Galvenie
20.11.2017
Imperiālisms kā īpaša kapitalisma attīstības stadija. V.Ļeņins
Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija
(Izvilkums)


VII
IMPERIALISMS KĀ ĪPAŠA KAPITALISMA ATTĪSTĪBAS STADIJA



Mums tagad jāmēģina secināt, savilkt kopā to, kas iepriekš teikts par imperialismu. Imperialisms ir izaudzis kā vispār kapitalisma pamatīpašību kāpinājums un tiešs turpinājums. Bet kapitalisms kļuva kapitalistisks imperialisms vienīgi zināmā, ļoti augstā savas attīstības pakāpē, kad dažas kapitalisma pamatīpašības sāka pārvērsties savā pretstatā, kad visur izveidojās un atklājās pārejas laikmeta pazīmes no kapitalisma uz augstāku sabiedriski ekonomisku iekārtu. Ekonomiski galvenais šai procesā ir kapitalistisko monopolu stāšanās kapitalistiskās brīvās konkurences vietā. Brīvā konkurence ir kapitalisma un vispārīgi preču ražošanas pamatīpašība; monopols ir tiešs brīvās konkurences pretstats, bet šī pēdējā mūsu acu priekšā sāka pārvērsties monopolā, radot lielražošanu, izspiežot sīko, lielās vietā liekot vislielāko, novedot ražošanas un kapitala koncentraciju līdz tam, ka no tās izaudzis un izaug monopols: karteļi, sindikati, tresti un ar tiem saplūstošais kādu desmit banku kapitals, kuras apgroza miljardus. Un tajā pašā laikā monopoli, izaugdami no brīvās konkurences, to neiznīcina, bet turpina pastāvēt virs tās un tai blakus, tā radot daudz sevišķi asu un spēju pretrunu, rīvēšanos, konfliktu. Monopols ir pāreja no kapitalisma uz augstāku iekārtu.


Ja būtu nepieciešami dot iespējami īsāku imperialisma definiciju, tad būtu jāsaka, ka imperialisms ir kapitalisma monopolistiskā attīstības stadija. Tāda definicija ietvertu pašu galveno, jo, no vienas puses, finanču kapitals ir monopolistiski nedaudzu
lielāko banku kapitals, kas sakusis ar rūpnieku monopolistisko apvienības kapitalu; bet, no otras puses, pasaules sadalījums ir pāreja no koloniju politikas, ko netraucēti paplašināja, sagrābjot nevienas kapitalistiskas lielvalsts neokupētos apgabalus, uz tādu koloniju politiku, kas līdz galam sadalīto zemeslodes teritoriju ļauj monopolizēt.
Bet pārāk īsas definicijas, kaut arī ērtas, jo rezumē galveno, – tomēr nepietiekamas, ja no tām īpaši jāatvasina visai svarīgas definējamās parādības iezīmes. Tāpēc, neaizmirstot visu definiciju nosacīto un relativo nozīmi vispār, kuras nekad nevar aptvert parādības vispusīgās sakarības tās pilnīgā izveidojumā, jādod tāda imperialisma definicija, kas ietvertu šādas piecas tā pamatpazīmes: 1. ražošanas un kapitala koncentracija, kas sasniegusi tik augstu attīstības pakāpi, ka tā radījusi monopolus, kuriem piekrīt izšķirīga loma saimnieciskā dzīvē; 2. banku kapitala saplūšana ar rūpniecisko un finanču oligarchijas rašanās uz šīs „finanču kapitala” bazes; 3. kapitala eksports atšķirībā no preču eksporta iegūst sevišķi svarīgu nozīmi; 4. rodas starptautiskās monopolistiskās kapitalistu savienības, kas dala pasauli, un 5. izbeidzas zemes teritorialais sadalījums starp lielākajām kapitalistiskajām lielvalstīm. Imperialisms ir kapitalisms tajā attīstības stadijā, kad izveidojusies monopolu un finanču kapitala kundzība, izcilu nozīmi ieguvis kapitala eksports, starptautiskie tresti sākuši sadalīt pasauli un lielākās kapitalistiskās valstis pabeigušas visas zemes teritorijas sadalījumu.


Mēs turpmāk vēl redzēsim, kā var un vajag definēt imperialismu citādi, ja patur vērā ne vien tīri ekonomiskos pamatjēdzienus (ar kuriem aprobežojas minētā definicija), bet konkretās kapitalisma attīstības stadijas vēsturisko vietu attiecībā pret kapitalismu vispār vai arī attiecības starp imperialismu un diviem pamatvirzieniem strādnieku kustībā. Tūdaļ jāatzīmē, ka norādītā izpratnē imperialisms neapšaubāmi ir īpaša kapitalisma attīstības stadija. Lai dotu lasītājam iespējami vairāk pamatotu priekšstatu par imperialismu, mēs ar nolūku centāmies minēt iespējami vairāk buržuazisko ekonomistu atsauksmju, kuri spiesti atzīt pārāk neapstrīdamus jaunākā kapitalisma ekonomikas faktus. Tādā pašā nolūkā tika minēti sīki statistiski dati, kas ļauj redzēt, līdz kādai īsti pakāpei izaudzis banku kapitals, utt., kur īsti izpaudusies kvantitates pāreja kvalitatē, attīstītā kapitalisma pāreja imperialismā. Lieki, protams, runāt, ka visas robežas dabā un sabiedrībā relativas un mainīgas, ka būtu nejēdzība strīdēties, piem., par to, uz kādu gadu vai gadu desmitu attiecināma imperialisma „galīga” izveidošanās.


Bet strīdēties par imperialisma definiciju nākas vispirmā kārtā ar K. Kautski, galveno marksisma teoretiķi tā sauktās otrās internacionales laikmetā, t.i., 25 gadu laikā no 1889. līdz 1914. gadam.


Pret tām pamatidejām, kas izteiktas mūsu dotā imperialisma definicijā, Kautskis uzstājās pilnīgi noteikti ir 1915., ir pat jau 1914. gada novembrī, paziņodams, ka ar imperialismu jāsaprot nevis saimniecības „faze” jeb pakāpe bet politika, proti, noteikta politika, kurai „dod priekšroku” finanču kapitals, ka imperialismu nevar „identificēt” ar „moderno kapitalismu”, ka, ja ar imperialismu saprot „visas modernā kapitalisma parādības”, – karteļus protekcionismu, financistu kundzību, koloniju politiku, tad tāda gadījumā jautājums par imperialisma nepieciešamību kapitalismam reducēsies uz „visseklāko tautoloģiju”, jo tad, „dabīgi, imperialisms ir vitali nepieciešams kapitalismam” utt. Visprecīzāk mēs izteiksim Kautska domas, ja citēsim viņa paša imperialisma definīciju, kas vērsta tieši pret mūsu izteikto ideju būtību (jo iebildumi no vācu marksistu vidus, kuri jau daudzus gadus aizstāv līdzīgas idejas, Kautskim sen zināmi kā noteiktas marksisma strāvas iebildumi).


Kautska definicija skan tā:

„Imperialisms ir augsti attīstīta rūpnieciska kapitalisma produkts. Tas pastāv ikkatras rūpnieciskas kapitalistiskas nacijas tieksmē pakļaut un pievienot sev arvien lielākus agrarus (Kautska pasvītrojums) apgabalus, neatkarīgi no tā, kādas nacijas tos apdzīvo” .


Šī definicija it nekam neder, jo tā vienpusīgi, t.i., patvaļīgi izceļ vienu pašu nacionalo jautājumu (kaut arī augstākā mērā svarīgu kā pašu par sevi, tā arī attiecībā pret imperialismu), patvaļīgi un nepareizi saistot to tikai ar rūpniecisko kapitalu citas nacijas anektējošās zemēs, tikpat patvaļīgi un nepareizi izvirzot agraru apgabalu aneksiju.


Imperialisms ir tieksme pēc aneksijām – lūk, uz ko reducējas Kautska apzīmējuma politiskā daļa. Tā pareiza, bet ārkārtīgi nepilnīga, jo politiski imperialisms vispār ir tieksme pēc varmācības un pēc reakcijas. Bet mūs še interesē lietas ekonomiskā puse, ko savā apzīmējumā ietvēris pats Kautskis. Nepareizības Kautska apzīmējumā duras acīs. Imperialismam raksturīgs taisni nevis rūpnieciskais, bet finanču kapitals. Nav nejaušība, ka Francijā taisni sevišķi straujā finanču kapitala attīstība, rūpnieciskam atslābstot, radīja, sākot ar pagājušā gadsimta 80. gadiem, ārkārtīgu aneksionistiskās (koloniju) politikas saasināšanos. Imperialismam taisni raksturīga tieksme anektēt ne tikai agrarus apgabalus, bet pat visrūpnieciskākos (vācu apetits attiecībā uz Beļģiju, franču – attiecībā uz Lotringiju), jo, pirmkārt, pabeigtais pasaules sadalījums spiež pārdalot izstiept roku pēc jebkurām zemēm; otrkārt, imperialisma būtībā ir nedaudzu lielvalstu sacensība tieksmē pēc hegemonijas, t.i., sagrābt zemes ne tik daudz tieši sev, cik pretinieka vājināšanai un viņa hegemonijas dragāšanai (Vācijai Beļģija sevišķi svarīga kā atbalsta punkts pret Angliju; Anglijai – Bagdade kā atbalsta punkts pret Vāciju utt.).


Kautskis sevišķi – un vairākkārt – atsaucas uz angļiem, kuri it kā nodibinājuši vārdam imperialisms tīri politisku nozīmi viņa, Kautska, izpratnē. Ņemam angli Hobsonu un lasām viņa sacerējumā „Imperialisms”, kas iznācis 1902. gadā:
„Jaunais imperialisms atšķiras no vecā, pirmkārt, ar to, ka vienas augošas imperijas centienu vietā tas liek sacensībā esošu imperiju teoriju un praksi, ikviena no kurām vadās no līdzīgas politiskās ekspansijas un komercialu priekšrocību iekāres; otrkārt, ar to, ka pār tirdznieciskām interesēm dominē finanču vai kapitala ieguldīšanas intereses” .


Mēs redzam, ka Kautskim absoluti nav taisnība, kad viņš atsaucas uz angļiem vispār (viņš varētu atsaukties vai vienīgi uz vulgarajiem angļu imperialistiem vai tiešiem imperialisma apologetiem). Mēs redzam, ka Kautskis, pretendējot, ka viņš turpina aizstāvēt marksismu, faktiski iet soli atpakaļ, salīdzinot ar socialliberali Hobsonu, kurš pareizāk novērtē divas „vēsturiski konkretās” (Kautskis ar savu apzīmējumu taisni ņirgājas par vēsturisko konkretību!) modernā imperialisma īpatnības: 1. vairāku imperialismu konkurenci un 2. financista dominēšanu pār tirgotāju. Bet ja runa ir lielāko tiesu par to, ka rūpnieciska zeme anektē agraro, tad ar to tiek izvirzīta tirgotāju noteicošā loma.


Kautska apzīmējums ne tikvien kā nepareizs un nemarksistisks. Tas ir par pamatu veselai uzskatu sistemai, kas uz visas līnijas atkāpjas ir no marksistiskās teorijas, ir no marksistiskās prakses, par ko vēl būs runa turpmāk. Pavisam nenopietns tas strīds ap vārdiem, kuru uzsācis Kautskis: vai nosaukt jaunāko kapitalisma pakāpi par imperialismu vai par finanču kapitala pakāpi. Sauciet, kā gribat, tas viena alga. Lietas būtība tā, ka Kautskis atrauj imperialisma politiku no tā ekonomikas, prātodams par aneksijām kā par finanču kapitala „iemīļotu” politiku un stādīdams tai pretī citu uz tās pašas finanču kapitala bāzes it kā iespējamo buržuazisku politiku. Iznāk, ka monopols ekonomikā savienojams ar nemonopolistisku, nevarmācīgu, neaneksionistisku rīcības veidu politikā. Iznāk, ka zemes lodes teritorialais sadalījums, kas noslēdzas taisni finanču kapitala laikmetā un ir pamatā tagadējam savdabīgajām sacensības formām starp lielākām kapitalistiskam valstīm, savienojams ar neimperialistisku politiku. Iznāk kapitalisma jaunākās pakāpes viskardinalāko pretrunu notušēšana, nogludināšana to dziļuma atsegšanas vietā, iznāk buržuazisks reformisms marksisma vietā.
Kautskis polemizē ar imperialisma un aneksiju vācisko apologetu Kunovu, kurš spriež rupji un ciniski: imperialisms ir modernais kapitalisms; kapitalisma attīstība neizbēgama un progresiva; tātad imperialisms progresivs; tātad vajag verdziski locīties imperialisma priekšā un cildināt to! Kaut kas līdzīgs tai karikaturai, kuru 1894. – 5. gados narodņiki iztēloja pret krievu marksistiem: sak’, ja marksisti uzskata kapitalismu Krievijā par neizbēgamu un progresivu, tad viņiem jāatver krogus un jānodarbojas ar kapitalisma ievešanu. Kautskis iebilst Kunovam: nē, imperialisms nav modernais kapitalisms, bet tikai viena no modernā kapitalisma politikas formām, un mēs varam un mums jācīnās ar šo politiku, jācīnās ar imperialismu, ar aneksijām utt.
Iebildums liekas pavisam izskatīgs, bet īstenībā tas slēpj tikai smalkāku, maskētāku (un tāpēc bīstamāku) samierināšanās sludināšanu ar imperialismu, jo „cīņa” ar trestu un banku politiku, neaizskarot trestu un banku ekonomikas pamatus, noved pie buržuaziska reformisma un pacifisma, pie lādzīgiem un nevainīgiem laba novēlējumiem. Vārdiem atkratīties no pastāvošām pretrunām, aizmirst pašas svarīgākās no tām, nevis atsegt pretrunas visā to dziļumā – lūk, Kautska teorija, kurai nav nekā kopēja ar marksismu. Un saprotams, ka tāda „teorija” kalpo tikai, lai aizstāvētu ideju par vienību ar Kunoviem!


„No tīri ekonomiskā viedokļa, – raksta Kautskis – nav neiespējams, ka kapitalisms pārdzīvos vēl vienu jaunu fazi: karteļu politikas pārnešanu ārpolitikā, ultraimperialisma” , t.i., pārimperialisma, visu pasaules imperialismu apvienības un ne viņu cīņas fazi, karu izbeigšanās fazi, kapitalismam pastāvot, „internacionali apvienotā finanču kapitala pasaules kopīgās ekspluatacijas” fazi .


Pie šīs „ultraimperialisma teorijas” mums nāksies pakavēties turpmāk, lai sīki parādītu, kādā mērā tā noteikti un negrozāmi sarauj jebkuras saites ar marksismu. Šeit mums saskaņā ar šī apcerējuma vispārējo plānu jāapskata uz šo jautājumu attiecināmie precizie ekonomiskie dati. Vai iespējams „no tīri ekonomiskā viedokļa” „ultraimperialisms”, vai arī tas ir ultra-blēņas?


Ja ar tīri ekonomisko viedokli saprast „tīru” abstrakciju, tad viss, ko var teikt, izsakāms tezē: attīstība iet uz monopoliem, tātad uz vienu vispasaules monopolu, uz vienu vispasaules trestu. Tas neapstrīdami, bet tas arī pilnīgi bez kāda satura, līdzīgi aizrādījumam, ka „attīstība iet” uz pārtikas vielu ražošanu laboratorijās. Šajā pašā nozīmē ultraimperialisma „teorija” ir tāda pati aplamība, kāda būtu ,,ultrazemkopības teorija”.


Bet ja runāt par finanču kapitala laikmeta „tīri ekonomiskiem” apstākļiem kā par vēsturiski konkretu laikmetu, kas attiecas uz XX gadsimta sākumu, tad labākā atbilde uz „ultraimperialisma” nedzīvām abstrakcijām (kuras kalpo vienīgi reakcionarākam mērķim: novērst uzmanību no pastāvošo pretrunu dziļuma) ir nostādīt
tām pretī konkreti ekonomisko modernās vispasaules saimniecības īstenību. Pagalam tukšā Kautska pļāpāšana par ultraimperialismu sekmē, starp citu, to dziļi maldīgo domu, kas lej ūdeni uz imperialisma apologetu dzirnavām, it kā finanču kapitala kundzība vājina nevienmērības un pretrunas vispasaules saimniecības iekšienē, kamēr faktiski viņa tās pastiprina.


R. Kalvers savā nelielajā grāmatiņā „Ievads vispasaules saimniecībā” mēģinājis savilkt kopā galvenos tīri ekonomiskos datus, kas ļauj konkreti attēlot savstarpējās attiecības pasaules saimniecības iekšienē uz XIX un XX gadsimta robežas. Viņš sadala visu pasauli 5 „galvenos saimnieciskos apgabalos”: 1. Viduseiropas (visa Eiropa bez Krievijas un Anglijas); 2. Britanijas; 3. Krievijas; 4. Austrumazijas un 5. Amerikas, ieskaitot kolonijas to valstu „apgabalos”, kurām tās pieder, un „atstājot savrup” nedaudzas pēc apgabaliem nesadalītas zemes, piem., Persiju, Afganistanu, Arabiju Azijā, Maroku un Abesiniju Afrikā u. tml.


Lūk, īsumā viņa minētie ekonomiskie dati par šiem apgabaliem:

$IMAGE2$


Mēs redzam trīs apgabalus ar augsti attīstītu kapitalismu (stipri attīstīti ir satiksmes ceļi, ir tirdzniecība, ir rūpniecība) – Viduseiropas, Britanijas un Amerikas. Starp tām trīs valstis, kas pārvalda pasauli: Vācija, Anglija un Savienotās Valstis. Imperialistiska sacensība un cīņa viņu starpā ārkārtīgi saasināta ar to, ka Vācijai ir niecīgs apgabals un maz koloniju; „Viduseiropas” radīšana vel nākotnē, un dzimst tā niknā cīņā. Pagaidām – visas Eiropas pazīme ir politiska sadrumstalotība. Britanijas un Amerikas apgabalos, gluži otrādi, ļoti augsta politiskā koncentracija, bet milzīga nesamērība starp pirmās neaptveramām un otrās niecīgam kolonijām. Bet kolonijās kapitalisms tikai sāk attīstīties. Cīņa par Dienvidameriku arvien paasinās.


Divi apgabali – ar vāju kapitalisma attīstību, Krievijas un Austrumazijas. Pirmajā ārkārtīgi zems iedzīvotāju blīvums, otrā – ārkārtīgi augsts; pirmajā politiskā koncentracija augsta, otrā tās nav. Ķina vēl tikai sākta dalīt, un cīņa tās dēļ starp Japanu, Sav. Valstīm utt. paasinās arvien vairāk.


Salīdziniet ar šo īstenību, – ar ekonomisko un politisko apstākļu kolosalo dažādību, ar ārkārtīgo nesamērību dažādu zemju attīstības gaitā u.c., ar neganto cīņu starp imperialistiskām valstīm – Kautska dumjo pasaciņu par „mierīgu” ultraimperialismu. Vai tas nav nobaidīta mietpilsoņa reakcionars mēģinājums paslēpties no drausmīgās tiešamības? Vai internacionalie karteļi, kuri Kautskim šķiet „ultraimperialisma” dīgļi (kā tablešu ražošanu laboratorijā „var” pasludināt par ultrazemkopības dīgli) mums nerāda pasaules sadalījuma un pārdalījuma piemēru, pāreju no sadalījuma mierīgā ceļā uz sadalījumu ar ieročiem un otrādi? Vai amerikaņu u.c. finanču kapitals, kas mierīgi dalīja visu pasauli, ar Vācijas līdzdalību, teiksim, starptautiskajā sliežu sindikatā vai starptautiskajā tirdznieciskās kuģniecības trestā, tagad nepārdala pasauli uz jauna spēka attiecību pamata, kuras mainās pavisam ne-mierīgā ceļā?


Finanču kapitals un tresti nevis vājina, bet pastiprina atšķirības starp augšanas ātrumu vispasaules saimniecības dažādajās daļās. Bet ja ir mainījies spēku samērs, tad kur, pastāvot kapitalismam, var slēpties pretrunas atrisinājums, ja ne spēkā? Ārkārtīgi precizus datus par kapitalisma un finanču kapitala augšanas nevienādo ātrumu visā pasaules saimniecībā mums dod dzelzceļu statistika . Imperialistiskās attīstības pēdējos gadu desmitos dzelzceļu garums mainījies tā:

$IMAGE3$


Visstraujāk dzelzceļu attīstība tātad gājusi kolonijās un Azijas un Amerikas patstāvīgās (un puspatstāvīgās) valstīs. Kā zināms, 4 – 5 lielāko kapitalistisko valstu finanču kapitals šeit ir pilnīgs valdnieks. Divsimt tūkstoš kilometru jaunu dzelzceļu kolonijās un citās Azijas un Amerikas zemēs, tas nozīmē pāri par 40 miljardu marku jaunu kapitalu ieguldījumu uz sevišķi izdevīgiem noteikumiem, ar sevišķām ienesīguma garantijām, ar profitabliem pasūtījumiem tēraudlietuvju rūpnīcām u.c., utt.


Visstraujāk kapitalisms aug kolonijās un aizokeana zemēs. To vidū parādās jaunas imperialistiskas lielvalstis (Japana). Vispasaules imperialismu cīņa paasinās. Pieaug mesli, ko finanču kapitals ievāc no sevišķi ienesīgiem koloniju un aizokeana uzņēmumiem. Šo „laupījumu” sadalot, neparasti liela tiesa nonāk tādu zemju rokās, kas ne katrreiz ražošanas spēku attīstības ātruma ziņā ieņem pirmo vietu. Lielākās valstīs, ņemot tās kopā ar viņu kolonijām, dzelzceļu garums bija:

$IMAGE4$


Tātad ap 80% visa dzelzceļu daudzuma koncentrēts 5 lielākās valstīs. Bet īpašuma tiesību koncentracija uz šiem ceļiem, finanču kapitala koncentracija vēl nesalīdzināmi lielāka, jo, piem., angļu un franču miljonariem pieder milzīgs kvantums Amerikas, Krievijas un citu dzelzceļu akciju un obligaciju.


Pateicoties savām kolonijām, Anglija palielinājusi „savu” dzelzceļu tīklu par 100 tūkstoš kilometriem, četrreiz vairāk nekā Vācija. Bet tajā pašā laikā zināms, ka ražošanas spēki Vācijā, jo sevišķi akmeņogļu un dzelzsrūpniecība, pa šo laiku attīstījušies nesalīdzināmi ātrāk nekā Anglijā, nemaz jau nerunājot par Franciju un Krieviju. 1892. g. Vācija ražoja 4,9 milj. tonnu ķeta pret 6,8 Anglijā; bet 1912. g. jau 17,6 pret 9,0, t.i., kolosals pārsvars pār Angliju! . Jājautā, kāds gan uz kapitalisma pamatiem varētu būt cits līdzeklis novērst nesamērību starp ražošanas spēku attīstību un kapitala uzkrājumu, no vienas puses, – koloniju un finanču kapitala „iespaida sferu” sadalīšanu, no otras, ja ne karš?


X
IMPERIALISMA VĒSTURISKĀ VIETA



Mēs redzējām, ka pēc savas ekonomiskās būtības imperialisms ir monopolistiskais kapitalisms. Tas vien jau nosaka imperialisma vēsturisko vietu, jo monopols, kas izaug uz brīvās konkurences pamata un taisni no brīvās konkurences, ir pāreja no kapitalistiskās uz augstāku sabiedriski ekonomisku iekārtu. Jāatzīmē sevišķi četri galvenie monopolu veidi jeb galvenie monopolistiskā kapitalisma izpaudumi, kas raksturīgi aplūkojamam laikmetam.


Pirmkārt, monopols izaudzis no ražošanas koncentracijas tās ļoti augstā attīstības pakāpē. Tas ir – monopolistiskās kapitalistu savienības, karteļi, sindikati, tresti. Mēs redzējām, cik milzīga loma tiem mūslaiku saimnieciskajā dzīvē. Ap XX gadsimta sākumu tie attīstītākās zemēs sāka pilnīgi dominēt, un ja pirmos soļus kartelēšanās virzienā bija agrāk spērušas valstis ar augstu aizsargmuitu tarifu (Vācija, Amerika), tad Anglija ar savu brīvtirdzniecības sistemu vienīgi nedaudz vēlāk uzrādīja to pašu pamatfaktu: monopolu rada ražošanas koncentracija.


Otrkārt, monopoli noveduši pie svarīgāko izejvielu avotu pastiprinātas sagrābšanas, sevišķi svarīgākajai un visvairāk kartelētai, kapitalistiskās sabiedrības rūpniecībai: akmeņogļu un dzelzsrūpniecībai. Svarīgāko izejvielu avotu monopolpiederība milzīgi pacēlusi lielkapitala varu un paasinājusi pretrunas starp kartelēto un nekartelēto rūpniecību.


Treškārt, monopols izaudzis no bankām. No pieticīgiem starpniekiem tās kļuvušas par finanču kapitala monopolistiem. Ikvienas pašas attīstītākās kapitalistiskās nacijas trīs, piecas lielbankas realizējušas rūpnieciskā un banku kapitala „personaluniju”, koncentrējušas savās rokās rīcību par miljardiem un miljardiem, kuri sastāda kādas zemes kapitalu un naudas ienākumu lielāko daļu. Finanču oligarchija, kas uzklāj biezu atkarības attiecību tīklu visiem bez izņēmuma modernās buržuaziskās sabiedrības ekonomiskiem un politiskiem institutiem, lūk, šī monopola spilgtākā izpausme.
Ceturtkārt, monopols izaudzis no koloniju politikas. Daudzajiem „veciem” koloniju politikas motiviem finanču kapitals pievienojis cīņu par izejvielu avotiem, par kapitala eksportu, par „iespaidu sferām” – t.i., izdevīgu veikalu, koncesiju, monopolistisku peļņu u.c. sferām, – beidzot par saimniecisku teritoriju vispār. Kad Eiropas lielvalstis aizņēma, piem., ar savām kolonijām Afrikas vienu desmito daļu, kā tas bija vēl 1876. g., tad koloniju politika varēja attīstīties nemonopolistiski pēc, tā sakot, „brīvi sagrābjamo” zemju ieņemšanas parauga. Bet kad 9/10 Afrikas izrādījās sagrābtas (ap 1900. g. ), kad visa pasaule izrādījās sadalīta, – nenovēršami iestājās koloniju monopolpiederības un tātad arī sevišķi paasinātas cīņas laikmets par pasaules sadalīšanu un pārdalīšanu.


Cik lielā mērā monopolistiskais kapitalisms paasinājis visas kapitalisma pretrunas, tas vispār zināms. Pietiek aizrādīt uz dārdzību un karteļu slogu. Šī pretrunu paasināšanās ir visvarenākais dzinējspēks vēsturiskajā pārejas laikmetā, kas sācies kopš vispasaules finanču kapitala galīgās uzvaras.


Monopoli, oligarchija, tieksme uz kundzību brīvības tieksmju vietā, arvien lielāks skaits mazo un vājo naciju, ko ekspluatē neliela saujiņa bagātāko un stiprāko naciju – tas viss radījis tās imperialisma atšķirīgās iezīmes, kas liek raksturot to kā parazitisku jeb ietrunējušu kapitalismu. Arvien spilgtāk un spilgtāk izpaužas kā viena no imperialisma tendencēm tieksme radīt „rantjè valsti”, augļotāju valsti, kuras buržuazija dzīvo arvien vairāk no kapitala eksporta un „kuponu griešanas”. Būtu aplam domāt, ka šī tendence trunēt izslēdz ātru kapitalisma augšanu; nē, atsevišķas rūpniecības nozares, atsevišķi buržuazijas slāņi, atsevišķas zemes izpauž imperialisma laikmetā ar lielāku vai mazāku spēku te vienu, te otru no šīm tendencēm. Visumā kapitalisms aug neizmērojami ātrāk nekā agrāk, bet šī augšana ne tikai kļūst vispār nevienmērīgāka, bet nevienmērība parādās, starp citu, arī kapitala ziņā visstiprāko valstu trunēšanā (Anglija).


Par Vācijas ekonomiskās attīstības ātrumu vācu lielbanku pētnieks Risers saka: „Iepriekšējā laikmeta ne visai gausais progress (1848. – 1870.) attiecas pret visu Vācijas saimniecības un konkreti viņas banku attīstības ātrumu pašreizējā laikmetā (1870. – 1905.) apmēram tā, kā veco labo laiku pasta karietes kustības ātrums attiecas pret modernā automobiļa ātrumu, kurš skrien tā, ka kļūst bīstams ir bezrūpīgam kājām gājējam, ir pašiem automobilī braucējiem”. Savukārt šim neparasti ātri izaugušajam finanču kapitalam tieši tāpēc, ka tas izaudzis tik ātri, nav iebildumu pāriet uz „mierīgāku” apgādāšanos ar kolonijām, kas atņemamas, pielietojot ne tikai mierīgus līdzekļus, no bagātākām nācijām. Bet Savienotās Valstīs ekonomiskā attīstība pēdējos gadu desmitos gājusi vēl straujāk, nekā Vācijā, un taisni tāpēc jaunākā amerikaņu kapitalisma parazitiskās iezīmes izpaudušās sevišķi spilgti. No otras puses, ja salīdzina kaut vai republikanisko Amerikas buržuaziju ar monarchistisko Japanas vai Vācijas buržuaziju, tad redzams, ka vislielākā politiskā atšķirība imperialisma laikmetā visstiprākā mērā vājinās – ne tāpēc, ka tā vispār nebūtu svarīga, bet tāpēc, ka visos šajos gadījumos ir runa par buržuaziju ar noteiktām parazitisma iezīmēm.


Tas, ka monopolistiski augstu peļņu gūst kapitalisti vienā no daudzajām rūpniecības nozarēm, vienā no daudzām valstīm u. tml., dod viņiem ekonomisku iespēju uzpirkt atsevišķus strādnieku slāņus, bet uz laiku arī diezgan ievērojamu to mazākumu, pārvelkot tos attiecīgās nozares vai attiecīgās nacijas buržuazijas pusē pret visiem pārējiem. Un imperialistisko naciju pastiprinātais antagonisms pasaules sadalīšanas dēļ šo tieksmi pastiprina. Tā rodas imperialisma sakars ar oportunismu, kas visagrāk un visspilgtāk izpaudies Anglijā tāpēc, ka dažas imperialistiskās attīstības pazīmes šeit novērotas daudz agrāk nekā citās zemēs. Daži autori, piem., L. Martovs, mīl atgaiņāties no fakta, ka imperialismam sakars ar oportunismu strādnieku kustībā – fakta, kas šobrīd sevišķi stipri duras acīs, – ar šāda veida „kroņa optimistu” prātojumiem (Kautska un Huismansa garā): kapitalisma pretinieku lieta būtu bez izredzēm, ja tieši attīstītākais kapitalisms vestu pie oportunisma pastiprināšanās vai, ja izrādītos, ka tieši vislabāk atalgotiem strādniekiem ir tieksme uz oportunismu u. tml. Nav jāļaujas sevi maldināties par šāda „optimisma” nozīmi: tas ir optimisms attiecībā uz oportunismu, tas ir optimisms, kas kalpo oportunisma maskēšanai. Patiesībā tas, ka oportunisms attīstījies sevišķi ātri un sevišķi riebīgi, nebūt nav viņa paliekošas uzvaras garantija, kā ļaundabīga augoņa ātra attīstība veselā organismā var vienīgi paātrināt augoņa trūkšanu, organisma atbrīvošanos no tā. Visbīstamāki šajā ziņā ir ļaudis, kas nevēlas saprast, ka cīņa ar imperialismu, ja tā nav nesaraujami saistīta ar cīņu pret oportunismu, ir tukša un melīga fraze.


No visa, kas iepriekš teikts par imperialisma ekonomisko būtību, izriet, kā to nākas raksturot kā pārejas vai, pareizāk, mirstošo kapitalismu. Šai ziņā visai pamācoši, ka to buržuazisko ekonomistu, kas apraksta jaunāko kapitalismu, modes vārdiņi ir: „savīšanās”, „izolētības trūkums” u. tml.; bankas ir „uzņēmumi, kuriem pēc to uzdevumiem un pēc to attīstības nav tīri privatsaimniecisks raksturs, bet kuri arvien vairāk izaug ārā no tīri privatsaimnieciskas regulēšanas sferas”. Un tas pats Risers, kuram pieder pēdējie vārdi, ar ārkārtīgu nopietnību paziņo, ka marksistu „pareģojums” par „sabiedriskošanos” „nav piepildījies”!


Ko tad izsaka šis vārdiņš „savīšanās”? Tas uztver vienīgi visvairāk acīs durošos pazīmi procesā, kas notiek mūsu acu priekšā. Tas rāda, ka vērotājs uzskaita atsevišķus kokus, neredzot mežu. Tas verdziski kopē ārējo, nejaušo, chaotisko. Tas atmasko vērotājā cilvēku, ko nomāc neapstrādāta viela un kas pavisam neaptver tās jēgu un nozīmi. „Nejauši savijas” akciju piederība, privatīpašnieku attiecības. Bet tas, no kā izriet šī savīšanās, tas, kas sastāda tās pamatu, ir ražošanas mainīgās sabiedriskās attiecības. Kad lieluzņēmums kļūst gigantisks un plānveidīgi, pamatojoties uz preciza masveida datu aprēķina, organizē pirmatnējo izejvielu piegādi apmēros, kas sasniedz 2/3 vai 3/4 no visa, kas nepieciešams desmitiem miljoniem iedzīvotāju; kad sistematiski tiek organizēta šo izejvielu nogādāšana ražošanai visizdevīgākās vietās, kas dažreiz atrodas simt un tūkstoš verstis viena no otras; kad no viena centra tiek vadīta visa materiala pakāpeniska apstrādāšana līdz visdažādāko gatavu produktu iegūšanai; kad šos produktus pēc viena plāna sadala starp desmitiem un simtiem miljoniem patērētāju (amerikaņu „Petrolejas tresta” petrolejas pārdošana Amerikā un Vācijā); – tad kļūst acīm redzams, ka mums darīšana ar ražošanas sabiedriskošanu un nebūt ne ar vienkāršu „savīšanos”: – ka privatsaimnieciskās un privatīpašuma attiecības ir vairs saturam neatbilstoša čaula, kurai neizbēgami jātrun, ja tās likvidaciju mākslīgi novilcinātu, – kura var palikt trunošā stāvoklī samērā ilgu laiku (ļaunākā gadījumā, ja oportunisma augoņa ārstēšana ieilgtu), bet kuru tomēr neizbēgami likvidēs.


Jūsmīgais vācu imperialisma pielūdzējs Šulce-Gevernics izsaucas:

„Ja vācu bankas galu galā vada kāds ducis personu, tad to darbība jau šodien tautas labklājībai nozīmīgāka nekā lielākās daļas valsts ministru darbība” (baņķieru, ministru, rūpnieku, rantjè „savīšanos” šeit izdevīgāk neatcerēties...) ...„Ja līdz galam pārdomājam to tendenču attīstību, kuras mēs redzējām, tad iznāk: nacijas naudas kapitals apvienots bankās; bankas savstarpēji saistītas kartelī; nacijas kapitals, kas meklē novietošanu, ieliets vērtspapīru formā. Tad piepildās Sen-Simona ģenialie vārdi: „Tagadējai ražošanas anarchijai, kas atbilst tam faktam, ka ekonomiskās attiecības noris bez vienveidīgas regulēšanas, jāatdod vieta ražošanas organizacijai. Ražošanu nevirzīs vis izolēti, viens no otra neatkarīgi uzņēmēji, kas nepazīst ļaužu ekonomiskās vajadzības; šī lieta atradīsies zināmas socialas iestādes rokās. Pārvaldes centralā komiteja, kas no augstākā redzes viedokļa spēs pārskatīt plašo socialās ekonomijas lauku, regulēs to tā, ka tas nāks par labu visai sabiedrībai, un nodos ražošanas līdzekļus šim nolūkam piemērotās rokās, bet sevišķi tā rūpēsies par pastāvīgu harmoniju starp ražošanu un patērēšanu. Ir iestādes, kas ietvērušas zināmu saimnieciskā darba organizaciju savu uzdevumu lokā: bankas”. Mēs vēl esam tālu no šo Sen-Simona vārdu piepildīšanās, bet mēs jau atrodamies ceļā uz to piepildīšanos, – marksisms citādi, un tomēr tikai pēc formas citādi, nekā to domājis Markss” .
Neko teikt: varena Marksa „apgāšana”, kas sper soli atpakaļ no Marksa noteiktās, zinātniskās analizes uz Sen-Simona minējumu – kaut arī ģenialu, bet tomēr tikai minējumu.





Pamattekstā atstāts 1947.gada izdevuma stilss un pareizrakstība.

Izdevuma tapšanā izmantotie materiāli:

V.I.Ļeņins „Imperialisms kā kapitalisma augstākā stadija”, 1947



Pilns raksts:

V.I.Ļeņins „Imperialisms kā kapitalisma augstākā stadija”
Ļeņins / Skatīts 768 / Piebilda lspr / Kategorijas: Ļeņins Reitings: 5 / 1
Kopā komentāri: 0
Copyright MyCorp © 2013. Uztaisi bezmaksas mājas lapu ar uCoz