvi; viņa radījusi arī vīrus, kas šos ieročus vērsīs pret viņu ― modernos strādniekus, proletāriešus.

Tādā pašā mērā, kādā attīstās buržuāzija, t. i., kapitāls, tādā pašā mērā attīstās proletariāts, moderno strādnieku šķira, kuri dzīvo tikai tik ilgi, kamēr tie atrod darbu, un kuri atrod darbu tikai tik ilgi, kamēr viņu darbs vairo kapitālu. Šie strādnieki, kas pa vienam spiesti sevi pārdot, ir tāda pati prece kā kurš katrs cits tirdzniecības priekšmets un tāpēc tāpat pakļauti visām mainīgajām konkurences nejaušībām, visām tirgus svārstībām.

Arvien vairāk ieviešoties mašīnu pielietošanai un darba dalīšanai, proletāriešu darbs ir zaudējis katru patstāvības raksturu un reizē ar to katru pievilcību strādnieka acīs. Strādnieks kļūst par vienkāršu mašīnas piedēkli, no viņa prasa tikai visvienkāršākos, vienmuļākos, visvieglāk apgūstamos darba paņēmienus. Tāpēc izdevumi strādnieka algošanai aprobežojas gandrīz vienīgi ar tiem iztikas līdzekļiem, kas nepieciešami viņa dzīvības uzturēšanai un viņa cilts turpināšanai. Bet preces un tātad arī darba cena ir vienlīdzīga tās ražošanas izmaksai. Tāpēc tādā pašā mērā, kādā aug darba nepievilcība, samazinās arī darba alga. Vēl vairāk, tādā pašā mērā, kādā pieaug mašīnu lietošana un darba dalīšana, tādā pašā mērā pieaug arī darba daudzums[7] vai nu palielinot darba stundu skaitu, vai palielinot tā darba daudzumu, kas veicams noteiktā laikā, vai arī paātrinot mašīnu gaitu utt.

Modernā rūpniecība pārvērtusi patriarhālā meistara mazo darbnīcu par lielo rūpniecības kapitālista fabriku. Fabrikā sablīvētās strādnieku masas tiek organizētas kā kareivji. Kā rūpniecības ierindas kareivjus viņus paļauj veselas unteroficieru un oficieru hierarhijas uzraudzībai. Viņi ir ne tikai buržuāzijas šķiras, buržuāzijas valsts vergi, viņus ik dienas un ik stundas verdzina mašīna, uzraugs un vispirms atsevišķais buržujs ― fabrikants pats. Šī despotija ir toties jo sīkumaināka, nīstamāka, sarūgtinošāka, jo atklātāk par tas mērķi tiek proklamēta iedzīvošanās.

Jo mazāk veiksmes un spēka prasa roku darbs, t. i., jo vairāk attīstās modernā rūpniecība, toties jo vairāk vīriešu darbu izstūmj sieviešu un bērnu darbs. Dzimuma un vecuma atšķirībai nav vairs nekādas sabiedriskas nozīmes strādnieku šķirai. Pastāv tikai darba rīki, kas atkarībā no vecuma un dzimuma rada dažāda lieluma izdevumus.

Kad fabrikants strādnieka ekspluatāciju tiktāl pabeidzis, ka strādnieks skaidrā naudā saņem savu darba algu, tad strādniekam uzklūp buržuāzijas citas daļas ― namsaimnieks, veikalnieks, augļotājs utt.

Vidējās kārtas zemākie slāņi ― sīkrūpnieki, sīktirgotāji un rantjē, amatnieki un zemnieki, ― visas šīs šķiras noslīd proletariāta rindās, pa daļai tāpēc, ka viņu mazā kapitāla nepietiek lielrūpnieciska uzņēmuma darbībai un to pieveic lielāku kapitālistu konkurence, pa daļai tāpēc, ka jauni ražošanas veidi padara viņu darba prasmi mazvērtīgu. Tā proletariāts rekrutējas no visām iedzīvotāju šķirām.

Proletariāts pārdzīvo dažādas attīstības pakāpes. Viņa cīņa pret buržuāziju sākas reizē ar viņa eksistenci.

Sākumā cīnās atsevišķi strādnieki, tad vienas fabrikas strādnieki, vēlāk vienas darba nozares strādnieki vienā apvidū pret atsevišķu buržuju, kas tos tieši ekspluatē. Strādnieki savus uzbrukumus vērš ne tikai pret buržuāziskajām ražošanas attiecībām, viņi tos vērš pret pašiem ražošanas rīkiem; viņi iznīcina konkurējošās svešzemju preces, viņi sadauza mašīnas, viņi dedzina fabrikas, viņi mēģina atkal atkarot zaudēto viduslaiku strādnieku stāvokli.

Šai pakāpē strādnieki ir pār visu zemi izkliedēta un konkurences sadrumstalota masa. Strādnieku masu saliedēšanās pagaidām nav vēl viņu pašu apvienošanās sekas, bet gan buržuāzijas apvienošanās sekas, kurai savu pašas politisko mērķu sasniegšanas labad jāsaceļ un kura pagaidām arī vēl spēj sacelt kājās visu proletariātu. Šai pakāpē proletārieši tātad apkaro nevis savus ienaidniekus, bet gan savu ienaidnieku ienaidniekus, ― absolūtās rnonarhijas paliekas, zemesīpašniekus, nerūpnieciskos buržujus, sīkburžujus. Visa vēsturiskā kustība tādējādi koncentrējas buržuāzijas rokās; katra uzvara, kas tādējādi izcīnīta, ir buržuāzijas uzvara.

Bet, attīstoties rūpniecībai, proletariāts ne tikai vairojas skaitā; tas sablīvējas lielās masās, viņa spēks aug, un viņš to arvien vairāk sajūt. Proletariāta intereses un dzīves apstākļi arvien vairāk izlīdzinās līdz ar to, ka mašīnas arvien vairāk un vairāk nolīdzina darba veidu atšķirību un nospiež algas gandrīz visur vienādi zemā līmenī. Augošā buržuju savstarpējā konkurence un tirdzniecības krīzes, ko tā rada, padara strādnieku algu arvien svārstīgāku; arvien straujāk uz priekšu ejošā, nepārtrauktā mašīnu uzlabošana padara visu strādnieku dzīves stāvokli arvien nedrošāku; atsevišķa strādnieka sadursmes ar atsevišķu buržuju arvien vairāk iegūst divu šķiru sadursmju raksturu. Strādnieki sāk ar to, ka izveido pret buržujiem koalīcijas; viņi uzstājas kopīgi, lai aizstāvētu savu darba algu. Viņi pat dibina pastāvīgas asociācijas, lai nodrošinātu iztiku varbūtēju sadursmju gadījumos. Vietām cīņa izvēršas par atklātu sacelšanos.

Laiku pa laikam strādnieki uzvar, bet šīs uzvaras ir tikai pārejošas. Viņu cīņas īstenais rezultāts nav vis tiešais panākums, bet gan strādnieku apvienošanās, kas kļūst arvien plašāka. To veicina pieaugošie satiksmes līdzekli, kurus rada lielrūpniecība un ar kuru palīdzību nodibinās sakari starp dažādu apvidu strādniekiem. Tikai šie sakari arī vajadzīgi, lai daudzās lokālās, visur vienāda rakstura cīņas centralizētu vienā nacionālā, vienā šķiru cīņā. Bet katra šķiru cīņa ir politiska cīņa. Un apvienošanos, kurai viduslaiku pilsētniekiem ar viņu lauku ceļiem bija vajadzīgi gadsimti, mūsdienu proletārieši, pateicoties dzelzceļiem, veic dažos gados.

Šo proletāriešu organizēšanos šķirā un līdz ar to politiskā partijā ik acumirkli atkal izjauc pašu strādnieku savstarpējā konkurence. Bet tā atkal un atkal rodas no jauna, kļūdama arvien stiprāka, ciešāka, varenāka. Tā piespiež atzīt dažas strādnieku intereses likumdošanas kārtībā, izmantodama nesaskaņas pašā buržuāzijā. Piemēram, likums par desmit stundu darba dienu Anglijā.

Vispār sadursmes vecajā sabiedrībā daudzējādi veicina proletariāta attīstības procesu. Buržuāzija atrodas nepārtrauktas cīņas stāvoklī: sākumā pret aristokrātiju, vēlāk pret tām pašas buržuāzijas daļām, kuru intereses nonāk pretrunā ar rūpniecības progresu; vienmēr pret visu citu zemju buržuāziju―Visās šais cīņās tā spiesta griezties pie proletariāta, saukt to palīgā un tādējādi ieraut to politiskajā kustībā. Viņa pati tātad nodod proletariātam savas pašas izglītības elementus, t. i., ieročus pati pret sevi.

Tālāk, kā mēs redzējām, rūpniecības progress nogrūž proletariāta rindās valdošās šķiras veselas sastāvdaļas vai vismaz apdraud to dzīves apstākļus. Arī tās atnes proletariātam ļoti daudz izglītības elementu.

Un, beidzot, periodos, kad šķiru cīņa tuvojas atrisinājumam, iršanas process valdošajā šķirā, visā vecajā sabiedrībā, iegūst tik spēcīgu, tik spilgtu raksturu, ka viena maza dala valdošās šķiras atsakās no tās un pievienojas revolucionārajai šķirai, tai šķirai, kam pieder nākotne. Tāpat kā agrāk daļa muižniecības pārgāja buržuāzijas pusē, tāpat tagad daļa buržuāzijas pāriet proletariāta pusē, un proti, viena dala buržuju ideologu, kas pacēlušies līdz visas vēsturiskās kustības teorētiskai izpratnei.

No visām šķirām, kas mūsu dienās stāv pretim buržuāzijai, tikai proletariāts ir patiesi revolucionāra šķira. Visas pārējās šķiras, attīstoties lielrūpniecībai, panīkst un aiziet bojā, turpretim proletariāts ir pašas lielrūpniecības produkts.

Viduskārtas: sīkrūpnieks, sīktirgotājs, amatnieks un zemnieks ― visi tie apkaro buržuāziju, lai paglābtu no bojā ejas savu kā viduskārtu eksistenci. Tātad tās nav revolucionāras, bet gan konservatīvas. Vēl vairāk ― tās ir reakcionāras, jo tas mēģina vēstures ratu pagriezt atpakaļ. Ja tās ir revolucionāras, tad tikai tiktāl, ciktāl tām priekšā stāv pāreja proletariāta rindās, ciktāl tās aizstāv nevis savas tagadnes, bet gan savas nākotnes intereses, ciktāl tās atmet savu pašu viedokli, lai nostātos uz proletariāta viedokļa.

Skrandu proletariātu, šo vecās sabiedrības viszemāko slāņu pasīvo trūdēšanas produktu, proletāriskā revolūcija vietumis ierauj kustībā, bet visu savu dzīves apstākļu dēļ tas labāk ļaujas uzpirkties reakcionārām intrigām.

Vecas sabiedrības dzīves nosacījumi jau ir iznicināti proletariāta dzīves nosacījumos. Proletārietim nav īpašuma; viņa attiecībās pret sievu un bērniem nav vairs nekā kopība ar buržuāziskās ģimenes attiecībām; modernais rūpnieciskais darbs, modernais kapitāla jūgs, —Anglijā tāds pats kā Francijā, Amerikā tāds pats kā Vācijā,— atņēmis tam jebkuru nacionālo raksturu. Likumi, morāle, reliģija, visi tie viņam ir tikai buržuāziski aizspriedumi, aiz kuriem slēpjas buržuāziskas intereses.

Visas agrākās šķiras, iekarojušas sev kundzību, centās nodrošināt savu jau iegūto dzīves stāvokli, pakļaujot visu sabiedrību sava piesavināšanās veida nosacījumiem. Proletārieši var iekarot sabiedrības ražošanas spēkus, vienīgi iznīcinot paši savu līdzšinējo piesavināšanās veidu un līdz ar to vispār visu līdzšinējo piesavināšanās veidu. Proletāriešiem nav nekā sava ko sargāt, viņiem jāsagrauj viss, kas līdz šim sargāja un nodrošināja privātīpašumu.

Visas līdzšinējās kustības bija mazākuma kustības vai notika mazākuma interesēs. Proletāriskā kustība ir milzīgā vairākuma patstāvīga kustība milzīgā vairākuma interesēs. Proletariāts, tagadējās sabiedrības viszemākais slānis, nevar pacelties, nevar saslieties, neuzsperot gaisā visu to slāņu virsbūvi, kuri veido oficiālo sabiedrību.

Ja arī ne pēc satura, tad pēc formas proletariāta cīņa pret buržuāziju no sākuma ir nacionāla. Katras zemes proletariātam, protams, vispirms jātiek galā ar savu paša buržuāziju.

Aprakstot proletariāta attīstības pašas vispārējākās fāzes, mēs izsekojām vairāk vai mazāk apslēptajam pilsoņu karam pastāvošās sabiedrības iekšienē līdz tam punktam, kad tas Pārvēršas par atklātu revolūciju un proletariāts, ar varu gāžot buržuāziju, nodibina savu kundzību.

Visu līdzšinējo sabiedrību pamatā bija, kā mēs redzējām, antagonisms starp apspiedējām un apspiestām šķirām. Bet, lai kādu šķiru varētu apspiest, tad tai jānodrošina apstākļi, kuros tā var vismaz vilkt savu verga eksistenci. Dzimtcilvēks izkūlās līdz komūnas loceklim dzimtbūšanas apstākļos, tāpat kā sīkburžujs līdz buržuja stāvoklim, nesdams feodālā absolūtisma jūgu. Modernais strādnieks turpretī nevis ceļas līdz ar rūpniecības progresa celšanos, bet grimst arvien dziļāk zem savas paša šķiras dzīves nosacījumiem. Strādnieks kļūst par pauperi, un pauperisms aug vēl ātrāk nekā iedzīvotāji un bagātība. Te skaidri parādās, ka buržuāzija nav spējīga ilgi palikt sabiedrības valdošā šķira un uzspiest visai sabiedrībai savas šķiras dzīves nosacījumus kā regulējošu likumu. Tā nav spējīga valdīt, tāpēc ka tā nav spējīga nodrošināt savi vergam pat verga līmeņa eksistenci, tāpēc ka tā spiesta ļaut viņam pagrimt līdz tādam stāvoklim, kad nevis vairs viņš uztur to, bet tai pašai jāuztur viņš. Sabiedrība nevar vairs tās varā dzīvot, t. i., tās dzīve vairs nesaderas ar sabiedrību.

Buržuāzijas šķiras pastāvēšanas un valdīšanas pamatnosacījums ir bagātību uzkrāšanās privātpersonu rokās, kapitāla rašanās un vairošanās. Kapitāla pastāvēšanas nosacījums ir algotais darbs. Algotais darbs balstās vienīgi uz strādnieku savstarpējo konkurenci. Rūpniecības progress, kura netīšais un pretoties nespējīgais nesējs ir buržuāzija, rada nevis strādnieku konkurences sekmētu izolāciju, bet gan viņu revolucionāru apvienošanos asociācijās. Tātad, attīstoties lielrūpniecībai, buržuāzijai zem kājām top izrauts pats pamats, uz kura tā ražo un piesavinās ražojumus. Vispirms viņa ražo pati savus kapračus. Viņas bojā eja un proletariāta uzvara ir vienlīdz nenovēršamas.

II. Proletārieši un komunisti.

Kādas ir komunistu attiecības pret proletāriešiem vispār? Komunisti nav nekāda īpaša partija, kas stāv pretim citām strādnieku partijām.

Viņiem nav nekādu no visa proletariāta interesēm šķirtu interešu.

Viņi neizvirza nekādus īpašus principus, kuriem tie gribētu pielāgot proletāriešu kustību.

Komunisti atšķiras no pārejām proletāriešu partijām tikai ar to, ka viņi, no vienas puses, dažādo nāciju proletāriešu cīņās izceļ un aizstāv visa proletariāta kopīgās, no tautības neatkarīgās intereses; no otras puses, ar to, ka dažādajās attīstības pakāpēs, kādas pārdzīvo cīņa starp proletariātu un buržuāziju, viņi vienmēr pārstāv visas kustības intereses.

Tātad praksē komunisti ir tā visu zemju strādnieku partiju daļa, kas ir visnoteiktākā, kas vienmēr mudina virzīties uz priekšu; teorētiskā ziņā viņiem ir priekšrocības, salīdzinot ar pārējo proletariāta masu, proletāriskās kustības apstākļu, gaitas un vispārējo rezultātu izpratnē.

Komunistu tuvākais mērķis ir tāds pats kā visām pārējām proletāriskajām partijām: proletariāta formēšana šķirā, buržuāzijas kundzības gāšana, proletariāta politiskās varas iekarošana.

Komunistu teorētiskās tēzes nekādā gadījumā nebalstās uz idejām, principiem, kurus būtu izgudrojis vai atklājis viens vai otrs pasaules lāpītājs.

Tas tikai vispārējā veidā izteic norisošās šķiru cīņas, mūsu acu priekšā notiekošās vēsturiskās kustības faktiskās attiecības. Iepriekšējo īpašuma attiecību iznīcināšana nav nekas tāds, kas būtu vienīgi komunismam raksturīgs.

Visas īpašuma attiecības vienmēr bijušas pakļautas pastāvīgām vēsturiskām maiņām, pastāvīgiem vēsturiskiem pārveidojumiem.

Franču revolūcija, piemēram, likvidēja feodālo īpašumu, liekot tā vietā buržuāzisko īpašumu.

Komunismam raksturīga nav vis īpašuma likvidēšana vispār, bet gan buržuāziskā īpašuma likvidēšana.

Bet modernais buržuāziskais privātīpašums ir pēdējā un vispilnīgākā izteiksme tādai produktu ražošanai un piesavināšanai, kas dibināta uz šķiru antagonismu, uz iespēju vienam ekspluatēt otru.

Šādā nozīmē komunisti var izteikt savu teoriju vienā tēzē: privātīpašuma iznīcināšana.

Mums, komunistiem, ir pārmests, ka mēs gribot iznīcināt personīgi iegūto, ar paša darbu nopelnīto īpašumu, īpašumu, kas esot katras personiskās brīvības, darbības un patstāvības pamats.

Nopelnītais, godīgi iegūtais, ar paša darbu sagādātais īpašums! Vai jūs runājat par sīkburžuazisko, sīkzemniecisko īpašumu, kas bija buržuāziskā īpašuma priekštecis? Mums tas nav jāiznīcina, rūpniecības attīstība to ir iznīcinājusi un joprojām iznīcina diendienā.

Vai varbūt jūs runājat par moderno buržuāzisko privātīpašumu?

Bet vai algotais darbs, proletārieša darbs, rada viņam īpašumu? Nekādā ziņā. Tas rada kapitālu, t. i., to īpašumu, kas algoto darbu ekspluatē, īpašumu, kas var vairoties tikai ar to nosacījumu, ka tas rada jaunu algotu darbu, lai to atkal no jauna ekspluatētu. Īpašums tā tagadējā veidā atrodas un virzās pretstatā starp kapitālu un algoto darbu. Aplūkosim abas šā pretstata puses.

Būt kapitālistam nozīmē ieņemt ražošanā ne tikai tīri personisku, bet arī sabiedrisku stāvokli. Kapitāls ir kolektīvs produkts, un to var iedarbināt tikai daudzu sabiedrības locekļu kopdarbība, galu galā pat tikai visu sabiedrības locekļu kopdarbība.

Kapitāls tātad nav personisks, bet gan sabiedrisks spēks.

Tātad, ja kapitāls tiks pārvērsts par kopīgu, visiem sabiedrības locekļiem piederošu īpašumu, tad nevis personiskais īpašums pārvērtīsies par sabiedrisku. Mainīsies tikai īpašuma sabiedriskais raksturs. Tas zaudēs savu šķiras raksturu.

Pievērsīsimies algotajam darbam.

Algotā darba vidējā cena ir darba algas minimums, t.i., dzīves līdzekļu summa, kuri nepieciešami, lai uzturētu pie dzīvības strādnieku kā strādnieku. Tātad tā, ko algas strādnieks piesavinās strādājot, pietiek tikai, lai viņš varētu atjaunot savu dzīvību. Mēs nebūt negribam iznīcināt šo darba produktu personisko piesavināšanos pašas dzīvības atjaunošanai, piesavināšanos, kas neatlicina nekādu pārpalikumu, kurš varētu dot varu pār citu cilvēku darbu. Mēs gribam iznīcināt tikai šādas piesavināšanās nožēlojamo raksturu, kur strādnieks dzīvo tikai tādēļ, lai vairotu kapitālu, un dzīvo tikai tiktāl, ciktāl to prasa valdošās šķiras intereses.

Buržuāziskajā sabiedrībā dzīvais darbs ir tikai līdzeklis, lai pavairotu uzkrāto darbu. Komunistiskajā sabiedrībā uzkrātais darbs ir tikai līdzeklis, lai paplašinātu, padarītu bagātāku, atvieglotu strādnieku dzīves procesu.

Buržuāziskajā sabiedrībā tātad pagātne valda pār tagadni, komunistiskajā sabiedrībā ― tagadne pār pagātni. Buržuāziskajā sabiedrībā kapitāls ir pastāvīgs un personisks, kamēr strādājošais indivīds ir nepastāvīgs un bezpersonisks.

Un šādu attiecību iznīcināšanu buržuāzija dēvē par personības un brīvības iznīcināšanu! Viņai taisnība. Tiešām, runa ir par buržuāziskās personības, buržuāziskās patstāvības buržuāziskās brīvības iznīcināšanu.

Tagadējo buržuāziskās ražošanas attiecību apstākļos par brīvību dēvē brīvo tirdzniecību, brīvo pirkšanu un pārdošanu.

Bet, ja krīt tirgošanās, tad krīt arī brīvā tirgošanās. Runām par brīvo tirgošanos, tāpat kā visām pārējām mūsu buržuju frāžainajām runām par brīvību, vispār ir kāda jēga tikai, runājot par nebrīvo tirgošanos, par apspiestajiem viduslaiku pilsētniekiem, bet nevis par tirgošanās, par buržuāzisko ražošanas attiecību un pašas buržuāzijas komunistisko iznīcināšanu.

Jūs šausmināties par to, ka mēs gribam iznīcināt privātīpašumu. Bet jūsu pastāvošajā sabiedrībā deviņām desmitdaļām tās locekļu privātīpašums ir iznīcināts; tieši tāpēc tas pastāv, ka deviņām desmitdaļām tā nav. Jūs mums tātad pārmetat, ka mēs gribam iznīcināt tādu īpašumu, kura pastāvēšanas nepieciešamais nosacījums ir tas, ka milzīgam sabiedrības vairākumam īpašuma nav.

Vārdu sakot, jūs mums pārmetat to, ka mēs gribam iznīcināt jūsu īpašumu. Jā gan, to mēs gribam.

Sākot ar to brīdi, kad darbu nevarēs vairs pārvērst par kapitālu, par naudu, par zemes renti, īsi sakot, par monopolizējamu sabiedrisku spēku, t. i., sākot ar to brīdi, kad personiskais īpašums nevarēs vairs pārvērsties par buržuāzisku īpašumu, sākot ar to brīdi, sakāt jūs, personība tikšot iznīcināta.

Jūs tātad atzīstat, ka jūs par personību dēvējat nevienu citu kā tikai buržuju, buržuāzisko īpašnieku. Un šī personība tiešām gan iznīcināma.

Komunisms nevienam neņem iespēju piesavināties sabiedriskos produktus, tas tikai ņem iespēju verdzināt ar šo piesavināšanos cita cilvēka darbu.

Ir iebilsts, ka, iznīcinot privātīpašumu, izbeigšoties katra darbība un iestāšoties vispārējs slinkums.

Tādā gadījumā buržuāziskajai sabiedrībai aiz slinkuma jau sen būtu bijis jāaiziet bojā: jo tie, kas tur strādā, nekā neiegūst, un tie, kas tur iegūst, nestrādā. Visas šīs bažas nonāk līdz tautoloģijai, ka nav vairs algota darba, tiklīdz nav vairs kapitāla.

Visi iebildumi, ko vērš pret materiālo produktu komunistiskās piesavināšanās un ražošanas veidu, tiek attiecināti arī uz garīgās darbības produktu piesavināšanos un ražošanu. Kā šķiras īpašuma izbeigšanas buržujam šķiet par pašas ražošanas izbeigšanos, tāpat arī šķiras izglītības izbeigšanās viņam ir identiska ar izglītības izbeigšanos vispār.

Izglītība, kuras zaudēšanu viņš apraud, milzīgam vairumam ir tikai izglītība, lai kļūtu par mašīnas piedēkli.

Taču nestrīdieties ar mums, vērtējot buržuāziskā īpašuma likvidēšanu ar jūsu buržuāziskajiem priekšstatiem par brīvību izglītību, tiesībām utt. Pašas jūsu idejas ir buržuāziskās ražošanas un buržuāziskā īpašuma attiecību produkts, gluži tāpat kā jūsu tiesības ir tikai jūsu šķiras griba, kas padarīta par likumu, griba, kuras saturu nosaka jūsu šķiras materiālie dzīves apstākļi.

Šī neobjektīvā iedoma, kurā jūs pārvēršat jūsu ražošanas un īpašuma attiecības no vēsturiskām, ražošanas attīstības gaitā pārejošām, attiecībām par mūžīgiem dabas un saprāta likumiem, jums ir tāda pati kā visām bojā gājušām valdošajām šķirām. To, ko jūs saprotat, ja runa ir par antīko īpašumu, ko jūs saprotat, ja runa ir par feodālo īpašumu, to jūs vairs neuzdrošināties saprast, ja runa ir par buržuāzisko īpašumu.

Ģimenes iznīcināšana! Pat galējie radikāļi sašutumā brēc par šo komunistu nekrietno nodomu.

Uz ko balstās tagadējā, buržuāziskā ģimene? Uz kapitālu. Uz privāto iedzīvošanos. Pilnīgi attīstītā veidā tā pastāv tikai buržuāzijai; bet savu papildinājumu tā rod proletāriešiem uzspiestajā bezģimenes dzīvē un publiskajā prostitūcijā.

Buržuāziska ģimene dabiski izzūd, izzūdot šim viņas papildinājumam, un abas tās izzudīs, izzūdot kapitālam.

Vai jūs mums pārmetat, ka mēs gribam izbeigt to, ka vecāki ekspluatē savus bērnus? Šai noziegumā mēs atzīstamies.

Bet jūs sakāt, ka, likdami mājas audzināšanas vietā sabiedrisko audzināšanu, mēs gribot iznīcināt cilvēkam visdārgākās attiecības.

Bet vai tad jūsu audzināšanu nenosaka sabiedrība? Vai to nenosaka sabiedriskās attiecības, kurās dzīvojot jūs audzināt, tieši vai netieši iejaucoties sabiedrībai ar skolas utt. palīdzību? Komunisti neizgudro sabiedrības ietekmi uz audzināšanu; viņi tikai maina tās raksturu, viņi atrauj audzināšanu no valdošās šķiras ietekmes.

Buržuāziskās frāzes par ģimeni un audzināšanu, par vecāku un bērnu sirsnīgajām attiecībām kļūst toties jo riebīgākas, jo vairāk sakarā ar lielrūpniecības attīstību tiek sarautas ģimenes saites proletāriešiem un bērni tiek padarīti par vienkāršiem tirdzniecības objektiem un darba rīkiem.

Bet jūs, komunisti, gribat nodibināt sievu kopīgumu, visa buržuāzija korī kliedz mums pretī.

Buržujs savu sievu uzlūko tikai par ražošanas rīku. Viņš dzird, ka ražošanas rīkus domāts nodot kopīgā lietošanā, un, protams, nevar iedomāties neko citu kā vienīgi to, ka koplietošanas liktenis piemeklēšot arī sievietes.

Viņš pat nenojauš, ka tieši par to jau ir runa, lai novērstu tādu stāvokli, kad sievietes ir tikai ražošanas rīki.

Starp citu, nav nekā smieklīgāka par mūsu buržuju augsti morālajām šausmām par komunistu šķietami oficiālo kopsievību. Komunistiem kopsievība nav jānodibina, tā gandrīz vienmēr ir pastāvējusi.

Mūsu buržuji, neapmierinādamies ar to, ka viņu rīcībā ir viņu strādnieku sievas un meitas, par oficiālo prostitūciju jau nemaz nerunājot, ar sevišķu prieku pavedina cits citam sievas.

Buržuāziskā laulība īstenībā ir kopsievība. Ļaunākā gadījumā komunistiem varētu pārmest, ka viņi liekulīgi apslēptās kopsievības vietā grib nodibināt oficiālu, atklātu kopsievību. Bet pats par sevi taču saprotams, ka, iznīcinot tagadējās ražošanas attiecības, izzudīs arī to radītā kopsievība, t. i., oficiāla un neoficiālā prostitūcija.

Komunistiem vēl tiek pārmests, it kā viņi gribot iznīcināt tēvzemi, tautību.

Strādniekiem nav tēvzemes. Viņiem nevar atņemt to, kā viņiem nav. Tā kā proletariātam vispirms jāiekaro politiskā kundzība, jāpaceļas līdz nacionālai šķirai, jākonstituējas pašam kā nācijai, tas pats vēl ir nacionāls, lai arī nebūt ne tādā nozīmē, kā to saprot buržuāzija.

Tautu nacionālā nošķiršanās un pretstati arvien vairāk un vairāk izzūd, jau attīstoties buržuāzijai, tirdzniecības brīvībai, pasaules tirgum, rūpnieciskās ražošanas vienveidībai un tai atbilstošajiem dzīves apstākļiem.

Proletariāta kundzība liks tiem vēl vairāk izzust. Apvienota, vismaz civilizēto zemju, rīcība ir viens no proletariāta atbrīvošanās pirmajiem nosacījumiem.

Kādā mēra tiks iznīcināta iespēja vienam indivīdam ekspluatēt otru, tādā pašā mērā tiks iznīcināta arī iespēja vienai nācijai ekspluatēt otru.

Izbeidzoties šķiru antagonismam pašās nācijās, izbeigsies arī nāciju naidīgās attiecības vienai pret otru.

Apsūdzības, ko ceļ pret komunismu no reliģiskā, filozofiskā un vispār ideoloģiskā viedokļa, nav sīkāka iztirzājuma vērtas. Vai tur vajadzīgs sevišķi daudz prāta, lai saprastu, ka reizē ar cilvēku dzīves apstākļiem, ar viņu sabiedriskajām attiecībām, ar viņu sabiedrisko esamību mainās arī viņu priekšstati, uzskati un jēdzieni, vārdu sakot, arī viņu apziņa?

Ko gan citu pierāda ideju vēsture, ja ne to, ka garīgā ražošana pārveidojas līdz ar materiālo? Ikkatra laika posma valdošās idejas vienmēr bijušas tikai valdošās šķiras idejas.

Mēdz runāt par idejām, kas revolucionizē visu sabiedrību; ar to izsaka tikai to faktu, ka pašā vecajā sabiedrībā ir izveidojušies jaunās sabiedrības elementi, ka veco dzīves apstākļu sairšanai soli pa solim nāk līdzi arī veco ideju sairšana.

Kad senā pasaule sāka brukt, kristīgā reliģija uzvarēja senās reliģijas. Kad apgaismības idejas XVIII gadsimtā pārvarēja kristiānisma idejas, feodālā sabiedrība izcīnīja savu nāves cīņu pret toreiz revolucionāro buržuāziju. Idejas par sirdsapziņas un ticības brīvību izteica tikai brīvās konkurences valdīšanu sirdsapziņas laukā.

„Bet,” teiks mums, „reliģiskas, morālas, filozofiskas, politiskas, tiesiskas idejas utt. ir tiešām mainījušās vēsturiskās attīstības gaitā. Reliģija, morāle, filozofija, politika, tiesības ir vienmēr šais maiņās saglabājušās.

Turklāt ir vēl mūžīgas patiesības, kā brīvība, taisnība utt., kas kopīgas visām sabiedrības attīstības stadijām. Bet komunisms atmet mūžīgās patiesības, tas nevis atjauno, bet atmet reliģiju, morāli, tātad tas ir pretrunā visai līdzšinējai vēsturiskās attīstības gaitai.”

Ko galu galā nozīmē šī apsūdzība? Visu līdz šim pastāvējušo sabiedrību vēsture norisinājusies šķiru pretstatos, kas dažādos laikmetos bija dažādi izveidojušies.

Bet, lai arī kādā veidā tie būtu izpaudušies, visiem pagājušajiem gadsimtiem kopīgs fakts ir tas, ka sabiedrības viena daļa ekspluatēja otru. Tāpēc nav jābrīnās, ka visu gadsimtu sabiedriskā apziņa par spīti visām atšķirībām un dažādībām vienmēr darbojusies zināmās kopīgās formās, tādās formās ― apziņas formās, kas pilnīgi izzudīs tikai tad, kad galīgi būs izzudis šķīru pretstats.

Komunistiskā revolūcija ir visradikālākā no pagātnes mantoto īpašuma attiecību salaušana; nav jābrīnās, ka tās attīstības gaitā visradikālāk tiks sagrautas no pagātnes mantotās idejas.

Bet atstāsim buržuāzijas iebildumus pret komunismu.

Mēs jau iepriekš redzējām, ka strādnieku revolūcijā pirmais solis ir pacelt proletariātu par valdošu šķiru, iekarot demokrātiju.

Proletariāts izmantos savu politisko varu, lai pakāpeniski atņemtu buržuāzijai visu kapitālu, lai centralizētu valsts, t. i.. par valdošo šķiru organizētā proletariāta, rokās visus ražošanas rīkus un lai iespējami ātri pavairotu ražošanas spēku masu.

Tas, protams, sākumā var notikt, tikai despotiski iejaucoties īpašuma tiesībās un buržuāziskās ražošanas attiecībās, tātad lietojot pasākumus, kas ekonomiski šķiet nepietiekami un nederīgi, bet kas kustības gaitā paši sevi pāraug un kā līdzeklis visa ražošanas veida apvērsumam ir nenovēršami.

Šie pasākumi, protams, dažādās zemēs būs dažādi.

Attīstītākās zemēs tomēr gandrīz visur varēs lietot šādus pasākumus:

1. Zemesīpašuma ekspropriācija un zemes rentes izlietošana valsts izdevumu segšanai.

2. Augsts progresīvais nodoklis.

3. Mantošanas tiesību atcelšana.

4. Visu emigrantu un dumpinieku īpašuma konfiskācija.

5. Kredīta centralizācija valsts rokās, nodibinot nacionālu banku ar valsts kapitālu un pilnīgu monopolu.

6. Visa transporta centralizācija valsts rokās.

7. Valsts fabriku, ražošanas rīku pavairošana, zemes iekopšana un kultivēšana pēc kopīga plāna.

8. Vienādi obligāts darbs visiem, rūpniecisku armiju nodibināšana, sevišķi zemkopībā.

9. Zemkopības un rūpniecības darba savienošana, pilsētas un lauku pretstata[14] pakāpeniskas likvidācijas veicināšana.

10. Visu bērnu sabiedriska un bezmaksas audzināšana. Bērnu darba izbeigšana fabrikās tā tagadējā veida. Audzināšanas apvienošana ar materiālo ražošanu utt., utt.

Kad attīstības gaitā būs izzudušas šķiru atšķirības un visa ražošana būs koncentrēta asociācijās apvienoto indivīdu rokās, tad publiskā vara zaudēs savu politisko raksturu. Politiska vara vārda īsta nozīmē ir vienas šķiras organizēta vardarbība otras šķiras apspiešanai. Ja proletariāts ciņa pret buržuāziju nepieciešami apvienojas šķirā, ja ar revolūcijas palīdzību tas padara sevi par valdošo šķiru un kā valdoša šķira ar varu iznīcina vecās ražošanas attiecības, tad līdz ar šīm ražošanas attiecībām tas iznīcina šķiru pretstata pastāvēšanas nosacījumus, šķiras vispār un tādējādi arī savu paša kā šķiras kundzību.

Vecās buržuāziskas sabiedrības vieta, ar tās šķirām un šķiru pretstatiem, stājas asociācija, kurā ikviena indivīda brīva attīstība ir visu indivīdu brīvas attīstības nosacījums.

*********************

VISU ZEMJU PROLETĀRIEŠI, SAVIENOJIETIES!
1848g.
Markss, K., Engelss, F.: Darbu izlase divos sējumos. 1. sēj. 8.― 39. lpp.
Markss/Engelss / Skatīts 606 / Piebilda lspr / Kategorijas: Kārlis Markss, Frīdrihs Engelss Reitings: 0 / 0
Kopā komentāri: 0
Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz