Galvenie
23.11.2017
J. STAĻINS "Partija" (VIII daļa no «Par Ļeņinisma Pamatiem»)
J. STAĻINS
No «PAR ĻEŅINISMA PAMATIEM»
(1924. g. aprīļa sākumā Sverdlova universitātē lasītās lekcijas)

VIII daļa
PARTIJA

Pirmsrevolūcijas periodā, daudzmaz mierīgas attīstības periodā, kad II Internacionāles partijas bija valdošais spēks strādnieku kustībā, bet parlamentārās cīņas formas uzlūkoja par pamatformām, — šādos apstākļos partijai nebija un nevarēja būt tās nopietnās un izšķirīgās nozīmes, kādu tā ieguva pēc tam, atklātu revolucionāru sadursmju apstākļos. Aizstāvēdams II Internacionāli pret uzbrukumiem, Kautskis saka, ka II Internacionāles partijas ir miera, bet nevis kara instruments, ka tieši tāpēc tās izrādījās nespējīgas uzsākt kaut ko nopietnu kara laikā, proletariāta revolucionāro akciju periodā. Tas gluži pareizi. Bet ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka II Internacionāles partijas neder proletariāta revolucionārajai cīņai, ka tās nav proletariāta cīņas partijas, kas ved strādniekus pie varas, bet vēlēšanu aparāts, kas piemērots parlamentu vēlēšanām un parlamentārai cīņai. Ar to arī izskaidrojams fakts, ka II Internacionāles oportūnistu kundzības periodā proletariāta politiskās organizācijas pamats nebija vis partija, bet parlamenta frakcija. Ir zināms, ka šai laikā partija patiesībā bija parlafrienta frakcijas piedēklis un tai kalpojošs elements. Vai maz jāpierāda, ka tādos apstākļos un ar tādu partiju priekšgalā nevarēja būt ne runas par proletariāta sagatavošanu revolūcijai.

Stāvoklis tomēr radikāli grozījās, iestājoties jaunam periodam. Jaunais periods ir šķiru atklātu sadursmju periods, proletariāta revolucionāru akciju periods, proletāriskās revolūcijas periods, spēku tiešas sagatavošanas periods imperiālisma gāšanai,
proletariāta varas sagrābšanai. Šis periods izvirza proletariātam jaunus uzdevumus visa partijas darba pārkārtošanai jaunā, revolucionārā veidā, strādnieku audzināšanai revolucionārai cīņai par varu, rezervju sagatavošanai un pievilkšanai, savienībai ar kaimiņu zemju proletāriešiem, ciešu sakaru nodibināšanai ar koloniju un atkarīgo zemju atbrīvošanās kustību utt. u. tml. Domāt, ka šos jaunos uzdevumus var atrisināt mierīgos parlamentārisma apstākļos izaudzināto sociāldemokrātisko partiju spēkiem, — nozīmē nolemt sevi bezcerības izmisumam un nenovēršamai sakāvei. Palikt ar šādiem uzdevumiem uz pleciem, vecām partijām priekšgalā esot, — nozīmē nokļūt pilnīgas atbruņotības stāvoklī. Vai maz jāpierāda, ka proletariāts ar šādu stāvokli nevarēja samierināties.

No tā jaunas partijas nepieciešamība, cīnītājas partijas revolucionāras partijas, kas pietiekami drošsirdīga, lai vestu proletāriešus cīņā par varu, pietiekami pieredzējusi, lai orientētos sarežģītos revolucionāros apstākļos, un pietiekami lokana, lai ceļā uz mērķi izvairītos no visiem un visādiem zemūdens akmeņiem.
Bez šādas partijas nevar pat domāt par imperiālisma gāšanu, par proletariāta diktatūras iekarošanu.

Šī jaunā partija ir ļeņinisma partija.

Kādas ir šās jaunās partijas īpatnības?

1) Partija kā strādnieku šķiras priekšpulks. Partijai vispirms jābūt strādnieku šķiras priekšpulkam. Partijai jāuzņem sevī visi labākie strādnieku šķiras elementi, to pieredze, to revolūcionārisms, to pašaizliedzīgā uzticība proletariāta lietai. Bet lai būtu par īstenu priekšpulku, partijai jābūt bruņotai ar revolucionāru teoriju, ar kustības likumu zināšanu, ar revolūcijas likumu zināšanu. Bez tā viņa nespēj vadīt proletariāta cīņu, vest sev līdzi proletariātu. Partija nevar būt īsta partija, ja tā aprobežojas ar tā reģistrēšanu, ko pārdzīvo un domā strādnieku šķiras masa, ja tā velkas stichiskās kustības astē, ja tā neprot pārvarēt stichiskās kustības kūtrību un politisko vienaldzību, ja tā neprot pacelties augstāk par proletariāta acumirkļa interesēm, ja tā neprot pacelt masas līdz proletariāta šķiras interešu līmenim. Partijai jāstāv strādnieku šķiras priekšgalā, tai jāredz tālāk nekā strādnieku šķirai, tai jāved proletariāts sev līdzi un nevis jāvelkas stichisma astē. II Internacionāles partijas, kas sludina «astē vilkšanos», ir buržuāziskas politikas paudējas, kas padara proletariātu par ieroci buržuāzijas rokās. Tikai partija, kas nostājusies uz proletariāta priekšpulka viedokļa un kas spējīga pacelt masas līdz proletariāta šķiras interešu līmenim, — tikai tāda partija spējīga novirzīt strādnieku šķiru no trēdjūnisma ceļa un padarīt to par patstāvīgu politisku spēku. Partija ir strādnieku šķiras politiskais vadonis.

Es jau iepriekš runāju par strādnieku šķiras cīņas grūtībām, par to, cik sarežģīti ir cīņas apstākļi, par stratēģiju un taktiku, par rezervēm un manevrēšanu, par uzbrukumu un atkāpšanos. Šie apstākļi nav mazāk, ja ne vēl vairāk sarežģīti, kā kara apstākļi. Kas spēj orientēties šais apstākļos, kas spēj dot proletāriešu miljonu masām pareizu orientāciju? Neviena armija karā nevar iztikt bez pieredzējuša štāba, ja tā negrib nolemt sevi sakāvei. Vai nav skaidrs, ka proletariāts vēl jo vairāk nespēj iztikt bez šāda štāba, ja tas negrib atdot sevi iznīcināšanai saviem nāvīgākajiem ienaidniekiem? Bet kur ir šis štābs? Šāds štābs var būt tikai proletariāta revolucionārā partija. Strādnieku šķira bez revolucionāras partijas — ir armija bez štāba. Partija ir proletariāta kaujas štābs.

Bet partija nevar būt tikai priekšpulks vien. Reizē ar to tai jābūt šķiras pulkam, šķiras daļai, kas visām savas pastāvēšanas saknēm cieši ar to saistīta. Atšķirība starp priekšpulku un pārējo strādnieku šķiras masu, starp partijas biedriem un bezpartejiskajiem nevar izzust, kamēr nav izzudušas šķiras, kamēr proletariāts papildināsies ar pārnācējiem no citām šķirām, kamēr strādnieku šķirai visumā nav iespējams pacelties līdz priekšpulka līmenim. Bet partija vairs nebūtu partija, ja šī
atšķirība pārvērstos sakaru pārtraukšanā, ja partija noslēgtos sevī un atrautos no bezpartejiskām masām. Partija nevar vadīt šķiru, ja tā nav saistīta ar bezpartejiskām masām, ja nav saiknes starp partiju un bezpartejiskām masām, ja šīs masas neatzīst
partijas vadību, ja partijai nav morāliska un politiska kredīta masās. Nesen mūsu partijā uzņēma divi simti tūkstoš jaunu biedru no strādnieku vidus. Ievērojams šeit tas apstāklis, ka šie ļaudis ne tik daudz paši bija atnākuši partijā, kā tos sūtīja turp visa pārējā bezpartejiskā masa, kas aktīvi piedalījās jauno biedru uzņemšanā un bez kuras piekrišanas jaunus biedrus vispār neuzņēma. Šis fakts liecina to, ka plašas bezpartejisko strādnieku masas uzskata mūsu partiju par savu partiju, par sev tuvu un dārgu partiju, kuras paplašināšanā un nostiprināšanā tās dziļi ieinteresētas un kuras vadībai tās labprāt uztic savu likteni. Vai maz jāpierāda, ka bez šiem neuztveŗamiem morāliskiem pavedieniem, kas partiju saista ar bezpartejiskām masām, partija nevarētu kļūt savas šķiras noteicējs spēks. Partija ir nešķirama strādnieku šķiras daļa.

«Mēs — šķiras partija», saka Ļeņins, «un tāpēc gandrīz visai šķirai {bet kara laikā, pilsoņu kara laikmetā, itin visai šķirai) jādarbojas mūsu partijas vadībā, jāpiekļaujas mūsu partijai cik iespējams ciešāk, bet būtu maņilovisms un «astē vilkšanās» domāt, ka jebkad, kapitālismam pastāvot, gandrīz visa šķira vai visa šķira spētu pacelties līdz sava priekšpulka, savas sociālistiskās partijas apziņai un aktivitātei. Vēl neviens
saprātīgs sociālists nav šaubījies par to, ka, kapitālismam pastāvot, pat arodorganizācijas (kas primitīvākas, vieglāk pieejamas neattīstīto slāņu apziņai) nespēj aptvert gandrīz visu vai visu strādnieku šķiru. Tikai krāpt sevi, aizvērt acis mūsu grandiozo uzdevumu priekšā, sašaurināt šos uzdevumus — nozīmētu aizmirst atšķirību starp priekšpulku un visām masām, kas tiecas pie tā, aizmirst priekšpulka pastāvīgo pienākumu celt augšup aizvien plašākus un plašākus slāņus līdz šim augstajam līmenim» (sk. VI sēj., 205. un 206. lpp.).

2) Partija kā organizēts strādnieku šķiras pulks. Partija nav tikai strādnieku šķiras priekšpulks vien. Ja tā tiešām grib vadīt šķiras cīņu, tai reizē jābūt savas šķiras organizētam pulkam. Partijas uzdevumi kapitālisma apstākļos ārkārtīgi lieli un dažādi.
Partijai jāvada proletariāta cīņa ārkārtīgi grūtos iekšējas un ārējas attīstības apstākļos, tai jāved proletariāts uzbrukumā, kad situācija prasa uzbrukumu, tai jāpasargā proletariāts no stipra pretinieka trieciena, kad situācija prasa atkāpties, tai jārada neorganizēto, bezpartejisko strādnieku miljonu masu cīņā disciplīnas un plānveidības gars, organizētības un izturības gars. Bet partija var veikt šos uzdevumus tikai tādā gadījumā, ja tā pati ir disciplīnas un organizētības personifikācija, ja tā pati ir organizēts proletariāta pulks. Bez šiem nosacījumiem nevar būt pat runa par partijas īstenu vadību pār proletariāta miljonu masām. Partija ir strādnieku šķiras organizēts pulks.

Doma par partiju kā organizētu veselu kopumu ir nostiprināta mūsu partijas statūtu pirmā punkta pazīstamajā Ļeņina formulējumā, kur partija uzskatīta kā organizāciju suma un partijas biedri — kā partijas vienas vai otras organizācijas biedri. Meņševiki, kas iebilda pret šo formulējumu jau 1903. gadā, ieteica tā vietā savu pašieskaitīšanas «sistēmu» partijā, «sistēmu» partijas biedra «titula» attiecināšanai uz katru «profesoru» un «ģimnāzistu», katru «līdzjutēju» un «streikotāju», kas šā vai tā pabalsta partiju, bet kas neiestājas un kas negrib iestāties nevienā no partijas organizācijām. Vai maz jāpierāda, ka šī oriģinālā «sistēma», ja tā būtu nostiprinājusies mūsu partijā, nenovēršami būtu radījusi partijas pārpildīšanos ar profesoriem un ģimnāzistiem un tās izviršanu izplūdušā, bezveidīgā, dezorganizētā «veidojumā», kas pazūd «līdzjutēju» jūrā, kas izdzēš robežu starp partiju un šķiru un sagāž partijas uzdevumu pacelt neorganizētās masas līdz priekšpulka līmenim. Nav pat ko runāt, ka ar šādu oportūnistisku «sistēmu» mūsu partija nebūtu varējusi veikt strādnieku šķiras organizējošā kodola lomu mūsu revolūcijas gaitā.

«No Martova viedokļa», saka Ļeņins, «partijas robeža paliek pavisam nenoteikta, jo «katrs streikotājs» var «pasludināt sevi par partijas biedru». Kāds labums no šādas izplūšanas? «Nosaukuma» plaša izplatīšana. Tās ļaunums — dezorganizējošas idejas ieviešana par šķiras sajaukšanu ar partiju» (sk. VI sēj., 211. lpp.).

Bet partija nav tikai partijas organizāciju suma. Partija ir reizē ar to šo organizāciju vienota sistēma, to formāla apvienība vienotā veselā ar augstākiem un zemākiem vadības orgāniem, ar mazākuma pakļaušanos vairākumam, ar praktiskiem lēmumiem,
kas obligāti visiem partijas biedriem. Bez šiem nosacījumiem partija nevar būt vesels organizēts kopums, kas spējīgs realizēt plānveidīgu un organizētu strādnieku šķiras cīņas vadību.

«Agrāk», saka Ļeņins, «mūsu partija nebija formāli organizēta vesela vienība, bet tikai atsevišķu grupu suma un tāpēc citādu attieksmju starp šīm grupām kā idejiska ietekmēšana arī nevarēja būt. Tagad mēs esam kļuvuši organizēta partija, un tas arī nozīmē varas radīšanu, ideju autoritātes pārvēršanu par varas autoritāti, zemāko partijas instanču pakļaušanos augstākām» (sk. turpat, 291. lpp.).

Princips par mazākuma pakļaušanos vairākumam, princips par partijas darba vadību no centra nereti ir iemesls svārstīgu elementu uzbrukumiem, apvainojumiem «birokrātismā», «formālismā » utt. Vai maz jāpierāda, ka partijas kā vienota kopuma
plānveidīgs darbs un strādnieku šķiras cīņas vadība bez šo principu realizēšanas nebūtu iespējama. Ļeņinisms organizācijas jautājumā ir šo principu neatlaidīga realizēšana. Cīņu ar šiem principiem Ļeņins dēvē par «krievu nihilismu» un «kundzisku anarchismu», kas pelna, ka to izsmej un aizmet projām.

Lūk, ko saka Ļeņins par šiem svārstīgajiem elementiem savā grāmatā «Solis uz priekšu»:

«Krievu nihilistam šis kundziskais anarchisms sevišķi raksturīgs. Partijas organizācija viņam šķiet šausmīga «fabrika», daļas pakļautība veselajam un mazākuma — vairākumam viņam šķiet «dzimtbūšanas kārtība» . . . , darba dalīšana centra vadībā rada viņā traģikomiskas gaudas par cilvēku pārvēršanu «ritenīšos un vītnītēs» . . . , partijas organizācijas statūtu pieminēšana ir iemesls nicīgām grimasēm un nievājošai
piezīmei, ka varētu arī bez statūtiem...» «Liekas skaidrs, ka brēka par izdaudzināto birokrātismu ir tikai aizsega neapmierinājumam ar centru personālo sastāvu, ir vīģes lapiņa . . . Tu esi birokrāts, tāpēc ka congress tevi iecēlis nevis saskaņā ar manu gribu, bet pret to; tu esi formālists, tāpēc ka tu balsties uz kongresa formālajiem lēmumiem, bet nevis uz manu piekrišanu; tu rīkojies rupji mechaniski, jo atsaucies uz «mechanisko» vairākumu partijas kongresā un neievēro manu vēlēšanos tikt kooptētam; tu — patvaldnieks, tāpēc ka negribi nodot varu vecās siltās kompānijas rokās»* (*Ir runa par Akselroda, Martova, Potresova u.c. « kompāniju», kas nepadevās II kongresa lēmumiem un apvainoja' Ļeņinu «birokrātismā». J. St.) (sk. VI sēj., 310. un 287. lpp.).

3) Partija kā proletariāta šķiras organizācijas augstākā forma. Partija ir organizēts strādnieku šķiras pulks. Bet partija nav vienīgā strādnieku šķiras organizācija. Proletariātam ir vēl vesela virkne citu organizāciju, bez kurām tas nevar sekmīgi cīnīties ar kapitālu: arodbiedrības, kooperatīvi, fabriku un rūpnīcu organizācijas, parlamentu frakcijas, bezpartejiskas sieviešu apvienības, prese, kultūras un izglītības organizācijas, jaunatnes savienības, revolucionārās kaujas organizācijas (atklātu revolucionāru akciju laikā), deputātu Padomes kā valstiska organizācijas forma (ja vara ir proletariātam) utt. Vislielākais šo organizāciju vairākums ir bezpartejisks, un tikai viena daļa no tām pieslejas tieši partijai vai ir tās atzarojums. Visas šīs organizācijas strādnieku šķirai zināmos apstākļos absolūti nepieciešamas, jo bez tām nav iespējams nostiprināt proletariāta šķiras pozīcijas daždažādās cīņas sfērās, jo bez tām nav iespējams norūdīt proletariātu kā spēku, kas aicināts buržuāziskās kārtības vietā likt sociālistisku kārtību. Bet kā realizēt vienotu vadību tādā organizāciju pārpilnībā? Kur garantija, ka daudzo organizāciju pastāvēšana neradīs vadībā nesaskaņas? Var sacīt, ka katra no šīm organizācijām darbojas savā atsevišķā sfērā un ka tāpēc tās viena otru nevar traucēt. Tas, protams, pareizi. Bet pareizi arī tas, ka visām šīm organizācijām jāstrādā vienā virzienā, jo tās apkalpo vienu šķiru, proletāriešu šķiru. Rodas jautājums: kas nosaka to līniju, to vispārējo virzienu, kādā jāveic savs darbs visām šīm organizācijām? Kur tā centrālā organizācija, kas ne vien spēj, tāpēc, ka tai ir nepieciešamā pieredze, izstrādāt šo kopīgo līniju, bet kurai arī iespējams, tāpēc ka tai ir šim nolūkam pietiekama autoritāte, pamudināt visas šīs organizācijas realizēt šo līniju, lai panāktu vienību vadībā un novērstu traucējumu iespēju?

Šāda organizācija ir proletariāta partija.

Tam nolūkam partijai ir visi dati, pirmkārt, tāpēc, ka partija ir strādnieku šķiras labāko elementu sapulcēšanas punkts, kuriem ir tieši sakari ar proletariāta bezpartejiskajām
organizācijām un kuri ļoti bieži tās vada; otrkārt, tāpēc, ka partija kā strādnieku šķiras labāko cilvēku sapulcēšanas punkts ir labākā skola tādu strādnieku šķiras līderu izveidošanai, kas spētu vadīt visas savas šķiras organizāciju formas; treškārt, tāpēc,
ka partija kā labākā strādnieku šķiras līderu skola ar savu pieredzi un autoritāti ir vienīgā organizācija, kas spēj centralizēt proletariāta cīņas vadību un tādējādi padarīt visas un višādas strādnieku šķiras bezpartejiskās organizācijas par apkalpojošiem
orgāniem un dzenamsiksnām, kas to savieno ar šķiru. Partija ir proletariāta šķiras organizācijas augstāka forma.

Tas, protams, nenozīmē, ka bezpartejiskām organizācijām, arodbiedrībām, kooperatīviem utt., jābūt formāli pakļautām partijas vadībai. Runa ir tikai par to, lai šais organizācijās esošie partijas biedri kā neapšaubāmi iespaidīgi cilvēki izlietotu
visus pārliecināšanas līdzekļus, lai bezpartejiskās organizācijas savā darbā tuvotos proletariāta partijai un labprātīgi pieņemtu tās politisko vadību.

Lūk, tāpēc Ļeņins saka, ka «partija ir proletāriešu šķiras apvienošanas augstākā forma», kuras politiskā vadība jāizplata uz visām citām proletariāta organizācijas formām (sk. X X V sēj., 194. lpp.).

Lūk, tāpēc oportūnistiskā bezpartejisko organizāciju «neatkarības » un «neitralitātes» teorija, kas vairo neatkarīgus parlamentāriešus un no partijas atrautus preses darbiniekus, aprobežotus arodbiedrībniekus un par mietpilsoņiem kļuvušus
kooperātorus, — ir gluži nesavienojama ar ļeņinisma teoriju un praksi.

4) Partija kā proletariāta diktatūras ierocis. Partija ir proletariāta organizācijas augstākā forma. Partija ir galvenais vadošais princips proletāriešu šķirā un šās šķiras organizācijās. Bet no tā nebūt nav jāsecina, ka partiju var uzskatīt par pašmērķi,
par sevī noslēgtu spēku. Partija ir ne vien proletāriešu šķiras apvienības augstākā forma, — tā ir reizē ar to ierocis proletariāta rokās, lai iekarotu diktatūru, kad tā vēl nav iekarota, lai nostiprinātu un paplašinātu diktatūru, kad tā jau iekarota. Partija savā nozīmē nevarētu pacelties tik augsti un tā nevarētu pārsniegt visas pārējās proletariāta organizācijas formas, ja proletariāts nestāvētu varas jautājumapriekšā, ja imperiālisma apstākli, karu nenovēršamība. Esošā krize neprasītu visu proletariāta spēku koncentrāciju vienā punktā, visu revolucionārās kustības pavedienu sakopošanu vienā vietā, lai gāztu buržuāziju un iekarotu proletariāta diktatūru. Partija proletariātam vajadzīga vispirms kā savs kaujas štābs, kas nepieciešams sekmīgai varas satveršanai. Vai maz jāpierāda, ka. Bez partijas, kas spēj pulcināt ap sevi proletariāta masu organizācijas un cīņas gaitā centralizēt visas kustības vadību, proletariāts Krievijā nebūtu varējis nodibināt savu revolucionāro diktatūru.

Bet partija vajadzīga proletariātam ne tikai diktatūras iekarošanai, tā viņam vēl vairāk vajadzīga, lai diktatūru noturētu, to nostiprinātu un paplašinātu sociālisma pilnīgas uzvaras interesēs.

«Tagad, droši vien, jau gandrīz katrs redz», saka Ļeņins, «ka boļševiki nebūtu noturējušies pie varas ne tikai 2,5 gadus, bet pat 2,5 mēnešus bez visstingrākās, patiešām dzelzs disciplīnas mūsu partijā, bez visas strādnieku šķiras masas vispilnīgākā un pašaizliedzīgākā atbalsta tai, t. i., bez visa, kas šai šķirā ir domātspējīgs, godīgs, pašaizliedzīgs, iespaidīgs, spējīgs vest sev līdzi vai aizraut atpalikušos slāņus» (sk. X X V sēj., 173. lpp.).

Bet ko nozīmē «noturēt» un «paplašināt» diktatūru? Tas nozīmē radīt proletāriešu miljonu masās disciplīnas un organizētības garu; tas nozīmē radīt proletāriešu masās saliedē jumu un barjeru pret sīkburžuaziskās stichijas un sīkburžuazisko ieradumu
ārdošo ietekmi; tas nozīmē pastiprināt proletāriešu organizatorisko darbu sīkburžuazisko slāņu pāraudzināšanai un pārveidošanai; tas nozīmē palīdzēt proletariāta masām izaudzināt sevi par spēku, kas spēj iznīcināt šķiras un sagatavot
apstākļus sociālistiskās ražošanas organizēšanai. Bet visu to nav iespējams veikt bez partijas, kas stipra savā sakļautībā un disciplīnā.

«Proletariāta diktatūra», saka Ļeņins, «ir neatlaidīga cīņa, asiņaina un bezasiņaina, vardarbīga un mierīga, militāra un saimnieciska, pedagoģiska un administratīva, pret vecās sabiedrības spēkiem un tradīcijām. Miljonu un desmitu miljonu ieradumu spēks — visbriesmīgākais spēks. Bez dzelžaini stipras un cīņā norūdītas partijas, bez partijas, kurai uzticas viss, kas godīgs zināma šķira, bez partijas, kas prot sekot masu
noskaņojumam un ietekmēt to, sekmīgi veikt tādu cīņu nav iespējams» (sk. X X V sēj., 190. lpp.).

Partija proletariātam vajadzīga tādēļ, lai iekarotu un noturētu diktatūru. Partija ir proletariāta diktatūras ierocis.

Bet no tā jāsecina, ka ar šķiru izzušanu, ar proletariāta diktatūras atmiršanu, jāatmirst arī partijai.

5) Partija kā gribas vienība nav savienojama ar frakciju pastāvēšanu. Proletariāta diktatūra nav iekarojama un noturama bez partijas, kas stipra ar savu saliedē jumu un dzelzs disciplīnu. Bet dzelzs disciplīna partijā nav domājama bez gribas vienības, bez pilnīgas un noteiktas visu partijas biedru darbības vienības. Tas, protams, nenozīmē, ka ar to noliegta uzskatu cīņas iespējamība partijā. Gluži otrādi, dzelzs disciplīna nevis noliedz, bet paredz kritiku un uzskatu cīņu partijā. Tas vēl jo mazāk nozīmē, ka disciplīnai jābūt «aklai». Gluži otrādi, dzelzs disciplīna nevis noliedz, bet paredz apzinīgu un labprātīgu pakļaušanos, jo tikai apzinīga disciplīna var būt tiešām dzelzs disciplīna. Bet pēc tam, kad uzskatu cīņa pabeigta, kritika izsmelta un lēmums pieņemts, visu partijas biedru gribas vienība un darbības vienība ir tas nepieciešamais nosacījums, bez kura nav domājama ne vienota partija, ne dzelzs disciplīna partijā.

«Tagadējā saasināta pilsoņu kara laikmetā», saka Ļeņins, «komunistiskā partija spēs veikt savu pienākumu tikai tādā gadījumā, ja tā būs organizēta cik vien iespējams centrāli, ja tajā valdīs dzelzs disciplīna, līdzīga militārai disciplīnai, un ja tās partijas centrs būs pavēlošs, autoritatīvs orgāns, ar plašām pilnvarām, kuram ir partijas biedru vispārēja uzticība» (sk. «Noteikumi par uzņemšanu Kominternē», X X V sēj., 282.
un 283. lpp.).

Tā tas ir ar partijas disciplīnu cīņas apstākļos pirms diktatūras iekarošanas.

Tas pats sakāms, tikai vēl lielākā mērā, par partijas disciplīnu pēc diktatūras iekarošanas.

«Kas kaut cik vājina», saka Ļeņins, «proletariāta partijas dzelzs disciplīnu (sevišķi viņa diktatūras laikā), tas faktiski palīdz buržuāzijai pret proletariātu» (sk. X X V sēj., 190. lpp.).

Bet no tā jāsecina, ka frakciju pastāvēšana nav savienojama ne ar partijas vienību, ne ar tās dzelzs disciplīnu. Vai maz jāpierāda, ka frakciju pastāvēšana rada vairāku centru nodibināšanos, bet vairāku centru pastāvēšana nozīmē kopīga centra trūkumu partijā, vienotas gribas sadalīšanu, disciplīnas pavājināšanos un sairšanu, diktatūras pavājināšanos un sairšanu. Protams, II Internacionāles partijas, kas cīnās pret proletariāta diktatūru un kas nevēlas vest proletāriešus pie varas, var atļauties
sev tādu liberālismu kā frakciju brīvību, jo dzelzs disciplīna tām gluži nevajadzīga. Bet Komunistiskās Internacionāles partijas, kas dibina savu darbu uz proletariāta diktatūras iekarošanas un nostiprināšanas uzdevumu pamatiem, nevar pieļaut ne «liberālismu», ne frakciju brīvību. Partija ir gribas vienība, kas izslēdz katru frakcionārismu un varas sadalīšanos partijā.

No tā, — Ļeņina paskaidrojums par «frakcionārisma briesmām no partijas vienības un no proletariāta avangarda gribas vienības realizēšanas viedokļa kā no galvenā proletariāta diktatūras panākumu noteikuma», kas nostiprināts mūsu partijas X kongresa speciālā rezolūcijā «Par partijas vienību».

No tā, — Ļeņina prasība «pilnīgi iznīcināt katru frakcionārismu» un «nekavējoties likvidēt bez izņēmuma visas grupas, kas radušās uz šādas vai tādas platformas», piedraudot ar «noteiktu un tūlītēju izslēgšanu no partijas» (sk. rezolūciju «Par
partijas vienību»).

6) Partija nostiprinās, attīrīdama sevi no oportūnistiskiem elementiem. Frakcionārisma avots partijā ir tās oportūnistiskie elementi. Proletariāts nav noslēgta šķira. Tajā nemitīgi ieplūst iznācēji no zemniekiem, sīkpilsoņiem, inteliģences, kurus proletārizējusi kapitālisma attīstība. Līdztekus noris proletariāta virsotņu, sevišķi arodnieku un parlamentāriešu, sairšanas process, kurus buržuāzija baro uz koloniālās virs peļņas rēķina.
«Šis par buržuāziju kļuvušais strādnieku slānis, — sacīja Ļeņins, — jeb «strādnieku aristokrātijas» slānis, kas savā dzīves veidā, peļņas apmēros, visā savā pasaules uzskatā gluži mietpilsonisks, ir II Internacionāles galvenais balsts un mūsu dienās — galvenais buržuāzijas sociālais (ne militārais) balsts. Jo tie ir īsti buržuāzijas aģenti strādnieku kustībā, kapitālistu šķiras komiji no strādnieku vidus, īsti reformisma un šovinisma ievedēji» (sk. X IX sēj., 77. lpp.).

Visas šīs sīkburžuaziskās grupas tā vai citādi iekļūst partijā, ieviesdamas tajā svārstības un oportūnisma garu, sairšanas un nenoteiktības garu. Tās galveno tiesu arī ir avots frakcionārismam un sabrukumam, avots partijas dezorganizācijai un uzspridzināšanai no iekšienes. Karot pret imperiālismu ar šādiem «sabiedrotiem» aizmugurē, — tas nozīmē nokļūt tādu cilvēku stāvoklī, kurus apšauda no divām pusēm — ir no frontes, ir no aizmugures. Tāpēc nesaudzīga cīņa pret šādiem elementiem, to padzīšana no partijas ir priekšnoteikums sekmīgai cīņai ar imperiālismu.

Teorija par oportūnistisko elementu «pārvarēšanu» ar idejisku cīņu partijā, teorija par šo elementu «izskaušanu» vienas partijas ietvaros ir satrunējusi un bīstama teorija, kas draud nolemt partiju paralizei un chroniskai nevarībai, kas draud nodot partiju oportūnismam iznīcināšanai, draud atstāt proletariātu bez revolucionāras partijas, draud atņemt proletariātam galveno ieroci cīņā pret imperiālismu. Mūsu partija nebūtu
varējusi tikt uz ceļa, tā nebūtu varējusi saņemt varu un organizēt proletariāta diktatūru, tā nebūtu varējusi uzvarēt pilsoņu karā, ja tās rindās būtu bijuši Martovi un Dani, Potresovi un Akselrodi. Ja mūsu partijai izdevies panākt sevī iekšēju vienību un nepieredzētu savu rindu saliedē jumu, tad tas vispirms tāpēc, ka tā pratusi laikā attīrīties no oportūnisma traipiem, tā pratusi izdzīt no partijas likvidatorus un meņševikus. Proletārisko partiju attīstības un nostiprināšanas ceļš ejams, iztīrot tās no
oportūnīstiem un reformistiem, sociālimperiālistiem un sociāl šovinistiem, socialpatriotiem un sociālpacifistiem. Partija nostiprinās ar to, ka iztīra sevi no oportūnistiskiem elementiem.

«Ja pašu rindās ir reformisti, meņševiki», saka Ļeņins, «nevar uzvarēt proletāriskā revolūcijā, nevar to nosargāt. Tas acīm redzams principiāli. To uzskatāmi apstiprinājusi ir Krievijas, ir Ungārijas pieredze . . . Krievijā daudzkārt bijuši grūti stāvokļi, kad padomju režīms katrā ziņā būtu ticis gāzts, ja meņševiki, reformisti, sīkburžuaziskie demokratt būtu palikuši mūsu partijā . . . Itālijā, kā vispār atzīts, notikumi virzās uz izšķirīgām proletariāta cīņām pret buržuāziju valsts varas iegūšanas dēļ. Šādā momentā ne tikai absolūti nepieciešams izstumt no partijas meņševikus, reformistus, turatiešus, bet var pat izrādīties derīgi nobīdīt pie malas teicamus komunistus, kas spējīgi svārstīties un izrāda nosvēršanos uz «vienību» ar reformistiem, atcelt tos no visādiem atbildīgiem posteņiem . . . Revolūcijas priekšvakarā un brīžos, kad risinās visniknākā cīņa par tās uzvaru, vismazākā svārstīšanās partijā var pazudināt visu, izjaukt revolūciju, izraut varu no proletariāta rokām, jo šī vara vēl nav stipra, jo uzbrukums tai vēl pārāk spēcīgs. Ja šādā laikā svārstīgie vadoņi noiet pie malas, tad tas nevis vājina, bet gan stiprina ir partiju, ir strādnieku kustību, ir revolūciju» (sk. X X V sēj., 462. Līdz 464. lpp.).

Ļeņinisma jautājumi. Josifs Staļins

Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://darbabalss.eu/load....1-1-0-5

http://uploadingit.com/file/cnzugibtfoseonui/Josifs_Stalins_Leninisma_jautajumi_pdf.zip
http://www.mediafire.com/download/8nzt289eqh5w9bj/Josifs_Stalins_Leninisma_jautajumi_pdf.zip ; http://share.cx.com/R3gmXZ
Staļins / Skatīts 587 / Piebilda lspr / Kategorijas: Staļins Reitings: 0 / 0
Kopā komentāri: 0
Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz