Galvenie
28.05.2018
Kārlim Marksam – 200
Kārlis MARKSS — ģeniālais zinātniskā komunisma pamatlicējs, pasaules proletariāta dižais skolotājs un vadonis, I Internacionāles — «Starptautiskās strādnieku asociācijas» — iedvesmotājs un organizētājs.

Kārlis Markss dzimis 1818.g. 5.maijā Vācijā, Trirā. Viņa tēvs bija advokāts. Pēc ģimnāzijās beigšanas Trirā Markss mācījās vispirms Bonnas, bet pēc. tam Berlīnes universitātē. Berlīnē Markss pieslējās revolucionāri noskaņoto «kreiso hegeliešu» grupai. Pēc universitātes beigšanas Markss sarakstīja doktora disertāciju par tematu «Demokrita dabas filozofijas atšķirība no Epikūra dabas filozofijas». Šaja darbā Markss atradās ideālismā pozīcijās. Spīdoši aizstāvējis disertāciju, ieguvis Jenas universitātes filozofijas fakultātes doktora diplomu, Markss atgriezās Bonnā; no turienes 1842. g. oktobri viņš pārcēlās uz Ķelni un kļuva par Reinas radikālās buržuāzijas laikraksta «Reinas Avīze» galveno redaktoru. Marksa darbā periodu «Reinas Avīzē» Ļeņins raksturo kā periodu, kad iezīmējas Marksa pāreja no ideālismā uz materiālismu un no revolucionārā demokrātismā uz komunismu. 1843. g. sākumā «Reinas Avīze», kas Marksa vadībā ieturēja revolucionāri demokrātisku līniju un visu laiku bija pakļauta visstingrākajai cenzūrai, tika aizliegta. 1843. g. jūnijā Markss apprecēja savu bērnības draudzeni Ženiju fon Vestfalenu. Oktobra beigās viņš pārcēlās uz Parīzi, kur kopā ar Arnoldu Rūgi sāka izdot «Vācu-Franču Gadagrāmatu». Šājā žurnālā tika iespiesti Marksa ievērojamie raksti «Par Hegeļa tiesību filozofijas kritiku» un «Par ebreju jautājumu», kuros Markss pilnīgi pāriet no ideālismā uz materiālismu un no revolucionārā demokrātismā uz komunismu. «Savos šai žurnālā ievietotajos rakstos Markss jau uzstājas kā revolucionārs, sludinādams «nesaudzīgu visa pastāvošā kritiku» un konkrēti «ieroču kritiku», apelēdams pie masām un pie proletariāta» (Ļeņins).

1844. g. septembrī Parizē notika Marksa un Engelsa tuvināšanās, ar ko sākās viņu kopīgā cīņa par strādnieku šķiras lietu. Viņi pirmoreiz noskaidroja strādnieku šķiras pasaulvēsturisko lomu, koda lai ir kā buržuāzijas kapracim un komunisma cēlājai, un kļuva par proletariāta skolotājiem un vaditajiem, par cīnītājiem, kas cīnās par darbaļaužu atbrīvošanu no kapitalistiskās verdzības. «Senlaiku teikas,» rakstīja V. I. Ļeņins, «stāsta par dažādiem aizkustinošiem draudzības piemēriem. Eiropas proletariāts var teikt, ka viņa zinātni radījuši divi zinātnieki un cīnītāji, kuru attiecības pārspēj visas, pat visaizkustinošākās senlaiku teikas par cilvēku draudzību».

1845. g. Markss un Engelss sarakstīja grāmatu «Svētā ģimene», kas bija vērsta pret jaunhegeliešu barvežiem — Bruno Baueru un Ko un kam bija liela nozīme marksisma tapšanā. Savu jauno, jau izveidojušos zinātniskā komunisma teoriju Markss un Engelss izklāstīja «Vācu ideoloģijā». Parizē Markss nodarbojas ar politiskās ekonomijas un franču revolūcijas vēstures studēšanu. Tajā pašā laikā viņš nepārtrauca savu lielo revolucionāro darbu. 1845. g. uz Prūsijas valdības pieprasījumu viņu kā bīstamu revolucionāru izsūtīja no Parizes. Markss pārcēlās uz Briseli. Šeit viņš 1847. g. publicēja savu darbu «Filozofijas nabadzība», kas bija vērsts pret anarhista un sīkpilsoniskā sociālistā Prudona grāmatu «Nabadzības filozofija». Šeit Briselē Markss pieslējās slepenai propagandas biedrībai «Komunistu savienība», piedalījās kā viens no vadošiem darbiniekiem tās otrajā kongresā, kura uzdevumā kopā ar Engelsu izstrādāja Savienības programu. Tā radās ievērojamais «Komunistiskās partijas manifests», kas iznāca 1848. g. februārī ar diženo internacionālo aicinājumu: «Visu zemju proletārieši, savienojieties!».
«Šī nelielā grāmatiņa ir veselus sējumus vērta: tās garā vēl lidz šim laikam dzīvo un darbojas,» noradīja V. I. Ļeņins, «viss civilizētas pasaules organizētais un cīnītājs proletariāts». Atrazdamies Beļģija, Markss turpināja cīņu pret Prūsijas valdību. Kad Francijā nolika 1848. g. februāra revolūcija, Beļģijas valdība, nobijusies no tautas nemieriem, kas bija sākušies Briselē, Marksu izsūtīja, sardzes pavadībā pārsūtot viņu pāri Francijas robežai. Markss pārcēlās uz Parizi. Pēc 1848. g. marta revolūcijas Vācija Markss aizbrauca uz Ķelni, kur nodibināja «Jauno Reinas Avīzi». Pēc kontrrevolūcijas uzvaras Vācijā Marksu nodeva tiesai, pēc tam izsūtīja no Vācijas. Viņš atkal devas uz Parizi, bet pēc 1849. g. jūnija demonstrācijās viņu izsūtīja arī no turienes. Markss pārcēlās uz Londonu, kur arī nodzīvoja līdz pat nāvei.

Pēc valsts apvērsuma Francijā Markss publicēja savus darbus «Šķiru cīņa Francija» un «Luija Bonaparta astoņpadsmitais brimers», kur parādīja 1848.—1851. g. revolūcijas rezultātus. Pēcrevolūcijas gadi Marksam bija intensiva darba gadi, radot savu galveno zinātnisko darbu «Kapitāls». Pirmais Marksa daudzu gadu, ekonomisko pētījumu rezultāts bija 1859. g. iznākušais sacerējums «Par politiskās ekonomijas kritiku». Šai darbā pirmoreiz sistemātiski tika iztirzāta Marksa vērtības teorija, mācība par naudu. Pec astoņiem gadiem — 1867. g. Hamburga iznāca «Kapitala» I sējums, kura bija izklāstīti Marksa ekonomisko un sociālistisko uzskatu pamati, kā arī pamati viņa kritikai par pastāvošo sabiedrību, par kapitalististo ražošanas veidu un tā sekām. Laiks, ko Markss pavadīja darbā pie «Kapitala», bija arī viņa rosīgas revolucionāri praktiskas darbības gadi. Sakarā ar strādnieku kustības pastiprināšanos 60. gadu sakuma Markss uzsāka realizēt savu ideju par strādnieku asociācijas radīšanu, kura izstrādātu vienotu proletariāta cīņas taktiku. 1864. g. Londonā tika nodibināta «Starptautiska strādnieku asociācija» — I Internacionāle. Tās iedvesmotājs un idejiskais vaditajs bija Markss. Viņš uzrakstīja Internacionāles dibināšanas manifestu, kā arī gandrīz visus tas galvenos dokumentus. Ar I Internacionāles nodibināšanu Markss lika pamatus starptautiskai proletariāta organizācijai revolucionārai cīņai par sociālismu. Vadīdams Internacionāli, Markss cīnījās par strādnieku kustības sadrumstalotības pārvarēšanu. «Internacionāli nodibināja tadeļ, lai Sociālistisku un pussocialistisku sektu vietā radītu īstu strādnieku šķiras organizāciju cīņai» (Markss). Nesamierināmā cīņā ar oportunismu strādnieku kustībā, ar anarhistiem (prudonistiem, bakuņiniešiem u. c.) Markss izstrādāja strādnieku šķiras cīņas revolucionāro taktiku. 1871. g. Markss sarakstīja ievērojamo darbu «Pilsoņu karš Francijā», kurā viņš analizēja Parizes Komūnas pieredzi, novērtēdams to, pēc Ļeņina vārdiem, «dziļi, precizi, spīdoši un aktivi, revolucionāri...». Sakarā ar reakciju, kas iestājās pēc Parizes Komūnas krišanas, I Internacionāles Ģeneralpadome ar Hagas kongresa (1872) lēmumu uz kādu laiku tika pārceltā uz Ameriku, bet pēc tam ta paziņoja par sava darba izbeigšanu. Pēc Hagas kongresa Markss intensivi strādā, lai pabeigtu «Kapitālu», skaidri apzinādamies ša darba nozīmi proletāriskajai revolūcijai, starptautiskajai strādnieku šķirai. 1875. g. Markss sarakstīja savu ievērojamo darbu «Gotas programas kritika».

Lielu uzmanību Markss pievērsa Krievijas atbrīvošanās kustības attīstībai, sākot ar 60. gadiem. Viņš speciāli mācījās krievu valodu, lai varētu tieši iepazīties ar krievu literatūru, kas atspoguļoja sociālās attiecības Krievijā. Ar lielu prieku Markss atzīmēja, ka viņa «Kapitāls» tulkots krievu valodā. «...Krievijā,» rakstīja Markss, «kur «Kapitālu» lasa vairāk un vērtē augstāk nekā citur, mūsu panākumi ir vēl ievērojamāki». Viņš augstu vērtēja lielos krievu revolucionāros demokrātus — Černiševski un Dobroļubovu. Pamatodamies uz Krievijas ekonomisko un politisko pārmaiņu dziļiem pētījumiem, Markss un Engelss pravietiski paredzēja, ka pēc 1871. g. Parizes Komūnas nenovēršama un tuva ir pirmā lielā revolūcija Krievijā. «Kad Parizes Komūna pēc «kārtības» aizstāvju sarīkotā niknā slaktiņa bija kritusi, uzvarētāji nekad nevarēja iedomāties,» rakstīja Markss un Engelss 1881. g. 21. martā, «ka nepaies ne desmit gadu, kad tālajā Pēterburgā notiks tas, kam galu galā būs nenovēršami jānoved, kaut ari pēc ilgas un niknas cīņas, pie Krievijas Komūnas nodibināšanas...
Tātad Komūna, ko vecās pasaules lielvalstis uzskatīja par noslaucītu no zemes virsas, ir dzīva!». V. I. Ļenins norādīja, ka Markss un Engelss nešaubīgi ticējuši Krievijas revolūcijai un tās lielajai, pasaulvesturiskajai nozīmei.

Trimda, kur reakcionārās valdības Marksu periodiski izsūtīja, trūkums, ar kuru Markss kāvās visu mūžu un kuru tikai daļēji mīkstinaja Engelsa materiālais atbalsts, nikna ciņa pret dažāda veida neproletariskajiem un antiproletariskajiem virzieniem, ļoti spraigais teorētiskais darbs — viss tas iedragāja Marksa speķus. 1883. g. 14. martā izbeidza ša ģeniālā cilvēka dzīve, kurš sevi iemiesoja proletariata — visprogresīvākās šķiras cilvēces vēsturē — smadzenes un sirdi, tas šķiras, kas aicināta izdarīt radikālu pagriezienu pasaules vēsturē. «Viņš ir miris,» sacīja Engelss, «un viņu godā, mīl un apraud miljoniem revolucionāru cīņas biedru visā Eiropā un Amerika, no Sibīrijas raktuvēm līdz Kalifornijai...». Markss atklāja cilvēces vēstures attistības likumus. Viņš ir proletāriskās revolūcijas teorijas un taktikas radītājs. Kopā ar Engelsu Markss radīja proletariāta revolucionāro pasaules uzskatu — dialektisko materiālismu. Attiecinājis jauno pasaules uzskatu uz sabiedrības vēstures pētīšanu, Markss radīja vēsturisko materiālismu — zinātni par sabiedrības attīstības likumiem, par šķiru cīņas likumiem. Dialektiskā un vēsturiskā materiālisma radīšana bija īsts revolucionārs apvērsums filozofijas vēsturē. Markss un Engelss pretstatā agrākajiem filozofiem ir nevis vienkārši kadas filozofiskas «skolas» pamatlicēji, bet dzīvās proletāriskās kustības — kas jo dienas jo vairāk aug un nostiprinās — dzīvi vadoņi.

Vispusīgi izpētījis buržuāziskās sabiedrības ekonomisko un politisko dzīvi, Markss atsedza kapitālisma rašanas procesu, tā attīstības likumus un tendences un tā bojā ejas nenoveršamību. Markss pierādīja kapitālistiskās iekārtas vēsturiski pārejošo raksturu un jaunās iekārtas — komunisma iekārtas nenovēršamo uzvaru. Markss radīja zinātniskā komunisma teoriju pretstatā līdz tam pastāvējušām dažādām utopiskā sociālismā teorijām. Visi Marksa mācības elementi ir savā starpā iekšēji un nesaraujami saistīti. «Marksa mācība ir visspēclga, tāpēc ka tā ir pareiza. Tā ir pilnīga un harmoniska, dodot cilvēkiem viengabalainu pasaules uzskatu, nesamierināmu ne ar kādu māņticību, ne ar kādu reakciju, ne ar kādu buržuāziskā jūga aizstāvēšanu» (Ļeņins).

Marksa mācība ir nemirstīga. Pēc Marksa un Engelsa nāves tā tika tālāk radoši attīstīta viņu darba dižo turpinātāju V. I. Ļeņina un J. V. Staļina darbos, ļeņinismā — imperiālismā un proletārisko revolūciju laikmeta marksismā.

No «Īsa filozofiskā vardnīca» (1955.g.).
Markss / Skatīts 16 / Piebilda lspr Reitings: 0 / 0
Kopā komentāri: 0
Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz